Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pēdējā gada laikā mēs visi esam jūtami mainījušies. No kurienes mums tāda neiecietība? Kas pa šo laiku noticis ar cilvēkiem?
Jā, valdība, politiķi, ministri un dakteri saņem pēc pilnas programmas un vēl vairāk. Sevišķi jau anonīmajos komentāros! Bet ar vārdiem var nogalināt. Ja tev nepatīk sava ārsta darbs, dari to zināmu ar pierādījumiem un izej no pelēkās anonīmās zonas; ja kaut kas nepatīk politikā – ej pats politikā un mēģini mainīt! Bet šī iespēja palikt anonīmam, īpaši pēdējā gada laikā, kad sabiezējusi neziņa par nākotni, parauj vaļā slūžas agresijai.
Nāk prātā viena veca ebreju anekdote, kur sieva prasa vīram: Izja, kas ir slikta reputācija? Un viņš atbild: slikta reputācija ir, ka tu dzīvo tā, kā citiem nepatīk.
Ir profesijas, kur arī šajā laikā daļa cilvēku kļūst bagātāki. Vai tāpēc tiem, kurus krīze skar smagāk, viņi jāaprej? Ko lai dara, likteņa svaru kausi vienmēr svārstās.
Un tie, kas uzdrošinās iestāties par samērību un mēģina situāciju stabilizēt, paši dabū pa spārniem vēl vairāk.
Spilgts piemērs – Māra Zālīte. Viņa jau neteica, ka Krišjānis Kariņš ir ideāls premjers, kurš izdarījis pilnīgi visu labāko un kuru nedrīkst kritizēt…
Jūs domājat ierakstu feisbukā, kur Māra Zālīte bija atbalstījusi Krišjāni Kariņu? Pēc tā sacēlās diskusiju vētra, un pats ieraksts mistiski pazuda. Es Māru pēc tam aicināju uz sarunu IEVĀ, taču viņa vairs nevēloties publiski runāt. Cilvēki sāk baidīties runāt?
Māru ļoti labi saprotu, jo arī pati pēdējos gados, cik iespējams, izvairos no publicitātes. Šoreiz sarunai ar jums piekritu lielā mērā tāpēc, ka mēs reiz abas kopā atklājām daļu Zilākalna Martas arhīva.
Ja pat viedokļu līderi, pat Māra Zālīte un Alvis Hermanis dabū ar negantiem vārdiem, tad redzams, ka publiski runāt ir bezjēdzīgi.
Tā vietā, lai iesaistītos dialogā, pretī ir lamas un neiecietība. Māru Zālīti pirms pārdesmit gadiem cēla saulē kā Latvijas māti, bet tagad – varbūt pat tie paši cilvēki – grūž ellē par viedokli. Tas ir viņas uzskats! Ja jūs nepiekrītat – lūdzu, tikpat mierīgi pamatojiet, kāpēc tā nav. Situācija tiešām nav vienkārša, un atradīsies, ko pārmest katram, kuram šajā krīzes brīdī ir jābūt pie stūres. Apriet nav liela māksla.
Protams, grūti, ja ir desmit kučieri, un tas varbūt ir mūsu valdības vājums, bet tas ir arī pašas demokrātijas vājais punkts, ka kučieru daudz, bet vilcēju arvien mazāk. Vieni saka, ka Kariņam jābūt tam stingrajam virskučierim ar visgarāko pātagu, – bet viņš mēģina runāt un salāgot, jo valdība ir mūsu pašu sašķeltās sabiedrības atspulgs.
15. gadsimtā Sebastiāns Brants uzrakstīja satīru Muļķu kuģis – uz kuģa sapulcējies pulks muļķu, tie brauc uz Muļķu zemi, bet nevar tur nokļūt, jo kuģis pazaudējis virzienu. Man ir sajūta, ka mēs arī esam apjukuši orientieros. Viduslaikos Rietumeiropā reizi vai divas gadā bija karnevāli, kur varēja izlikt savu agresiju; tas, kas augšā, kļuva par nerru, bet tas, kurš apakšā, par ķēniņu, un viss izlīdzinājās. Mūsu tautas tradīcijā tādas bija apdziedāšanās dziesmas, kad sakrājusies agresija izpaudās trāpīgā un kodīgā, bet ne rupji apvainojošā formā, uz kuru tikpat trāpīgi bija jāatbild. Un abpusējās pretenzijas izplēnēja.
Visu interviju ar Janīnu Kursīti-Pakuli lasi žurnālā Ieva, kurš preses tirdzniecības vietās pieejams no 31. marta
