Rīga +20°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
16
-
2
-
0
-
1
-
0
-
1
-
1
-
ALEKSIS DAUME. Nu jau vairāk nekā gadu – LTV raidījuma Saknes debesīs vadītājs.
– Jūs noteikti filmējat īpašu Ziemassvētku raidījumu. Vari pateikt, ko tev pašam nozīmē Ziemassvētki?
– Man šie svētki tiešām ir ļoti īpaši. Ar to, ka pirms divdesmit diviem gadiem 24. decembrī man piedzima dēls. Mūsu pirmdzimtais. Tas šo dienu uz mūžu padarījis par īpašu. Labi atceros, ka viņš piedzima balts kā Sniegbaltīte. Kā zināms, bērni jau reti piedzimst tik balti. Atceros, ka sieva dzemdību sāpēs piesauca Jēzu, un mani gandrīz vai pārņēma greizsirdība, kāpēc ne mani… Kam tad es te esmu vajadzīgs? Bet, ja nopietni, tad dzemdībās biju pa īstam pārbijies, jo skatījos sievai acīs, un man likās, ka es tur redzu… nāvi.
– Tā jau saka, ka tas brīdis ir vārti starp dzīvību nāvi.
– Bet kopumā mums tie bija lieli svētki, jo mēs ilgi viņu gaidījām. Kādus septiņus gadus. Vairākus bērnus pirms tam zaudējām, un, tā kā jau biju mācītājs, bija cilvēki, kas teica: ko jūs mums varat mācīt dzīvot, ja jums pašiem nav bērnu? Cilvēki jau nesaprot, cik sāpīgi dažreiz var būt viņu vārdi. Tā ka, jā, visvairāk mums šis brīdis ir svētki saistībā ar dēlu, bet paši Ziemassvētki – domāju, ka es tos nēsāju sirdī visu laiku. Neatkarīgi no kalendāra.
– Mums šajā numurā vairāki cilvēki ir noformulējuši savas šāgada atziņas. Kāda būtu tava gada atziņa?
– Tādas lietas grūti pateikt īsi. Turklāt… Trīsdesmit piecu gadu vecumā man likās, ka beidzot esmu kļuvis par pieaugušu vīrieti, bet savos četrdesmit deviņos kaut kā liekas, ka dzīve… saskaldās pa gabaliem. Man ir sajūta, ka sāku zaudēt kādu veselumu. Pirms tam man likās, ka zinu, kā būt laimīgam. Šogad es šīs ilūzijas zaudēju.
– Spēcīga atzīšanās.
– Šajā gadā esmu sajuties gan trakoti mīlēts – tā, ka pat ir gribējies pajautāt, par ko –, gan vienlaikus arī nelaimīgs. Es negribu to banāli sasaistīt ar piecdesmit gadu robežu, runa nav par to. Man liekas, ka tas ir mazliet kā ar lidojumu kosmosā – ja gribi lidot tālāk un augstāk, esi spiests zaudēt daļu no tā, ar ko esi juties droši un ērti. Arī piekrišana vadīt televīzijas raidījumu jau bija zināma provokācija. Tā īsti man to negribējās un nevajadzēja, tomēr vienlaikus sajūti kādu vilkmi un nodomā – nu, labi, lai iet, paeksperimentēsim kosmosā bez skafandra! It īpaši, ja tev nav pieredzes, tu neesi žurnālists…
– Bet tu taču esi pieradis auditorijas priekšā uzstāties.
– Tur es esmu pats un atbildu tikai par sevi. Televīzijas raidījums ir komanda, un ļoti negribas viņus iegāzt. Man vajadzēja zināmu laiku, lai noticētu, ka es tur varu kādu savu pienesumu iedot.
– Un kādu?
