Lita Beiris. Baletam nolemta

Dzīvesveids
Sandra Eglīte
Sandra Eglīte
26. septembris, 2019
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Mārcis Gaujenietis un no personiskā arhīva
Kādreizējā Torņakalna meitene, kas kļuva par primabalerīnu. Aizgājusi no skatuves, viņa radīja sev jaunu dzīvi. Tagad pavasaris pie mums nu jau tradicionāli atnāk ar Starptautisko Baltijas baleta festivālu. LITA BEIRIS ir šīs idejas autore, īstenotāja un festivāla direktore.

Nu jau esam pieraduši, ka festivāla atklāšanas koncerts notiek Rīgas dzelzceļa stacijā. Savulaik tas izsauca milzu izbrīnu – cēlais, trauslais balets tik ikdienišķā vietā?! Tagad tā ir tradīcija, ko tupināja jau 24. Starptautiskais Baltijas baleta festivāls šogad.

«Deja un balets, manuprāt, ir viens no skaistākajiem mākslas veidiem,» uzskata festivāla direktore Lita Beiris. Un piebilst: «Tas ne tikai paceļ cilvēka garu, bet dod arī mērķa izjūtu – es tā nevaru, bet viņi to var, tātad ar izglītību un pacietīgu darbu tik daudz iespējams panākt un izdarīt.» Šo ceļu ir gājusi arī pati Lita. Odeta un Odīlija, Aurora, Žizele, Karmena, Anitra, Franciska, Raimonda – viņas skaisto lomu saraksts ir iespaidīgs. Dejots daudzās valstīs, gūtas balvas konkursos.

«Es biju lemta baletam,» viņa saka, tomēr bez milzu mērķtiecības sapnis paliktu vien sapnis…

Latviete ar poļu un vācu asinīm

«Es izaugu Torņakalnā, esmu Jelgavas ielas meitene. Nezinu, kāpēc mamma mani nosauca par Litu, taču tā noteikti bija viņa, kas izvēlējās vārdu. Jo ģimenē noteicēja bija mamma. Diezgan valdonīga, ar poļu asinīm.

Dzimusi Paula Lipkovska, pasaulē nāca Maskavā 1910. gadā, kur, kā jau daudzi latvieši, dzīvoja arī viņas vecāki. Fotogrāfijās redzams, ka mammai augums bija kā vijoles stīdziņa, tāpēc nav jābrīnās, ka reiz, kad mazā Paula ar mammu parkā pastaigājās, viņas uzrunāja kāda dāma – meiteni vajagot sūtīt baletskolā, tik izteikti dotumi baletam!

Oma mājās stāstījusi, ka meitiņai piedāvāja mācīties baletskolā, kas tolaik bija ļoti prestiži, bet vectēvs, mammas tēvs, bija pilnīgi kategoriski pretī – nē un nē!

Tā mammai sapnis par baletu izpalika, taču viņa to saglabāja uz visu mūžu. Viņas ģimene, pārvarot grūtības, Latvijā atgriezās 20. gados. Mamma ļoti jauna apprecējās ar manu tēti. Viņš ļoti mīlēja mammu, ļoti.

Kā stāstīja mans tētis Kārlis, viņa dzimta nākusi no vācu zemēm. Uzvārds Baijers laika gaitā latviskots – par Beiri. Tā ka manai mammai bija poļu asinis, tētim – vācu, bet es esmu īsta latviete!

Latvijas laikā tētim piederējis neliels kokapstrādes uzņēmums. Protams, kad es augu, tā vairs nebija. Tad tētis gāja uz darbu un projektēja mājas, bet brīvajā laikā savā garāžiņā strādāja ar koku, gatavoja mēbeles.

Atceros, vecākiem bija tēta rokām tapusi balta guļamistaba – gulta, skapis, spogulis – un viņš bija izgriezis tik skaistus rotājumus! Tās mēbeles man joprojām ir acu priekšā…

Diemžēl tās nav saglabājušās, jo mammai mainījās attieksme pret šīm lietām, sagribējās kaut ko pilnīgi jaunu un tolaik modernu, un viņa visu mainīja. Nu, tāda ir dzīve… Toties mana vīra ģimenē viss tika saglabāts. Mūsu dzīvoklī joprojām ir senās mēbeles, un man tas ļoti patīk. Manuprāt, tā ir vērtība ar pagātnes vēsmu un stabilitāti.

