Rīga +11°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ķīnā tomēr izdodas dzemdēt dabiski
Kas Lauru aizveda uz Ķīnu? Vispirms viņa nonāca Amerikā, kur studēja arhitektūru, iepazinās ar savu nākamo vīru amerikāni Āronu, kas bija viņas kursabiedrs, un pēc augstskolas beigšanas abi tika uzaicināti doties piedzīvojumā: «Mūsu pasniedzējs aizvilināja mūs uz uzņēmumu Ķīnā. Tas bija kaut kas – uzreiz no skolas tikt pie lielu arhitektūras projektu veidošanas! Pēc diviem gadiem Ķīnā nolēmām padzīvot Latvijā. Tobrīd, 2008. gadā, ekonomika Latvijā auga tikpat strauji kā Ķīnā. Likās, te būs ģimene un darbs. Ieradāmies Rīgā līdz ar krīzi. Atvērām savu arhitektu biroju FBRK kopā ar vēl vienu arhitektu pāri (latvieti Zani Karpovu un amerikāni Kolinu Franzenu), bet noturējāmies Rīgā tikai divus gadus – darba devēji Ķīnā sauca atpakaļ. Atgriezāmies Ķīnā jau kopā ar abiem mūsu draugiem.»
Kad Ķīnā Laura gaidīja pirmo bērniņu, aktuāls kļuva jautājums, kur mazo laist pasaulē. «Dzīvojām Šeņdžeņā, tuvākā metropole – Honkonga. Daudzi ārzemnieki un vietējie brauc dzemdēt uz Honkongu, jo vietējiem tas dod statusu, bet ārzemnieki var būt droši, ka ārsti sapratīs angļu valodu. Mēs negribējām doties prom divas nedēļas pirms dzemdībām un dzīvot kādā īrētā vietā dārgajā Honkongā. Vēlējāmies palikt mājās un dzemdēt kādā no tuvējām slimnīcām. Gatavojoties dzemdībām, lasīju grāmatas, klausījos hipnodzemdību metodes ierakstus un apguvu vizualizācijas.
Grūtniecības beigās uz Ķīnu atlidoja mana mamma. Kad braucām uz slimnīcu, bija sajūta, ka viņa ir uztraukusies daudz vairāk nekā es. Biju pilnīgi mierīga, tik mierīga, ka slimnīcā mani aizveda uz nodaļu, kur tiek veiktas ikmēneša pārbaudes. Neviens neticēja, ka es dzemdēju.
Brīžos, kad uznāca kontrakcijas, vienkārši ar elpu tās satiku. Tie bija klusi mirkļi, ar pārsteigumu – bez sāpēm! Kā viļņi tie atvēlās un aizslīdēja. Zināju, ka ar katru kontrakciju pietuvināmies viena otrai – lai es un meitiņa ātrāk satiktos. Vietējie speciālisti neko tādu nebija redzējuši.»
Jāpiebilst, ka Ķīnā ir ļoti medikalizēta pieeja dzemdībām, ļoti daudz ķeizargriezienu (2014. gadā 35% bērnu nāca pasaulē ar ķeizargriezienu – aut.), daudz iejaukšanos dzemdību procesā. Starp citu, viens no faktoriem, kas ietekmē ķeizargriezienu skaitu Ķīnā, ir astroloģija, jo ķīnieši mēdz izvēlēties konkrētu dzimšanas datumu un pat laiku – tā, lai tas bērnam nestu veiksmi un laimi.
«Kad speciālisti saprata, ka tūlīt dzemdēšu, jau biju gatava kāpt oranžajā vannā. Tā pirmais bērniņš piedzima ūdenī. Man ļoti patika. Jutos droši. Vīrs bija klāt, palīdzēja un sargāja mani…
Ķīnā ir ļoti daudz stereotipisku uzskatu, ko tikai sieviete nespēj attiecībā uz dzemdībām un zīdīšanu.
