Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Annas Psiholoģija 2012. gada 3. numurā.
– Jūsu jaunajam albumam ir daudznozīmīgs nosaukums: Vēl viena klusā daba. Uz kuru vārdu šeit ir saturiskais uzsvars?
– Es laikam liktu uz vēl viena. Man patīk, ka tajā nav egoisma. Pasaulē ir ļoti daudz kluso dabu, un, lūk, šī ir vēl viena. Tā nav ne labāka, ne sliktāka, tā neizlec un neizceļas, tā ļauj pastāvēt arī citām. Tas jau gan ir stāstīts, ka visa šā albuma radīšana bija saistīta ar glezniecību. Mēs staigājām pa galerijām un meklējām gleznu nosaukumus, kas mūs uzrunāja. Un tad no tiem veidojām katrs savu stāstu. Gleznu nosaukumi ir ļoti poētiski. Nu, redzi, ja skats, ko mēs redzam, būtu glezna, tad paraksts būtu Pilsēta pie ūdens.
– Labāk Pilsēta virs ūdens. Izskatās, tā mazliet lidinās virs upes.
– Jā, piekrītu. Tilts pāri upei. Mirdzošais jumts. Mākonis, kas uzdūries uz baznīcas torņa… Un tad, ja šādus parakstus saliek kopā, izveidojas pārsteidzošs stāsts. Klusā daba. Savā ziņā albums arī ir mūsu šābrīža sajūtu un domu uzņēmums, kurā jau atkal ir citāds skatījums uz dzīvi. Daži saka – vairāk nobriedis. Daži, ka jauneklīgs.
– Vai nosaukums arī nozīmē, ka tu un pārējie esat kļuvuši par tādiem kā dzīves vērotājiem?
– Domāju, ar gadiem cilvēks neizbēgami tāds kļūst. Tikai viņš var kļūt gan īgnais, gan iedvesmotais vērotājs. Ja viņam viss aiziet īgnuma zīmē, tad liekas, ka pasaule nav īsti pareiza un dzīve nav sevišķi izdevusies, un viņš gribētu būt kas cits un dzīvot citādi.
Bet, ja viņš spēj saskatīt, ka ikkatrā lietā ir kas pārsteidzošs un fantastisks, tad saprot, ka pasaule ir brīnumu pilna un tā ir liela izredzētība – būt tam visam pa vidu.
Tas ir tas, kas piemīt bērniem. Tas, par ko Jēzus ir teicis – bērniņiem ir dots tas, ko neredz gudrie. Jo gudrajos par daudz prāta un analīzes.
– Viss jau ir pareizi. Teorijā. Bet to sajūtu nemitīgi ģenerēt, uzturēt un saglabāt…
– Nu, tu nedomā, vienmēr jau man arī nesanāk. Un arī man tas nenāk pats no sevis. Bet es cenšos uzturēt šo sajūtu, cik vien var, – kaut vai ar sarunām, ar nelielu apstāšanos. Jo sastrēgums ir postošs. Un tieši stress liecina, ka nav kaut kas kārtībā. Kaut gan tagad kopumā ir labs posms – pats brīnos, cik salīdzinoši mierīgs esmu. Piemēram, vakar bija traka diena, intervijas, prezentācija, sarunas, un es zinu, ka pirms pāris gadiem es vienkārši būtu… pagalam. Es mēģinātu kādā brīdī kaut kur aizmukt, atlaisties uz grīdas un pagulēt.
– Pagulēt?
– Man ir tāda tehnika: tad, kad esmu sastresojies un diezgan nelietojams, savējiem saku – es iešu atlaisties. Un tad es eju kaut kur atgulties, vēlams – uz cietas virsmas. Vispirms jāmēģina atbrīvoties. Sākumā gan gribas uzreiz celties, kaut kur skriet un kādam zvanīt, jo kaut kas taču notiks bez manis un dzīve paies garām. Bet tev tomēr jāpiespiež sevi – nu, vēl mazliet, vēl mazliet, un tad caur to mazliet kaut kā viss nomierinās – gan prāts, gan ķermenis. Un tad ir tāds brīdis, kad jūti, kā fiziski sajūtama ieplūst iekšā enerģijas deva. Un tu celies un saki – paldies. Par to, ka esi atklājis mazu brīnumu – kā pieslēgties Dieva enerģijas štepselim un mazliet palādēt savas baterijas.
