Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Sāksim viegli! Ir tāda asociāciju spēle, kurā es varētu tev jautāt: ar kādu alkoholisko dzērienu tu pats sev asociējies?
– Interesants jautājums. Noteikti neesmu stiprais alkohols. Vairāk eju burbuļu virzienā, jo man patīk svinības, sabiedrība, draugi, sarunas, arī aktīva laika pavadīšana. Pateicoties dzīvīgajam raksturam, varētu būt šampanietis. Neiedziļinoties detaļās, tas varētu būt labi sabalansēts šampanietis, bet vēl ar potenciālu. Savos trīsdesmit sešos gados jau ar pieredzi, bet vēl jauneklīgs. Manī vēl ir vēlme mācīties daudz no dzīves. Līdzīgi burbuļiem cenšos būt optimists, mēģinu samērā ātri pielāgoties situācijai, saskatīt pozitīvo un samierināties, ja ir atgadījies kaut kas nepatīkams.
– Ja mēs turpinām ar vīna asociācijām, liela nozīme ir smaržai. Būtībā tu esi arī smaržu deguns. Esi dzimis un uzaudzis Rojā. Tur gan noteikti ir maza saistība ar vīna zināšanām. Bet pēc kā smaržo tava bērnība?
– Jā, Rojai nav saistības ar vīnu. Bērnībā pat ne reizi restorānā nebiju bijis. Tagad smejoties atceros, ka pirmais vīns, ko baudīju, bija Monostirskaja izba, pusotrlitrīgā pudele. Magnums! Vidusskolas gados man ne tuvu nebija domas par vīnu. Parēķini pati, beidzu skolu 1998. gadā, bet pat Latvijas Vīnziņu asociācija dibināta tikai pēc četriem gadiem. Par kaut kādu vīnu kultūru mēs nevaram runāt. Mana karjera nebija ne tā plānota, ne domāta. Bet mana bērnība, protams, pārsvarā smaržo pēc jūras, pēc Rojas abiem moliem, pēc sāļuma, pēc jūras zālēm. Jūra tiešām bija mana ikdiena visos gadalaikos. Vēlāk vecāki nopirka māju Mazirbē. Arī tur ir jūra, mežs, butes. Skaisti. Un vēl Rojas stadiona smarža. Vēl tagad katru vasaru turp aizbraucu un izstaigāju. Meitai parādu. Tikko pļauts mauriņš un saulē sakarsušās skrejceliņu gumijas. Futbolu man ļoti patika spēlēt. Vispār Rojā sports ir labā līmenī, mēs gan florbolu, gan basketbolu, gan futbolu spēlējām. Paralēli mācījos arī mūzikas skolā.
– Mūzika jau arī kļūst par vienu no lielumiem, kas raksturo vīna zinātāju. Vai tu kā Aigars Nords pūti saksofonu?
– Klarneti. Jā, skolas gadi pagāja ļoti aktīvi. Pēc tam gan nebija skaidrs, ko darīt. Man bija ķēriens uz valodām. Stājos Ventspils Augstskolā – gribēju būt vācu valodas tulks. Bet paliku uzreiz aiz strīpas. Interesanti, ka pēc tam vācu valodu pastiprināti mācījos Austrijas Vīna akadēmijā. Tā ka vācu valodas ēna man tomēr seko. Tā es toreiz nonācu Rīgas tūrisma skolā.
– Dīvaini, ka no tulka nolēmi kļūt par viesmīli. Vai tevi tas vispār interesēja?
– Iestājeksāmeni lielākajā daļā universitāšu bija beigušies, un otra izvēle tolaik bija armija. Mani varbūt tas ne pārāk biedēja, jo man bija laba fiziskā sagatavotība. Bet mammai kāds bija pateicis, ka Rīgā ir skola, kurā var iegūt augstāko profesionālo izglītību un mācīties par viesnīcu un restorānu speciālistu. Mamma teica: varbūt aizbrauc, ko tu vari zaudēt? Viņa bija paņēmusi mani pāris gadus pastrādāt Mazirbes ēdnīcā – tīri labi patika. Ieintriģēja arī pirmā saruna ar skolas direktoru, kurš solīja praksi restorānos, un cerēju, ka Rīgā droši vien labas tējas naudas varēs nopelnīt. Pēc pirmā gada aizgāju praksē uz restorānu Vincents. Tagad jau pagājuši astoņpadsmit gadi pie Rītiņa. Pusmūžs. Viņš jau man kļuvis kā otrs tēvs.
