Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Aprakstīt to, kas ir mainījies līdz ar bērnu ienākšanu pasaulē, nav īsti iespējams. Sākot ar prioritātēm, beidzot ar brīvā laika pavadīšanu, savas vajadzības biežāk atstājot otrā plānā.
Bērna ienākšana ģimenē nozīmē sava ego novirzīšanu malā.
Manuprāt, nav viena mirkļa, kad vīrietis pa īstam kļūst par tēvu. Vieni par tēviem nekļūst nekad, citi ir lieliski tēti, jau labu laiku pirms sastop savu dēlu un meitu mātes. Pats esmu piedalījies abās dzemdībās, un tas nav nekas sarežģīts, vismaz raugoties no vīrieša perspektīvas. No stiprā dzimuma puses tās nepieprasa neko pārdabisku. Atceros vienīgi to, kā pirmajās dzemdībās pamanījos vienos naktī atplīst uz kādu pusotru stundu, kamēr Laura devās mērīt mazuļa sirds toņus. Šī rīcība man ik pa laikam no sievas puses tiek atgādināta. Abu dēla dzimšanas stāsti ir pavisam atšķirīgi, jo otrreiz viss noritēja straujāk un vairs nebija tik daudz jaunatklājumu. Taču laimes izjūta, kad mazais cilvēks pirmo reizi nonāk rokās, ir kaut kas neaprakstāms gan pirmajā, gan otrajā reizē.
Kad pasaulē ieradās Edvīns, manā profesionālajā dzīvē bija sarežģījumiem pilns periods, taču dēla piedzimšanas brīdis atgādināja, ka tie ir muļķīgi sīkumi. Manī notika klikšķis, un pēkšņi pasaule automātiski kļuva labāka.
Audzināšanas filozofija
Pirms piedzima Everts, apmeklēju jauno vecāku kursus, bet bērnu audzināšanas grāmatas atšķirībā no sievas esmu lasījis maz. Cenšamies dēliem daudz stāstīt un rādīt pasaulē pēc iespējas dažādāko. Dēliem ir sava izteikta un noteikta vecāku audzināšanas filozofija. Tāpat respektējam, ka katrs ir unikāls, ar savu personību un rakstura iezīmēm. Man šķiet, ka vecāku lomā abi ar Lauru esam vienlīdz stingri, un mazajiem visdrīzāk šķiet, ka nekad neļaujam darīt to, kas viņu uztverē būtu pilnīga svētlaime. Ikdienas menedžmentā mums ar sievu nav konkrēti sadalītu pienākumu – viss atkarīgs no situācijas un tā, kurš ātrāk ierodas mājās. Ir pienākumi, kurus labprāt veic viens, ir lietas, kur iesaistās otrs. Tas attiecas arī uz gulētiešanu un pasaku lasīšanu – kurš ir spējīgs, tas uzņemas vadību. Man parasti jāceļas jau plkst. 4.30 no rīta, tāpēc, par laimi, man bieži ļauj izgulēties. Taču esmu pārliecinājies, ka bērni jāliek gulēt vienam vecākam – vai nu mammai vai tētim –, bet ne abiem kopā, citādi tā ir katastrofa.
Neviens īsti nevar izstāstīt to, kā ar bērnu ienākšanu pasaulē mainās arī laulības dzīve. Pārim tas ir rūpīgs darbiņš – atcerēties, kāpēc sākotnēji izlēmāt būt kopā. Ne jau tikai bērnu dēļ. Skaidrs, ka pie attiecībām ir jāstrādā. Divatā ar Lauru prom no bērniem ilgāk par diennakti esam bijuši vien pāris reižu, mūsu dzīves grafiks ir allaž mainīgs. Tāpēc arī randiņu dienas mums norit viļņveidā un atkarībā no sezonas. Ziemā norit labdarības maratons Dod pieci!, kas arī mūsu ģimenē jau sesto gadu ir kalendārā nostiprinājusies tradīcija, kad iedzīve uz saviem pleciem jānes Laurai. Tas ir izaicinājums, taču lielākoties īpaši neatšķiras no ārzemju komandējuma, kas lielākajai daļai strādājošo cilvēku ir garāks par sešām diennaktīm.