– Man reizēm šķiet, ka vēl lielākā stresā dzen izjūta, ka ar stresu ir jātiek galā. Ka nu vēl tikai šito un šito vajag izdarīt, un tad beidzot iestāsies skaista, sakārtota dzīve.
– Tikko Vudijam Allenam bija laba filma Pusnakts Parīzē. Esi redzējusi? Tur galvenais varonis varēja ceļot laikā. Vispirms nokļūst 20. gadsimta divdesmitajos gados, kas, viņaprāt, ir zelta laikmets kaut vai tāpēc, ka tolaik dzīvo visi slavenie gleznotāji un rakstnieki un var aci pret aci satikt Dalī, Skotu Ficdžeraldu. Un tad viņš tur iepazīstas ar skaistu sievieti un aizceļo ar viņu vēl tālāk pagātnē, uz 19. gadsimtu, – Tulūzs Lotreks, impresionistu laiks. Un tas savukārt šai sievietei liekas īstais zelta laikmets. Tā jau ar mums ir, ka šķiet – ak, ja es būtu dzīvojis citā laikā, tad gan…
– Kas no savas dzīves tev tagad liekas zelta laikmets?
– Ai, tādu mirkļu gan daudz. Katrs laiks, ko tagad atcerētos, nestu līdzi laimes astīti. Bērnība bija tāda laimes saliņa. Studiju gadi – vilciens uz universitāti no Jelgavas un atpakaļ, draugi, tikšanās. Belaši stacijā – lai cik neveselīgi, tie tomēr bija lieliski. Bet arī tagad ir labi. Nu, kā es varu sūdzēties, ja Vētrai atkal albums, un ģimene, un mazais dēliņš…
– Tu vienmēr esi bijis mazliet sapņotājs?
– Sapņotājs? Kāpēc? Es teiktu, ka esmu diezgan reāls! Es varu pasapņot, bet esmu arī pulksteņa cilvēks. Man ir svarīga sakārtotība. Man ir blociņš, kurā es rakstu, kas cikos notiek. Cenšos nekavēt tikšanās. Nē, es neteiktu, ka esmu sapņotājs.
– Nu, labi, ne sapņotājs, bet tāds… mazliet dzejnieks.
– Tas varbūt no ārējā tēla. Man vienmēr patikušas pavalkātas ādas jaciņas, un ķemmi mana galva īsti nav redzējusi kopš astotās klases. Nē, kā dzejnieks es nejūtos. It īpaši, ja palasu īstos dzejniekus – Imantu Ziedoni. Vai Knutu Skujenieku – mums jaunajā albumā ir dziesma ar viņa vārdiem.
– Ja tev liktu nosaukt trīs cilvēkus, kas uz tevi atstājuši īpašu iespaidu, kuri tie būtu?
– Es teiktu tā: Māte Terēze, Juris Rubenis un mana sieva Agnese. Māte Terēze ir kaut kas tik apbrīnojams, ka gandrīz jau nereāls. Viņas milzīgā uzupurēšanās, palīdzot nabadzīgākajiem no nabadzīgākajiem. Un arī vienlaikus vieglums, gaišums un pat asprātība, ar kādu viņa to dara…
– Tu zini, ka viņai dzīves laikā bija diezgan daudz šaubu par ticību?
– Jā, esmu par to dzirdējis. Tas jau viņu padara vēl vairāk apbrīnojamu.
– Par ko tev pašam dzīvē ir bijušas lielākās šaubas?
– Nu, redzi, mēs gan vienojāmies par to nerunāt, tomēr tad jāatgriežas pie tā, ko es saucu par maniem tumšajiem gadiem.
