Rīga 0°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Tavs stāsts Latvijā pirms piecpadsmit gadiem sākās Ērgļos. Pastāsti, kā tas notika?
– Latvijā nonācu skolēnu apmaiņas programmas ietvaros. Tas bija 2003. gads, es mācījos vienpadsmitajā klasē. Pieteikties varēja uz daudzām valstīm, bet garajā valstu sarakstā bija divas – Latvija un Dominikāna –, par kurām nezināju neko. Uz tām arī gribējās braukt! No domas par Dominikānu mani atrunāja draudzene, sakot, ka tā izklausās bīstama. Tad nu paliku pie Latvijas. Pat nezināju, ka tā ir Eiropā! Arī brīdī, kad eksāmeni jau bija nokārtoti un posos ceļam, par Latviju patiesībā zināju ļoti maz. Laika periodā no intervijas līdz rezultātu paziņošanai speciāli nemeklēju nekādu informāciju, negribējās ne pārlieku sapriecāties, ne satraukties. Atzīšos gan, ka brīdī, kad saņēmu apstiprinošu atbildi, sākumā nedaudz nobijos, domāju, ka nebraukšu. Taču uzņemšanas vēstule atnāca uz mājām, vecāki ieraudzīja, izlasīja un teica, ka jābrauc!
– Kur tu Latvijā nonāci?
– Skola, kurā mācījos, bija Ērgļos! Pirmie iespaidi bija… interesanti (smejas). Pēc ielidošanas tikām vesti uz Jelgavu, kur notika četru nedēļu iepazīšanās nometne. Skatījos pa autobusa logu un nevarēju nobrīnīties – viss tukšs! Nekā nav, ne cilvēku, ne māju! Pēc Jelgavas braucu uz Ērgļiem – atkal pa ceļam nekā nav! Tobrīd drusku sašaubījos, vai esmu pieņēmusi pareizo lēmumu, taču cilvēki, kas mani Ērgļos sagaidīja, bija brīnišķīgi. Gan viesģimene, gan klasesbiedri man lika justies gaidītai, vienmēr bija gatavi palīdzēt, paskaidrot.
Iejusties bija viegli, manuprāt, arī tāpēc, ka atbraucu bez ekspektācijām.
– Kas tevi pārsteidza visvairāk?
– Tas, cik maz te ir cilvēku! Taizemē vienā klasē mācās ap piecdesmit, sešdesmit skolēnu apmēram divpadsmit paralēlklasēs. Varat iedomāties, cik dīvaini jutos, ka skolā, kurā nonācu, bija divas paralēlklases ar piecpadsmit skolēniem katrā!
– Tu tik labi runā latviešu valodā, cik ātri tu to apguvi?
– Apmēram pusgada laikā. Toreiz Ērgļos mēs bijām trīs apmaiņas skolēni un mums bija atsevišķas valodas stundas. Dzīvojām katrs savā viesģimenē – valoda bija jāapgūst pēc iespējas ātrāk, ne tikai, lai mācītos, bet arī, lai varētu saprasties ar cilvēkiem ģimenē. Bieži dzirdu izbrīnītus jautājumus par to, kā ir iespējams tik ātri iemācīties tik sarežģītu valodu, taču taju valoda ir krietni sarežģītāka!
– Iemācījies valodu un pēc gada jau bija jābrauc mājās!
– Jā, pēc mācību gada beigām atgriezos mājās Bangkokā un vidusskolu pabeidzu tur. Mācības Taizemē ir ļoti intensīvas, taču pēc Latvijas sapratu, ka tas ir pārāk smagi. Tādu dzīvi sev negribēju. Taizemē dzīve ir viens vienīgs skrējiens – tev vienmēr jātiecas būt vislabākajai, konkurence ir milzīga! Pēdējā skolas gadā gandrīz visi skolēni papildus mācās ar privātskolotāju, lai sasniegtu labākus rezultātus nekā citi. Tāpēc nolēmu, ka studēšu ārzemēs. Sākotnēji domāju par studijām Krievijā, Sanktpēterburgā, taču nospriedu: Latvija ir turpat kaimiņos, valodu jau zinu – kāpēc gan nebraukt tur? Šeit man bija ģimene un draugi, jutos droši. Gribēju kļūt par ārsti, sāku studēt medicīnu. Diemžēl piektajā kursā izstājos. Iemesli ir ļoti personīgi, par tiem stāstīt negribu.