Kad kara laikā sabombardēja māju, kurā vecāki dzīvoja, viņiem visu nācās sākt no nulles. Es izaugu Jelgavas ielā – divistabu dzīvoklītī ar verandu. Mamma algotu darbu nestrādāja, viņa mani audzināja. Es nācu ilgi un smagi, un atnācu gandrīz pēdējā brīdī – 1952. gada 14. decembrī, kad mammai bija 42 gadi. Tagad tas būtu moderni, bet tolaik – ekstrēmi.»

Mammas sapnis

«Vecākiem bija ļoti proporcionāli augumi, vienīgi pēdas abiem nebija atbilstošas baletam. Man toties ir kolosāla pēda, es nezinu, no kuriem senčiem un gēniem tā nākusi, bet es jau piedzimu ar balerīnas pēdiņu. Pilnīgs pretstats maniem vecākiem, tātad – Dieviņš kaut ko bija lēmis. Kad piedzimu, ārsti pat pārbaidīja mammu: pateica, ka es nestaigāšu, jo man bija šādas pēdiņas – uz leju (rāda ar roku nokarenas pēdas), otrādi nekā parasti.

Taču izrādījās, ka tās ir balerīnas pēdas, vēlāk man bija pats lielākais pacēlums visā baletskolā!

Mamma man atdeva savu vēlēšanos būt baletā, un mans liktenis bija izlemts. Taču tas nevienā mirklī nenotika spaidu kārtā! Jo man ļoti patika dejot. Atceros, gāju tētim pretī uz trolejbusu, kad viņš atgriezās no darba, un pa trotuāru dejoju. Pieturā, tēti gaidot, dejoju.

Vecākiem jau ir ļoti liela loma, ievirzot savus bērnus jomā, kur viņam tēvs, māte un Dievs ir iedevuši spējas. Man liekas, ka tagad tas daudzās ģimenēs izpaliek, vecāki nepēta savu bērnu, kas viņam dots no dabas, lai tad censtos bērnam šo talantu attīstīt. Nu, nebūtu mamma uzstājusi, ka man jāiet uz baletskolu, kā es nonāktu baletā?! Neviens mani nepazītu, es būtu viena no diviem miljoniem.

Un vēl man bija krustmāte – mammas draudzene, kādreizējā Nacionālās operas balerīna Marija Garševica. Viņa mani jau no trīs gadiem mācīja dejot. Savukārt tētis man uztaisīja pirmās puantes. Pretēji mammas tēvam, viņš nebija pret baletu un mani baletā. Tētis bija ļoti jauks, mīļš, sirsnīgs, padevīgs un atdevīgs cilvēks.

«Man ir tik žēl, ka tētis nesagaidīja manu pirmo prīmas uzstāšanos Gulbju ezerā, pietrūka tikai dažu mēnešu, kad es dejoju galveno lomu…»

Vēlā prīma

«Es jau no pirmās klases mācījos baletskolā. Konkurss bija milzīgs – pāri par 300 bērnu, iestājāmies 16, bet pabeidzām tikai trīs. Jau tas norāda, cik smagi ir jāstrādā baletā… Daudzi neizturēja šo slodzi.

Stāstot par baletu, es vienmēr velku paralēles ar sportu. Ne velti arī sporta dispanserā, ejot pie ķirurga, gaidot sēdējām rindā blakus sportistiem.

Jā, bijām vienā aprūpē, jo gan mums, gan viņiem līdzīgas traumas gadījās. Vienīgi mums vēl klāt nāk aktiermāksla un noteikti ķermeņa parametri. Ja to nav, baletā vispār nav ko darīt. To vēl sarežģī tas, ka nav zināms, kāds bērns izaugs, kāda izveidosies viņa figūra.

Jā, uzņemot baletskolā, ir daudzi parametri, ko pārbauda, – plastika, gūžu kaulu izvietojums, izvērsumi utt., bet neviens nezina, kas notiks vēlāk. Jo deviņos vai desmit gados nevar droši zināt, kāds ķermenis izveidosies pieaugot. Jāredz bērna vecāki, lai mēģinātu paredzēt, ko varētu gaidīt, bet arī tā nav garantija.

Baletdejotājs – tā ir unikāla profesija, tāpēc jau mūsu ir tik maz. Diemžēl pie mums algu klasifikatorā tas netiek novērtēts, mūsu profesija ir skalas pašā apakšā.

Kura valdība sapratīs šo unikalitāti?! Var jau no visa atteikties, arī no šīs izglītības, bet tad mēs paliksim nabagāki.