Tu visu laiku esi dzīvojis laimīgā, saulainā pļaviņā un pēkšņi esi purvā līdz ceļiem, un jūti, ka tu slīksti aizvien dziļāk un dziļāk…
Ir sajūta, ka faktiski viss, ko dari, slīd ārā no rokām. Saproti, ka esi bezspēcīgs. Līdz tam tev, protams, likās, ka tu esi tas, kurš kontrolē savu dzīvi, bet tad saproti, ka tu tas neesi gan. Bet atklāsme, ka tu neesi tas, kurš kontrolē un valda šo dzīvi, – tā ir dziļa un skaista kristīga doma. Tu ej baznīcā, lūdzies, ieliec savu dzīvi Visaugstākā rokās un, lūdzot pa saviem tuvajiem, ieliec tur arī viņu dzīvi. Un tas ir ļoti nomierinoši.
Jāsaka, es vairs negribētu piedzīvot to tumšo gadu sajūtu, bet vienlaikus esmu pateicīgs, ka tādi bija. Jo tie iedeva pavisam citu uztveri. Pirmkārt, pēc tam daudz vairāk spēj novērtēt parastu, ikdienišķu dzīvi. Un otra lielā atziņa: pat ja nokļūsti nopietnā ķezā, arī no tās tu vari tikt ārā.
– Bet vispār tava dzīve izskatās diezgan pareiza un gluda. Kā pēc kompasa būtu gājis.
– Jā, esmu arī ļoti lutināts, es to apzinos. Ja neskaita tādus komiskus brīžus, kad pamosties Čaka ielas dzīvoklī, visās drēbēs guļot uz grīdas pēc SWH dzimšanas dienas labās ballītes, zinot, ka šodien jāvada divi raidījumi, no kuriem viens būs tiešraidē, un vakarā vēl koncerts Alūksnē… Tad guli un domā: ak jē, kā es tā varēju iekulties?
– Nu, beidz, tā taču tikai uzdzīve. Pēc tādas pamosties savās mājās jau ir daudz.
– Ja paskatos atpakaļ, ar mani notikušais lielākoties nācis kā impulsi no ārpuses. Teiksim, braucu ar riteni, Jelgavā pie konservu fabrikas satieku Jubaltu. Parunājam, viņš saka: dibinām grupu! Dibinām! Vai arī – guļu slimnīcā. Nav neko spoža sajūta: tu esi students, tev ir ģimene un divi bērni, iztikai divi lati dienā, par tiem pašiem paldies vecākiem, un tu vēl guli ar plaušu karsoni. Te zvana Jānis Šipkēvics. Saka – negribi strādāt Radio SWH? Vēl viens zvans. Jānis Streičs. Sveiks, negribi filmā piedalīties? Vēl viens zvans. Vilnis Kalnaellis. Negribi uztaisīt dziesmiņu multfilmai par Loti? Es nezinu, vai tas tā ir, bet es bieži pieminu Forestu Gampu. Tā viņa fantastiski vienkāršā iešana pa dzīvi. Un tas, kas ar viņu notiek, – tas vienkārši notiek.
– Un kā tu zini, kad šiem impulsiem teikt jā, kad – nē?
– To nē es gandrīz uzreiz jūtu. Un vai nu saņemos un pasaku uzreiz, vai kaut kā aplinkus. Un tāpat ir, kad jūtu jā. Pat ja aizņemtības dēļ mēģinu atlikt vai pabīdīt maliņā, tas tik un tā uzpeld. Jo šis jā manī iekšā dzīvo.
– Vienkārši sakot, tu seko savai sirdsbalsij.
– Jā. Es arī sekoju sapņiem. Tā mazais Ārons tika pie vārda.
– Nopietni?
– Jā, es viņa vārdu nosapņoju. Tas ir biblisks vārds – no Vecās Derības, Mozus brālis. Mozus bija tas cilvēks, ar kuru runāja Dievs, un Ārons savukārt bija viņa runasvīrs. Ārons spēja un prata Mozus ziņu dot tālāk tautai. Un tieši desmit mēnešus pirms puisīša dzimšanas – viņš pat vēl nebija ieņemts – es pamostos ar Ārona vārdu galvā. Ar vārdu, par kuru nekad neesmu domājis, nekad tam neesmu pievērsis uzmanību. Un pēkšņi tas ir manī iesakņojies.