– Šo raidījumu redzu kā platformu, kur cilvēki mācītos klausīties cits citā. Kad esmu kādā kristīgā auditorijā, šad tad gribas cilvēkus paprovocēt – labā nozīmē. Tad dažkārt jautāju: pasakiet, lūdzu, kāds ir augstākais bauslis. Parasti dzirdu tādus puslīdz tuvus citātus, visi saka: tev būs mīlēt To Kungu no visas sirds, dvēseles un prāta un tuvāko kā sevi pašu. Tad atļaujos pateikt – tā nav taisnība. Atveriet grāmatu un izlasiet, kā tur rakstīts. Jo bauslis sākas ar citiem vārdiem: klausies, Izraēli! Pirmais sākas ar vārdu klausies.
Es gribu, lai Saknes debesīs ir vieta, kur mēs mācāmies klausīties.
Kad sāku veidot pirmos raidījumus, man sūtīja pagalam nejaukas vēstules, kuras es izlasīju tikai tāpēc, ka tās vismaz bija rakstītas ar roku, – ja būtu ar datoru, nebūtu pat lasījis.
Ir daļa skatītāju, kas uzskata to par klasiski kristīgu raidījumu un visu vērtē caur šauri iemācītām lietām. Labi sajutu, ka šie cilvēki patiesībā nemaz nemāk klausīties. Bet es jau biju tieši tāds pats, arī kādreiz nemācēju. Taču esmu dabūjis no dzīves tādas pendeles, pēc kurām nācās iemācīties to darīt. Tāpēc mēģinu radīt vidi, kur mēs klausāmies cits citu, atšķirīgus viedokļus un dažādus cilvēkus. Vietu, kur runāt. Ja mēs domājam par sabiedrības briedumu, manuprāt, briedums ir mērāms spējā mīlēt un spējā ieklausīties. Ja tu nedzirdi otru cilvēku, tad par kādu cieņu un mīlestību vispār var runāt?
– Viedokļos, kas daudzmaz saskan ar mūsējiem, mēs klausāmies labprāt. Kā iemācīties sadzirdēt to, kas nav man patīkams vai komfortabls?
– Es jau dzīvē arī ne visos klausos un ne visus dzirdu… Raidījumā gan klausos visus. Cilvēki dažkārt brīnās, cik ķecerīgas lietas mēs tur runājam… Jurijs Ševčuks no grupas DDT kādā dziesmā dziedāja, ka tikai daltoniķiem mēs esam ķeceri. Man no tā nav bail. Tas jau nenozīmē, ka visam piekrītu. Bet esmu gatavs pielikt sevi ar savu vārdu cilvēkam ar atšķirīgu viedokli. Un zini, kāpēc?
Jo Jēzus jau nomira tā kā tāds bandīts. Kā noziedznieks. Tāds, kā būtu nolādēts.
Līdz ar to iedomājies to ebreju drosmi, kuri spēja apstāties blakus noziedzniekam. Tas noteikti nebija vienkārši. Attiecīgi – cilvēks var būt neforšs un draņķīgas lietas sadarījis dzīvē, bet, ja kāds nekaunas apstāties viņam blakus un pielikt klāt savu vārdu, man tas liekas ļoti daudz. Arī es esmu piedzīvojis, ka man šādās situācijās nostājas blakus. Tagad es to gribētu atdot atpakaļ.
– Ieminējies, ka pirms gadiem juties pieaudzis un nobriedis, bet tagad šī viengabalainība ir zudusi. Vai nav jocīgi, ka vecumā, kad it kā vajadzētu nākt lielākai saprašanai un pārliecībai, sākam aizvien vairāk šaubīties?
– Bet man patīk šaubas. Starp citu, manam jaunākajam dēlam ir vārds Toms, un, kad reizēm dzirdu nicīgas runas par Neticīgo Tomu, man gribas skaļi iebilst. Cilvēki pat nesaprot, ko viņi runā! Es tik ļoti sacienīju šo vīru, vārdā Toms, kuru nosaukuši par Neticīgo, jo viņš starp visiem ir vienīgais vecis, kurš nepiekrita dzīvot ar svešu pieredzi. Viņš teica: kamēr pats nepārbaudīšu, neielēkšu, neredzēšu, es vienkārši neticēšu. Tāpēc šaubas šajā gadījumā ir izcilas, un tas nav nekas tāds, no kā Dievs raustītos vai ticība ciestu. Tieši otrādi. Tas ir kā mēslojums, kas bagātina augšanu. Mani manas šaubas baro. Ja tas, kam ticu, balstīts uz manis paša pieredzi un piedzīvoto, – lai šaubās un jūk prātā visa pasaule, tas nemaina lietas būtību.