– Kā tu pats vērtē savu septīto vietu pasaules vīnziņu čempionātā? Lasīju, ka esat bijuši sešdesmit pretendenti. Tas ir augstu vai zemu?
– Jautājums, no kāda skatpunkta lūkojas. Diženām lielvalstīm, kā Francija, Itālija, Spānija, kur ir spēcīga vīna kultūra, spēcīgs cilvēku resurss, kur šī industrija ir attīstīta jau vairākus gadu desmitus un someljē ir ierasta lieta, tas nenozīmētu neko. Bet mums, visiem industrijā strādājošajiem no mazas valsts ar salīdzinoši īsu vīna kultūras vēsturi, tas ir augsts sasniegums. Līdzīgi – ja olimpiskajās spēlēs sportists iekļūtu desmitniekā tādā disciplīnā, kas pie mums gandrīz nav realizējama. Mēs varam vilkt paralēles, jo tas ir tikai atsevišķu cilvēku fanātisms, ticība, ka varam un ejam uz priekšu, neraugoties ne uz ko.
– Tevi uz priekšu dzen fanātisms vai arī tu esi centīgs?
– Abējādi. Esmu savas profesijas fanātiķis, un man patīk azarts. Patīk konkursi. Maijā atkal došos uz Eiropas čempionātu. Tas ieliek rāmjos, tu neatslābsti, nepārtraukti strādā ar sevi, izkop savu profesiju. Daudziem maniem draugiem, vīnziņiem, tas nav vajadzīgs, bet man patīk sevi izaicināt ar labākajiem.
– Laikam jūti Rojas stadiona smaržu. Vai labs vīnzinis ir Dieva dots talants?
– Bet konkursā ar to nepietiek! Lai iekļūtu pusfinālā starp šāda līmeņa vīnziņiem, jābūt ļoti spēcīgai teorijai. Jābūt regulārai, mērķtiecīgai un plānveidīgai gatavošanās shēmai. Praktiskajā daļā, piemēram, šampanieša pasniegšanā, ir pasaules standarts, kā soli pa solim tas jāizdara pareizi, lai iegūtu punktus. Tiek vērtēta katra kustība, secība. Pudeli jāmāk tehniski precīzi attaisīt – bez paukšķiem, plastiski, eleganti –, tad skaisti jāpasniedz akceptēt, pagaršot, pēc tam precīzi jāsalej. Un tas nav viegli.
Esi uztraucies, jo zini, ka tevi vērtē pasaules TOP cilvēki.
Turklāt katrā uzdevumā ir apslēpts āķis, kas jāatmin, un viss notiek arī laika limitā.
– Pagaidi, lai precīzi atvērtu šampanieti, tu trenējies ar hronometru? Nopietni?
– Jā. Atsevišķos gadījumos to pat filmē, lai redzētu sevi no malas. Tev arī jātrenējas konkursa smokingā, nevari to darīt ikdienas drēbēs, jo katrai kustībai jābūt noslīpētai – tur mana salvete, tur korķviļķis, tur sērkociņi. Tev pasaka – pasniedziet šampanieti diviem cilvēkiem, jums dotas četras minūtes. Ja esi trenējies ar hronometru, tad zini, ka diviem cilvēkiem pasniegt šampi aizņem, maksimums, trīs minūtes. Kāpēc pēkšņi četras? Man uzreiz galvā iedegas sarkanā lampiņa. Izrādās, ka papildu minūte dota, lai saprastu, ka ir divi dažādi šampanieši, un tev jābūt gatavam prezentēt abus.
Sagatavošanās procesā smagākā ir teorētiskā daļa, jo jāsaprot, cik daudz laika esi gatavs ziedot no savas ikdienas un hobijiem. Plāns jāizveido pa tēmām vismaz pusgadam uz priekšu. Katru rītu obligāti trīs stundas lasīju materiālus, piemēram, nedēļu tikai par Vācijas un Austrijas vīna reģioniem. Viss sevī jāsaliek iekšā – pasaules vīna ģeogrāfija, vīnogu šķirnes, slavenākie ražotāji. Tieši teorētisko zināšanu robi bija galvenie, kas mani šķīra no pirmās vietas ieguvēja. Starp citu, jauna skandināvu puiša. Nākamais – aklā degustācija: pagaršo vīnu un apraksti tā izskatu, aromātu, garšu, sapārošanu ar ēdienu. Nevari teikt – šo iesaku ar briedi plūmju mērcē. Kāpēc? Tas ir metodoloģiski jāpamato. Nemaz nerunājot, ka neatšķirsi vīnogu šķirnes. Mēs zinām – ir svaigie aromātiskie vīni, ir vēsa klimata vīni, ir karsta klimata vīni, ir vīni, kas ir ozolā un kas nav ozolā; varbūt tādu nianšu neprecizitātes tev piedos. Bet, ja garšosi šablē un teiksi, ka tas ir Jaunās pasaules rīslings, tad gan būs problēmas. Tas arī ir intensīvs treniņš, kas jādara vismaz reizi dienā, lai kā būtu apnicis. Atceros, nostrādāju servisu Vincentā, jau tuvu pusnaktij, kolēģis ienesās ar divām glāzēm un saka – divdesmit minūtes, raksti!
