Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā «Ievas Stāsti» 2019. gada 21. numurā.
Normundam nav noplakusi sajūta, ka skaistākā dziesma vēl nav uzrakstīta un ka labākais vēl priekšā: «Gribas darboties, radīt jaunas dziesmas, nesēdēt uz vecajiem lauriem. Kad pirms desmit gadiem izdevām albumu Nakts vai rīts, mūzika dzima dabīgi, nebija nekādas piepūles, bet gadi iet un daudz kas mainās. Pašlaik ik pa brīdim sevi jāpiespiež strādāt. Toreiz tas nebija darbs, bet pašizpausme.»
Varakļānu iedzimtais
Stāsts par Normundu sākas gandrīz kā pasaka – reiz kādam tēvam bija trīs dēli. Te nu pasaka jāpalabo: bija trīs dēli – Jānis, Māris un Valdis – un tad atskrēja arī ceturtais – Normunds! Kā jau pastarītis, viņš acīgi vēroja, ko dara bračkas, un taisīja pakaļ. Ja šie klausījās bītlus un Imantu Kalniņu, Normundiņš arī. Ja spēlēja ģitāras – viņam arī gribējās. Pauniņu dēli izrādījās ļoti muzikāli, kaut kopīgu ansambli neizveidoja, tomēr spēlēja kāzās un ballēs kopā ar citiem Varakļānu muzikantiem. «Jānim vienīgajam bija sava pastāvīga grupa Rūķītis. Dzīvojām pašā centrā trīsistabu dzīvoklī, bija arī pleķītis zemes, sava kūts, vistiņas, gotiņa, un bērnībā arī ganos esmu gājis. Bet pāri ielai – kultūras nams, tātad tuvu kultūrai esmu kopš agras bērnības,» smejas dziedātājs.
Citi lasa
Viņa agrīnā skatuves karjera saistīta ar ziedu birdināšanu, soļojot pa priekšu jaunajam pārim, – tā tolaik bija populāra kāzu ieraša.
Normundiņš, baltās zeķītēs un īsbiksēs, pārī ar kaimiņu meitenīti tika arī pie gredzenu nešanas jaunlaulātajiem.
Varētu teikt, ka šī iespēja puikam nāca pa blatu, jo kaimiņos dzīvoja kultūras nama direktore, kā arī mākslinieciskā vadītāja.
Normunda mamma Anna kādu laiku bijusi kasiere kultūras namā, bērnudārza audzinātāja, taču darba mūža lielākā daļa aizvadīta Madonas dezinfekcijas nodaļā. Tētim Laurim bija zelta rokas, viņš strādāja dažādus darbus, bet brīvajā laikā zīmēja trāpīgas karikatūras. «Tētis dzimis 1923. gadā, un tad vārds Lauris noteikti bija retums. Vācieši iesauca leģionā, tad viņš dezertēja un iestājās krievu armijā. Pagātne nāca gaismā, un tēvu izsūtīja uz Sibīriju. Piecus gadus viņš nosēdēja Vorkutā, atgriezās ar iedragātu veselību un beigtiem nerviem, bet neko daudz par piedzīvoto nestāstīja. Tikai piekodināja man, lai neticu tam, ko stāsta televīzijas programmā Vremja.»
Vīri jau nervus parasti ārstē ar sentēvu metodēm… Lauris Pauniņš nebija izņēmums, un dēli auga lielā brīvībā. Normundam tika dota vaļa pašam izvēlēties, ar ko nodarboties – sportu vai mūziku. «Trenējos vieglatlētikā no 3. klases līdz vidusskolas beigšanai, turklāt diezgan intensīvi. Skrēju, slidoju, slēpoju, cik vien jaudas. Nodarbojos ar desmitcīņu, liela talanta man nebija, bet ļoti gribējās sportot. Bērnībā ieliktā bāze man palīdz joprojām. Arī tagad uzturu sevi formā, pateicoties draugam, kurš pirms gadiem desmit man iedeva velosipēdu. Nebiju braucis kopš bērnības, un 90. gados riteņbraukšana Rīgā nebija modē. Aizrāvos, sāku nopietni trenēties, piedalīties sacensībās, un varbūt mīlestība uz velobraukšanu mani izglāba no kādas citas aizraušanās.» Velofans dziedātājs ir joprojām – gandrīz katru rītu, ja spīd saule, viņš no sava centra dzīvokļa aizminas līdz Vecāķiem un atpakaļ. Neaizmirst arī ķiveri un drošības vesti, bet, ja līst lietus – laiks jogai. «Jocīgi, bet es labi atceros kā bērnībā – man bija septiņi vai astoņi gadi – Varakļānu bibliotēkā izņēmu no plaukta grāmatu par jogu latviešu valodā. Nosēdos lotosa pozā un nevarēju no tās tikt ārā. Labi, ka biju tuvu galdam, pieķēros pie stūra un kaut kā atāķēju kājas.»