Vienīgais padoms vīriešiem, ko pats gan diemžēl atkodu diezgan vēlu, – regulāri dāvināt sievai ziedus. Tāpat vien, bez īpaša iemesla – jo vairāk, jo labāk.
Tikpat labi tā var būt arī kāda cita dāvaniņa, pasakot paldies par rūpēm un parādot, ka otrs nav kļuvis pašsaprotams.
Brāļu būšana
Vai audzināt divus bērnus ir sarežģītāk nekā vienu? Protams! Iespējams, tas ir rūpīgi glabāts noslēpums, par ko daudzbērnu vecāki skaļi nerunā, lai nenobiedētu topošos vecākus. Taču skaidrs, ka ar katra nākamā bērna ienākšanu vecāku dzīvē no kaut kā ir jāatsakās. Brāļi ir fenomens, ko es pats kā tēvs pētu un mēģinu izprast. Man brāļa tādā klasiskā izpratnē nav bijis. Taču savos bērnos novēroju, ka daudzos gadījumos brāļu mīlestība izpaužas caur spēku. Tāpēc vecākiem, kas paši nav auguši līdzīgā ģimenes sistēmā, ir grūti iebraukt, kas tas ir un ko tas nozīmē. Popkultūrā ir piemēri, ka konfliktējošas attiecības diemžēl mēdz ievilkties līdz nopietnam vecumam, piemēram, grupas Kings of Leon čaļi joprojām pirms koncertiem savā starpā mēdz izkauties. Savukārt mums, vecākiem, tas ir pamatīgs nervu treniņš. Un nav vienas receptes, kā rīkoties.
Esmu sapratis, ka pastāv trīs uzvedības modeļi: tas, kā dēli uzvedas, kad visa ģimene esam kopā, kā izturas tikai ar mammu un tikai ar tēti. Viņi ir uztaustījuši, ko katrā situācijā drīkst atļauties un ko ne. Manuprāt, es viņus daudz mazāk ņemu galvā nekā mamma un samierinos ar dažādām vecuma iezīmēm un krīzēm. Piemēram, spītīga pretošanās, apsēšanās sniegā un paziņošana par nekur neiešanu manī vairs neiedarbina panikas trauksmi. Labā ziņa: ar pirmo bērnu jau ir iegūta pieredze, ka jebkurai krīzei reiz pienāk beigas, tāpēc audzināt otro atvasi ir krietni vieglāk. Veidojas izpratne, ka pēc mēneša un diviem jau aktualizēsies citas problēmas, jo bērns ātri aug un mainās. Kā rīkoties? Mana metode – vienkārši neņemt galvā un uztvert dažādus niķus un stiķus mierīgi – pagaidām strādā teicami.
Attīstīt dabisko ziņkāri
Atceroties savu bērnību ar krievu multeņu klātbūtni, esmu secinājis, ka katram laikmetam ir savs popkultūras fenomens. Tas veido konkrētu mūsu personības šķautni, jo arī vienaudži ir uzauguši, skatoties tās pašas animācijas filmas un gūstot līdzīgu pieredzi. Tāpēc uzskatu, ka izolēt mazo cilvēku no aktuālā ir muļķīgi.
Agrāk man tiešām šķita, ka filmu vecumu ierobežojumi ir pupu mizas, taču ar laiku esmu piefiksējis, ka pat neliela vardarbība ekrānā momentāni atsaucas bērna uzvedībā.
Tagad tam pievēršu ļoti nopietnu uzmanību. Mums ģimenē gan nav striktu noteikumu attiecībā uz ekrānu un viedierīču lietošanu, tas atkarīgs no apstākļiem – cik aktīva bijusi bērna diena, vai nav bijis pārāk daudz kairinājumu. Mana filozofija: labāk vairākus mazus piegājienus, nevis vienu lielu un pamatīgu. Šobrīd dēliem aktuāli ir beibleidi un Ķepu patruļa, bet seriālus bieži izkonkurē YouTube, kur vecākais ir spēris pirmos soļus videospēles Minecraft pasaulē. Uzskatu, ka man kā mākslai pietuvinātam cilvēkam ir jārāda dēliem alternatīvas, ja nākotnē vēlos viņus izaudzināt par intelektuāliem cilvēkiem. Nesen devāmies uz latviešu animācijas filmu Projām, kas ieguva Lielā Kristapa balvu. Pilnīgi meditatīvs animācijas darbs, kura laikā jaunākais dēls aizmiga, bet vecākais noskatījās ar lielāko prieku. Tāpat mēdzam šad un tad paskatīties japāņu animācijas vai ar roku zīmētās filmiņas. Manuprāt, ir būtiski variēt un mazajam cilvēkam rādīt mākslu no dažādiem aspektiem.