– Vai tev ir sajūta, ka ikdienā tavas zināšanas novērtē?
– Gribētos teikt, ka jā. Varu tās izmantot arī savā pelņā un biznesā, piedāvājot savus pakalpojumus lekcijās. Bet ikdienā restorānā lielākā daļa informācijas man, protams, nav vajadzīga. Tā jāizmanto, lai klientiem būtu interesanti. Kāda jēga man nosaukt mazpazīstama reģiona augsnes sastāvu, kalnu ekspozīciju un likumā atļautās vīnogu šķirnes? Ar katru cilvēku jāmāk noķert viņa līmeni, kādā runāt. Tas nāk ar saprašanu. Uzskata, ka vīnzinība ir diezgan snobiska. Tā jau arī ir. Un nenoliedzu, ka esmu bijis restorānā situācijā, kad varbūt par augstu esmu paņēmis savas zināšanas. Tas vienkārši ir jāatzīst, un no tā jāmācās. Esmu, piemēram, dzirdējis, ka klients jautā, vai ar zivi var dzert iemīļotu pilnu un biezu sarkanvīnu. Nu loģiski, ka nevar. Bet svarīgs ir veids, kā to pasaki. Rītiņš man arī vienmēr atgādina: jāmāk izdarīt tā, lai cilvēks neapvainotos un vēl atnāktu un pateiktu paldies par padomu. Man galvenais, lai klients šajā vakarā dabū vīnu ne tikai sava budžeta robežās, bet arī vēlamajā garšas diapazonā.
– Parastam lietotājam droši vien ierastākais jautājums: kāpēc man par vīnu būtu jāmaksā dārgāk? Nesen publicēts Rimi pētījums, ka cilvēki visbiežāk izvēlas vīnu sešu eiro vērtībā. Konkursā Gada vīns kā lētākie tiek nosaukti vīni līdz 15 eiro. Vīnziņu sabiedrībā baudāmais cenas līmenis ir vēl augstāks.
– Vīnu var salīdzināt ar zīmolu drēbēm vai mašīnām. Kāpēc jāpērk džinsi par 150 eiro, ja var nopirkt trīs reizes lētāk? Vīnā šīs atšķirības ir līdzīgas. Pirmkārt, vīna cena atspoguļo vārdu. Pērkot Burgundijas vīnu, tu maksā par vēsturi, par tradīciju, par ieguldīto zināšanu apjomu. Mani ļoti fascinē sarunas, piemēram, ar Burgundijas vīndariem – viņi ar tādu kaisli var runāt par savām ogām! Tas tiešām rada milzīgu respektu un cieņu. Otrkārt, garša patiesi atšķiras. Kaut gan dārgāks ne vienmēr nozīmē, ka konkrēti tev labāks. Katram cilvēkam garšas uzbūve ir atšķirīga – kāds ir jutīgāks uz skābumu, cits mazāk. Dzerot ir jāgūst garšas bauda. Visticamāk, tam, kam patīk Argentīnas malbeks, Burgundijas Pinot noir nepatiks. Tas ir kardināli atšķirīgs.
Man nepatīk atbilde – šis ir slikts vīns.
Lai izteiktu šādus apgalvojumus par vīnu, ir jāsaprot, kāpēc tas šķiet skābs, rūgts vai pārāk alkoholisks. Protams, ka aiz tā visa slēpjas arī vīna kvalitāte, bet, ja šāds izteiciens tiek attiecināts uz tradicionālu vīna stilu, tā vairāk ir tava problēma. Noniecināt vīnu nav pareizi. Ir daudzi vienkārši lielveikalu vīni, tie maksā tik, cik maksā, no sešu eiro vīna nedabūsi intensitāti. Tad nepērc, ej uz specializēto vīna veikalu, samaksā piecdesmit eiro un pārbaudi savu gaumi! Bet saprast garšu var līdz ar pieredzi, ko gūsti ceļojot, baudot dažādus vīnus. Ir ļoti svarīga arī situācija, laika apstākļi, garšu apvienojums. Mēs bieži vien dzeram vīnu, nekombinējot ar ēdienu, kā vienkāršu ballītes dzērienu. Un tad nespējam izbaudīt visu, ko var dot labs vīns.
