Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
2
-
0
-
1
-
0
-
Nu, jā, ar trešo bērnu braucu dzemdēt ar ātrajiem – pirmo un cerams vienīgo reizi mūžā! Godīgi sakot, slimnīcā esmu bijusi, tikai lai piedzemdētu bērnu – vienu, otru, trešo. Nebiju domājusi, ka ar trešo viss notiks tik ātri.
Jau bija pienācis dakteres noteiktais dzemdību termiņš. Pie sevis lūdzos – tikai ne 13. datumā, negribu, lai mans mazais eņģelītis dzimtu šajā nesmukajā datumā. Tādēļ todien nepavisam negatavojos dzemdībām, jo biju pārliecināta, ka domām ir spēks, īpaši, ja sievietei ir tik milzīgs vēders un pašapziņa.
Ha, ha, nekā nebija! Pamodos no nelāga sapņa, un mazliet tā kā sāpēja vēders. Priecājos, ka modinātājs vēl nav nozvanījis, vismaz paspēšu ieskriet dušā, pirms bērni ceļas un pieprasa brokastis. Un silta duša taču palīdz novērst arī tās viltus kontrakcijas. Bet tad sajutu tik spēcīgas sāpes, ka sapratu – nekāda duša te nelīdzēs.
Bija parasts darbdienas rīts, bērni tik un tā jāceļ augšā, jāved uz dārziņu, skolu, bet mūsu mašīna autoservisā (nekādu dzemdību man tuvāko divu dienu laikā nebūs, ved tik droši, mīļais, beidzot taču jānomaina tie bremžu diski!). Modināju bērnus, gatavoju desmaizītes, ik pa septiņām minūtēm saraujoties no kontrakciju sāpēm.
Sapinu meitai bizi, palīdzēju dēlam apģērbties un kliedzu, lai vīrs taču beidzot ceļas augšā. Es dzemdēju!
Ko lai dara, ko lai tagad dara? Savā dzemdību plānā biju ierakstījusi, ka dzemdēšu sestdienas naktī, vīrs mani pa tukšajām pilsētas ielām aizvizinās līdz slimnīcai, bērnus pieskatīs kaimiņos dzīvojošā draudzene. Viss būs tā mierīgi un skaisti…
Bet ir darbdienas rīts, visiem ir jāiet uz darbu, bērniem uz dārziņu, skolu, uz ielām sastrēgumi, un ārā gāž lietus. Kontrakcijas jau ik pēc piecām minūtēm. Kamēr izsauksim taksi un tiksim cauri sasodītajiem sastrēgumiem, juniors jau būs piedzimis.
«Jāzvana ātrajiem!» viegli histēriskā balsī iesaucās vīrs, redzot, ka aiz sāpēm jau esmu gatava salauzt vannasistabas durvis. «Bērnus nogādāšu, kur vajag, bet tad man jāskrien uz darbu, šodien ir valdes sēde. Ātrākais, pēc divām stundām varēšu atbrīvoties.»
«Nu tad zvani tiem ātrajiem! Un ātri! Es dzemdēju!» «Vai jāzvana 03?» jautāja vīrs.
«Tāds telefona numurs taču bija mūsu bērnībā, tagad noteikti ir cits! Nu tad sameklē internetā, izsauc ātros un nones lejā manas dzemdību somas (jā, koferi un to lielo somu!) Ātri! Es vairs nevaru gaidīt! Es dzemdēju! Tu beidzot to saprati?» kliedzu tā, ka droši vien arī blakus mājas kaimiņi dzirdēja manu aurošanu.
Kā par brīnumu, pēc nepilnām desmit minūtēm neatliekamās medicīniskās palīdzības grupa bija klāt, zvanīja pie durvīm un vaicāja: «Kas tad mums te notiek? Kādēļ tāds satraukums? Sākumā izmērīsim asinsspiedienu!» jauna meitene laipnā un sapratnes pilnā balsī man skaidroja.
«Kāds vēl asinsspiediens! Es tūlīt dzemdēšu! Nav jau pirmā reize. Jums varbūt šķiet, ka tā ir viltus trauksme?» lokoties aiz sāpēm, mēģināju nekliegt. «Vediet mani uz Dzemdību namu! Ātrāk!»
Kaut kā nokļuvu līdz ātrās palīdzības mašīnai, kas iekšpusē gan vairāk izskatījās pēc nemākulīgi pārveidota mikroautobusa ar šauru kušeti un vienu ērtu krēslu, kurā jaunā meitene mani ar pūlēm iesēdināja un piesprādzēja. «Bet asinsspiediens mums tik un tā ir jāizmēra!» viņa laipnā balsī paziņoja. Bijām sākuši kustēties uz priekšu, mašīna kratījās kā negudra. Bija sajūta, ka visas Rīgas ielas ir klātas ar bruģi vai milzīgām bedrēm. Mans koferis, kurā bija iepakots arī nesen iegādātais fotoaparāts, aizlidoja pa gaisu, kamēr laipnā meitene, nenormāli kratoties, mēģināja man izmērīt asinsspiedienu. Labi, ka viņa mani piesprādzēja, pie sevis domāju, citādi arī es būtu aizlidojusi pa gaisu.
Viņiem laikam tik ļoti bail, ka dzemdības sāksies mašīnā, ka šoferis ir gatavs pārspēt visus ātruma rekordus. Un bēbis vēderā droši vien jūtas, kā braucot pa amerikāņu kalniņiem.
Pēc desmit minūtēm mēs tomēr bijām nokļuvuši līdz Dzemdību namam. Man nedaudz trīcēja kājas – ne jau no kontrakciju sāpēm, bet trakulīgā brauciena! «Varbūt līdz uzņemšanas nodaļai jūs aizvest ratiņkrēslā?» vaicāja viens no darbiniekiem.
«Nē, paldies, vairs nekādas braukšanas, labāk iešu kājām. Kā nekā man vēl taču ir jādzemdē!»
Pēc stundas zvanīja vīrs. «Mīļā, es jau braucu. Būšu ātri! Es ar taksi!»
Labi, ka ne ar ātrajiem, pie sevis padomāju un samīļoju nupat dzimušo dēliņu… kurš piedzima tik ātri!