– Saki, ko par tavu došanos tik tālu prom no mājām teica vecāki? Vai nevēlējās, lai paliec mājās?
– Mani vecāki ļoti atšķiras no vairākuma taizemiešu ģimeņu. Lielākoties Taizemē vecāki ir ļoti stingri un konservatīvi, bērniem principā ir jādara viss, ko viņiem liek. Turpretī mēs ģimenē uzskatām – ja tu visu nolem bērnu vietā, viņi nekad nekļūst pieauguši.
Mani vecāki vienmēr ir teikuši – tu vari darīt, ko vēlies, taču tev vienmēr jābūt gatavai uzņemties atbildību par savas rīcības sekām.
Ļoti agri kļuvu patstāvīga, jau desmitajā klasē teicu vecākiem, ka gribu dzīvot atsevišķi. Mūsu mājas atradās ļoti tālu no skolas, un satiksme Bangkokā ir briesmīga, ik dienas ceļā uz skolu un no skolas nācās pavadīt vairākas stundas. Man par pārsteigumu, viņi teica jā! Man šķiet, tā bija ļoti svarīga pieredze, kas man lika pieaugt un arī vēlāk atviegloja dzīvi Latvijā.
– Pastāsti vairāk – kāda ir dzīve Bangkokā?
– Intensīva! Jāatzīst gan, ka nu jau pagājuši vairāk nekā piecpadsmit gadi, kopš tur nedzīvoju, tāpēc atceros tādas vispārīgas lietas. Teiksim – satiksme. Atceros, ka tajā laikā, kad dzīvoju viena, man ik rītu bija jāceļas puspiecos, lai tiktu skolā pirms astoņiem. Latvijā es varu dienā paspēt izdarīt piecas lietas, bet Taizemē tikai vienu, un pārējo dienu sēdēt sastrēgumā. Bangkokā ir apmēram 20 miljoni iedzīvotāju! Atšķirībā no Latvijas Taizemē trūkst svaiga gaisa, dabas, klusuma. Protams, ir arī ļoti daudz foršu lietu, krāšņa daba un, jā, ēdiens. Visvairāk man pietrūkst ēdiena. Tomēr, ja skatās kopumā, – dzīve Latvijā man ir daudz vairāk piemērota.
– Tu esi arī precējusies ar latviešu puisi! Pastāsti, kā jūs satikāties?
– Mums ir kopīga draudzene, ar kuru iepazinos Ērgļos un satuvinājāmies, kad atgriezos Latvijā otrreiz. Mans topošais vīrs bija viņas tuvs draugs. Viņš bija redzējis mani fotogrāfijās un jautājis par mani, gribēja iepazīties. Atzīšos gan, ka sākumā diezgan ilgi vilcinājos – īsti negribējās šādi iepazīties. Tobrīd es domāju par pārcelšanos uz dzīvi Norvēģijā, zināju, ka viņš plāno gadu strādāt Ņujorkā, šķita – kāda jēga tagad iepazīties? Vispār es neesmu no tām sievietēm, kurām katrā ziņā pie sāniem vajadzīgs vīrs vai draugs. Atceros, ka tobrīd biju gatava dzīvot arī viena, jutos pilnīgi apmierināta. Strādāju, mācījos, ceļoju. Viena pati esmu apceļojusi gandrīz visu Eiropu un Āziju, esmu pat bijusi Svalbārā – salā, kas ir tālākais apdzīvotais punkts ziemeļos!
Taču reiz kādā brīvdienu brančā tomēr satikāmies. Sākām runāt, un es sajutos tik labi! Mūsu sarunas nebija seklas – runājām par zinātni, par notikumiem pasaulē. Atceros, ka pajautāju – vai ir vēl kāda vieta pasaulē, kur tu gribētu dzīvot? Viņš teica – Norvēģija. Un tad kaut kas noklikšķēja. Sešus mēnešus vēlāk viņam tiešām bija uz gadu jādodas strādāt uz Ņujorku, taču tas gads pagāja viegli un ātri. Divreiz dienā sazvanījāmies, daudz runājām. Un tā esam kopā. Nu jau astoņus gadus.
