Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Vēl nebijis gads
PDz Intu Ķuzi sazvana brīdī, kad viņš nonācis slimnīcā.
«Neuztraucieties, tas nav pa Covid-19 līniju. Man ir šādas tādas veselības problēmas, ārsti veic pārbaudes,» skaidro viņš un norāda, ka šā iemesla dēļ šobrīd viņam ir slimības lapa un nav varējis piedalīties Rīgas domes sēdē, kur pagājušajā nedēļā tika pieņemts pašvaldības budžets.
Pēc Valsts policijas šefa krēsla pamešanas Ints iesaistījās politikā, pievienojās apvienības Jaunā Vienotība komandai un sekmīgi startēja Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās. Uz jautājumu, kāds viņam bijis šis gads, Ints saka: «Kā jau visiem droši vien. Tas bija pārpilns ar pārsteigumiem, izaicinājumiem un laikam arī riskiem. Tiešām tāds vēl nebijis gads.»
Ints nenoliedz, ka pirmajos mēnešos bijis smagi aprast ar jauno dzīves ritmu. «Vairāk emocionāli un psiholoģiski, galu galā policijā biju nostrādājis 40 gadus, tā bija mana vienīgā darbavieta. Taču par lēmumu pamest amatu biju stingri nolēmis. Un biju gatavs punkta pielikšanai. Redziet, es jau neaizgāju pēkšņi vienā dienā. Briedu tam vairākus mēnešus. Tāpēc pērnā gada februāris vairāk bija tāds simbolisks datums,» stāsta viņš.
Policijas darbu viņam šobrīd nevajagot.
«Sākumā, protams, man pietrūka adrenalīna, arī naktī mani vēl turpināja traucēt ar telefona zvaniem, bet es diezgan ātri šo lietu sakārtoju.»
Vai Ints nav atvieglots, ka Covid-19 pandēmija, kad policijai jāstrādā pastiprinātā režīmā un jānodrošina ierobežojumu ievērošana, viņam gāja secen? «Gan jā, gan nē. Domāju, ka tas man būtu vēl viens izaicinājums. Krīzes momenti, kādi bija jāpiedzīvo, strādājot policijā, bija ļoti bieži. Tāpēc darbs krīzes situācijā man nav svešs. Pandēmija atšķiras vien ar to, ka ir ilgspēlējoša.»
Ģenerālis uz mūžu
Kad Ķuzis aiz sevis uz visiem laikiem aizvēra Valsts policijas šefa kabineta durvis, viņš sācis domāt – ko darīt tālāk? «Dzīves pieredzi, kas iegūta darba gados policijā, man negribējās norakt. Neesmu arī vēl tajā vecumā, kad sēdēt ar mazbērniem mājās. Tāpēc, kad nāca piedāvājums iesaistīties politikā, ar prieku piekritu.»
Priekšvēlēšanu posms ģenerāļa dzīvē bija jauna pieredze. «Ir interesanti būt ierakumu otrā pusē, jo politiskā esmu iesācējs.» Vai pret Ķuzi priekšvēlēšanu laikā bija vērsts melnais PR?
«Ja arī bija, tad mani tas nesatrauca un arī tagad nesatrauc. Policijā, īpaši laikā, kad biju Valsts policijas priekšnieks, esmu bijis visiem kā uz delnas. Man nemitīgi bija jātaisnojas, kaut kas jāpierāda.
Negatīvi un pat naidīgi komentāri internetā bija mana ikdiena.
Arī pie mēģinājumiem rakt zem manis biju jau pieradis, tāpēc tas man nebija tik sāpīgi. Redzēju, ka citiem kolēģiem, kas vēlēšanās arī startēja pirmo reizi, šajā ziņā gāja grūtāk. Viņi šausmīgi pārdzīvoja un nevarēja saprast, ka tā var rīkoties.»
Kāds Intam Ķuzim iedalīts kabinets Rīgas domē? «Man nav sava kabineta,» smejas viņš. «Mums ir frakcijas telpa, kur mēs tiekamies.» Vai domnieki vismaz salutē, kad telpā ienāk policijas ģenerālis? «Nē. Taču mani uzrunā par ģenerāļa kungu. Ģenerālis ir augstākā dienesta pakāpe, taču Latvijā tas vairāk ir kā tituls, kā simbols. Ģenerālis tu biji un paliec. Tas ir uz mūžu,» skaidro viņš.
Izklaidēm nav laika
Domē ievēlēti divi tukumnieki – viens no viņiem Ints, bet otrs – Mārtiņš Staķis, kurš kļuva par Rīgas mēru. Vai viņi nu kļuvuši par Tukuma goda pilsoņiem un viņu vārdā tiek sauktas ielas? «Tik traki vēl nav, taču Tukums vienmēr būs manā sirdī. Tā ir mana dzimtā pilsēta, tur esmu uzsācis savas darba gaitas un veidojies par to, kas esmu tagad. Tāpēc esmu tai ļoti pateicīgs,» saka Ķuzis.