Mamma nāca uz katru izrādi, kurā piedalījos, viņai bija vienalga, ko dejoju, ka tikai esmu uz skatuves. Redzot mani tur, viņa bija laimīga. Karjeras sākums man neizvērtās spožs, es ilgi, ja var tā teikt, sēdēju kordebaletā un skatījos, kā dejo citi, arī manas klasesbiedrenes. Vēlu sāku apjēgt, kas man jādara dzīvē, taču tad loma nāca pēc lomas. Smags darbs un skaistas lomas, un atzinība – tas viss bija.

Lita sapņu lomā - Žizele. Princis Alberts - Genādijs Gorbaņovs.
Lita sapņu lomā - Žizele. Princis Alberts - Genādijs Gorbaņovs.

Savā laikā pēc starptautiskajiem konkursiem, kur piedalījos un arī ieguvu medaļas, mani aicināja uz Maskavu. Dejot tāpat kā Māris Liepa. (Arī viņš ir bijis Litas skatuves partneris. – red.) Man vēl tagad tās vēstules saglabājušās. Tolaik jau nebija kā tagad – e-pasts, internets –, tad rakstīja un sūtīja vēstuli. Tāds skaists uzaicinājums ar uzskaitītiem labumiem, ko es tur iegūtu, bet… pirms gada biju apprecējusies ar Gunti Gailīti. Tad es izsvēru, kas man būtu svarīgāk: karjera Maskavā ar visām tās dotajām iespējām vai arī ģimene un darbs šeit.

Neliegšos, sarežģīts brīdis, taču es izvēlējos savu Latviju. Vai šeit esmu vajadzīga vai ne, tas ir cits jautājums, bet es jūtos piederīga šai valstij un varu ko dot tai.

To neviens nevar pateikt, kas notiktu, kāda izvērstos mana dzīve, ja būtu aizbraukusi. Jā, es šeit dejoju skaistas lomas, biju skatītāju mīlēta, taču bija arī laiki, kad mani nelaida viesizrādēs uz ārzemēm. Represīvais aparāts strādāja un stingri nolika mani vietā… Visādi ir gājis, visādi.»

Trakais gads

«Balets iemāca milzu izturību. Paralēli karjerai es mācījos Maskavas teātra akadēmijā horeogrāfos. Braukāju šurpu turpu, apvienojot izrādes un mācības, un ģimeni. Guntis mani atbalstīja, ar viņu man sākās citāda dzīve, iešana sabiedrībā. Līdz tam mamma ļoti daudz ko noteica. Es jau strādāju teātrī, man bija 26 gadi, un vēl dzīvoju kopā ar mammu. Iekams nesāku draudzēties ar Gunti Gailīti un atradu arī tādu garīgu piepildījumu.

Apprecējāmies, un viņš mani nostādīja izvēles priekšā: vai nu mamma, vai viņš… Man tā bija smaga izvēle, bet es pārcēlos pie vīra.

Tas bija briesmīgs sitiens mammai. Protams, viņa nāca uz izrādēm un priecājās par maniem panākumiem. Mammai vecumā bija teiciens – un tas skanēja tik mīļi un silti, jo tā ir mammas sirds… Viņa teica – nu tu esi slavena! (Smejas.) Guntis man reizēm saka – atceries, kā tava mamma teica?

Tad pienāca 1993. gads, kas arī nav aprakstāms vārdiem… Maskavā mācījos 4. kursā, strādāju gan par balerīnu, gan horeogrāfi, Raimonds Pauls, tobrīd kultūras ministrs, gribēja, lai vadu Latvijas baletu kā direktore, bet kā trupas vadītāja biju bez teātra, jo operteātris tobrīd tika kapitāli remontēts. Man nav, kur trupu likt! Atvēlēja Āgenskalnā vecās televīzijas telpas, kur tikai plus 10 grādi, Vāgnera zāli iedeva, vēl kaut kur… Tolaik balets mierīgi varēja izjukt!

Tas manā dzīvē bija viens no grūtākajiem periodiem, tomēr es izturēju. To, kā jutos, apliecina fakts, ka es aizmirsu par… pirmizrādi! Jevgeņijs Čanga veidoja baletu Raimonda, un man bija tā laime dejot galveno lomu. Iedomājieties, kā tas ir, kad stundu iepriekš attopies – ārprāts, šovakar pirmizrāde! Bet es spēju savākties. Nodejoju.

To gadu izturēju, tāpēc tagad, kad kāds saka: «Vai, cik grūti, man paralēli ir vairāki darbi!», es zinu, ka tās ir muļķības.