– Tu esi pazīstama kā krāšņu kūku cepēja, taču tā nav tava profesija, vai ne?
– Jā, cilvēki nereti ir pārsteigti, ka manam pamatdarbam patiesībā nav nekā kopīga ar kūkām! Šobrīd strādāju starptautiskā finanšu uzņēmumā – mums ir trīsdesmit sešas filiāles visā pasaulē. Man ir divi amati – esmu finanšu analītiķe un arī korporatīvās sociālās atbildības komisijas vadītāja. Uzņēmumā strādāju jau kopš 2014. gada, pirmos divus gadus tikai finansēs, taču tieši sociālie projekti man ir īpašs gandarījums.
Vēl kopš studiju laikiem ik gadu Ziemassvētkos ziedoju savu apģērbu labdarībai, bet, kad sāku strādāt, ienāca prātā ideja uz Ziemassvētkiem kolēģiem pārdot pašceptus cepumus, bet nopelnīto ziedot. Tas man bija tāds pirmais personīgais sociālais projektiņš. Divus gadus vēlāk uzņēmums sāka savos birojos dibināt sociālās atbildības nodaļas – paredzētas labdarības projektiem. Mūsdienās daudzas lielas, respektablas kompānijas cenšas darīt ko labu sabiedrībai, piemēram, stādīt kokus, sniegt atbalstu trūcīgajām ģimenēm, atbalstīt izglītību, palīdzēt vides sargāšanā vai atjaunošanā. Kad šī vakance tika atvērta Rīgā, uzreiz pieteicos, un darbs bija mans!
– Pastāsti sīkāk, kādi ir šie sociālās atbildības projekti, ko tu organizē!
– Esam Swedbank projekta Iespējamā misija partneri, sadarbojamies arī ar Junior Achievement Latvia. Atbalstām Paēdušai Latvijai – piedalāmies pārtikas paku iesaiņošanā, kā arī mums darbā ir bezmaksas pusdienas, ko vienu nedēļu gadā ziedojam šim projektam.
Atzīšos, ka sākumā negāja viegli ar šiem projektiem, jo man vēl nebija pieredzes, turklāt Latvijā šāds koncepts – sociālās atbildības projekti – vēl bija pilnīgi svešs! Vērsos pie dažādām labdarības organizācijām, un pretī bija neizpratne – kādi projekti, kāpēc nevar vienkārši ziedot? Situācija gan šo gadu laikā ir ļoti mainījusies, man ir prieks, ka varam kaut ko darīt tās vietas labā, kur dzīvojam un strādājam. Gribētos gan darīt daudz vairāk, taču Latvijā ir ļoti daudz dažādu noteikumu, birokrātisku ierobežojumu. Mēs, piemēram, gribējām veidot projektu, kurā gatavotu un ziedotu ēdienu, taču tas nav iespējams higiēnisko prasību dēļ.
Taču visvairāk – vismaz sākumā – grūtības sagādāja tieši latviešu mentalitāte. Cilvēkiem bija ļoti grūti saprast, kāpēc jāziedo savs laiks un darbs. Atceros, kad atgriezos Latvijā, strādāju brīvprātīgo darbu kā apmaiņas studentu orientēšanās vadītāja, organizēju nometnes jaunajiem studentiem. Jau toreiz ievēroju, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem Latvijā ir tieši brīvprātīgo darba organizēšana. Cilvēki negrib bez atalgojuma neko darīt!
Taizemē, piemēram, domāšana ir cita, tur cilvēki ir gatavi ziedot savu darbu un laiku, lai citiem palīdzētu.
Kad Bangkokā mācījos divpadsmitajā klasē, mūs piemeklēja postošs cunami, un ļoti daudz cilvēku bija gatavi nedēļām strādāt kā brīvprātīgie, lai palīdzētu cits citam, gan arī – lai atjaunotu izpostīto dabu, ēkas, infrastruktūru. Es biju viena no cilvēkiem, kas pieteicās palīdzēt – varēju palīdzēt tūristiem, jo zinu vairākas valodas. Atceros, ka pēc skolas stundām ar draudzeni strādājām līdz pat pieciem, sešiem rītā, tad negulējušas gājām uz skolu, un tā vairākas dienas pēc kārtas. Un tā darīja ļoti daudzi!
