Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Turpina rododendru karaļa sapni
PDz pirmo reizi Babītē viesojas, kad bija uzziedējušas deviņas visagrākās rododendru šķirnes. Līkumojot pa takām starp daudzajiem rododendru kvartāliem pa teju 12 hektāru plašo teritoriju, viss vēl bija zaļš, bet jau pēc pāris nedēļām – vienos ziedos.
Ideja par rododendru parku priežu mežā, kur taptu aizvien jaunas šķirnes, radās par rododendru karali dēvētajam selekcionāram un profesoram Rihardam Kondratovičam jau 1957. gadā.
Viņa iecere gan tika realizēta vien 1980. gadā, kad ar tā laika Latvijas Universitātes rektora Visvara Millera un prorektora Grigorija Lučanska atbalstu tika izveidoti asfaltēti celiņi, uzsliets žogs un izrakts dīķis. Rihards Kondratovičs bija audzētavas un parka direktors līdz pat 2017. gada sākumam. Kad viņš devās mūžībā, dēls Uldis Kondratovičs turpināja tēva iesākto, būdams Latvijas Universitātes Botāniskā dārza direktors, bet Babītes parku dažus mēnešus pēc Riharda Kondratoviča aiziešanas sāka vadīt jaunais agronoms Kristaps Kunrads.
«Mēs Eiropā esam īpaši ar to, ka veidojam ziemcietīgās šķirnes. Pamatnodarbošanās šaja parkā ir rododendru selekcija, bet, tā kā cilvēki grib redzēt dažādus ziedošus krūmus, sākot no maziem līdz pat sešmetrīgiem kokiem, tad šeit viņi tos var apskatīt, un daudzi iegādājas arī savam dārzam,» PDz stāsta Uldis.
Viņš profesoru Kondratoviču dzīvē nebija saticis, taču tagad, jau ceturto gadu vadot šo vietu, bieži redzot viņu sapnī.
«Domāju, ka viņš tur augšā ir apmierināts ar to, ko mēs šobrīd darām. Es jau pats arī nenāku šurp kā uz darbu. Es šeit dzīvoju. Mans mērķis ir izveidot tādu parku, lai nākamajai paaudzei būtu mantojums,» saka Kristaps.
Traktori no padomju laikiem
Ziedēšanas laikā rododendru krāšņums dominē pāri visam, taču citādi diemžēl nekas daudz 40 gadu laikā šajā vietā nav mainījies.
«Šeit vajadzētu būt pasaules līmeņa parkam, kas būtu līdzvērtīgs tiem, kādi ir Brēmenē, Edinburgā un Vašingtonā. Pasaulē gan par mums zina, un lielākie interesenti ir igauņi, somi, lietuvieši, beidzamajā laikā mūsu izveidotās rododendru šķirnes ieinteresējušas arī Krievijas iedzīvotājus.»
Neņemot vērā kovidlaika ierobežojumus, pagājušajā gadā vien parku apmeklēja 36 000 cilvēku.
«Tāpēc mums nepieciešama plaša autostāvvieta, kafejnīca, kvalitatīvs bērnu laukums. Būtu jāatjauno celiņu segums, kas vietām ir uzlauzts, rokot elektrības kabeļus un ūdenscaurules. Arī traktori, ar kuriem strādājam, ir no padomju laikiem. Galvenais, ko šeit gribētos, – plašu oranžēriju, lai ziedošos rododendrus varētu skatīties visos gadalaikos. Taču tas izmaksātu vismaz miljonu.
Katru gadu, cik nopelnām, tik arī izmaksājam algās un ieguldām nelielos uzlabojumos – uzstrādīts kases aparāts, tualetes, nopirkām vienu jaunu traktoru un nupat uzcēlām jaunu tiltiņu pāri dīķim. Mums ir līdzfinansējums no Latvijas Universitātes, taču pamatā pašiem viss jānopelna,» stāsta Kristaps.
Bites lielākie konkurenti
Babītes rododendru parkā pašlaik ir 360 šķirņu, un no tām 126 selekcionētas uz vietas.
«Cilvēki bieži ir neizpratnē, kāpēc rododendru stādi tik dārgi maksām, sākot no 10 eiro par pavisam maziņu līdz pat 1000 eiro par kuplāko krūmu. Taču, lai radītu vienu šķirni, kopumā paiet vismaz 12 gadu – vispirms ziedus apputeksnē, rudenī ievāc sēklas, iesēj augsnē un piecus sešus gadus gaida, kad parādīsies pirmie ziedi, lai saprastu, kas tad ir radies.
Īpaši jāsargās no bitēm, kas jaunu šķirņu veidošanā mums ir konkurentes. Tāpēc, lai izveidotu tīru šķirni, apputeksnētos ziedus jānosedz.
Taču bites tāpat reizēm pamanās iejaukties,» stāsta Kristaps, «rododendri jāizstāda īpašā skābā kūdras augsnē, un vēl jācīnās ar lielāko biedu zāģlapseni, kas mēdz apēst visus pumpurus.»