Piemēram, tiek iegalvots, ka gurni par šauru, bērns par lielu, ka pati nevarēs dzemdēt, ka nepietiks piena… Sievietes neapzinās, cik ļoti piena veidošanos ietekmē piena maisījuma došana mazajam pirmajās dzīves dienās. Arī mums gribēja uzspiest maisījumu. Ienāca medmāsiņa, un es jutos vainīga, jo man teica: «Ko darīsim? Bērns raud!» Tas ir milzīgs maisījumu ražotāju lobijs!» Laura jau iepriekš to zināja, tāpēc spēja svešā zemē noturēties pretim šādam spiedienam: «Bija jau neliels stresiņš, bet izturējām. Zvanīju vīra mammai, kas ir medmāsa, prasīju padomu.»
Savukārt pēcdzemdību atbalsts un attieksme pret jaundzimušo ģimeni (salīdzinājumā ar Ameriku) ir brīnišķīgi. Par māmiņām pēc dzemdībām ļoti rūpējas. Daudzās ģimenēs joprojām tiek algotas speciāli apmācītas sievietes (Yue Sao), kas dzīvo ģimenē un rūpējas par sievieti un bērnu. Viņas vairāk veic fizisko darbu, ļoti labi pārzina pārtikas un uztura tēmas, zīdaiņu aprūpi. Pirmajās dienās viņas gatavo ļoti sātīgu speciālu ēdienu. Tās ir dažādas zupas, kuras, kā viņi uzskata, varētu palīdzēt veidoties pienam.
Cik daudz Laura izmantoja šo īpašo pēcdzemdību atbalsta iespēju? «Visu! Tas maksāja, neteiktu, ka ļoti dārgi… mēs varējām to atļauties. Šīs speciālistes iesaka no ģimenes uz ģimeni. Sākumā īsti nezināju, ko šis atbalsts ietver, bet ar otro bērnu jau bija skaidrs, ka bez tā nevar. Sagaidot pirmo atvasi, mēs daudz ko nezinājām, piemēram, kāda izskatās nabassaites brūce pēc dzemdībām. Sieviete, kas mani aprūpēja, iedrošināja – viss ir normāli, neuztraucies. Tā man bija pilnīgi jauna pasaule, un tik labi, ka blakus bija cilvēks, kas varēja parādīt, piemēram, kā pareizi turēt mazuli. Šī sieviete kādu laiku dzīvoja pie mums. Bieži vien viņa arī naktī guļ līdzās jaunajai māmiņai un, ja māmiņa ir piekususi, paņem mazo. Tas ir tad, ja mamma nebaro mazo ar krūti (kas Ķīnā nav retums). Tā kā es mazo naktīs baroju pati, savu palīdzi augšā necēlu – kāda jēga, ja man tāpat mazais jāzīda, labāk lai viņa atpūšas un palīdz pa dienu!»
Spēks no visas dzimtas sievietēm
Pirmais bērniņš, meitiņa Emma, Laurai iemācīja, ko nozīmē būt mātei. «Es vairāk sāku saprast savu mammu… No vienas puses, būt par mammu ir kaut kas individuāls – kā ir tev, nebūs nevienam. Tajā pašā laikā tas, kam tu izej cauri, spēj tevi savienot ar daudzām citām sievietēm, kas ir piedzīvojušas ko līdzīgu. Reizē unikāls un sens process. Arī dzemdībās tev viss jāpaveic vienai, no otras puses – tu neesi viena.
Gaidot pirmo bērnu, veidoju dienasgrāmatu, kurā rakstīju un zīmēju savas sajūtas un to, kādas vēlos savas dzemdības. Man likās ļoti svarīgi enerģētiski savienoties ar savas un vīra dzimtas sievietēm. Atceros, toreiz uzzīmēju attēlu, kur esmu ar bērniņu centrā, aiz manis vīrs un aplī mūsu abu dzimtu sievietes – vecmāmiņas, vecvecmāmiņas… Šī sajūta, ka viņas ir līdz ar mani radībās, kur it kā esmu viena un tomēr kopā ar viņām, deva man garīgu spēku. Svarīgi bija arī no katras dzimtas sievietes palūgt svētību mazajam – ja tikāmies, uzliku viņu rokas sev uz punča un aizvēru acis. Kaut vai tikai uz mazu mirkli šīs labās domas, spēku apzināti noglabāju sevī,» atmiņās dalās Laura.