Spriežam, ka Normundam senčos varbūt bijuši indusi, varbūt turki, – viņa vectēvs no mammas puses Roberts Juška bijis tumsnējs, liela auguma vīrs. Savukārt Pauniņi droši vien cēlušies no Pauniņu ciema Varakļānu novadā, taču neko daudz par saviem senčiem Normunds nav paguvis uzzināt. Un tagad vairs nav, kam pavaicāt, – visi dus Varakļānu kapos. Dzīvas vien mammas divas māsas un divi brāļi, citādi Normunds šai pasaulē ir viens kā pirksts.
«Sportists un romantiķis,» tā sevi raksturo Normunds. Pašus pirmos laurus viņš plūca jau 3. klasē, nosūtīts uz Madonas jauno dziedātāju konkursu. «Vecākais brālis man jau 1. klasē iemācīja spēlēt ģitāru, un es dziedāju, pats sevi pavadīdams. Piedalījos aģitbrigāžu skatēs, kādas tolaik rīkoja. Nebija tā, ka kāroju uzdziedāt par jebkuru cenu jebkurā vietā. Tolaik mani sūtīja – tev ir laba balss, tev jādzied!» Mīlestība uz mūziku uzplauka gados piecpadsmit, kad sports apnika. Normunds bija labs mūzikas pazinējs un kultūras namā sāka vadīt diskotēku.
«Biju ekskursijā Maskavā un tur pagaršoju brīnišķīgo dzērienu Fanta. Šai vārdā nosaucām savu diskotēku.
Mums taču pat maksāja – saņēmu piecpadsmit rubļu par vakaru,» un Pauniņš rāda vecas fotogrāfijas, kurās tagad tik populāro dziedātāju grūti atpazīt. Par pirmo algu viņš nopirka pleijeri, tad džinsus, botas un vēl kaut ko. Aizskrēja uz Rīgu satikt pareizos džekus, bet pašam biznesa gēna nebija. Toties interesēja tehnika – sapņoja par kartingu, mājās zīmēja pats savus modeļus, palīdzēja brāļiem jaukt un kopā salikt mopēdus. «Kopš bērnības esmu tāds… romantisks. Vairāk lidoju pa gaisu. Meitenes? Jā, pirmā, ar ko taisījos precēties, uzradās jau bērnudārzā. Tolaik man viens radinieks bija šoferis, viņš ik pa brīdim mani paņēma līdzi tālajos braucienos pa Latviju. Arī tas likās romantiski – ceļot… Bet par šoferi nekļuvu un man joprojām nav autovadītāja tiesību! Tikai 1983. gadā izsniegtā velosipēda vadītāja apliecība.»
Opera vai popmūzika?
Astoņpadsmit gadu vecumā Pauniņš devās iekarot Rīgu. Mūzika patika, bet nebija nekādas sajēgas par notīm un teoriju. «Vienīgā vieta, kur tādus džekiņus kā es ņēma, bija Kultūras darbinieku tehnikums, pūtēju orķestru vadītāju nodaļa. Sāku apgūt saksofonu, bet no tehnikumiem tolaik ņēma armijā.» Normunds, protams, gribēja pievienoties karavīru ansamblim Zvaigznīte: «Viens džeks apsolīja mani tur iekārtot, es viņam pat 150 rubļus samaksāju. Naudu čoms savāca, bet nekur neiekārtoja, un es nokļuvu Baku, Azerbaidžānā, kur tomēr tiku orķestrī!» Baltiešus pārējie zaldāti lika mierā. Diemžēl ar putrām un ķīseļiem jaunekļi vēderus, protams, nevarēja piepildīt, taču labāki laiki Pauniņam sākās, kad viņš palielījās, ka prot spēlēt saksofonu. Ne vella jau neprata, taču orķestrī viņu pieņēma. Kādu laiku Normunds padauzīja bungas, bet ar to bija par maz. Kad orķestra vadītājam apnika gaidīt, kad no Latvijas atsūtīs solīto saksofonu, viņš lika izvēlēties pūšamo no noliktavas. «Tā arī pateica – vai nu mēneša laikā sāksi spēlēt, vai skriesi ar visiem raķešu daļā, un es paņēmu tubu. Pūtu divus gadus, par laimi, nebija tik agri jāceļas kā trompetistam Jurim, kas no rīta deva pirmos signālus.»