Rododendru audzētavā deviņi darbinieki ir no pašiem parka pirmsākumiem un pazīst katru šķirni, bet pārējie ir jaunie entuziasti, kas tic šīs parka idejai. «Darbus nedalām, strādājam kā viena liela ģimene – visu un visu. Selekcionāre Gunita Riekstiņa šeit ir no paša sākuma, jau studente būdama. Viņa izveidojusi īpašo piemiņas šķirni ’Profesors Kondratovičs’, ir arī veltījums eksprezidentam Valdim Zatleram šķirne ‘Valdis’, tāpat mūziķiem, kuri šeit uzstājušies, radītas savas šķirnes,» stāsta viņš.
«Arī katram darbiniekam ir savs rododendrs, piemēram, man ir savs ‘Lielais Kristaps’, ko piereģistrēja pagājušajā gadā, un tas, tāpat kā citas šķirnes, tiek apstiprināts Lielbritānijas Karalisko rododendru biedrībā. Ir arī daudz bezvārda šķirņu, tās savu vārdu vēl gaida. Arī pats jau esmu izveidojis pāris krustojumu, vienu par godu savam divus gadus vecajam dēlam Kasparam. Tagad būs jāgaida vairākus gadus, kad izaugs,» atklāj Kristaps.
Dāvana prezidentam jeb nosalušais Valdis
Rododendru katalogā rakstīts, ka eksprezidenta vārdā nosauktais rododendrs, kas oficiāli reģistrēts 2013. gadā, parasti uzzied jūnija sākumā, taču šovasar tas uzziedēs ap Jāņiem. Eksprezidents Valdis Zatlers bieži braucis uz Babīti un interesējies par ziedošajiem krūmiem, tos iegādājies arī savam dārzam.
«Pats profesors Kondratovičs bija pie manis dārzā, lai pārliecinātos, vai man var uzticēties,» sarunā ar PDz atceras eksprezidents.
«Kad tikko kļuvu prezidents, pirmajā pavasarī profesors man paziņoja, ka vienu šķirni nosauks manā vārdā. Bijām kļuvuši labi draugi, un visu, ko viņš man mācīja, esmu ņēmis vērā. Manā dārzā ir mālaina augsne, tāpēc jāseko līdzi tās skābumam. Profesors stāstīja, ka grūtāk ir ieaudzēt mūžzaļos krūmus, bet man grūtāk gāja ar vasarzaļajiem. Kopumā man ir kādi divdesmit krūmi – pirmais sāk ziedēt maijā, bet pēdējais zied ‘Līgo’.» Zatlers atklāj, ka šogad viņa vārdā nosauktajam rododendram gadījusies ķibele.
«Šoziem ‘Valdim’ radās problēma – februārī tam virsū uzspīdēja saule un lapas sarullējās, un pēc tam tas apsala. Pats vien esmu vainīgs, jo kādreiz taisīju rododendriem aizslietņus, un viss auga labi, pēc tam bija slinkums.»
Dita Krenberga krāsu pieskaņo džemperītim
Viena no šķirnēm nosaukta flautistes Ditas Krenbergas vārdā. Ik pa laikam viņa dodas uz Babīti aplūkot, kā zied viņas rododenrs. Tāds ir arī pašas dārzā.
«Man rododendru dāvināja profesors Kondratovičs kopā ar selekcionāri Gunitu Riekstiņu. Pirms vairākiem gadiem biju kā apmeklētāja aizbraukusi uz skaisto rododendru dārzu un satiku pašu profesoru. Viņš uzaicināja mani kopā ar Ingu Pētersonu un Venti Zilbertu koncertēt rododendru dārzā, un tā kļuva par tradīciju. Man dārzā jau bija draudzenes dāvināti rododendri un gribējās, lai tas skaistums vairojas.
Pēc koncerta staigājām pa ziedošo dārzu un selekcionāre Gunita Riekstiņa man teica, ka ir selekcionēti stādi, kuriem vēl nav vārda un es varu izvēlēties, kurš man tīk. Stāvēju pie viena skaisti ziedoša un smaržojoša laškrāsas rododendra, un tas bija tieši tādā tonī kā mans džemperītis.
Izsaucos: «Cik skaisti! Kāpēc lai nebūtu šis!?» Šogad arī manā dārzā zied skaistiem ziediem, lieku ziedus vāzē, un tie ļoti ilgi stāv,» PDz stāsta mūziķe.
Pārsteigums Maestro sievai
Babītē ugunīgiem ziediem zied skaists krūms, kuram vēl oficiāli nav dots vārds, taču selekcionāre Gunita Riekstiņa atklāj – paši darbinieki viņu jau nosaukuši ‘Lana’. «Maestro pats to nemaz nezina, taču mums šķiet, ka viņa kundzei šāds rododendrs ļoti piestāvētu,» teic Gunita.
PDz Raimonds Pauls stāsta, ka savulaik bijis labi pazīstams ar Rihardu Kondratoviču. «Es pats esmu diletants rododendru audzēšanā, bet viņš man Baltezera mājas dārzā mācīja, ka tie jāstāda koku paēnā. Sākumā neauga, bet meita Anete sāka rakt, tīrīt, griezt, pārstādīt, un nu jau viss smuki aug.
Tagad viss Baltezera dārzs ir meitas pārziņā, un viņa tur saimnieko,» stāsta Pauls. Vaicāts, vai zina, ka viņa sievas vārdā ir nosaukts rododendrs, viņš savā raksturīgajā humoriņā PDz atbild: «Nu ja, lai nu ir! Kādreiz jau arī manā vārdā kaut ko sauca – kaut kādas nātres, nezāles…»