– Ko tu dari, kad nestrādā?
– (Smejas.) Es vienmēr strādāju! Esmu cilvēks, kas vakarā nevar vienkārši sēdēt un skatīties televizoru. Man vienmēr kaut kas jāmeklē, jādara, jāvirzās uz kaut kurieni. Piemēram, kad beidzās studijas un palika tikai darbs, ātri vien pieņēmu mūsu uzņēmuma piedāvājumu apgūt papildstudijas fraktētā finanšu analītiķa kvalifikācijai, jo tad varētu strādāt jebkur pasaulē! Tie gan bija grūti gadi, man nācās mācīties visu laiku, intensīvāk nekā universitātē, jo viss bija jāiemācās pašai. Toreiz gala eksāmens notika Anglijā, bet es to nenokārtoju. Jāatzīstas, par to jutos pat atvieglota, jo tieši pirms eksāmena pati sev pajautāju – vai tu tiešām vēlies šo finansistes karjeru? Un atbilde skanēja – nē. Tieši pēc nenokārtotā eksāmena nāca sociālo projektu darbs, tāpēc esmu ļoti priecīga. Viss notiek tā, kā tam jānotiek!
– Bet kā tu nonāci pie kūku gatavošanas?
– Man ļoti patīk ēst. Restorānos, uz ielas, ciemos – visur! Vienmēr, kad esmu ko īpaši garšīgu nobaudījusi restorānā, mēģināju to atdarināt mājās – meklēju informāciju, mēģināju atkal un atkal, līdz izdevās. Tā nopietnāk ar gatavošanu aizrauties sāku studiju laikā Latvijā, jo man ļoti pietrūka māju ēdiena. Tobrīd taizemiešu ēdienu šeit atrast īsti nevarēja, tāpēc nācās gatavot pašai. Un tāpat arī kūkas – tādu kūku, kā Taizemē, šeit nav. Jācep pašai!
– Kas Taizemes kūkās ir tik īpašs?
– Man garšo mīksta, gaisīga, sulīga biskvīta kūka. Latvijā esmu garšojusi labas kūkas, taču manai gaumei tās lielākoties ir par sausu un par saldu. Tās nevar salīdzināt ar kūkām Āzijā – Taizemē, Japānā, Taivānā. Kad atkal izdosies turp aizbraukt, noteikti gribu iziet kādus kursus, lai savas prasmes pilnveidotu. Domāju, ka tas galvenokārt ir miltu dēļ – šeit īsti nav pieejami īstie kūku milti, jo šejienes miltu šķirnēm ir pārāk daudz proteīna, lipekļa. Ar šādiem smagiem miltiem gaisīgu kūku izcept ir grūti.
– Kādas vispār ir tavas attiecības ar Latvijas ēdienu?
– Labas! Lielākoties man viss garšo, laikam tikai ne dilles, pelmeņi un piena produkti – kefīrs, biezpiens, krējums. Esmu atsvešinājusies arī no kartupeļiem un gaļas. Rīgā man ir arī vairāki ļoti mīļi restorāni. Ļoti patīk Mio – gan atmosfēras, gan ēdiena dēļ. Protams, Bibliotēka Nr. 1, bet tā tagad aizvērusies. Arī Trīs pavāru restorānā esmu biežs viesis. Starp citu, esmu cilvēks, kas Taizemes vēstniecībai Stokholmā palīdz Latvijā organizēt vietējās aktivitātes. Kad Rīgu apciemoja Taizemes princese, man palūdza atrast restorānu, kurp viešņu aizvest. Jāteic, ka tobrīd gan nezināju, ka restorānu meklēju tieši princesei. Piedāvāju Trīs pavāru restorānu, kurš ļoti iepatikās Taizemes vēstniekam Stokholmā. Kopš tās reizes viņš Rīgā bijis vairākkārt un vienmēr vakariņās iet tieši uz šo vietu.
– Vai pareizi saprotu, ka par konditoru mācījusies neesi? Kā tad iespējams uzcept tik fantastiskas kūkas?