– Kādreiz intervēju B-bāra īpašnieku Armandu Mednieku, kurš dalījās interesantā novērojumā: cilvēkam pienākot pie bāra, viņš jau varēja nojaust, kādu kokteili pasūtīs. Vai arī tu tā spēj – sapārot klientu ar vīnu?
– Var, var. Tas nav nekas ļauns, bet reizēm joka pēc esam saderējuši, ko konkrētais klients pasūtīs. Tas atkarīgs no tautības, vecuma, no pirmās komunikācijas, kad cilvēks atver vīna karti. Jūti – te būs bordo, burgundietis, vecā labā rioha. Īpaši tas sakāms par vīriešiem. Redzi, ka cilvēks ir vecumā ap 50, jau apbružājies, labi pelna, sevi kopj, zina savu vērtību. Ar savu uzvedību viņš jau tev saka – pats tikšu galā, bet varbūt pasaukšu jūs. Tādi parasti izvēlas Veco pasauli, klasiskas vērtības. Un tad ir visādas koķetes.
– Nu skaidrs, Raimond, viņām tu patīc vairāk nekā tavs vīns!
– To man grūti komentēt. Vēl varu teikt, ka ar latviešiem ir grūtāk, jo cilvēkiem nereti kāds uzdāvinājis šīs vakariņas. Vienkāršs cilvēks ienāk mūsu vidē, samulst, nobīstas, un tad tev jānomierina, jāpasaka – atnesīšu pagaršot trīs vīnus, viens sausāks, viens pussaldāks, viens biezs un tumīgs. Tev jāiedrošina, ka nav jābaidās, viss būs kārtībā. Un vēl ir publika, kas tagad vīna kursos bijuši un kas gatavi arī padiskutēt. Gadās situācijas, kad jūtu – labāk piekrist, jā, jums taisnība. Citreiz jau vajag klientu paglaudīt vai aplaudēt, ka viņam laba gaume. Tāds ļoti principiāls cilvēks mūsu jomā strādāt nevar, ir mums aktierspēles momenti. Bet es varu atrast valodu ar ikvienu. Draugi to var paliecināt – man būtu ļoti jāpadomā, lai atminētos cilvēku, kurš man būtu ienaidnieks. Tas jau no skolas laikiem, kad draugi bija gan starp apzinīgajiem, gan palaidņiem.
– Ar savu lielisko CV tu varētu strādāt ārzemēs.
– To daudzi man ir teikuši. Nu, nav jau arī tā, ka tagad gluži visa Eiropa un pasaule ir vaļā. Par to, ka varētu atrast darbu kādā daudz lielākā tirgū, šaubu nav, agrāk vai vēlāk gan jau izdotos. Bet esmu sev pateicis, ka negribu braukt prom no Latvijas. Pirmkārt, tāpēc, ka man tiešām ļoti patīk šī valsts un šeit jūtos mājās. Mūsu joma Latvijā ir ļoti konkurētspējīga, ir tik daudzi un dažādi restorāni, bet aura un attiecības visiem cilvēkiem ir ļoti ciešas. Visi ir draugi. Un, protams, visa ģimene, meita ir šeit. Otrkārt, tā ir drošības izjūta, tāda iekšēja harmonija ar sevi. Tu nekonfliktē ar saviem uzskatiem, savu labsajūtu, tev ir labi. Lai arī ilgus gadus esi strādājis vienā darbavietā, visu laiku vari sevi izaicināt, atrast jaunus mērķus. Doties prom – tam nebūtu nekādas jēgas, seguma un loģikas. Šī tēma ir slēgta.
– Šajā numurā mēs runājam par mīlestību un ir publicēta SANTAS Love Songs izlase. Ja man tai būtu jāpievieno Raimonda Tomsona mīlestības dziesmas, kuras tās būtu?
– Prāta vētras dziesma Debesis iekrita. Un otra … Jā, arī no Prāta vētras – Skoļzkije uļici. Tās man saistās ar konkrētiem dzīves notikumiem.