Nepareizā vārda izvēle otrajai meitiņai
Otrais bērniņš Laurai ļāva saprast, ka viņa nevar visu. «Gaidību laikā mazais ilgi negriezās ar galvu uz leju. Bija skaidrs, ka Ķīnā man neļaus dzemdēt, ja bērns ir guļā ar dibentiņu uz leju, jo pat netradicionālās dzemdību pozas ķīniešu ārstiem sagādā sašutumu. Kādā sarunā par dzemdību pieņemšanu ārsts teica: «Tu gribi dzemdēt četrrāpus? Pilnīgi izslēgts! Man taču tā nebūs ērti!» Biju šokā. Sapratu, ka šajā visā kaut kas ir aizgājis par tālu – medicīna un drošības apsvērumi pilnībā pārņēmuši to, ka dzemdības ir intīms un svēts process.
Darīju visu iespējamo, kas bija manos spēkos, lai bērniņš vēderā apgrieztos. Pat atradu Honkongā dakteri, kas mēģināja mazo apgriezt, bet tas neizdevās. Tad ķēros pie tautas metodēm – uz vēdera spīdināju lukturi, liku uz tā saldētus zirņus, peldēju ar galvu uz leju (devītajā grūtniecības mēnesī!). Tad atradu meditāciju, kuras laikā bērniņam var pajautāt: «Kāpēc tu neesi apgriezies? Kāpēc kavējies?» Pēc meditācijas sapratu divas lietas – es nebiju pārliecināta, vai neizjaukšu esošo idilli, ka ir viens bērns un pēkšņi būs otrs, bažījos, kā sadalīšu uzmanību… Man vajadzēja iekšēji sakārtoties, lai dotu vietu abiem mazuļiem. Otrs – sapratu, ka bērna vārda izvēlei nav pareizo iemeslu. Izlēmu par labu citam vārdam, un meita vēderā apgriezās – tas notika 41. grūtniecības nedēļā.
Tas bija liels brīnums un pierādīja to, ka ar nedzimušu bērnu var labi komunicēt, visu sarunāt…
Bet, runājot par meitas vārdu, sākumā biju domājusi viņai likt omītes Annas vārdu, jo Ķīnā man viņas ļoti pietrūka. Tomēr tas izrādījās nepareizais iemesls vārda nodošanai. Meitu nosaucām par Ekko – vīra izdomātā vārdā. Vēlāk omītei atklāju, ka gribēju meitai likt viņas vārdu. Bet omīte atteica: «Kāda gan viņa Anniņa? Viņa taču ir Ekko!» Abas gardi nosmējāmies. Izrādījās, omītei pašai savs vārds nekad nav paticis.»
Zinot, ka Lauras ģimene ir saistīta ar medicīnu (Lauras tētis ir bijušais veselības ministrs Guntis Belēvičs – aut.), jautāju, vai šādai smalki jūtošai pieejai nav traucējuši tradicionālās medicīniskās domāšanas rāmji? «Kad biju maza, tētis nodarbojās ar zinātni, tā ka šādu ietekmi neizjutu. Bet mana vecmāmiņa bija vecmāte! Viņa pieņēma pasaulē arī mani. Bija jauki, ka visas jaunās māmiņas Koknesē viņu pazina un godināja. Tajā laikā dzemdību pieņemšana bija komandas darbs, kur dakteris bija dievs. Daudzviet gan tas nav mainījies… Vispār vecmāmiņa maz runāja par dzemdībām, tā bija noslēpumaina pasaule, stāstīja tikai par to, kā dzimu es – grūtās dzemdībās. Tas nebija priecīgs stāsts. Kādreiz paliku pie viņas Aizkraukles slimnīcā, atceros tīrās, sterilās telpas, gultiņas, marlītes…
Mans alternatīvais skatījums uz dzemdībām radās vēlāk, izglītojoties ārzemēs,» atzīst Laura.