– Mācos pati no savām kļūdām! (Smejas.) Es ļoti daudz interesējos, lasu, pētu interneta forumus un galvenais – nepadodos! Bet stāsts par Kapok? kūkām patiesībā sākās ar mūsu kāzām. Bijām saderinājušies, taču precēšanos – tādas lielas kāzas – patiesībā nekad nebiju gribējusi. Manās acīs kāzas ir ballīte, kas attiecībās patiesībā neko nemaina. Nolēmām, ka sarakstīsimies tikai ar lieciniekiem. Par liecinieci uzaicināju savu draudzeni no Taizemes, taču viņas draugs izrādījās profesionāls fotogrāfs.
Un tā sākās. Nospriedām – ja jau mums ir fotogrāfs, varbūt varam sarakstīties skaisti – parkā pie Gaujas, kas ir vienas minūtes gājienā no mūsu mājām. Bet, ja jau tik skaista vieta, tad prasās pēc mūzikas! Varbūt jānolīgst vijolnieks, nesarakstīsies taču klusumā. Kad bija sarunāts vijolnieks, radās doma arī par skaistu mašīnu, ar ko atbraukt. Beigu beigās vīra vecāki pajautāja – varbūt mēs varam paskatīties no attāluma? (Smejas.) Pamazām izvērtās «mazas» kāzas. Bet kas ir kāzas bez kūkas? Tad nu divu nedēļu garumā nogaršojām visdažādākās kūkas, lai izvēlētos, un es sapratu – nekur nav tādas kūkas, kādu es gribu!
Tajā gadā uzcepu kūku draugu dzimšanas dienai, visiem tā ļoti garšoja, un kāds pāris tajā ballītē palūdza uzcept kūku viņu kāzām. Tā kā atbildība milzīga, domāju par atbildi vairākas dienas. Nospriedu – ja jau šie cilvēki man uzticas, tad arī man pašai jāspēj sev uzticēties! Par laimi, līdz kāzām bija četri mēneši un man bija laiks, lai iemācītos kūku ne vien uzcept, bet arī pienācīgi izrotāt. Tā nebija liela – tikai divdesmit pieciem cilvēkiem. Atceros, ka tonakt negulēju vispār, bet kūka izdevās patiešām laba.
Tā pamazām pasūtījumu ir kļuvis aizvien vairāk un vairāk. Šobrīd mēnesī saņemu vismaz četrdesmit pasūtījumu kūkām un kapkeikiem. Nu jau pienācis brīdis, kad pati vairs visus pasūtījumus izpildīt nespēju. Par laimi, šobrīd Latvijā dzīvo un mācās mana māsa, kas ir piekritusi man palīdzēt. Tapšanas procesā ir arī mana studija.
– Vai tā reiz pārtaps lielā sapņu kūku ražotnē?
– Nu, to gan vēl nezinu! Es plānoju savu nākotni, jā, tomēr cenšos pārāk neaizrauties ar plānošanu. Dzīve man vairākkārt ir pierādījusi – plāni ne vienmēr īstenojas, tāpēc tiem nav vērts pieķerties. Kopš man neizdevās kļūt par ārsti, esmu nolēmusi vienmēr fokusēties uz šodienu, daru visu tā, lai attiecīgajā brīdī justos komfortabli. Zinu tikai to, ka man patīk mana dzīve šobrīd tāda, kāda tā ir, un vēlos to turpināt. Protams, man ir dažādas domas, ieceres, taču tās visas ir skices, nevis akmenī iecirsts plāns. Esmu ievērojusi, ka daudziem cilvēkiem plānu sagrūšana ir vesela traģēdija.
Es uzskatu – ja dzīve neiet pēc plāna, maini plānu!
– Tavām kūkām ir neparasts nosaukums – Kapok?, turklāt vēl ar jautājuma zīmi! Ko tas nozīmē?
– Neko! Tas mums ar vīru ir tāds iekšējais jociņš – vārda kāpēc vietā mēs jokojoties sakām – kapok? Kad prātoju, kā lai nosaucu savu biznesiņu, vīrs ierosināja – kapok lai to nenosauc par kapok?