– Tātad ar konkrētām sievietēm. Un zināmu laika atstarpi. Saki – kāds ir tavs attiecību statuss?
– Esmu oficiāli šķīries. Biju precējies astoņus gadus. Bet kopš pagājušās vasaras man ir attiecības – ir draudzene. Man gribētos teikt – ļoti nopietna draudzene.
– Tu tagad esi iemīlējies?
– Jā. Protams. Un ceru – ilgi un laimīgi.
– Un kā jūtas iemīlējies vīrietis? Kā atšķiras iemīlējies vīrietis no tāda, kurš nav iemīlējies?
– Vīrietim, kurš nav iemīlējies, ir sava ikdiena: darbs, sports, draugi, izklaides. Viņš labi izskatās, viņam ir stabils finansiālais stāvoklis, laba mašīna. Tā ir veču pasaule – laba mašīna, draugi, ar kuriem aiziet patusēt, aizbraukt ceļojumos, vairākas sievietes telefonā, kurām piezvanīt un aiziet uz dažādiem pasākumiem. Viss ir atkarīgs no viņa vēlmēm, iespējams, viņš ir pašpietiekams, viņam ir labi un viņš nealkst iemīlēties, atrast otru pusi un attiecības. Ja pats to apzinās, tad nav problēmu atrast sievieti īslaicīgām attiecībām. Bet ir vīrieši, kuriem kaut kādā mirklī tas viss apnīk. Atceros pats sevi jaunībā, kad sapratu, ka tomēr gribu otru cilvēku, ar kuru esmu kopā ikdienā. Kad tagad sāku iemīlēties, apkārtējie uzreiz teica, ka pilnīgi staroju.
– Vincentam uzreiz aug apgrozījums.
– Smieklīgi, bet tas tiešām ietekmē arī darbu. Ja esi iemīlējies un laimīgs, tad dod enerģiju arī apkārtējiem. Pateicoties mīlestībai – redzu pats pēc sevis –, esmu kļuvis pašpārliecinātāks. Varbūt tāpēc, ka mājās pasaka – tu vari, tu esi lielisks, es apbrīnoju, kā tu to dari. Un tad es arī cenšos.
– Sievietes nereti sūdzas, ka viņām salauž sirdis. Bet man jau liekas, ka mēs jums tās salaužam tikpat veikli.
– Tā, ka par maz neliekas.
– Un kā jūtas vīrietis?
– Ir pirmais posms, kad iestājas pilnīga bezjēdzība. Pirmā ziņa, ka tu vairs nebūsi šīs sievietes dzīvē, tev iedod šoku, un tad ir ļoti svarīgi, cik cilvēks ir iekšēji psiholoģiski spēcīgs. Parādās tavs raksturs, tava audzināšana. Manā gadījumā ļoti liela nozīme bija draugiem, kas palīdzēja tajā mirklī nepazaudēt sevi, turpināt dzīvē saskatīt jēgu. Un meita nenoliedzami bija lielākā motivācija, lai sev pateiktu – nedrīkstu viņas acīs parādīt savu vājumu. Drausmīgākais šajā situācijā ir tas, ka bērnam ir jābūt pa vidu. Ar meitu daudz bija jārunā, viņai jāskaidro. Tas nav viegli. Sirdssāpes ir viens, bet tēva mīlestība pret meitu vispār ir kaut kas īpašs, un tas ir papildu trieciens. Vēl jo vairāk, ja cits vīrietis ienāk viņas dzīvē, – ar to vispār ir ļoti grūti sadzīvot un pieņemt. Tajā mirklī tiešām ir ļoti svarīgi atrast jaunu mērķi vai aizraušanos.
– Tu atradi vīna čempionātu?
– Jā, tā arī bija. Skarbi jau skan, bet mirklī, kad esi palicis viens, parādās daudz brīva laika.
– Ne velti saka, ka vīrieša dzīvē viss notiek sievietes dēļ. Tad jau pasaules atzinību esi nopelnījis, pateicoties salauztai sirdij?
– Es gluži tā nedefinētu. Ja man uzdotu jautājumu, vai gribi septīto vietu par salauztas sirds cenu, visticamāk, teiktu – nē. Bet tas man deva papildu motivāciju. Daudzi šādās situācijās nodzeras, iet pa klubiem, klasiskie scenāriji… Es vispār nekur negāju un arī neremdēju sāpes alkoholā. Protams, mirklis, kad atgriezies mājās un tev jāaiziet vienam gulēt, ir pats smagākais. Īpaši, ja ir bijusi īsta ģimene. Tad mēģini izdarīt secinājumus, saprast savas kļūdas, kurā mirklī tu viņai vairs neesi bijis pietiekami interesants.
