Transpuisis, kurš iesprostots meitenes ķermenī: Tādu kā es Latvijā ir daudz

«Dzimumloceklis nepadara par čali. To izdara tas, kas ir tavā galvā un sirsniņā,» PDz pavēsta transpuisis, kas piedzimis meitenes ķermenī.
Dzimumu stereotipi
Gita Vīksne
24. jūlijs

Drukāt

Saglabāt

Foto: MĀRTIŅŠ ZILGALVIS (F64) / No žurnāla Privātā Dzīve arhīva

Ģimene pagaidām ir nolieguma stadijā

«Esmu Dan Avangard – transčalis. Tas nozīmē, ka man sanāca piedzimt meitenes ķermenī, lai gan diezgan ātri vien sapratu – nevienā vietā nejūtos kā meiča,» ar sevi iepazīstina 22 gadus vecais Daniels no Līvāniem. Jau gadu YouTube savā kanālā viņš stāsta par to, kā ir dzīvot svešā ķermenī. Daniels, kurš publiski sevi piesaka ar pseidonīmu Dan Avangard, kļuvis par pirmo transpersonu Latvijā, kura nebaidās atklāt sarežģīto ceļu, kas jāmēro, lai no sievietes kļūtu par vīrieti.

«Vārdu Daniels sev izvēlējos, jo mans mātes dotais vārds ir gandrīz tāds pats. Savukārt Avangard radās brīdī, kad tētis grieza man matus un paziņoja, ka ar jauniegūto frizūru es izskatoties ļoti avangardiski,» atminas Daniels, kuru draugi ikdienā sauc gan par Danielu, gan Danu.

«Mana māsa mani dēvē par Daņilu. Saprotu, ka viņai nav viegli, jo mani ir redzējusi uzaugam,» spriež Daniels. «Ģimene pagaidām ir nolieguma stadijā, kurā viens grams vainas ir arī mana neizdarība. Nepaņēmu viņus pie rokas un nenosēdināju, lai izstāstītu, – tagad šis ir šis un tas ir tas. Es to noteikti izdarīšu, man tam vēl ir laiks,» saka Daniels, kas jau kopš 16 gadu vecuma dzīvo atsevišķi no vecākiem.

Kleitām – nē!

«Man nekad dzīvē nav bijis ērti uzrunāt sevi sieviešu dzimtē. Nekad neesmu juties komfortabli kleitās. Pēdējo reizi to piespiedu kārtā uzvilku, kad man bija 11 gadi. Kad 13 gados sapratu, ka man patīk meitenes, šķita – beidzot ir iegūta atbilde un iestāsies iekšējs miers. Lai gan nekāda miera patiesībā nebija. Izjutu diskomfortu, kuru ilgi centos ignorēt, jo nāku no īstas latviešu ģimenes, kur tad, kad ir problēmas, visi izliekas, ka tādu nav. 18 gados YouTube pirmo reizi uzdūros video, kuros tika stāstīts par transpersonas tēmu. Sapratu, ka cilvēki tajos runā par to, ko jūtu arī es,» atminas Daniels.

«Man nekad dzīvē nav bijusi tāda baigi masīva iznākšana ārā no skapja, jo nevienam neko neslēpu. Vecāki ir iepazinušies ar visām meičām, kas ir bijušas manā dzīvē. Tādā ziņā viss ir pozitīvi,» uzsver Daniels. Taujāts, vai uz savas ādas izbaudījis intīmas attiecības arī ar puišiem, Daniels vaļsirdīgi atklāj:

«Nē, 13 gados pabučojos ar čali un sapratu, ka tas man nepatīk.»

«Tās pašas vasaras beigās satiku meiču, kura kļuva par manu pirmo mīlestību. Tad arī sapratu, kas patiesībā notiek.»