Cilvēks visu var izdarīt, visu! Vajadzīga tikai vēlēšanās un mērķis, un cilvēks visu var izdarīt. Un vēl ir vajadzīgs cilvēks, kas tevi atbalsta. Blakus ir jābūt cilvēkam, domubiedram, kas atbalsta vienalga kādā veidā. Divatā tomēr ir vieglāk.

Arī Guntim Gailītim ir milzīga slodze. Viņš ir apbrīnojams – ko var izturēt un ko dara Latvijas labā. Pirms desmit gadiem, izturot konkursu, viņš uzņēmās atbildību par Rīgas pieminekļiem. (Guntis Gailītis ir Rīgas pieminekļu aģentūras direktors. – red.) Tas nav vienkārši! Toties tik interesanti – viņš mani aizrauj ar stāstiem, es tik daudz ko uzzinu.

Bez šaubām, man Guntis ir jāatbalsta. Savukārt viņš atbalsta mani. Jā, mēs daudz sarunājamies. Varbūt milzīgi neiedziļināmies viens otrā, bet vienmēr zinām, ko otrs dara, kas ar viņu notiek, kas tobrīd vajadzīgs. Arī darbošanās Rīgas Latviešu biedrībā Guntim ir liela atbildība. (Guntis Gailītis ir Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs. – red.) No tās ir sākusies Latvija, jo vispirms jau bija doma par valsti. Neatkarību atgūstot, biedrību nācās pacelt no jauna.»

Kāpēc ne es?

Kad jautāju, vai Lita atceras, kā jutās, kad, iecerējusi baleta festivālu, pirmo reizi gāja uzrunāt sponsoru, viņu jautā pretī: «Jūs domājat 1996. gadu, kad mani gandrīz visur atraidīja, kad prasīja – kas ir baleta festivāls, kam to vajag?!

Doma par ko tādu atnāca pamazām. Mūsu balets padomju laikā ceļoja pa visu pasauli, bijām ļoti iemīļoti. Tolaik ārzemēs skatījos uz afišām un sapratu, ka visur kaut kas notiek, dažādi baleta festivāli. Mums jau nekā tāda nebija, tikai izrādes, varbūt reizēm kāds koncerts.

Kad sākās pārmaiņu laiks, Tivoli koncertzālē Kopenhāgenā kopā ar kolēģi Astru Sterns no Dānijas uztaisījām skaistu galā koncertu ar mūsu māksliniekiem, kuri bija aizlidojuši no Latvijas un strādāja citās valstīs.

Mēģinājām viņus sapulcināt vienā koncertā, kas vienlaikus bija kā labdarības akcija. Vācām naudu mūsu baletskolai, kurai nebija nekā, pat ne speciālās deju grīdas, nekā! Un arī mūsu baleta senioriem vēlējāmies palīdzēt. Koncerts notika 1995. gada decembrī Kopenhāgenā augstā līmenī, atnāca Dānijas kroņprincis, ministri.

Sakrita, ka tolaik pēc 26 darba gadiem es aizgāju… patiesībā mani izsvieda no nacionālā baleta.

Pie mums aiziešana bieži vien ir nesmuka, to neprotam ar cieņu izdarīt. Turklāt izrādījās, ka mana pensija ir 45 lati. Dari, ko gribi… Cik daudz pedagogu ir vajadzīgi, ja ir viena baletskola, viena baleta trupa visā valstī? Tolaik vēl nebija baleta studijas.

Lūk, un pēc tā skaistā koncerta Kopenhāgenā domāju – kāpēc ko tādu nevarētu veidot Latvijā, kāpēc ne es? Tolaik pret mums pasaulē valdīja atbalstoša attieksme, jo mēs bijām nabagi, un citas valstis vairāk palīdzēja. Piemēram, pirmajā gadā festivālā piedalījās Somijas nacionālais balets! Viņi dejoja Čaikovska 6. simfoniju, modernā risinājumā, bet pēc tam avīzēs rakstīja – ar kādām tiesībām Beiris atļaujas mums ko tādu rādīt, kas tas par festivālu?! Es domāju, cik gan tas ir burvīgi, ka mūsu cilvēki ko tādu redz, taču mani nolamāja. Protams, ļoti pārdzīvoju, bet es tam kaut kā tiku pāri, domāju – nē, vajag izturēt!

Kā balerīnai raksturs ir izstrādājies spēcīgs, un tad nolēmu – jā, turpināšu. Visādi šajos nu jau 24 gados ir gājis, izmisuma brīži arī bijuši, bet es esmu tiem tikusi pāri.