Ja sieviete izvēlas citu, tas nozīmē, ka tu kā vecis viņu īsti nevari apmierināt. Vīrietim tas ir drausmīgs sitiens.
Kas tu par veci? Vīrietim jāapbrīno sava sieviete, sievietei – savs vīrietis. Jādomā par kopējo laiku, ko jūs paši veidojat, jābūt abpusējai interesei un jājūt: kad viens tā kā atslābst, tad otrs saka – ejam! Mamma man vienmēr teikusi, ka mīlestība jākopj, jo no tā atkarīgs, cik ilgi tā būs īsta un patiesa.
– Un tagad, par spīti pieredzei, tu tici mīlestībai?
– Nereti gan uzdodu sev jautājumu: vai ir īsta mīlestība? Tāda patiesa, mūžīga. Bet ceru, ka ir. Reizē gan ļoti sevi analizēju. Ir uzskats, ka cilvēki nemainās, bet īsti negribu tam piekrist. Viss atkarīgs no rakstura, vēlmes un cilvēka, ar kuru dzīvo kopā. Cik ļoti viņš mīl un otra dēļ ir gatavs mainīties. Esmu bijis tāds ļoti ietiepīgs, varbūt nepiekāpīgs, sevišķi jaunības gados. Tomēr sievietei ir jāpanāk pretim. Man gan daudzi arī teikuši – tu esi pārāk labs. Ir reizes, kad par to baigi uzvelkos. Ko tad man tagad – kļūt par slikto zēnu? Man saka – tu esi pārāk labs, kā tu vari piedot? Tāds laikam esmu. Iekšēji varbūt nevarēšu piedot, bet to neizrādīšu tik principiāli. Kaut darbā varu būt ļoti strikts. Darbā visi mani ļoti respektē.
– Vīns ar gadiem iegūst jaunu kvalitāti. Vai to vari teikt arī par sevi?
– Ļoti labs salīdzinājums. Bet zini, ka ne katrs vīns ir domāts ilgai glabāšanai, jo katram vīnam ir savs potenciāls. Kāds vīns nobriest un ir gatavs baudīšanai pēc trim četriem gadiem, pēc tam jau tā dzīve iet no kalna lejup. Pretstatā ir ļoti daudzi vīni, kas ir kvalitatīvi audzēti, sākot jau ar vīna dārzu, kurā vīndaris ir ļoti rūpējies – sapratis, kādā augsnē stādīt, kādi ir labākie apstākļi. Tā ir laba audzināšana – te var vilkt paralēles ar cilvēku. Vīna potenciāls un kvalitāte ir atkarīgi arī no tā, kā ar to vēlāk apietas vīna darītavā. Tie vīni, kam ir potenciāls, ar gadiem kļūst piesātinātāki, tajos atveras daudz vairāk aromātu.
– Tevī ir atvērušās jaunas krāsas un garšas?
– Manī? Noteikti. Ja paskatos uz sevi pirms gadiem desmit, man bija pavisam citāds skats uz dzīvi. Toreiz bija darbs, kas deva finansiālo stabilitāti, bija draugi, atpūta, ģimene. Ļāvos dzīvei bez noteikta mērķa. Tagad ir pilnīgi pretēji. Katra nodzīvotā diena ir saplānota, man ir skaidri mērķi pusgadu uz priekšu. Ja gadās diena, kuru īsti nesaplānoju, uzreiz ir sirdsapziņas pārmetumi. Brīvdienas gribas pavadīt kvalitatīvi, paspēlējot futbolu vai aizejot labās vakariņās, kas man sagādā baudu, vai ar meitu pavadot laiku. Piesardzīgāks gan esmu kļuvis, un arī vairāk esmu iemācījies atzīt savas kļūdas.
– Ar tevi kopā tagad ir interesantāk?
– Domāju, ka tev kā sievietei noteikti ir interesantāk šādā manā sabiedrībā, nekā būtu pirms piecpadsmit gadiem. Redzi, te atkal var vilkt paralēles ar vīnu. Man šāds vīns var patikt labāk, viņš ir manā gaumē. Bet ne visiem patīk dārgāks un vairāk nobriedis vīns. Katram vīnam ir vajadzīgs savs patērētājs, lai to saprastu, varētu atļauties un sēdētu tā sabiedrībā.