Un es saku Agnesei: ja mums būs puisītis, sauksim viņu par Āronu.
– Vai jums ar Agnesi nešķiet, ka šis savā ziņā ir kā pirmais bērns? Dvīņi bija tur, mazliet citā dzīvē.
– Es piekrītu, ka bērns tādā apzinātā vecumā ir citādi, bet, nē, arī pirmie puikas bija kaut kas ļoti īpašs! Jo tas, ka viņi bija dvīņi, tomēr bija notikums! Tagad jau vairāk vari paskatīties, pabaudīt… Tas tomēr ir brīnums – ka no divu cilvēku mīlestības dzimst cilvēks. Un kā viss ir pārdomāts – ka viņam tieši tik ilgs laiks jāpavada vēderā un kā viņš ieņem pareizo pozu, lai nāktu pasaulē. Ārons piedzima Valmierā, ūdenī. Tāpēc mēs viņu saucam par Ronīti, jo tas arī skan līdzīgi Āroniņam.
– Zini, ir teorija, ka attiecību jēga ir vienam otru pilnveidot un iedvesmot izaugsmei. Varbūt pat provocēt, liekot augt un attīstīties.
– Jā, un liekot arī mazliet upurēties.
– Es gribēju jautāt, kā jūs viens otru esat papildinājuši. Ko, piemēram, Agnese no tevis pārņēmusi?
– (Pārdomu pauze.) Varbūt mazliet vairāk uzticēties citiem cilvēkiem? Savukārt man ļoti patīk viņas kurzemnieciskais tiešums. Jo es tomēr esmu diplomāts un mazliet arī lavierētājs reizēm. Man ļoti patīk viņas īstums.
– Es gan Agnesi pazīstu tikai mazliet, bet, manuprāt, viņa ir drosmīga meitene. Kaut ļoti sievišķīga.
– Jā, un tā ir viņas drosme, kas manī droši vien atmodina manu vīrišķību. Tad, kad pieminēju Māti Terēzi, Juri un Agnesi, es sapratu, ka man katrs ir devis kaut ko citu. Un vēl vajadzētu pieminēt Vairu Vīķi-Freibergu. Tad es rezumējot teiktu tā: Māte Terēze mani māca būt par pasaules cilvēku, Juris mani māca būt par kristieti, Vaira – pa latvieti un mana sieva – par vīrieti.
– Uh, kas par teikumu!
– Jā. Tā ir.
– Tu teici: būt latvietim. Ko tev tas nozīmē?
– Tas ir kaut kas īpašs, kas saistīts ar vecākiem un vecvecākiem. Bet galvenais – ar to, ka tu tieši te esi piedzimis. Kas, es pieļauju, nemaz nav nejauši. Tie ir pamati, kas ir neiznīcināmi. Man ir svarīgi, ka ir Latvija un ka es varu runāt latviski. Un ka ir svētki, kas notiek mūsu valodā. Tai pašā laikā skaidrs, ka notiek globalizācija un viss mainās, un tie ir neapturami procesi. Jautājums, kā varētu panākt situāciju, ka latvietis būtu kaut kas īpašs, kam gribētos būt. Ka tas būtu, teiksim, stilīgi. Bet patiesībā par šo problēmu runā arī Igaunijā, arī Somijā. Tas nozīmē, ka mēs neesam tik unikāli, mēs esam kaut kāda liela procesa sastāvdaļa. Galu galā mēs paskatāmies vēsturē: pirms divtūkstoš gadiem bija pilnīgi citas valstis, citas valstu savienības, viss mainās, pārplūst cita citā, tautības iznīkst un rodas, un impērijas jau sabrukušas un radušās citas, kas atkal sabrūk, bet…
– Bet pasaule nav aizgājusi bojā.
– Nav gan. Tad jau es teiktu, ka daudz svarīgāks ir ekoloģiskais jautājums. Ja mēs paši sevi nepazudināsim, pieredzēsim ļoti interesantu attīstību un globālas pārmaiņas.
