Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Varbūt pamēģinām?
Ar sievu iepazināmies naktsklubā. Tas bija jauki, un mums kopā joprojām ir ļoti jauki. Četrus gadus nodzīvojām kopā, pavadījām tos ļoti vētraini. Tolaik īpašas vēlmes pēc bērniem mums nebija. Tad draugiem sāka dzimt bērni. Un izdomājām – varbūt arī mēs pamēģināsim? Apprecējāmies, kad dēlam Hermanim bija četri gadi.
Mana sieva par gaidīšanas laiku mēdz ironizēt – ak, šis skaistais gaidīšanas laiks! Sapampušas kājas, līdz veikalam nav tālu, bet atpakaļceļā kaut kur ir jāpiestāj atpūsties. Es kā dzīvesbiedrs centos dažādi palīdzēt. Sievai vēders tiešām bija milzīgs. Bija brīži, kad viņa varēja apraudāties ne no kā. Bet citādi gaidīšanas laikā man nebija nekādu lielu izaicinājumu.
Smarža un mazie pirkstiņi
Grieta ir ļoti piesardzīga un dzemdēšanai apzināti izvēlējās Stradiņa slimnīcu. Kamēr gaidījām dzimšanas brīdi, slimnīcā lasīju viņai priekšā Rīgas Laiku. Mēs arī ikdienā viens otram lasām priekšā grāmatas. Tā mums ir ģimenes tradīcija. Gājām arī staigāt, jo bijām lasījuši, ka ir jāstaigā pa trepēm. Bet, tā kā vēders bija liels, to izdarīt tiešām bija grūti.
Taču viss aizgāja tik greizi… Bērns pats nenāca ārā. Dzemdes kakliņš pavērās tikai līdz četriem centimetriem. Uz slimnīcu aizbraucām sešos no rīta, un bez divdesmit sešos nākamajā rītā puika piedzima ar ķeizargriezienu. Lēmums par ķeizaru tika pieņemts, jo bērniņa sirdspuksti kļuva nelāgi. Vēlāk, aprunājoties ar ārstiem, sapratām – labi, ka tā. Bērns piedzima bez 20 gramiem 5 kg smags, un, ja viņš būtu dzimis dabiskā ceļā, būtu smagi traumējis dzemdību ceļus.
Slimnīcā piedzīvoju ļoti aizkustinošu brīdi. Sieva vēl bija operāciju zālē, bet es jau biju palātā un dzirdēju, ka koridorā raud bērniņš. Hermani man atnesa, ietītu segās. Sāku ar viņu runāties, un viņš aizmiga. Maza bērniņa smarža – tas ir kaut kas neatkārtojams! Man liekas, ka tās dēļ vien ir vērts, ka cilvēkiem dzimst bērni.
Bijām salasījušies arī par to, ka tikko dzimis bērniņš pats no mammas vēdera spēj aizrāpot līdz krūtij. Protams, ķeizara dēļ šis process nebija iespējams tieši tāds. Bet vēlāk es noliku mazo Grietai uz vēdera, un bija tāds prieks, ka viņš tiešām visu izdarīja kā pēc grāmatas.
Sākumā bijām divvietīgajā palātā, un mums uzreiz izveidojās kontakts ar otru ģimeni. Bijām tur četras dienas. Sievai bija jāpalīdz tikt uz tualeti, uz dušu. Otrs tētis man parādīja, kā turēt bēbi, un tā mēs draudzīgi kopā mazgājām bērniem dibenus. Man bija ļoti, ļoti bail bērnam uzvilkt zeķītes. Pirkstiņi viņam bija tik mazi, gandrīz caurspīdīgi, un man likās, ka es tos tūliņ nolauzīšu. Izturējos ļoti piesardzīgi.
Pirmais gads
Visu gaidīšanas laiku mēs bijām kopā, bet bērna pirmajā dzīves gadā es izdarīju kļūdu. Vasarā uzņēmos papildu darbu. Pēc profesijas esmu jūrnieks, kaut gan strādāju krastā. Viena diennakts jāstrādā, trīs – brīvas. Un tad nu tās trīs brīvās dienas tovasar pavadīju Rīgas kanālā uz mazajām pasažieru laiviņām. Ar to noteikti izdarīju pāri sievai, jo viņa bija ļoti pārgurusi.