Atgriezies Normunds ķērās pie matu audzēšanas un turpināja mācīties. Tomēr saksofons nebija viņa sapņu instruments, doma par dziedāšanu nelika mieru. Uzzinājis par Operetes mākslinieku Hariju Kalniņu, jauneklis sāka pie viņa apgūt vokālās mākslas pamatus. «Uzskatu viņu par savu pirmo dziedāšanas skolotāju. No armijas atnācu novembrī un jau pavasarī sāku dziedāt Valsts deju ansamblī Daile, kur mani iekārtoja Kalniņš. Tie nebija gluži vairs Dailes ziedu laiki, bet braukājām daudz un ne tikai pa Latviju.»
Saņēmis drosmi, Pauniņš iestājās J. Mediņa Mūzikas vidusskolas vokālajā nodaļā. Eksāmenā nodziedāja Div’ dūjiņas, kur varēja kārtīgi parādīt balss iespējas. Skolā bija nopietns virziens uz operas skatuvi, un vairāki Normunda kursabiedri – Kristīne Gailīte, Evita Zālīte un Krišjānis Norvelis – kļuvuši par ievērojamiem operas solistiem. Kad par Normundu ieinteresējās ievērojamais bass Gurijs Antipovs, turpmāk puisim specialitātes stundas notika jau Konservatorijā, no kuras šķietami šķīra viens solis: «Man bija ļoti grūti izšķirties, ko darīt, tomēr kopš bērnības sirdslieta tomēr popmūzika.
Te saskatīju lielākas attīstības iespējas – varu pats komponēt, bet operā gadiem jādzied viens un tas pats.
Iedomājos, kā es tāds onkulītis ar resnu vēderu dziedāšu tās ārijas…»
Pauniņš kādu laiku dziedāja arī Valsts Akadēmiskajā korī, taču visu kājām gaisā sagrieza Normunda vēlme piedalīties tolaik populārajā jauno dziedātāju konkursā Jūrmala ar paša sacerētu dziesmu Dejas sapnī. Bija nepieciešama fonogramma, un tā viņš nonāca Aigara Grāvera studijā. Uz konkursu Pauniņš neaizbrauca, toties atrada darbavietu – grupu, kurā dzied šobaltdien. Jo Grāvers piedāvāja pievienoties grupai Otra puse, kas meklēja dziedātāju.
Kur straume nes
Otra puse 1992. gadā savu darbošanos sāka tiem laikiem neparasti – ar koncertturneju pa visu Latviju. Visi dziedāja līdzi Normunda dziesmai Vēstules, un ko gan tāds zaļš gurķis vairāk varētu vēlēties par popularitāti un meiteņu sajūsmas spiedzieniem?! Te nebija vajadzīgs tik stingrs režīms kā opermākslā, jūsmīgā publika diez vai manīja, ka dziedātājs vakar aizsēdējies ar draugiem. 90. gadu vidū Latvijas mūziķiem uzstāšanās vieglā reibumā bija ikdiena. «Tur varētu daudz ko atcerēties… Es tos saucu par kovboju laikiem,» nopūšas Normunds. «Mūs, kas izturējuši deviņdesmitos gadus, var uzskatīt par tādiem kā varoņiem. Dzīve ievieš savas korekcijas, līdz tu saproti, ka alkohols nav tā foršākā izklaide. Vērtības tagad man ir pilnīgi citas…»
Kad no grupas aizgāja abi smagsvari – Grāvers un Krēsla –, Otra puse kļuva par vienaudžu kolektīvu, kur visvairāk dziesmu komponēja Ivars Makstnieks. Viņš aizvien ir grupas galvenais muzikālais balsts, bet, ja Ivaram aptrūkstas iedvesma, buksē viss kolektīvs. Toreiz tā arī notika. Braši sākusi, grupa Otra puse pēc braucieniem uz Norvēģiju, Vāciju un Dāniju strauji nobremzēja. Pauniņš ar grupas basistu Gintu Saulīti aizbrauca uz Londonu. Kā īsts Sprīdītis – laimi meklēt, tikai lāpstas nebija līdzi. «Aizgāju uz vienu klubu, kur biju gatavs strādāt kaut vai par trauku mazgātāju, un pat tur mani neņēma. Viegli negāja, sākumā pat bija kaut kas līdzīgs depresijai, bet gribējās palikt un izcīnīt savu vietu.» Dzīve Londonā beidzot piespieda apgūt angļu valodu, kaut Normundam nav ķēriena uz valodām.