– Mēs tagad par tādām augstām lietām sākam. Ja tā, tad – kā tev šķiet, kas cilvēkiem ir jautājums numur viens?
– Es domāju, ka tas tomēr ir mūžīgais, senais izdzīvošanas jautājums. Kā es izdzīvošu, kā paēdīšu un nomaksāšu īri, ko mani bērni ēdīs, kādā skolā ies, kāda būs viņu nākotne. Tas, kā tu mēģini izdzīvot un kā mēģini turpināties.
– Un kāda ir mūsu visu problēma numur viens?
– (Pauze.) Pirmie divi vārdi, kas nāk prātā, – egoisms un saspringums.
– Negaidīju, ka tu egoismu pieminēsi. Tas taču tagad skaitās labi.
– Tikai līdz zināmai robežai. Savukārt saspringums nāk no ikdienas riteņa. Jo tu jau pa sestdienu un svētdienu īsti nepaspēj atpūsties, un atkal jauna nedēļa. Man gan tagad ļoti patīk atpūsties manā dārziņā. Atnāc mājās, papļauj zālīti, kaut ko paroc un kaut ko iestādi. Pieskaries zemei. Un kā tas dārzs smaržo, kad vakarā izej ārā! Nē, kartupeļu mums nav, bet ir tūjas, ko sastādījām gar žodziņu. Tad mazliet aizaugusi rododendru dobīte, Māra Sirmā dāvinātas lilijas, kaimiņienes Annuškas dāvinātas tulpītes un īrisi, un mārtiņrozes. Tagad pagalmā ir arī batuts, palēkā vakarā, noņem stresu – un jaunā dienā atkal iekšā.
– Lasīju, ka tu mācoties franču valodu.
– Pirmā pieredze ar franču valodu man bija, vadot Eirovīziju, un pirms gada bija iespēja to darīt kopā ar draugiem – vēl pusgadu pamācījos. Bet tad piedzima mazais, Vētra koncentrējās uz albumu, un pamazām tas beidzās. Tas arī nebija lielais plāns, bet viens no maniem pašpilnveidošanās posmiem – kopā ar tenisu un ģitāras spēli.
– Tenisā tu taču neesi iesācējs.
– Tenisā jau esmu gadus desmit, bet bumbošanas līmenī. Ja iet gadi un nekas daudz nemainās, tad saproti, ka jāsaņemas un jāiemācās. Pagājušajā ziemā jau bija tā, ka, šķiet, trenējos piecreiz nedēļā – likās, ka jau eju uz profesionālo sportu! (Smiekli.) Bet teniss ir foršs! Sports vispār ir vēl viens labs antistresa līdzeklis. Un tāpat bija ar ģitāru. Tu aizbrauc kaut kur, un cilvēki saka: nu, uzdziedi! Kaut ko es trinkšķināju, bet ne līmenī… Sāku iet pie skolotāja, un pamazām, pamazām tu to ģitāru sāc sajust. Jo dziedāt ir viens, bet dziedāt un spēlēt – tas ir kas cits. Man bija trīsdesmit četri gadi, kad sāku turpināt mācīšanos. Nospriedu, ka līdz četrdesmit gadiem man vajadzētu spēlēt tīri pieklājīgi. Un, ja es nepalaidīšos, tā arī varētu būt.
– Bet tas ir ļoti svarīgi un pat kaifīgi – visu laiku kaut ko mācīties, vai ne?
– Jā, un tie cilvēki, kas kaut ko mācās, ir daudz interesantāki. Viņi gan reizēm nemitīgi runā tikai par to, toties kā viņiem deg acis!
– Kuri koncerti tev pašam vislabāk patīk?
– Tie, kas nelielos klubos. Pārsvarā tas, protams, ir ārzemēs. Ideāli uz kādām trīssimt vietām, jo tad tu redzi katru cilvēku, gaisotne ir brīva un forša. Un gaisotni jau lielākoties rada tas, ko runā starp dziesmām, mūzika taču daudz neatšķiras. Vēl man ļoti patīk akustisks skanējums, bez milzu aparatūras. Tāds kā kopā ar Viegli. Tajā ir prieks un pirmatnīgums. Nesen Rojas kultūras nama meitenes mani uzaicināja aizbraukt un uztaisīt pārsteigumu rojeniekiem kultūras nama 50 gadu jubilejā.