Visādi citādi ir tik daudz emociju. Kad bērnam parādās pirmais zobiņš, jau šķiet, ka viņš ir medaļu mājās atstiepis. Fotografējām, filmējām, priecājāmies kopā ar viņu. Kad sievai bija jāiziet uz kādām procedūrām, mēs ar dēlu palikām divatā. Mājās bija sasaldēts piens, es to sildīju, baroju dēlu…
Pirmais gads bija grūts tāpēc, ka sievai visu laiku bija miega bads. Arī tāpēc, ka viņa bija tā, kas lika bērnu gulēt uz nakti. Pa dienu man izdevās to izdarīt, bet uz nakti nu nekādi. Hermanis kopumā guļ ļoti labi, naktīs nemostas. Līdz pusotram gadam gan sieva cēlās pa nakti un viņu baroja.
Puiku lietas
Pirmais dārziņš Hermanim bija blakus mūsu mājām Rīgā, centra rajonā. Pēc tā mēs katru reizi, ja vien laikapstākļi ļāva, devāmies uz kādu bērnu laukumiņu vizināties ar dipdapu. Gājām ēst saldējumu un priecīgi pēc riteņu nodarbībām devāmies mājās.
Kovida laikā ierādījām Hermanim mūsu pašu sen aizmirsto hobiju –geokešingu. Viņam tik ļoti patīk meklēt paslēptās lietas! Lietotnē ir pieejami mājieni, tos es viņam izstāstu. Ja pamanu objektu pirmais, mēģinu dēlu uzvedināt. Bet bērni bieži vien ātrāk visu pamana. Tad nu mēs pēc dārziņa dodamies meklēt jaunus objektus. Pļavnieki, Purvciems, Maskavas rajons – tie, kas ir pieejamākie, ir atrasti. Tagad mums priekšā ir Šmerļa mežs, Juglas virziens.
Vēl mums ar dēlu patīk cīnīties lielajā gultā. Saucam to par džudo, kaut gan es no tā neko daudz nesaprotu. Bet Hermanim ļoti patīk.
No pagājušā gada esam aizrāvušies arī ar makšķerēšanu. Dēls vēl ir pārāk mazs, lai izmestu spiningu. Bet mēs darām tā: es aizmetu, un viņš velk ārā. Abiem bija tāds prieks, kad noķērām pirmo līdaku! Šogad jau esam bijuši reņģēs un ruduļos.
Hermanim ļoti patīk dažādi kukaiņi un sliekas. Ļoti bieži, aizejot uz bērnu laukumiņiem tepat Rīgā, mēs vienkārši sēžam krūmos vai cilājam akmeņus un iepazīstam tūkstoškājus, simtkājus. Viņš visas tās radības zina. Dabas izpētes ideja ir nākusi no dārziņa, kur audzinātāja reiz deva uzdevumu, kādus kukaiņus varat atrast pavasarī. Gājām pētīt. Tā tas viss ir pārvērties par hobiju.
Daba mums ir ļoti tuva un mīļa. Kad aizbraucam ciemos pie omes, jāiet glābt vardes, kas dzīvo pagrabā. Vardes pagrabā savairojas, un tad mēs tās nesam uz lielo akmeņu krāvumu pagalmā, jo ārā viņām būs labāk. Esam laukos no kaķiem glābuši meža pīles. Kaķis noēda vienu pīlēnu, sešus izglābām. Kad palaidām mazos upē, pīļu mamma kā tāda liela lidmašīna nolaidās pāri, pīlēni saskrēja pie viņas, viņa salika spārnus bērniem virsū un katru apčubināja.
Izaicinājumi
Hermanis mums ir pirmdzimtais, taču morāli mēs bijām gatavi dažādām rūpēm. Laikam tādēļ, ka mums abiem ar sievu ir mazāki brāļi un māsas, esam strādājuši par savu brāļu un māsu auklēm.
Hermanim, jau mazam esot, parādījās vīrusa izraisīta astma. Vedām viņu pie ārstiem, sekojām līdzi medikamentu sastāvam, paši lēmām, ko lietot, ko ne. Atradām brīnišķīgu homeopātu, pusotra gada piemeklējām zālītes. Darījām daudz lietu, kas palīdz elpošanai, – baloni, svilpes, burbuļu pūšana, baseins. Uz baseinu vedam dēlu jau no triju mēnešu vecuma. Kovids gan ieviesa korekcijas, bet tagad plānojam peldēšanu atsākt. Ārsts komentēja, ka gan baseins, gan tvaika pirtis un sāls istabas puiku ir norūdījuši. Ja ir astma, ir svarīgi daudz staigāt, skriet, trenēt plaušas. Astma mums līdz šim ir bijis lielākais pārbaudījums.