Trešais bērniņš un 15 grūtākās minūtes mūžā
Pēc krīzes iestāšanās Laura ar ģimeni atkal atgriezās Ķīnā, tur nodzīvoja sešus gadus un tad lēma par labu Amerikai, jo Latvijā darbam profesijā nebūtu pieticis ar vīra divos gados apgūto latviešu valodu, būtu vēl jāmācās krievu mēle, turklāt gribējās būt līdzās vīra ģimenei Amerikā.
«Tuvojoties trešā bērniņa dzimšanai, no Ķīnas jau bijām pārcēlušies uz Ameriku, bet mājās vēl viss nebija gatavs, un mazais, domājams, tāpēc ar piedzimšanu nesteidzās. Plānojām mājdzemdības dzemdību centrā ar vecmāti…
Bijām ieradušies pie vecmātes uz kārtējo pārbaudi, bet viņa nevarēja saklausīt bērniņa sirsniņu.
Mūs milzīgā ātrumā aizsūtīja uz slimnīcu, un tās bija garākās 15 minūtes manā mūžā, jo nezināju, kas būs. Pa ceļam vecmāte mēģināja saklausīt sirdspukstus… Pat nebiju aizdomājusies, ka bērniņš varētu aiziet mammas puncī, bet viss beidzās labi,» Laura stāsta asarām acīs.
«Slimnīcā man piedāvāja dzemdēt pašai (sirdspukstus tomēr izdevās saklausīt), protams, vajadzības gadījumā mediķi jebkurā brīdī bija gatavi veikt ķeizargrieziena operāciju. Sapratu, ka ir brīdis atgriezties tajā karaļvalstī, ko atradu sevī, kad dzima meitas. Tas nekas, ka nesēdēju vannā un laika man bija pavisam maz. Sapratu, ka vienīgi es pati varu to visu uzburt. Man izdevās izsprukt no ķeizara. Taču dēls piedzimstot neiekliedzās. Bija aizdomas par infekciju un veselības problēmām. Pārbaudēs atklājās problēmas ar sirsniņu (tika konstatēts caurumiņš sirdī, kas nereti ir jaundzimušajiem, taču bez noteiktām komplikācijām dzemdībās to nepārbauda; parasti šis caurums aizaug, un tā notika arī mūsu gadījumā), tagad dēls ir vesels un aktīvs. Toreiz, protams, tie bija ļoti lieli pārdzīvojumi… Ar dēlu sapratu, ka dzīvē vari ieplānot vienu, bet viss var beigties citādi… Man bija jāaizdomājas arī par nāvi,» atzīst Laura.
Slepenā zīmju valoda un ķīniešu zodiaks
Vēl dzīvojot Ķīnā, meitām bija liels valodu sajaukums – tētis runāja angliski, mamma latviski, pa vidu vēl ķīniešu valoda. Lai mazinātu šo apjukumu, ģimene nolēma izmēģināt amerikāņu zīmju valodu (to izmanto nedzirdīgajiem). «To var sākt mācīt jau no sešu mēnešu vecuma vai no brīža, kad bērns sāk sēdēt. Mazulis, kas vēl nerunā, ar zīmēm var parādīt, piemēram, piens (ka viņš vēl grib pieniņu) vai vēl (ja gribas, lai viņu vēlreiz samīļo vai uzmet gaisā). Ja mazais nokrīt un es ar zīmēm parādu sāp, viņš pasmaida, jo jūtas saprasts. Un tādēļ bērns vairs nav tik čīkstīgs. Šī metode arī labi attīsta smadzeņu darbību un koordināciju, jo ir vārdi, kas atšķiras tikai ar mazu kustības niansi. Pamazām, protams, bērni iemācījās runāt, bet joprojām ir palikušas mūsu slepenās zīmes. Piemēram, kad esmu mašīnā un braucu prom, ar zīmēm bērniem parādu es mīlu tevi. Neviens cits to nezina, bet mēs saprotamies,» stāsta Laura. Savukārt no sarunvalodas meitas pirmo apguva ķīniešu valodu, jo viņas pieskatīja ķīniešu auklīte un meitenes gāja ķīniešu bērnudārzā, tagad gan viņas ķīniski vairs nerunā.