– Tik vienkārši? Un tu šitā neatsaki?
– Atsaku jau bieži vien. Bet man patīk izņēmumi. Jo tie ir tādi īpaši koncerti… Ar mūziķi Kasparu Zemīti esam muzicējuši Torņakalna baznīcā, mums ir laba garīga un cilvēcīga saikne, un es meitenēm teicu: paklau, ja Kaspars varēs un man būs brīvs datums, aizbrauksim. Mēs nospēlējām astoņas dziesmas, un pēdējā bija Mana dziesma no dziesmu svētku repertuāra, un es, goda vārds, biju līdz asarām. Mēs pavadījām fantastisku dienu. Lēnām braucām, izrunājāmies, uzēdām brīnišķīgu pašgatavotu mazjūras laša zupiņu. Pastaigājām pa Rojas molu un kā roņi pagulējām uz siltajiem akmeņiem. Un tad mēs bijām koncerta pārsteigums. Tas bija kaut kas tāds…
– Bet tev ar to nav jāpelna nauda, tas jau kā hobijs.
– Jā, droši vien tāpēc es to novērtēju, jo man ir iespēja izvēlēties. Tāpat, ja tev ir mašīna, tu no sirds priecājies braukt ar riteni. Un es to novērtēju.
– Renār, tev ir ilūzijas, no kurām esi atteicies?
– Ir, bet tas ir mūzikas un Prāta vētras kontekstā. Es esmu attiecies no ilūzijas iekarot…
– Pasauli?
– Precīzāk, mūzikas tirgu Rietumos. Kad esi piedzīvojis un pamēģinājis, sities un ņēmies, tomēr līdz galam tas nav noticis, beidzot saproti, ka iekarot patiesībā neko nevajag. Tu vari tikai radīt – kaut ko tādu, kas spēj cilvēkus uzrunāt un aizraut. Jo vārds iekarot, kaut gan mēs to lietojam neapzināti, savā būtībā ir šausmīgs. Un tāpēc arī nenostrādā. Tāpēc tagad mums ir cita attieksme. Protams, vēlme tur būt un spēlēt koncertus nav pazudusi, bet tā vairs nav kareivīga. Tā ir vairāk tāda… lēnprātīgi mērķtiecīga. Un vienlaikus ar humoriņu. Patiesībā tu nedrīksti sevi uztvert pārāk nopietni. Tu nedrīksti sevi nenovērtēt, bet pārāk nopietni arī nevajag.
– Bet kāpēc jums vajag Rietumus? Vairāk naudas? Slavas taču jums jau pietiek un pāri paliek.
– Slavas un uzmanības laikam pietiek, jā. Nauda? Tur sarežģīti atbildēt, jo nekad jau īsti nav skaidrs, cik daudz ir pietiekami. Galvenais iemesls – tas ir process. Tas ir svarīgi radošajai izaugsmei.
Jo vairāk spēlē lielus koncertus, jo slīpē savu meistarību.
Tu satiec cilvēkus, redzi pasauli un uz savu dzīvi Latvijā vari paskatīties mazliet citādi. Var jau teikt – man tepat ir labi, man nekur nav jābrauc. Skaidrs, ka tepat ir labi. Bet izaicinājumam ir jābūt. Kamēr kustamies, ir jābūt.
– Kas tev pašlaik ir izaicinājums?
– Vasaras tūre. Protams, tā nav pirmā, un mēs neesam iesācēji. Tomēr šī tūre atkal ir kā bāka – katru dienu es redzu, kā tai palēnām tuvojos. Milzīga publika – tie ir pavisam citi spēka un enerģijas noteikumi. Kad tev jāpaņem tūkstoši… Kaut gan reizēm, kad jāsaka tosts pie galda, kur ir astoņi cilvēki, tas ir tikpat traki. Vismaz man tā ir.