Ir bijuši arī daudzi skaisti mirkļi, kā bez tiem?! Piemēram, šogad Ķīnas baleta kompānija, Pekinas Dejas akadēmija, atsūtīja nosaukumu savai izrādei Vārdiem neaprakstāms skaistums. Caur to man ir vieglāk dzīvot, caur šo nosaukumu. Vārdiem neaprakstāms skaistums… Jā, tas ir par baletu.

Uzskatu – ja dzīvē esi atradis savu vietu, tas ir ārkārtīgi būtiski. Citiem varbūt tā nelaimējas kā man. Balets bija un ir mana vieta. Patiesībā man nebija citas izvēles, un tas man patika jau no mazām dienām. Lai kā ir gājis, baletu man nekad, ne uz mirkli nav gribējies pamest. Baletā man vienmēr ir bijis mērķis, un katram ir vajadzīgs mērķis.

Kad 2005. gadā strādāju Ķīnā, Šanhajas universitātē, ar dejotājiem (viņiem ir cita izglītības sistēma, tāpēc universitāte), es tik skaidri redzēju, kāds katram ir mērķis un motivācija! Dejotāji no manis burtiski izvilka visu, ko vien varēja izvilkt! Un katram 17–18 gados (mēs, dejotāji, ātrāk nobriestam) jau bija apbrīnojama apņēmība un mērķis, uz ko virzījās.»

Vairākas dzīves

«Jā, var teikt, ka esmu nodzīvojusi vairākas dzīves, jo tie ir pilnīgi dažādi periodi – mācības, skatuves gadi, laiks pēc baleta. Kaut gan nekur projām no baleta jau es neaizgāju. Organizēt starptautisku baleta festivālu – tas ir kā vadīt uzņēmumu. Es jau arī esmu darbadevēja – ļoti maziņa, bet esmu. Esmu iemācījusies tik daudz jauna. Visu laiku ir jāplāno, jo 24. festivāla laikā paralēli jāstrādā, lai pēc gada notiktu 25. festivāls. Jo, ja sākšu nākamo plānot tad, kad šis beidzas, viss būs jau nokavēts!

Tas ir sarežģīts jautājums – kas, festivālu rīkojot, ir pats grūtākais. Finansiālā stabilitāte ir primāri vajadzīga, taču ar katru gadu kļūst grūtāk, viss kļūst dārgāks – telpu īre, tehniskais nodrošinājums un personāls. Mainījās likumi par sponsorēšanu, un mēs to izjūtam negatīvi.

Ļoti būtiski ir tas, ko tad uz festivālu aicināt – to izdomāt, izvērtēt, noorganizēt un saskatīt kopainu. Tad vēl autortiesības, algas. Man ir jādomā par citiem cilvēkiem.

Tāpat kā Guntis, es mazāk domāju par sevi, bet vairāk par citiem. Tāpēc mēs vēl esam kopā, jo mēs abi vairāk domājam par citiem.

Man tas ir būtiski – vai cilvēks, kas ar mani veic vienu darbu, ir apmierināts. Ja ir apmierināts, tad no viņa nāk impulss un radošums. Manuprāt, nevar domāt tikai par sevi un savu krēslu. Kaut gan man neviena krēsla nav! Es pati sev izdomāju šo skaisto lietu – starptautisko baleta festivālu, kas cilvēkiem patīk. Bet visi krēsli man iet garām, un paldies Dievam, tātad kāds tā Augšā ir noriktējis.

Esmu pārliecinājusies, ka katrai lietai ir savs laiks. Reizēm kā putns sitos pret loga stiklu un nekas neizdodas. Nākas mest mieru, bet pēc laika skatos – logs vaļā.

Kā es atpūšos? Man patīk aiziet uz teātri, kaut tam neatliek daudz laika. Savukārt vasarā ir dārzs! Tētim patika strādāt dārzā, viņš arī man to iemācīja. Jā, tepat Rīgā, pāris kilometru attālumā no mājām mums bija dārzs. Tēva brāļiem tur bija pat mājlopi, arī cūkas. Man ir tāda bilde, kur es kā maza čirka ar stibiņu stāvu blakus lielam ruksim. Tētim dārzā bija arī garāžiņa, kur viņš gatavoja mēbeles. Es no viņa arī tur daudz iemācījos, domāju, kaut ko salīmēt mācētu arī tagad. Bet mīlestība uz dārzu man palikusi no tēta un līdzi nākusi visu dzīvi.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+