Atkal izglāba mūzika: Normunds tolaik bija aizrāvies ar deju mūziku, un, dienu aizvadījis smagā darbā, vakarā steidzās uz mūzikas veikaliem un pirka jaunākās skaņuplates. Kad Pauniņš nolēma atgriezties, atveda lielu somu ar Latvijā nedzirdētu mūziku. Ķērās pie dīdžejošanas ar skatuves vārdu Norsky. «Toreiz no drauga dabūju otru atskaņotāju un pāris mēnešu uz ielas nerādījos. Visu dienu drillēju savas plates, mācījos spēlēt uz diviem atskaņotājiem.»
Normunds ar visu dzīvē ticis galā pats, ja nu kādreiz mamma centās kaut kā palīdzēt.
Arī šoreiz nebija neviena, kas aicinātu pie sevis padzīvot vai cienātu ar siltām vakariņām. Gandrīz par mājām Pauniņam jeb DJ Norsky kļuva klubs Nautilus, tolaik viena no smalkākajām izpriecu vietām Rīgā. Pāris gadu aizritēja vienā elpas vilcienā, jo gadījās – kā aizgāja uz darbu piektdienā, tā atjēdzās tikai otrdienas rītā. Šādi piedzīvojumi izjauca attiecības ar Ļenu, kas bija oficiante klubā. Viņi uzsāka kopdzīvi, piedzima meita Annemarija, taču līdz kāzām lieta nenonāca. «Kad izšķīrāmies, Annemarijai bija četri gadi, un kopš tā laika vairs pie viņas netiku tik daudz kā agrāk. Šķiršanās bija smagākais periods manā dzīvē, nonāca pat tik tālu, ka man izrakstīja antidepresantus, bet pēc vienas tabletes izvēlējos tos nelietot. Ļena daudz strādāja, turpinājās mana dīdžeja dzīve. Meita auga pie vecvecākiem Zolitūdē, bet maksimāli bieži centos ar viņu satikties, kas kļuva arvien sarežģītāk.» Normunds ar meitu sarunājas krieviski, viņa neseko līdzi latviešu mūzikai, tāpēc neapzinās tēva popularitātes mērogu un uz Otras puses koncertiem neiet. Vienubrīd bija aizrāvusies ar korejiešu valodu. «Bērnībā aizvedu viņu uz Ķengaraga mūzikas skolu, bet Annemarija nevarēja nodziedāt notis, ko priekšā spēlēja skolotājs, arī ritma izjūtas nebija. Tagad dzirdu, kā viņa dungo līdzi repam, bet labu laiku pārdzīvoju, ka meita nav mantojusi neko no manis. Manā dzimtā visi bija muzikāli, piemēram, viens mammas brālis ir profesionāls pūtējs – kādreiz spēlēja saksofonu Rīgas krogos, tad armijas orķestrī, tagad ir pensijā un dzīvo Daugmalē.»
Radīts mūzikai
Aktīvajos dīdžeja darba gados Normunds pat nezināja, kādas dziesmas klausās latvieši, līdz pamazām atjaunojās vēlme dziedāt. Varbūt sakritība, bet tad arī atskanēja Ivara Makstnieka zvans. «Nebijām tikušies gadus piecus. Ivaram bija dzimusi dziesma Ieskaties, un tā nav no vieglajām. Ierakstā man gāja nenormāli grūti, laikam reizes piecdesmit dziedāju, kamēr izdevās. Aizsūtījām dziesmu Fredim ar Ufo, kuri pirmie to radio atskaņoja. Ar to arī viss atsākās.»