– Ja tev iedotu mēnesi pilnīgi brīva laika, ko tu darītu?
– Domāju, ka tagad es pat neizmantotu šo mēnesi. Jo man pašlaik ir ļoti labi. Man patīk mājās, man patīk būt kopā ar ģimeni. Varbūt uz nedēļu aizbrauktu pie Jura uz Lūžņu padzīvot meditācijas namā. Bet vispār, ja varētu, es to mēnesi labprāt atstātu citai reizei. Ieliktu depozītā. Jo dzīve taču iet viļņiem un kaut kad jau noderēs.
– Jūs daudz braucat tūrēs, tu arī pats ceļo. Ir kāda vieta pasaulē, kas ir ļoti uzrunājusi?
– Pirmā ienāk prātā kāda baznīciņa Taizemē, kas ir visu reliģiju baznīca. Izskatās tūkstošgadīga, bet patiesībā tai ir tikai divdesmit astoņi gadi. Tur pat īsti nav altāra, centrālajā vietā ir visu reliģiju skulptūra, kas ir kā ģimene. Tur stāv tētis un mamma, kas pārstāv dievišķo un Visumu, un viņiem kā bērniņi ir četras centrālās reliģijas – attiecīgi pēc to senuma.
– Tu esi no tiem cilvēkiem, kas kristietību sev atklāja jau pieaugušā vecumā.
– Es kristietībā iegāju Jura Rubeņa pavadībā. Un tomēr ir ārkārtīgi svarīgi, kādi cilvēki tevi tur ieved. It kā jau saka: ja tici, nav svarīgs mācītājs, svarīga ir baznīca. Bet tik un tā cilvēciskais faktors ir nenoliedzams. Turklāt mēs dzīvojam 21. gadsimtā, un Juris un tagad arī katoļu arhibīskaps Stankevičs runā mūsdienu cilvēku valodā. Pat ja tas ir par Svētajiem Rakstiem, kas tapuši pirms vairākiem tūkstošiem gadu.
– Tev tagad tik bieži jautā par meditāciju, ka man negribas to darīt. Tomēr šis ir žurnāls, kurā būtu dīvaini to nepieminēt. Tāpēc jautāšu tā: vai meditācija deva kādus atklājumus par sevi?
– Neko īpaši radikālu nosaukt nevaru. Vienkārši jutu, ka tas mani sakārto. Nē, ir gan viena lieta, kas mainījās. Tu kļūsti aizvien izlēmīgāks. Ātrāk pieņem lēmumus. Un arī vairs sevišķi nebaidies kļūdīties. Nu, nošaus garām – nošaus, kas tur. Nākamreiz zinās, kā vajag. Bet es teiktu, ka tas ir komplekss. Viss kopā – ticība, baznīca un meditācija kā viens no lūgšanas veidiem. Meditācija man ir tikai solis. Pamats man ir ticība – tur es gūstu mieru. Pirms šīs mūsu sarunas es arī iebraucu pareizticīgajā baznīciņā tepat Pārdaugavā un minūtes divdesmit palūdzos. Tā vienkārši ir ļoti tuvu mājām un vienmēr atvērta. Tikko bija beidzies dievkalpojums, vīraks, sveces. Cauri vitrāžām spīd iekšā gaisma, un sajūta ir tik klātesoša… Un no tevis tiek prasīts pavisam maz – lai tu mazliet atbrīvojies no savas ikdienas un nododies sajūtai, kas tur valda.
– Un tad iedomājies: tu iznāc no baznīcas, un Dievs tev saka – paklau, Renār, tu visiem dziedi, nodziedi šodien kaut ko īpaši man, kaut vai pantiņu.
– Pantiņu? Tad tas būtu no Valta Pūces dziesmas izrādei Ronja, laupītāja meita. Tur ir Kārļa Vērdiņa fantastiskais teksts:
Ja no upes izlēktu sudraba zivs
Un prasītu, ko tu vēlies,
Es vēlētos katru vakaru aizmigt
Tik laimīgs, kā šodien cēlies.