Pēc piedzimšanas gan bija arī grūtības, jo dēlam piedzimstot bija saspiesta pieres daiva, bija hematoma. Sieva sākumā man par to neko neteica, zināja, ka es satraukšos. Bet redzēju, ka tur kaut kas nav kārtībā. Bijām pie dažādiem speciālistiem, arī pie osteopātes. Viņa pieskārās, pagrozīja, pakrikšķināja Hermanim galviņu un teica – es redzu, ka jums trim viss būs labi. Un tikai tajā brīdī sieva man par to visu izstāstīja vairāk.
Solījums jātur
Cenšos iesaistīties ar bērnu dažādās rotaļās. Ir dažas lietas, ko man nepatīk darīt, piemēram, spēlēt sasaldētos. To es arī godīgi pasaku un nespēlēju šo spēli. Bērniem ir svarīgi mācīties godīgumu un taisnīgumu, arī solījumus vajag turēt. Ja esi apsolījis, tad ir jāpilda. Hermanim arī ir reizes, kad ir jāpasaka vīrs un vārds, un tas viņa smalkajā balstiņā izklausās tik īpaši.
No manas puses ir bijis šāds gadījums par solījuma turēšanu. Iegājām veikalā, un tur piedāvājumā tāds mazs basketbola grozs. Hermanis saka, ka viņš to grib. Es paskatos, izvērtēju, ka cena nav pārāk draudzīga. Bet Hermanis saka, ka viņš ļoti grib. Domāju arī par to, ka grozs ir iespēja jaunai kustībai. Iedevu dēlam mazo basketbola bumbiņu un teicu – ja tu iemetīsi ar pirmo reizi, tad es tev to grozu nopirkšu. Un viņš iemeta. «Tēti, tu solīji!» Un grozs man bija jānopērk.
Ikdiena visiem kopā
Mums vispār ir ļoti forša dzīve. Protams, reizēm arī pastrīdamies, bet priecīgo brīžu noteikti ir daudz vairāk. Ir bijušas reizes, kad nesaprotu, ko lai iesāku, kad gribas plinti mest krūmos. Bērns taču saprot, ka pieaugušajam ir slikti. Un viņš atnāk un mani samīļo. Principā tas strādā kā terapija, un pēkšņi dzīvē viss atkal ir kārtībā.
Mani uzlādē komunikācija ar cilvēkiem. Es piepildu sevi no savām mazajām darīšanām. Esmu praktisks un darbīgs, un man ļoti patīk sarunāties pa īstam. Tagad ir tas brīdis, kad, esot kopā ar bērnu, kļūst vieglāk. Pamazām kopā ar dēlu apmeklējam brīvdabas koncertus, paceļojam pa Latviju, izbraucam ar laivām. Šogad bijām aizbraukuši uz Maltu, paskatījāmies, kā viņš uzvedas, vai var jau kopā ceļot. Viss izdevās lieliski. Ieraudzījām pat jūras gurķi – ļoti dīvaina būtne. Ko vēl piebildīšu – ir jābūt ļoti uzmanīgam, ko vēlies. Mūsu vēlēšanās, kad Hermanis vēl bija puncī, bija, lai mums ir ne tikai dēls, bet arī labs draugs. Un tā arī ir sanācis.
Tētis iesaka
- Manuprāt, bērni paši par sevi visu jau zina. Viņiem ir labs pašsaglabāšanās instinkts. Tas ir jāierauga un jāuzticas viņiem pat tad, ja viņi dara kaut ko šķietami pārgalvīgu. Mirklī, kad mēs iesaucamies uzmanīgi! vai ko tamlīdzīgu, bērns pazaudē savu domu un koncentrēšanos, kur un kāpēc viņš ir gājis, tādēļ noveļas. Esiet blakus, bet netraucējiet!
- Ja bērns kaut vai uz piecām minūtēm grib padarīt kādu sportisku aktivitāti, tad ir jāiet kopā ar viņu. Kaut vai piecas minūtes aiziet paspārdīt bumbu.
- Noteikti iesaku apbruņoties ar pacietību ēšanas jomā, uzticēties saviem bērniem un sekot bērna vadītai ēšanai. Tas tiešām ir ļoti netīri un šmucīgi, kā raksta grāmatās. Bet pēc tam karotīti un dakšiņu viņi paņem rokās un lieto ēšanai ātrāk nekā vienaudži.