Mans kā tēva uzdevums ir uzķert arī to, kas dēlus no sirds ieinteresējis, un to nedaudz pastimulēt, piemeklējot ko atbilstošu. Grāmatas ir brīnišķīgs veids, kā to izdarīt. Everts, piemēram, pirms gada sāka rēķināt vienkāršas darbības, kas mūs ar sievu pārsteidza. Atcerējos, savā bērnībā kaut kur biju manījis rotaļlietu, ko dēvēju par burvju kalkulatoru, ar kuru mācīties rēķināt. Izrādās, ka tādus joprojām ražo, un Everts tādu saņēma dāvanā Ziemassvētkos. Atminos savu bērnību, kad skaidri un gaiši visiem stāstīju, ka, izaugot liels, būšu operdziedātājs, – mana vēlme tika uzklausīta, un es labprātīgi apmeklēju mūzikas skolu. Tāpēc arī dēliem gribu dot izvēli un nespiedīšu interesēties par mūziku tikai tāpēc, ka tā ir mana kā tēva sirdslieta. Šobrīd vecākajam dēlam daudz kārdinošāk par visu to, ko daru es, šķiet karjera kā YouTube datorspēļu blogerim. Mūsu tautas kultūrā maz praktizēts tas, ka bērniem netiek dota iespēja izvēlēties savu profesiju. Piemēram, ja Francijā piedzimsti vienpadsmitajā vīndaru paaudzē, pamēģini tikai iedomāties, ka darīsi, ko citu! Mana profesija nav nekas tik unikāls, lai es spiestu to obligāti mantot. Galvenais – lai plates nodod muzejā, ja pašus neinteresēs!
Doties kopīgos piedzīvojumos
No malas vēroju, ka tēvi bieži baidās ar bērniem doties kopīgos piedzīvojumos bez mammas līdzdalības. Šo novēlu katram pārvarēt, jo tētu un bērnu kopīgie piedzīvojumi ir zelta vērtē. Turklāt arī mammai kādreiz jāatpūšas. Kopīga priekpilna pieredze var būt jebkas – sākot no gājiena uz zoodārzu līdz pat braucienam uz Dubrovniku, mammu atstājot mājās. Mans darba režīms gan diemžēl neļauj ieviest tradīciju, kad konkrētu dienu pavadām kopīgās aktivitātēs. Galvenais ir pēc iespējas biežāk brīvos brīžus pavadīt kopā.
Ar lielu nepacietību gaidu, kad pirmo reizi trijatā ar dēliem aizbrauksim ceļojumā. Pagaidām tas ir izdevies tikai ar vecāko dēlu.
Šobrīd nejūtos tam pilnībā gatavs, jo gribu sagaidīt vecumposmu, kad ar jaunāko dēlu tekoši varēsim sarunāties. Savukārt, runājot par vērtībām, kuras nodot saviem dēliem, – es pats vēl esmu meklēšanas procesā. Domāju, ka dēli paši pateiks priekšā, kādi viņi būs kā personības un kāda būs viņu profesija. Raugoties nākotnes plaknē, mans uzdevums būs atbalstīt, dalīties pieredzē un mēģināt paskaidrot, kurš lēmums būtu pareizs vai nepareizs. Manuprāt, kultūrā un mākslā ir daudz radošu personu, no kuriem kā piemēriem iedvesmoties un dažādos dzīves mirkļos mācīties. Pats turpmāk pedagoģijā izmantošu to, ko jau zinu, nevis darīšu to, par ko neesmu pārliecināts. Dēli galvenokārt man ir devuši sirdsmieru, ka tā vai citādi kāds turpinās to, ko mana dzimta ir darījusi nu jau vairākās paaudzēs.