Ikdienā strādā vīrišķu darbu

Stāstot par sevi, Daniels neizmanto vārdu transseksuālis. «Manā izpratnē tas nav īsti korekts apzīmējums. Jo seksualitāte ir kas atšķirīgs no dzimuma identitātes. Seksualitāte ir saistīta ar to, ko jūt pret citiem cilvēkiem, savukārt dzimuma identitāte – ar to, kā jūtas savā bioloģiskajā dzimumā. Es nejūtos komfortabli. Esmu piedzimis nepareizajā ķermenī, un, runājot par sevi, labprātāk lietoju vārdu trans vai transpersona,» skaidro Daniels.

«Ikdienā strādāju vīrišķīgu darbu – skrūvēju – un saviem darba kolēģiem vēl joprojām esmu meitene,» neslēpj Daniels.

«Darbā zina par manu dzimuma maiņas procesu, kuram šobrīd eju cauri, taču pie savas vadības neesmu gājis, lai par to kā īpaši runātu. Īsti neredzu tam jēgu, jo 80 procenti strādājošo ir postpadomju laikā auguši cilvēki. Negribu sarežģīt jau tā ne vienkāršas lietas savā dzīvē. Darbā atsaucos uz mātes doto vārdu, bet ikdienā mani neviens tajā vairs nesauc. Sabiedrība mani parasti notur par vienkāršu čali, nevis transčali. Kā mani draugi saka – tas man izdodas ļoti labi,» saka Daniels.

Maina savu identitāti

Viņš mērojis jau garu un sarežģītu ceļu, lai varētu uzsākt identitātes maiņu. «Lai gan Pasaules Veselības organizācija nesen paziņoja, ka turpmāk transseksualitāte vairs netiks kategorizēta kā garīgu traucējumu diagnoze, diemžēl Latvijā tā turpina atrasties garīgo slimību sarakstā. Šā iemesla dēļ cilvēkam, kas vēlas mainīt dzimumu, Latvijā vajadzīgs psihiatru konsilija lēmums, ka attiecīgajai personai ir atšķirīga dzimuma identitāte no fiziskā dzimuma.

Lai pie šāda slēdziena tiktu, pagājušajā gadā biju tvaicenē (Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs – PDz). Transpersonām tas ir ierasts ceļš.

Latvijā šādai pieredzei cauri gājuši ir daudzi, vienkārši cilvēki par to skaļi nerunā. Par tvaiceni no transdraugiem biju dzirdējis šausmu stāstus.

Piemēram, vienu draugu speciāliste konsekventi turpināja uzrunāt nepareizajā dzimtē. Uz viņa aizrādījumu, viņa ņirdzīgā tonī atbildēja – es tevi saukšu tādā vārdā, kāds tev ir rakstīts pasē. Lai gan draugs paskaidroja, ka tas, kas ir rakstīts pasē, viņš nekad nav bijis. Vai speciālists, kas strādā ar mentālām lietām, drīkst tā pazemot pacientu?»

Vēlreiz būs jāizdzīvo pubertāte

«Tvaicenes ārstu konsilijs man vajadzīgo diagnozi tā arī neiedeva. To nesen saņēmu veselības centrā Vivendi. Tur strādā ārsti, kas patiešām ieklausās. Un, ja kaut ko nesaprot, jautā, mēģina saprast un iedziļinās. Ļoti pozitīva vieta, uz kuru man ir prieks iet,» neslēpj Daniels, kas nupat pie klīniskā psihologa veicis arī personības testu.

«Pēc tam došos pie endokrinologa, kas izrakstīs tieši manam ķermenim nepieciešamo testosterona devu. Lietojot to, man sāks augt bārda, pazemināsies balss tembrs, seja kļūst stūraināka, tauki pārbīdīsies uz vietām, kur čalim tie atrodas piedzimstot.»

«Es vēlreiz iešu cauri pubertātei – 22 gados mans ķermenis uzvedīs kā citiem 13 gados,» skaidro Daniels.