Tieši šaubas palīdz atbrīvoties no tā, kas aizgūts no citiem – vecākiem, kaimiņiem, citiem labiem cilvēkiem –, un liek tīkot pēc savējās pieredzes.
– Aleksi, tā ir taisnība, ka esi dzimis Krievijā? Vecāki tur bija no izsūtījumu laikiem?
– Nē, vecāki turp devās brīvprātīgi, bet izrādījās, ka apstākļi daudz neatšķīrās no izsūtījuma. Tās bija nodevas tiem laikiem – viņi devās celt jaunu pilsētu pilnīgā nekurienē Tālajos Austrumos, blakus Ķīnai. Bet man bija nepilni divi gadi, kad mani atveda atpakaļ, līdz ar to apzināti neko neatceros, vienīgi savu ķermenisko atmiņu rezultātā es, piemēram, neēdu tomātus, jo šādu produktu acīmredzot neesmu dabūjis ne caur mātes pienu, ne pats, maziņš būdams. Ķermenis gan sākumā nepazina ne aveni, ne ķirsi, ne zemeni, tomēr pie daudzām lietām lēnām, caur slimībām kaut kā pieradu, tikai tomāts man tā arī palika svešs.
Pārējo zinu tikai no nostāstiem. Zinu, ka mamma tur ieguva ļoti labas draudzenes, uz mūžu. Tās vietas ir pietiekami ekstrēmas, tāpēc tur ir abu galējību cilvēki – vai nu ārkārtīgi labsirdīgi, vai arī diezgan nepatīkami. Bet mani pēc atgriešanās nodeva vecmāmiņas rokās.
– Tad varbūt, pateicoties viņai, kļuvi par mācītāju?
– Nē, nē. Vienkārši sapratu, ka dzīvot citādi nevaru. Tas bija 1996. gads.
– Tā vienā rītā pamodies un saprati?
– Nē, tā arī ne. Man pakāpeniski sāka veidoties diezgan aktīva lūgšanu dzīve. Mūsdienās to sauc par meditāciju un līdzīgi, bet man, neko no tā vēl nezinot, veidojās sava prakse. Sapratu, ka nevaru bez tā, ka tas vajadzīgs kā gaiss.
– Ko tu vispār tobrīd dzīvē darīji?
– Strādāju par elektriķi. Un, ja man kāds jautā, kas es esmu, joprojām mēdzu atbildēt, ka esmu elektriķis. Cilvēks, kurš izskrūvē un ieskrūvē lampiņas. Jo tā tiešām bija man profesija. Deviņpadsmit gadu vecumā apprecējos. Divdesmit gadu vecumā sapratu, ka nemāku dzīvot.
– Kādā nozīmē?
– Nu, nemāku ģimenes dzīvi dzīvot. Nemāku pat risināt vienkāršas lietas. Man diemžēl nebija izveidojies sakarīgs ģimenes dzīves modelis. Vecāki, atgriežoties Latvijā, mani ātri vien nodeva vecvecāku rokās, un es cienu viņu izvēli dzīvot tā, kā viņi gribēja un kā mācēja, bet līdz ar to man vispār nebija ģimenes dzīves parauga. Tad sākās diezgan vētrains laiks.
Visas tās muļķības, ko tu vari darīt, tu arī izdari. Labi, ka pa vidu visam bija ļoti sakarīgi draugi. Pateicoties viņiem, ieguvu dzīvē zināmu līdzsvaru. Draugi bija kā krasti manā dzīvē, viņi man ticēja. Bet, protams, tolaik to nesapratu, biju tāds… patērētājs. Man draugs pat kāzu grāmatā ierakstīja trāpīgu Ziedoņa epifāniju – par taurenīti, kurš lidinoties savāca visas krāsas, un tur palika pelni. Tas bija precīzi par mani.
– Drosmīgs draugs, jāsaka.
– Tāpēc viņu arī cienu, un viņš joprojām ir mans draugs. Bet tas ceļš vēl bija garš… Manu draugu vidū bija meitene, kas reiz izspļāva frāzi: vai ne, ka Jēzus bija baigi foršais čalis? Tā nu bija lieta, par ko es vismazāk gribēju dzirdēt un runāt. Tur man bija savs protests un savi iebildumi, galu galā mans mīļākais priekšmets savā laikā bija zinātniskais ateisms.
Bet beigu beigās tomēr notiek tā, ka tu esi uz ceļiem un tu runā ar to Dievu. Un saproti, ka tas gan ārstē, gan rada līdzsvaru, bet galvenais – atnes briedumu.
Tu vienkārši nojaut lietas, kas tev ir jādara, tu saproti iespējamos risinājumus, it kā tev kāds būtu pateicis priekšā. Bet ne jau tāpēc, ka tu galvā balsis dzirdētu, galīgi ne, lai gan saproti, ka to grūti kādam izstāstīt. Un tu satiec cilvēkus, kas arī ir garīgajos meklējumos, un sāc domāt, ka vajag veidot kādu draudzi, kopienu… Nekad nebiju to darījis, man ne tuvu nebija šādas pieredzes, bet bija milzīga drosme un dīvainā kārtā arī saprašana, ko darīt. Vienkārši klausīju iekšējiem signāliem, gāju un darīju. Un tā dabiski kādu dienu cilvēki tev skatās acīs un saka: labdien, mācītāj!
– Neviens nedomāja, ka cilvēkam vienkārši jumts aizbraucis?
– Nē, nē, tieši jutu lielu atbalstu, lai gan mēs it kā bijām ārpus oficiālās reliģiski administratīvās sistēmas. Te atkal var teikt Ziedoņa vārdiem: lai kaut kas izdotos, vajadzīgas divas lietas – griba un providence. Šis bija providences moments manā dzīvē.
– Tomēr sanācis tā, ka šobrīd tevi jau retais sauc par mācītāju. Tavs darbības lauks ir stipri plašāks.
– Vienkārši uzradās cilvēki, kas teica: mēs gribam, lai jūs nākat strādāt pie mums. Kad jautāju, kāpēc, atbilde mani tiešām neviltoti pārsteidza – jūs mīlat cilvēkus. Es? Mīlu? Vēl gan bija otrs sakāmais – ja jūs spējat tik daudz cilvēkiem pārdot evaņģēliju, tad jūs varat pārdot jebko. Ja nopietni, protams, man bija lomkas. Jo es taču zinu, kā cilvēki to uztvēra, zinu, kā citi mācītāji par to domā, bet nenožēloju it nemaz. Pēc tam radās biznesa pieredze, tad mani ievilka konsultāciju biznesā. Tā viss turpinās.
– Tu arī dodies misijā uz citām valstīm. Reiz atzini, ka labprāt sevi sauktu par misionāru, tikai šim jēdzienam ir izveidojusies nelāga pieskaņa.
– Misionārs nāk no katoļu tradīcijas, bet dziļākajā būtībā šis vārds nozīmē apustulis. Bet arī šis vārds rada spiedienu jeb neizpratni cilvēkiem, kas nesaprot, ko tas nozīmē. Tas nozīmē – sūtītais. Iedomājies, kad Kolumbs devās atklāt Ameriku ar vairākiem buriniekiem, tad priekšējo burinieku vienmēr sauca par apustuli. Tas ir kuģis, kas iet tur, kur citi vēl nav bijuši. Arī es dažkārt jūtos tā, ka ieeju jomās, kur liela daļa man līdzīgo baidītos iet. Jo tur var likties, ka ir netīrs, nekārtīgs, kaut kas nesaprasts.
– Kas tās ir par jomām?
– Piemēram, tās, kas saistās ar naudas pelnīšanu. Lielai daļai kristīgajā pasaulē, vismaz pirms kāda laika, tā skaitījās visai šmucīga lieta. Arī politika tieši tāpat tiek uzskatīta par šmucīgu lietu. Vai arī, piemēram, nonāku kādās draudzēs, kur mācītāji ir uz sadegšanas robežas. Tad es satiekos ar šādiem cilvēkiem un nodarbojos ar viņu reanimēšanu. Vai arī dodos uz valstīm, kur citiem neliekas komfortabli doties. Piemēram, uz Ķīnu, kur vara par to sevišķi nepriecājas. Vai uz Koreju, kur reāli sprāgst kājnieku mīnas. Vai uz Mjanmu, kur vienīgais, kas bīda valsts ekonomiku, ir baltā magone, un tu redzi, ka pat draudzēs cilvēki iet strādāt magoņu laukos, jo tā ir vienīgā iespēja. Vai uz Āfriku.
– Kas tevi turp velk?
– Izklausīsies klišejiski, bet tā pati misijas apziņa. Ja šī apziņa iekšā ir, lai kā es kādreiz spārdītos un strīdētos pretī, tā uzvar. Kā Luters teica – es nevaru citādi. Nu, kaut kā tā…
– Misijas apziņa psiholoģiski gan ir tāda slidena lieta. Kādā brīdī vari sākt justies kā izredzēts, pārāks par citiem.
– Ir labs pretlīdzeklis, lai nepazaudētu realitātes izjūtu un neiedomātos no sevis par daudz. To sapratu jau ar pirmo reizi, kad nokļuvu Ķīnā, – ka ne jau es viņiem te kaut ko dodu, bet pirmām kārtām saņemu pats. Man ir gadījies paņemt misijā līdzi kādu uzņēmēju, un tad, kad viņš, to visu redzot, ir gandrīz līdz asarām, es labi saprotu, ka viņš ir ieguvis gandrīz vairāk nekā tie bērni, kam mēs mēģinām palīdzēt. Vienīgais, no kā es cenšos uzmanīties, – lai, palīdzot viņiem, mēs nemēģinātu uzspiest savu eiropeisko skatījumu.
Nevajag tur mēģināt pārkopēt kādus modeļus tikai tāpēc, ka tie pie mums strādā.
Tāpēc, ierodoties vispirms ļoti daudz klausos. Ir lietas, ko var mācīties arī no viņiem. Tur notiek savstarpēja apmaiņa. Un viņi jau nav nekādi mazie bērni. Savā garīgajā pieredzē un piedzīvojumos viņi ir tik unikāli, ka var pat neielaist tevi iekšā, vienalga, cik naudas tu esi iztērējis biļetei. Ja viņiem nav iekšējas drošības izjūtas par tevi, viņi tevi nekur neielaidīs. Bet nu lielākā daļa no tā, ko mēs tur darām, nav nekāda sprediķošana. Mācām praktiskas lietas, kā labāk organizēt dzīvi.
– Tu arī daudz strādā ar vadītājiem, nereti visai augsta līmeņa vadītājiem.
– Uz to esmu pasists. Ļoti būtisks man liekas darbs ar stiprām personībām, jo ļoti jūtīgi uztveru, redzot, ka stipri cilvēki iet bojā vai sadeg. Droši vien iemesls ir personīgs – mana tēva pieredze, manis paša sadegšanas pieredze savā laikā…
– Kāpēc tā notiek? Un ko tur var darīt?
– Par šo gribētu runāt no otra gala – kas ir tas, kas risinātu šo lietu. Ticu, ka viena no dievišķajām stratēģijām šajā ziņā ir tēvu un bērnu attiecības. Ja to nav, tad kaut kas tiek baigi sačakarēts pašā cilvēkā. Es ticu – ja gribas risinājumu, vajag atgriezt atpakaļ bērnu un tēvu attiecības. Par to, vai tēvs ir tikai formāls vai klātesošs. Un, kad es domāju par savu dzīvi un laulību, mani no pārsteidzīgiem soļiem ir atturējies tieši tas, ka neesmu gribējis, lai svešs vīrietis audzina manus bērnus.
Tas tomēr ir ļoti svarīgi. Jo tēvi ir tie, kas nes sevī kaut kādu bildīti, viņiem ir tā vīzija. Man tagad īsti negribas runāt Bībeles tekstiem, bet, kad, piemēram, Jānis raksta tā laika draudzēm, viņš izmanto gradāciju – viņš raksta bērniem, viņš raksta jaunekļiem un viņš raksta tēviem. Bērni ir tie, kas ir piedzīvojuši piedošanu. Tas ir mega spēks, kurš atnes baigo brīvību.
Jaunieši ir tie, kas piedzīvojuši kādas uzvaras, – šajā vecumā notiek kautiņi, turklāt visvairāk ar sevi pašu.
Un tad ir tēvi. Tie ir tie, kas atzinuši to, kas bija no iesākuma. Tas nozīmē, ka tēvu loma ir saprast procesus. Jo tas dod pamatu.
Līdz ar to tēvus redzu kā cilvēkus, kas atnes atbildi no pagātnes, arī savas. Un vēl viena tēvu fīča – runāt ar bērnu. Vīrietis, kurš bērnam pajautā, kā pagāja diena, liek domāt. Arī mamma to dara, bet ir lietas, ko var pajautāt tikai tēvs. Bieži vien vecim liekas, kas tad tur īpašs, bet, nē, tu dēlam ar to māci domāt. Un es joprojām meklēju tādus pieredzējušus cilvēkus, kas arī man mācītu domāt. Apstātos blakus un uzdotu īstos jautājumus. Mēs esam visādus pamācītājus blakus piedzīvojuši, bet tādus tēvus… reti kurš. Katrā ziņā to varu teikt par sevi.
– Klausoties tavā stāstā, jābrīnās, ka tev izdevies saglabāt ģimeni. Tādiem meklētājiem parasti ar to ir problēmas. Kamēr domā, kā glābt pasauli, nereti aizmirst par cilvēkiem, kas ir blakus
– Jā, šogad paliek trīsdesmit gadu, kopš esam kopā. Es pats brīnos. Taču nu jau esmu noguris glābt cilvēci…
– Bet kalnos joprojām kāp?
– Jā, šovasar atkal biju. Bet tagad vairāk braucu nevis sevis dēļ, bet līdzi kādam, kurš vēlas to piedzīvot. Draugs vairākus gadus lūdza, biju apsolījis, šogad atkal aizgājām. Izstāstīt kalnu būtību jau ir grūti, tur vienkārši var teikt – atnāc līdzi. Ja gribas saprast iemeslus, kāpēc tā velk kalni, vajag izmēģināt pašam. Bet pirmais iemesls, ja godīgi, ir pašapliecināšanās. Tāpēc ka gribas pamētāt pirkstiņus, gribas virsotnes iekarotāja statusu. Tiesa, kad tur nonāc, daba ātri vien izārstē no pirkstiņu mētāšanas. Un tad parādās otrs iemesls, kāpēc visu turpini, – tās ir attiecības, kādas izveidojas starp kāpējiem. Tu saproti, ka gribi tādas piedzīvot atkal un atkal. Un tikai pēc gadiem sāc saprast, ka patiesībā tieši tur notiek tavs iniciācijas process. Tur notiek tas, kas palīdz tev kļūt par vīrieti. Vīrietim – vismaz man – vajag pendeli, kas parāda, ka kāds ir stiprāks par mani. Un kalns ir.
– Ikdienā trūkst tādu izaicinājumu kā kalnos?
– Nū-ū… Ikreiz, kad atgriežos no kalniem, saprotu, ka būt mājās, ar ģimeni ir mans lielākais kalns. Tie kalni patiesībā ir nieks salīdzinājumā ar mājām. Ja paņem vienu no iniciācijas procesa sastāvdaļām, kas ir dvēseles bagātināšana, tā ir iespējama tikai ar atšķirīgu pieredzi. Kalni to iedod. Jūra to iedod, tuksnesis, mežs to iedod. Un patiesībā arī ģimenē to pašu var dabūt gatavu, jo pretī ir pilnīgi atšķirīga būtne. Sieviete ir tas kalns, tas tuksnesis, jo viņa ir ļoti atšķirīga no visa pierastā. Un jautājums, kā mēs veidojam attiecības, kā sarunājamies.
Kalnos dažiem ir tāda romantiska fīča, ka viņi pirms kāpšanas runā ar kalnu – viņu ielaidīs vai nelaidīs. Izklausās mazliet šamaniski, bet daļai ir tāds rituāls. Un mājās ir tas pats – tev jārunā tāpat kā ar to kalnu. Tur arī parādās visas atšķirības, kas tev palīdz augt. Kad deviņpadsmit gadu vecumā apprecējos, nebija jau tā, ka vilka visu laiku pavadīt ar sievu. Drīzāk vilka pie draugiem. Bet draugiem parasti ir viena laba lieta – nekas tev sevī nav jāmaina. Tur tevi saprot un pieņem bez vārdiem. Bet sievai ir jāstāsta, ar viņu jārunā…
Atceros, toreiz bija šāda situācija: atgriezos no kāda pasākuma, apsēdos mājās uz dīvāna un sāku sievai atstāstīt, kā gājis. Viņa sēž un raud. Domāju – ārprāts, atkal kaut ko ne tā sadarīju!
Izrādās, viņa tobrīd sākusi raudāt, jo vecis beidzot ar viņu sarunājas. Man tas ir lielākais izaicinājums – pastāstīt, kā es jūtos, ko es domāju, ko es atceros, kādus lēmumus pieņēmu… Tas nav tik vienkārši. Man vajadzēja gadus trīspadsmit no visiem trīsdesmit mūsu laulības gadiem, lai iemācītos pateikt, cikos es būšu mājās. Un iemācījos, pateicoties jaunākajam dēlam, kurš vienmēr, kad gāju no mājas ārā, pajautāja: tēt, cikos tu būsi mājās?
– Jo gribējās būt brīvajam ērglim?
– Nu, protams.
– Tu daudz runā par iniciācijas nepieciešamību, lai kļūtu no puišeļa par vīrieti. Bet kas tev ir vīrišķība?
– Es zinu, kā Ričards Rors pateiktu, – ka vīrietis ir nobriedis tad, kad viņš ir spējīgs izpaust pats sevi…
– Nu, ne jau Roram es jautāju.
– Man vīrišķība nozīmē, ka vecis izdara pats savas izvēles. Nevis no sērijas kā būs, tā būs, bet izdara izvēli. Vīrišķība nozīmē, ka tu, pirmkārt, kustini domāšanas procesus. Otrkārt, apzinies savas emocijas un saproties ar tām. Tā ir atmiņa, kuru tu trenē, un tā ir kreativitāte, ar kuru tu risini arī ikdienas mazās problēmas. Izdarīt izvēli automātiski nozīmē arī uzņemties atbildību par sekām.
Tas nozīmē – es esmu iemesls visam, kas notiek manā dzīvē. Tā ir vīrišķība. Ir nākamais, augstāks līmenis, tēva līmenis – es esmu iemesls tam, kas notiek citu cilvēku dzīvē. Tās ir izvēles, kas skar jau tavus bērnus, cilvēkus, kuri tev uzticas, kurus tu vadi. Un vēl augstāks vīrišķības līmenis – kad es esmu iemesls visam, kas notiek starp citiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka es nevis sanaidoju krievus ar latviešiem, sievietes ar vīriešiem, bagātos ar nabagiem, baltos ar melnajiem un vecākus ar jaunākiem, bet cenšos panākt, lai viņi sadarbojas un ciena viens otru.
– Un sievišķība?
– Ui… to gan zina tikai pašas sievietes. Es varu tikai nojaust un gudru seju taisīt.