Viss – tā ir grupas Otra puse renesanse. 2007. gadā tika izdota labāko dziesmu izlase plus dziesma Ieskaties, sekoja jaunu skaņdarbu albums Nakts vai rīts, kuru atzina par 2009. gada labāko popmūzikas albumu un tituldziesma kļuva par gada radiohitu Latvijā. Toreiz Normunds sacīja, ka sajūtas ir pasakainas, jo vairāku gadu laikā piedzīvotās emocijas, noskaņas un sajūtu gammas, izskanot dziesmās, ir apkopotas vienā veselumā. Kopš tā laika ar lielāku vai mazāku intensitāti Otra puse koncertē, ieskaņo jaunas dziesmas, plūc laurus aptaujās, taču Normunds tā arī nav iemācījies nopelnīto sabāzt zeķē un noglabāt tālākā atvilktnē.
Pusgadu izmēģināja strādāt par projektu vadītāju kādā lielformāta drukas uzņēmumā, līdz saprata, ka darbs pie telefona no astoņiem līdz pieciem nav domāts viņam. «Materiāli tas bija izdevīgi, jo pastāvīgi ienākumi, nevis kā mūziķiem – te ir nauda, te nav. Tomēr cenšos izdzīvot tikai ar mūziku. Un katra pauze ir dzinulis darīt atkal kaut ko jaunu, iet uz priekšu.»
Skaidrs, ka ražīgie periodi mijas ar tukšākiem brīžiem, te slavas virsotnē uznes šovs Izklausies redzēts, te jāsadzīvo ar radošā partnera Makstnieka ieilgušu klusēšanu. «Esmu audzis padomju laikos, esmu iemācījies izdzīvot visādos apstākļos, sadzīvot ar negācijām.» Jāsadzīvo arī ar popularitāti, kad fotogrāfu objektīvi allaž tiek pavērsti pret dziedātāju, ja viņam blakus ir kāda daiļā dzimuma pavadone. Par vienu no Latvijas iekārojamākajiem vecpuišiem Pauniņš sevi nesauc, un viņa sirds atkal ir aizņemta. «Varētu teikt, ka baudu medusmēnesi un nemaz negribas domāt par citām lietām, ja nu vienīgi par savu solokoncertu rudenī.» Un dziedātājs iegrimst atmiņās par saviem ilggadējiem faniem, kas apmeklē vai katru Normunda koncertu. Gadījies saņemt arī skaistas dāvanas, tāpat kā pašam nācies kļūt par «dāvanu» līgavai vai līgavainim kāzās. Tad viņš kā pārsteigums iznāk no slēpņa svinīgā brīdī, dziedādams kādu no saviem hitiem, piemēram, Vēstules vai Nakts vai rīts. «Dziedāšana – tā ir mana būtība. Tas esmu es, kad dziedu. Katrs koncerts man ir notikums, un pirms katra joprojām ir uztraukums. Man patīk dziedāt visas, arī vecās Otras puses dziesmas – neviena nav apnikusi. Dzinulis dziedāt ir arī mana mīlestība uz mūziku. Priecē tas, ka man manos piecdesmit vēl saglabājušies tie paši sapņi, kas bērnībā, piemēram, nokļūt kaut kur.» Kad bērnībā Normunds lasīja grāmatu par Kanāriju salām, viņam radās sapnis tur nokļūt, un pirms diviem gadiem tas piepildījās. Nu Kanārijās Pauniņš pabijis jau divreiz!
«Ir sajūta, ka balss man kļūst labāka un labāka. Kādreiz daudz eksperimentēju – dziedāt tā vai šitā, un paralēli līdzi nāca klasiskās dziedāšanas gudrības. No studiju laikiem gan man palicis paradums iesildīt balsi pirms koncerta. Bet augstās notis nodziedāt kļūst arvien grūtāk,» dziedātājs atzīstas. «Mīlestība, protams, ir nebeidzamais stāsts, par to var dziedāt un dziedāt. Bet mūsu jaunākā dziesma Sākums ir par to, ka katra diena ir jauns sākums, ka nedrīkst apstāties. Nebūs tā, ka tev kāds kaut ko iedos – jāiet vien pašam un jācīnās. Šī tēma man pašlaik šķiet aktuāla. Piemēram, uz skatuves nespēju līdz galam atraisīties, jo traucē iedzimtā kautrība, un es, lai sevi izkustinātu, aizgāju uz šovu Izklausies redzēts, kur tēloju gan Allu Pugačovu, gan Plasido Domingo. Par visu pārdzīvoju tā, ka naktīs nevarēju gulēt!
Tomēr man ir grūti iziet ārpus ierastajiem rāmjiem, turklāt paškritika man ir spēcīga.»