«Diemžēl arvien retāk man sanāk uz Tukumu aizbraukt. Tik vien, cik līdz brālim… Tagad pandēmijas dēļ arī to vairs nedrīkstu darīt.» Vai Ķuzis nerīkojas līdzīgi kā Siguldas prokurors, kurš pandēmijas laikā tika pieķerts nelegālā Vecgada ballītē? «Ko jūs! Man ballīšu laiks ir pagājis un nav aktuāls. Šobrīd manas intereses ir darbs, ģimene, turpinu arī docētāja darbu. Izklaidēm nav laika. Bērni jau izauguši, katram ir sava ģimene. Cenšamies gan ārpus mājas satikties – viņi atbrauc līdz Mežciemam, un mēs ārā kaut kur pastaigājam.»
Sarucis gandrīz uz pusi
Karjeras laikā Ķuzis cietumā iesēdinājis ne vienu vien noziedznieku. No atriebības viņam nav jābaidās, jo uz ielas viņu tāpat neviens neatpazīs. No kādreiz omulīgā Valsts policijas šefa pāri palikušas vairs tikai acis un viņam raksturīgais smaids. Vai viņš joprojām ievēro stingru diētu? «Es domāju par savu ēdienkarti un cenšos daudz kustēties. Nedaudz svara zaudēju arī slimības laikā. Man ir problēmas ar aizkuņģa dziedzeri. Tas nav nekas patīkams. Tievēšanas procesu sāku jau 2015. gadā, kad biju sasniedzis savu visaugstāko svaru – 150 kilogramus.
Šo gadu laikā esmu sarucis gandrīz uz pusi. Šobrīd sveru 88,5 kilogramus,» atklāj viņš, piebilstot, ka bija jānomaina pilnīgi visa garderobe.
Ķuža vizuālās pārvērtības tik tiešām ir apbrīnojamas. «Ir bijis, ka man paiet garām, jo neatpazīst,» neslēpj ģenerālis.
Par iespējamību, ka noziedznieki pēc iznākšanas no cietuma varētu mēģināt ar viņu satikties, Ķuzis neuztraucas. «Pirms gadiem trijiem pastaigas laikā pie manis pienāca viens vīrietis un pateica man paldies par to, ka esmu viņu iesēdinājis. Katram cilvēkam dzīvē ir posmi, kuros viņš ir apjucis, nogājis no ceļa, un pats uz tā ceļa atpakaļ vairs netiek. Viņam vajadzīga palīdzība. Diemžēl, lai arī cik tas nebūtu skarbi, cietums daudziem ir kā šķīstītava, kā skola, kurā tu saproti, ka dzīvē kaut kas ir jāmaina. Aplams ir uzskats – ja esi sēdējis cietumā, automātiski būsi recidīvists. Tā nav,» skaidro bijušais policijas šefs. Viņam, līdzīgi kā savulaik ģenerālim Aloizam Blonskim, izdevās ar noziedzniekiem saprasties.
«Mana pamatprofesija ir kriminālpolicijas izmeklētājs, tāds esmu bijis lielāko daļu sava darba mūža, tāpēc kontakti ar noziedzniekiem bija neizbēgami. Taču man viņi ir tādi paši cilvēki kā pārējie. Sarunās ar viņiem nekad neesmu uzsvēris savu pārākumu. Galvenais cilvēku savstarpējās attiecībās ir uzticēšanās un attieksme. Es vienmēr esmu turējis savu vārdu. Esmu ievērojis principu – patiesību var iegūt ar pārliecināšanu un sarunāšanu, nevis atklāti piečakarējot cilvēku, kurš tev uzticējās. Iespējams, manas cilvēcīgās attieksmes dēļ noziedznieki mani ir cienījuši.»
Bauda šo laiku
Pandēmijas laiku Ints pavada lielākoties pa mājām. «Tagad mani no darba sliedēm izsita slimība, bet citādi es diezgan daudz laika veltu sev – ar sievu daudz staigājam kājām, cenšamies ievērot veselīgu dzīvesveidu,» stāsta viņš.
«Nekad par to neesmu domājis, bet pieļauju, ka vēl baudu šo laiku, kad esmu prom no policijas priekšnieka amata pienākumiem. Tas milzīgais informācijas apjoms, intensīvais darbs, lēmumu pieņemšana un nemitīgais stress, ir atstājis iespaidu uz manu veselību. Un šī slimība, iespējams, ir zīme, ka bija pienācis laiks apstāties.
Ir grūti izdzēst no savas apziņas, ka tu vairs neesi policists. Arī dzeršanu nevar atmest vienā dienā. Tas ir darbs ar sevi. Nav bijušo alkoholiķu, tāpat kā nav bijušo policistu. Līdzīgi ir ar mani.
Taču bez nemitīgās adrenalīna devas, kuru diendienā saņēmu policijā, es jūtos daudz labāk.» Vai Ints Ķuzis neplāno rakstīt grāmatu – šobrīd tas kļuvis teju par modes lietu? «Vairāki ir skubinājuši sākt rakstīt memuārus. Kaut kādi pieraksti jau ir, bet grāmatai pagaidām vēl nav pienācis laiks. Bet tāda noteikti būs. Jo man ir, ko stāstīt…»
