Rīga +8°C 
KLAUSIES
Kārlis Skalbe bija ne tikai izcils literāts, bet arī politiskais darbinieks, Latvijas neatkarības kvēls atbalstītājs. «Tēvzemei un brīvībai» – tie ir Skalbes vārdi. Kad 1940. gada 7. novembrī Piebalgā dzejnieka ģimenes vasaras mājā svinēja Kārļa Skalbes sešdesmit pirmo dzimšanas dienu, viņu apciemoja jaunā, talantīgā rakstniece Ilze Kalnāre un viesu grāmatā atstāja novēlējumu, lai dzejnieks mierīgs dzīvo savos Saulrietos. Viņa vēl nezināja vai izlikās neredzam, ka šeit un visā Latvijā mierīgā dzīve ir beigusies. Skaudrs nemiers vajāja visus, kuri saprata – labi nebūs.
Baigajā gadā Rīgā tika izsludināta dzīvojamo platību samazināšana, un Skalbes no plašā Lāčplēša ielas dzīvokļa pārcēlās uz Antonijas ielu 10, kur kopā ar Zemgalu un Legzdiņu ģimenēm un pirmā brīvvalsts prezidenta Čakstes kundzi Justīni iemitinājās Paula Zemgala mājoklī. Kārli jau sen mocīja nieru kaite. Pirmās pilsētas slimnīcas
ārsti teica – jāoperē, bet Skalbe viņu padomos neklausījās. Dzēra tējas un cerēja, ka slimība atkāpsies.
Vairāk par miesu sāpēja dvēsele. Jūnija vidū bez vēsts uz neatgriešanos pazuda labākie ģimenes draugi. Kārlis, sasaiņojis čemodānu, dienām sēdēja uz gultas malas, neko neredzošām acīm vērdamies pretējā sienā, un gaidīja savu kārtu. Nezināmu iemeslu dēļ tā nepienāca. Vēl ne.