Operācijas par tūkstošiem

Taujāts, cik dārgs ir dzimuma maiņas process un kur pats tam gūst līdzekļus, Daniels atklāj: «Lai sapelnītu tam visam naudu, vairākus mēnešus strādāju Nīderlandē. Tas bija fiziski smags darbs, bet iegūtā nauda ir tā vērta. Uz Latviju atbraucu ar aptuveni 4000 eiro kabatā.» Daniels neslēpj, ka testosterons viņam būs jālieto visu atlikušo mūžu. «Par to ir jāmaksā pašam, taču tas nav dārgs. Viena kastīte, kurā atrodas piecas ampulas, maksā 13 eiro. Ar to pietiek aptuveni pusgadam,» atklāj Daniels.

Daudz dārgākas ir dzimuma maiņas operācijas, kas Danielam ir ķirurģiska dzemdes un piena dziedzeru audu izņemšana un tam sekojoša dzimumorgāna transformācija jeb falloplastika. «Lai Latvijā varētu nomainīt dokumentus, man jāiziet šis ceļš. Savukārt to var sākt tikai pēc tam, kad vismaz pusgadu veikta hormonu terapija, kas man ir testosterona injekcijas.

Latvijā ķirurģiska dzemdes izņemšana maksā aptuveni 1500 eiro, piena dziedzeru audu izņemšana – ap 2000 eiro. Man nav ne jausmas, kādas ir kopējās falloplastikas izmaksas, taču zinu, ka tas ir ļoti dārgi. Turklāt šo operāciju neveic Latvijā.

Uzskatu, ka dzimumloceklis nav tas, kas padara par čali. To izdara testosterons. Un pirmām kārtām tu esi čalis tad, ja esi tāds savā galvā un sirsniņā,» uzsver Daniels. Taujāts, kur sevi redz nākotnē, viņš atbild: «Ļoti cerams laimīgās attiecībās. Kā heteroseksuāls vīrietis, kuram patīk meičas. Man ir vienalga, kā meiča sevi identificē. Ja viņai patīku es un man patīk viņa – viss ir kārtībā. Bērnus es negribu.»

«Man ir vienalga, ko domā citi!»

Daniels neslēpj, ka savu uzdrošināšanos atklāti runāt ne brīdi nav uztvēris kā drosmi. «Manā izpratnē drosme ir tad, kad pārvar bailes. Savukārt man nekad nav bijis bail. Man ir absolūti vienalga, ko kāds par mani domā. Es zinu daudzus tādus kā es. Viņi visi dzīvo Latvijā un ir latvieši.

Pagājušajā gadā uzsāku veidot YouTube kanālu, jo sapratu – Latvijā ir katastrofāls informācijas trūkums jautājumos, kas saistīti ar transpersonām. Man paveicās, jo satiku sev līdzīgus cilvēkus.

Taču visiem tā nepaveicas. Varbūt kaut kur ellē ratā – vistālākajā Latvijas nostūrī – mitinās kāds trans, kas tikko to ir sapratis, un viņam liekas, ka priekšā atrodas tikai bezdibenis. Sapratis to, ka Latvijā ar to neko nevar iesākt. Tad es varu teikt, ka tā nav! Galvenais ir nepadoties, jo labākas dienas nāks.

Ja cilvēks dzīvo vietā, kur visapkārt ir tikai transfobiski noskaņoti cilvēki, varu ieteikt censties būvēt plānus, kā tikt no turienes prom. Ir jānomaina vide. Arī es pagājušajā gadā pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Salīdzinājumā ar dzimtajiem Līvāniem, kur visi pazīstami kopš bērna kājas, galvaspilsētā cilvēki paiet cits citam garām varbūt pirmo un pēdējo reizi mūžā. Lielākajai daļai tādēļ ir vienalga, kas tu esi. Galvenais ir saprast – tu neesi viens,» uzsver Daniels.

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs