Rīga +20°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pētot Pūcīša dzīvi, uznirst kaislību vijumi un spēlfilmas vērtas ainas. Vidzemnieka saknes – Rankas pagasta krietnu zemnieku vidējais dēls. Agri nobriedis, pamatīgs spriedumos. Rīgas pedagoģiskās skolas absolvents – pirmo klašu skolotājs. Tāds viņš spīdēja Aizputē – bērnu mīlēts; dzeltenā gumijotā plašķī un lielrūtainā žaketē brauca uz ballēm Kuldīgā…
Lai neaizrautu armijas dienestā, iestājies filologos universitātē, pēc gada – iekļuvis konservatorijas aktieros. Mita Vāgnera ielas kopmītnēs, negausīgi lasīja grāmatas un dāsni trallināja tēva sūtīto naudu. Romantiķis ar tieksmi uz performancēm – reiz nakts vidū, atgriezies no izbraukuma laukos, klauvējis pie kursa meiteņu istabas durvīm un klusēdams iemetis ievziedu klēpi. Meitenes gulēja smaržu mākonī.
Būdams vēl tikai trešā kursa students, Pūcītis jau kāpa uz Dailes teātra skatuves un spēlēja pie paša Smiļģa. Aktiermeistarībā uzreiz izcēlies ar izteiktu talantu un briedumu, bet, lai kā kursabiedri viņu pieskatījuši, lekciju kavēšanas dēļ regulāri balansējis uz izmešanas robežas. Vēlāk Pūcīti auklēs jau kolēģi dažādos Latvijas teātros – kur nu kuru reizi viņš nonāks un spēlēs savas spožās lomas. Līdz brīdim, kad aizies no darba, jo sastrīdēsies ar vadību vai arī – tiks atlaists.
Piens un motocikls
Jā, alkohols ir Ulda Pūcīša leģendas sastāvdaļa. Visa aktiera dzīve patiesībā bijusi cīņa pašam ar sevi un atkarību. Kā trāpīgi saka aktrises Dinas Kuples meita Arta Tone: «Ir divi Uldi Pūcīši – viens, kurš iedzēris, otrs, kurš skaidrā.» Režisors Oļģerts Kroders savulaik izteica versiju, ka dzert Pūcītis sācis no garlaicības un pacietības trūkuma. Bet grāmatas lasījis pat reibumā – dienas laikā varējis izraut divus romānus. Bet zaļā pūķa uguni Pūcītis centās nodzēst ar piena malkiem. Dzēra tikai tīru šņabi ar pienu, un dziras pudelei līdzās vienmēr uz galda bija arī piena pudele. To Uldim reiz ierādījis kāds vēdera ārsts, kad aktieris bija iedzīvojies kuņģa čūlā. Pienu Pūcītis ik dienas izdzēra litriem. Arī šņabi. Ja gadījās interesants darbs un Uldis aizrāvās, alkoholu varēja nedzert mēnešiem. Bet, tiklīdz sirds gribēja festivālu, neviens nespēja atturēt, arī lugas mēģinājums ne un vēlāk – pat izrāde.
Tiklīdz dvēselē iecirtās kāda sāpe, pirmās zāles – šņabis ar pienu.
Un tad jau dienas, pienākumi un solījumi ātri vien sajuka. Bet Pūcīša spēles maniere bija neatkārtojama – it kā garāmejot, it kā nevērīgi un nemaz necenšoties. Bez uzspēles, bez patētikas – iekšējās darbības aktieris. Ideāli kinoekrānam. Pūcītis bija arī lielisks kino aizkadra sinhronizētājs – atcerieties, cik lieliski viņš ierunājis krievu aktiera spēlētā sievastēva Ciekura balsi Streiča filmā Mans draugs – nenopietns cilvēks!
1967. gadā Dailes teātrī uzmirdzēja Imanta Ziedoņa un Pētera Pētersona novatoriskā dzejas izrāde Motocikls. Pūcītis atveidoja zvejniekpuiša Piča lomu – faktiski savu paštēlu. Un tas bija kas īpašs – izrāde trāpīja desmitniekā, panākumus nodrošināja izcilā dzeja, Imanta Kalniņa mūzika. Bet visa centrā – maģiskais Uldis Pūcītis. Viņš dzeju vis nedeklamēja kā otrā sastāva slavenais Harijs Liepiņš. Pūcītis dzeju izdzīvoja. Tā bija jauna pieeja dzejai un precīzi izsacīja tā laika jaunatnes stilu, izjūtas. Skatītāji bija sajūsmā. Harijs Liepiņš pat teicis: «Ja pie kases dzirdēšu, ka skatītāji, pērkot biļeti, saka: «Man, lūdzu, uz Pūcīša izrādi!» – ar mani būs cauri.» Un tāda diena tiešām pienāca – Pūcītis Liepiņu izkonkurēja. Haris ar to galā netika, viņa attiecības ar zaļo pūķi arī bija trauslas.
Edgars un Cēzars
Ir divas kino nospēlētas lomas, kuras Pūcītim pielipa un tā arī paliks nepārspētas viņa vairāku desmitu kinolomu vidū. Vispirms bija Pūcīša pazīstamākā loma pēdējā klasiskajā filmā Latvijas kinomākslā – Edgars Leonīda Leimaņa Purva bridējā (1966). Vēl mazpazīstams aktieris – un jau galvenajā lomā. Kā rādīs dzīve, šī loma acumirklī Pūcīša tēlu iemetīs latviešu kino vēstures zelta fondā. Paskatieties šo filmu, internetā var redzēt – kāds ķermenisks, cik jutekliski kaislīgs ir jaunais Pūcītis, kāds viņam ir jātnieka talants, kā viņš skatās uz kristāldzidro Kristīni (Vija Artmane). Kā viņš zaļumballē dejo ar tumši kaislīgo Matildi (Olga Dreģe). Kā viņš nostājas zem saltā Pērses ūdenskrituma, kura mūsdienās vairs nav. Drīz pēc filmēšanas vasaras to pārklāja Pļaviņu HES ūdenskrātuve. Un atcerieties epizodi – nakts, tuvojas negaiss.
Kristīne iet aizvērt logus muižas istabās. Edgars iznāk no paslēptuves, satver Kristīni. Skūpsta. Iemīlējies līdz ārprātam un apzinās, ka var pazaudēt… Tiem laikiem drosmīgi atklāts jutekliskuma zemteksts. Veltīgas izrādās bažas par aktieru saderību – Artmane par Pūcīti ir astoņus gadus vecāka.
Protams, filmas tapšanas laikā Pūcītis nespēja vien atvairīt pielūdzēju uzmanību: tiklīdz viņš parādījās uzņemšanas laukumā, apkārt salipa vai visas pilsētas skaistules. Līdz ar filmas parādīšanos Pūcīti pamanīja ne vien padomju kinoindustrija, bet arī miljoniem meiteņu – Purva bridēju noskatījās aptuveni 50 miljoni skatītāju. Aktierim pienāca skatītāju vēstules pat no Kubas. Meitenes jūsmoja par Pūcīša acīm, Pūcīša lielajām plaukstām, Pūcīša gaitu, Pūcīša vaigukauliem… Tikko salauzis sirdis kā Edgars, Pūcītis jau bija telefonu montieris Cēzars Rolanda Kalniņa novatoriskajā filmā Četri balti krekli (1967), ko kontrolējošās iestādes lika nosaukt Elpojiet dziļi. Un atkal ir jāizkūst no Pūcīša iekšupvērstā, apvaldītā skatiena. Uldim Pūcītim ļoti piestāvēja šķietamā paviršība kustībās un attiecībās, intelektuālā kaislība un vientuļnieka izjūta, ko viņš izstaro, sargājot tēla personības kodolu. Apburošs ir duets ar nenoslīpēto dimantu Bellas tēlā – aktrisi Līgu Liepiņu, tikko no studijas īstā kino nokļuvušo – atskabargaina un maiga vienlaikus. Jūtu trauslums un tiešums, saglabājot nepateikto. Diemžēl cenzūra filmu nolika plauktā, to ieraudzījām tikai 1986. gada pavasarī – Kino nama aizliegto filmu seansos.
Herbārijs
Teātra mēģinājumos pat jūtu epizodēs Pūcītis nav spējis ilgi sievietei skatīties acīs, viņš sācis partneri režisēt, jo izrādes redzēja režisoriski. Attiecības ar sievietēm viņš režisēja arī dzīvē – jaunībā ar fenomenāliem panākumiem plūca dāmas kā ziediņus, savai burvībai pakļaudams acumirklī. Ap Pūcīti sievietes virmoja, un viņš tās lietoja – egoistiski, bez liekas kautrības, bez jūtu saviļņojuma, bez pielūgsmes. Vīrišķīgais šarms un iznesība Uldi bija pieradinājuši pie vieglām, ātrām uzvarām. Bet viņam bija arī sievietes draugi: aktrises Soboļeva un Tirole, kursa meitenes, ar tām bija gluži citādas attiecības – kopīgas radošas intereses bez erotikas. Vēl vairāk. Tirole atceras – kolīdz apprecējusies un kopā ar vīru pārgājusi dzīvot īres istabiņā, vakaros regulāri viesos ieradies Pūcītis ar savu kārtējo meiču un ieriktējis guļvietu turpat uz grīdas. Uz jautājumu, kāpēc viņš atļaujas nemitīgi traucēt jauno pāri, atbildējis – kur gan citur lai viņš ejot, vai tiešām uz kopmītni pie puišiem… Pūcīša studiju biedrs kinorežisors Jānis Streičs atceras, ka Uldis bijis gluži nevaldāms savā vaļībā, pratis ātri pakļaut, bet pats nepakļāvies.
Kā bērns – pārliecināts, ka var atļauties pilnīgi visu, bez aiztures.
Par Pūcīša romantiskajiem panākumiem brīnījies arī toreizējais Liepājas teātra režisors Oļģerts Kroders, ar kuru vēju pilsētā abi dzīvojuši vienā komunālajā dzīvoklī, – gada laikā gandrīz katru vakaru Uldim līdzi bijusi cita jaunkundze… Turklāt tās nebūt nav bijušas kādas vieglas uzvedības dāmas, drīzāk jūsmīgas mātesmeitas. Pūcīša taktika bijusi šāda – pieiet meitenei klāt un teikt: «Nu, mazais, iesim kaut kur, padzersim tēju!» – «Labi!» Pūcīša kolēģis Āris Rozentāls reiz atzina, ka šāda situācija tomēr ir traģiska, – Uldis meklēja mīlestību, kas dotu siltumu, bet, izņemot kaislību, viņam neko neizdevās atrast. Lasu Pūcīša dienasgrāmatā: «Maigi mīlēt neprotu. Manī ir tikai skarba mīlestība.» Bija dažas īpašās meitenes. Pūcītim ļoti patika topošā aktrise Ausma Kantāne. Abi dzīvoja vienās kopmītnēs, Uldis mācījās pēdējā kursā, Kantāne – pirmajā. «Viņš man iemācīja skūpstīties – juteklisks, maigs, kādu mēs Uldi nepazīstam,» tā viņa atzīsies pēc daudziem gadiem. Kantāne bija ļoti skaista, varat iedomāties, cik viņa bija skaista septiņpadsmit gados. Bet draudzība bija īsa. To izjauca Ulda dzeršana. Pūcītim ar Imantu Ziedoni bijusi sāncensība. Ausmai bija žēl Ulda, bet viņa aizgāja pie Ziedoņa. Klīst leģenda, ka reiz kādā saiešanā Ziedonis piegājis pie Pūcīša, paņēmis viņu aiz šlipses un ar šķērēm to nogriezis, teikdams: «Ausma būs mana!» Tagad Ausma gan tādas runas sauc par baumām: «Pūcītim nemaz nebija šlipses!»
Pūcītis bija ieskatījies arī cēlajā aktrisē Dinā Kuplē. Viņā nebija klajas erotikas, taču sievišķības spēks, ko viņa izstaroja, apkārtējos vīriešus fascinēja. Arī Uldis vēlējās Dinas acīs kļūt labāks un savā dienasgrāmatā ierakstīja: «Dina Kuple ir ļoti jauka, gandrīz iemīlējos. Brīnījos, acis iepletis… Varbūt kādreiz iepazīšu tuvāk. Ļoti vēlētos, lai tā būtu.» Citā reizē viņš raksta: «Lai būtu kā būdams, man jākļūst viņai tuvākam… Varbūt viņa ir mans glābiņš – varbūt tikai viņa var man palīdzēt.» Dina Kuple bija ārkārtīgi taktisks un dziļš cilvēks. Visu dzīvi viņai patika liela auguma, skaisti, talantīgi vīrieši. Iespējams, patika arī Uldis Pūcītis, viņiem bija daudz sarunu. Tikai… Viņa apzinājās, cik smaga nasta ir būt līdzās cilvēkam ar tādu kaislību buķeti, kādas postīja šo vīrieti. Vēl bija Taņa. Viņai bija 20 gadu, Pūcītim – 27. Kad Uldis brauca filmēties lentē Tobago maina kursu, Taņu viņš aizveda uz Ranku un atstāja dzīvoties pie saviem vecākiem. Ulda mamma pieņēma meiteni kā meitu – veda iepazīstināt ar kaimiņu draudzenēm, rītos modināja, pie gultas nolikdama tikko lasītu zemeņu bļodu… Taņa un Uldis bija kopā pusotra gada.
Mīļā meita
Pūcītim bija 29 gadi, kad Kinostudijas gaitenī viņš satika no Krievijas atbraukušo skaistuli Irinu Poseļanovu. Netikusi aktieros kinoinstitūtā Maskavā, viņa dabūja darbu Rīgas Kinostudijas filmotēkā, bet Uldis tikko bija nofilmējies Purva bridējā. Protams, tā bija mīlestība. Kad pieteicās bērniņš, Uldis Irinu apprecēja un pārcēlās uz sievas dzīvokli Sarkandaugavā. Viņš ļoti mīlēja Milenu. Kad viņa dzima, Pūcītis filmējās pie Rolanda Kalniņa; Liniņš aizdevis naudu, lai Irinai var puķes nopirkt. Vēlāk dienasgrāmatā Pūcītis atzīsies, ka liels lopiņš bijis, no dzemdību nama sievu nepārveda, tikai vēlāk ieradās. Milenai vārdu deva par godu franču aktrisei Milenai Demonžo. Pūcītim meita bija Mazais Brauns un Milenčiks. Viņš tai iemācīja dejot Tūdaliņ, tagadiņ.
Un Brīvības ielas dzīvokļa koridoru savām rokām ar koka līstītēm apsita. Vasarās veda meitu uz Ranku pie vecvecākiem. Savas dzimšanas dienas rītā Milena tur modās meijām un pļavu ziediem rotātā gultā; kamēr cieši gulējusi, paps ar mammu izrotājuši. Bet Pūcīša egoisms un smagais lāsts bija tik liels, ka pat mīlestība pret bērnu to nespēja savaldīt. Kad bijušo aktrisi, Latvijas labākā tenisista Ernesta Gulbja mammu Milenu pirms kāda laika apciemoju Jūrmalas mājā, viņa daudz stāstīja par tēvu. «Biju papa mīļā meitiņa.»
Bet kopš bērnības sāpējis tik daudz – gan tēva biežā un ilgā prombūtne, kad trūcis viņa atbalsta, gan brīži, kad nācies par tēvu kaunēties.
«Ļoti pietrūka tā, ka man nebija tēva uzvārda, pusaudža vecumā mammai to pārmetu… Ķermenis man ir atlētisks kā tēvam, bija vieglatlētikas dotības, skolā sauca trenēties. Tēvs gribēja, lai eju basketbolā, jo biju gara, izstīdzējusi, puiciska. Mammai nepatika, ka nodarbojos ar sportu; lai darītu mani sievišķīgi vijīgāku, aizveda uz dejošanu.» Kāda veca aktrise par Milenu man teica: īstena Pūcīša meita, tikpat hiperemocionāla kā tēvs. «Tas aktiera profesijai nemaz nav tik labi. Arī papam tas nederēja – tāda veida teātrim, kādu viņš spēlēja. Nervu dēļ vairāk par izrāžu vakariem viņam patika lugas iestudēšanas process – analizēt, būvēt lomu, mēģināt. Viņš bija viens no pirmajiem, kurš uz skatuves ieviesa reālistisko spēles stilu – runā tekstu kā dzīvē. Tātad – tas ir jāizdzīvo. Lai no tā pēc izrādes atietu, vajadzēja alkoholu un sarunas, sarunas, sarunas – radošas, filozofiskas. Kā jau ļoti talantīgu, teātris papu izmantoja maksimāli daudz, viņš bija vadošais aktieris, piemēram, Šapiro Jaunatnes teātrī uz viņu balstīja repertuāru. Kaut papam jau uzreiz būtu vajadzējis pārorientēties uz režiju, Dievs viņam bija devis arī režisora talantu. Ernestam arī ir vectētiņa emocionalitāte, un paldies Dievam, ka ar savu azartu viņš ir sportists – emocijas var izlādēt fiziskā kustībā, citādi nezinu, kā būtu.»
Tehniski iemesli
Kad Uldim bija nelāgie posmi, Irina zvanīja Dinai Kuplei. Bieži, līdz vairs nespēja izturēt vīra vētraino dzīvesveidu un attiecības pajuka. Viņiem kopā bija lemti nepilni deviņpadsmit gadi. Bet Uldis tā arī dzīvoja, kā gribēja. Kā elpoja. Būdams galvenajā lomā, uz izrādi mierīgi varēja ierasties divdesmit minūtes pēc tās sākuma un lielīgi uzsaukt: «Kāpēc jūs skatītājus aizsūtījāt mājās?» Tikko iedzēris, taisīja jokus un bija interesants, kala nākotnes plānus.
Vēl kāda glāze, un kļuva rupjš pret kolēģiem.
Pēdējā fāze jau bija ļauna gānīšanās. Palaikam teātra vadībai nācās iziet publikas priekšā, paziņojot, ka tehnisku iemeslu dēļ izrāde šovakar nenotiks… Reiz, lai maskētu kaunu par Pūcīša norautu svarīgu izrādi, teātra tehniķim klusi palūgts ticamības dēļ speciāli atslēgt elektrību visai teātra ēkai. Kad Radio teātra režisore Antonija Apele meklēja galvenās lomas atveidotāju Hansa Falladas romānam Dzērājs, viņai uzreiz bijis skaidrs, ka tā ir Pūcīša loma. Viņš to nospēlēja skaisti. Ieraksta nedēļās neesot kavējis nevienu no astoņpadsmit turpinājumu ierakstiem, pat pēc brīvdienas bijis klāt ar savu piena pudeli un sodas maisiņu. Varbūt tādēļ, ka lugas saturs tik psihoterapeitiski atkailināts… Viņš taču arī gribēja savu atkarību uzvarēt, tāpat kā Falladas Dzērājs.
Kad izrāde bija ierakstīta, tad gan Pūcītis aizgājis plostā, bet pusotra mēneša bija turējies. Zinātāji saka: Pūcīša lāsta saknes slēpās tajā, ka viņš nekad neatslēdzās no teātra pasaules. Viņam nebija citu interešu, nebija hobija, nebija nekā, kur piesiet sirdi ārpus izrādēm un nodzēst pastāvīgo konfliktu ar pasauli. Bet kaut kā sevi attīrīt vajadzēja, tad glāba aizmiršanās. Pūcītis ļoti negribējis 50 gadu jubilejas svinības, pat lūdzies, lai Jaunatnes teātris neko nerīko. Nebija iespējams, sveikt vēlējās arī ministrija. Jubilārs tovakar nebija savā ādā, absolūti bez diplomātijas… Tad nu galvenā režisora pacietībai pienāca gals – Uldi atlaida no darba. Vēlāk, pēc krietna tukšuma perioda, viņu štatā paņēma Dailes teātris, un viņš vēl spēlēja Čaka Mūžības skartajos. Tad… Beidzās laiki, kad teātrī ar Pūcīti auklējās un ticēja, ka viņš labosies. Milena Gulbe: «Paps sekoja līdzi manai radošajai karjerai, nāca uz pirmizrādēm, priecājās par veiksmēm, ļoti mīlēja mazbērnus – Ernestu un Moniku. Vienmēr nāca ar dāvanām, paciemojās, parunājās. Tāpēc bērniem ir iluzors priekšstats par slaveno vectētiņu. Tiesa, pēdējā laikā viņš turēja mani distancē, negribēja, ka redzu sabrukušu… Kad paps nomira, Ernestam bija divpadsmit gadu, Monikai – tikai divi. Papa atceres vakarā Smiļģa muzejā sēdēju un klausījos laikabiedru stāstus. Bija patīkams pārsteigums, jutos tik lepna. Kāda dāma teica, ka pusaudzes vecumā reizes desmit skatījusies Uguni un nakti ar Pūcīti Lāčplēša lomā un ka tas esot noteicis viņas izvēli studēt teātra zinātni.»
Smalkmaizīšu Poēzija
Dzīves pēdējos sešpadsmit gadus Pūcīša mūza bija otrā sieva Olīvija. Introverta, erudīta gaišmate. Cīnījās par Uldi mazliet kā Kristīne, saprata viņu arī teātra lietās. Viņi iepazinās ballītē, kad Pūcītim bija četrdesmit astoņi gadi. Olīvija – divdesmit gadu jaunāka, tikko iepriekšējās attiecībās salauztu sirdi…
Pūcītis, kā allaž saskarsmē ar iepatikušos sievieti, bijis apburoši izlēmīgs.
Pretoties viņa šarmam nebija iespējams. Olīvija bija pārdevēja Āgenskalna tirgū. Kad nebija darba teātrī vai kino, Uldis gāja sievai palīgā tirgot bulciņas. Sākumā tikai grieza papīru, kādu citu sīku darbiņu apdarīja. Vēlāk jau skaitīja naudu, apkalpoja pircējus, pieņēma preci. Tas bija gan grūti, gan amizanti – slavenais aktieris tirgo smilšu kūkas un pīrādziņus, pa brīžam murminādams Lorenco tekstu, jo vakarā Dailē jāspēlē Romeo un Džuljetā… Protams, smalkus ļaudis tas mulsināja. Viņi to nespēja redzēt, saprast, pieņemt. Pat nespēja pie tā stenda aiziet, jo šķita, ka, sastopoties skatieniem, izcilais mākslinieks jutīsies pazemots – viņš, kurš uz skatuves ir nospēlējis Oidipu, tirgo belašus! Bet patiesībā… Darbs tirgū bija cieņpilna izeja brīžos, kad nebija nekāda darba mākslā. Pūcītis Āgenskalna tirgū darbojās apburoši nesatricināmā mierā – lēnprātīgi un laipni. Sava iztika bija, maizei un benzīnam sanāca, pat kārumam mīļajam spanielam ar milzu ausīm. Jā, Pūcītim taču bija žigulis, un viņš bija lepns braucējs. Nekas, ka festivālu reizēs izlaidis caur apstādījumiem un dažkārt pametis auto uz ielas sazin kur… Dzīves nogalē Pūcītis piepildīja senu režijas sapni – radīja četru sēriju televīzijas spēlfilmu Izpostītā ligzda (1998). Spēcīgs darbs ar nesamākslotu aktierspēli, otrā plāna lomā spēlē arī Milena un tobrīd desmit gadu vecais Ernests Gulbis. Daudzi neticēja, ka ar Pūcīša raksturu un attieksmi šo projektu vispār izdosies pabeigt. Varat iedomāties, kāds bija aktiera prieks, uzzinot – filma saņēmusi Lielā Kristapa balvu nominācijā Labākā spēlfilma. Tajā decembrī Pūcītim bija tikai sešdesmit trīs gadi. Jūrmalas vasarnīcā viņam pēkšņi kļuva slikti. Sāpes laupīja spēju runāt, īsto palīdzību nācās gaidīt ilgi. Kad beidzot slimnīcā atklāja plaušu trombemboliju, bija jau par vēlu. Uldi Pūcīti guldīja Rīgas Meža kapos, bet Olīvija nespēja atgūties ilgi – visu ziemu palikusi turpat aukstajā vasarnīcā.