– Vai tev ir jautājums, uz ko tu šobrīd meklē atbildi?
– Man ir interesanti saprast, kā viss bija no iesākuma. Kā viss, ko mēs redzam, ko mēs saucam par Zemi, civilizāciju, tautu, – kā tas viss patiesībā parādījās. Iesākums visam.
– Tev ir atbilžu varianti?
– Man ir nojausmas. Pieļauju, ka, lai to saprastu, tur ir mistiskais ceļš ejams. Ar Dievu ir tā: ir lietas, ko viņš runā publiski, un ir lietas, ko viņš čukst. Es ļoti gribu sadzirdēt to, ko viņš čukst. Lai cik tas dulli izklausās.
– Tu ieminējies par dēliem. Mācītāju bērniem mēdz būt tāds dumpinieka periods, kad viņi saceļas pret tēva autoritāti.
– Es laikam viņiem šo ieroci atņēmu, pirms viņi sagribēja to lietot. Tāpēc ka man ļoti patīk, ja man kāds atļauj pašam izdarīt izvēles. Līdz ar to viņiem ir tiesības izdarīt savējās. Tas, protams, ir mirklis, kad tev sirds jātur dūrē, jo jāļauj izdarīt arī neforšas izvēles. Bet tas lieliski atņem vēlmi dumpoties.
– Un tu jebkuru izvēli atbalstītu?
– Es jebkurā gadījumā pārrunātu. Un varbūt esmu pietiekami rūdīts, lai spētu mazliet arī manipulēt. (Pasmaida.) Atceros, kā viens no dēliem sāka kaut ko runāt par auskariem. Es teicu – nav problēmu. Tikai – skaties, kā ir bijis. Sensenos laikos, ja cilvēks nevarēja nomaksāt parādus, viņu paņēma verdzībā. Sešus gadus viņš strādāja, septītajā laida vaļā. Un, ja gadījās tā, ka kādu apstākļu dēļ viņš gribēja palikt pie sava saimnieka arī turpmāk, viņš gāja un teica: es gribētu palikt un būt par tavu brīvprātīgo vergu. Tad saimnieks pielika kalpu pie durvju stenderes, paņēma īlenu, izdūra ausī caurumu un ielika iekšā gredzenu – kā simbolu, ka tu esi brīvprātīgs vergs. Un tagad es uzdevu jautājumu dēlam: vai tu gribi būt brīvprātīgs vergs? O, jā, jā, tēt, labi, labi, beidzam šo…Bet sarunas ir pats galvenais.
Kad vecāmamma netika ar mani galā, jau no pirmās klases iebāza internātskolā.
Tas fons bija smags, mums katrās brīvdienās kāds gāja bojā – pakārās, uzsprāga, nositās… Vecāko klašu zēnu terors. Tā bija mūžīga izdzīvošana. Un es sev kādā brīdī pateicu: ja mani vecāki mani no šejienes neizņems, es kļūšu par bandītu. Ko bērna prātā nozīmē bandīts – dzert, pīpēt, laupīt… Un notika tā, ka mamma apprecējās otrreiz un izņēma mani ārā no internātskolas. Tu ticētu, ja es teiktu, ka nekad mūžā neesmu dzēris vai smēķējis?
– Ar grūtībām.
– Bet es tiešām nekad to neesmu darījis. Un ne tāpēc, ka man bija reliģiska pārliecība, bet tāpēc, ka toreiz izdarīju šādu izvēli, tikai biju spiests to izpildīt uz otru pusi, jo mani taču izņēma. Tāpēc skatos uz saviem dēliem un vēroju, kādas izvēles izdara viņi. Tas nenozīmē, ka nebūs sāpes, muļķības un nepareizas izvēles. Tas viss būs.
– Aleksi, kad tu tomēr jūties laimīgs?
– Nu, bāc, kas tas par jautājumu?
– Vienkāršs un tiešs.
– Man laime tagad ir klātbūtnē. Tuvumā. Un stiprā vēlmē saprast, kā bija no iesākuma.