Ģimenē Laura ar bērniem sarunājas latviski, bet, ja blakus ir amerikāņu radinieki, tad angliski, lai neliktos, ka no viņiem kaut ko vēlas slēpt. «Visvairāk latviešu valodā bērni runā, kad vasarās esam Latvijā. Paiet nedēļa, un viņi ir atsvaidzinājuši zināšanas. Tagad, kad uz Latviju netiekam, jāmeklē jauni risinājumi.
Bērni ļoti ilgojas pēc Latvijas vasarām, Latvijas saldējuma…» smaidot saka Laura.
Viņa neslēpj, ka audzināt trīs bērnus nav viegli: «Knapi tieku galā. Ļoti novērtējam, ka līdzās ir vīramāte, viņa mums ļoti palīdz. Tā ir liela vērtība, ka dzīvojam blakus, jo bērniem laiks ar vecmāmiņu ir īpašs. Arī man bērnībā tā bija,» atceras Laura. Protams, kā jau ikvienā ģimenē, neiztiekot arī bez kašķiem un strīdiem starp bērniem. Abas meitas jau ir skolnieces, bet dēls drīzumā sāks iet dārziņā. Lai arī mācības vairs nenotiek attālināti, Laura tāpat ļoti daudz laika velta bērniem, jo mācības skolā ir tikai no plkst. 8.00 līdz 11.00. «Kopumā bērni sadzīvo labi, kad ir paēduši, izgulējušies un saņēmuši pietiekami daudz uzmanības un mīlestības. Tiklīdz vienas no šīm trim lietām trūkst, tas uzreiz atsaucas uz viņu uzvedību!»
Katrs bērns esot citāds, bet vislabāk viņus raksturojot ķīniešu zodiaks: vecākā meita ir Trusis, vidējā – Zirgs, bet dēls – Pērtiķis. «Trusītis ir ļoti veikls – Emma sērfo, dejo, lasa. Zirgam patīk būt brīvam – vajag baudīt plašumu un horizontu. Ekko ir mūsu ģimenes izgudrotāja. Pērtiķēns ir mazliet traks, neprognozējams radījums. Apollo ir lielisks humors un fantastiski pozitīvs skatījums uz dzīvi. Viņi visi trīs ir mākslinieki. Visiem ļoti patīk veidot, būvēt, zīmēt, celt. Viņi ir mani dzīves skolotāji, mana dzīves jēga un iedvesma,» mīlestībā teic mamma.
Meitu prototipi grāmatā
Dēla vārds Apollo (Apollo ir grieķu Dievs, kas valda pār mūziku un deju, radošajām lietām, dzeju, gaismu) atnāca zīmīgā laikā, kad Laurā atraisījās radoša iedvesma. Gaidot dēlu, līdzās pilnas slodzes darbam kā arhitektei (pēc Lauras projekta uzcelta viesnīca, biroji, atpūtas komplekss ar baseinu, izbūvēta gājēju iela) viņa pirmoreiz ilustrēja grāmatu – lietuviešu autores darbu Pilsētbērziņu ģimene zaļumos, kas izdots arī latviski (izdevniecībā Pētergailis). Daudz kas grāmatas ilustrēšanā tika apgūts pašmācības ceļā, prasot padomu skolotājiem un pētot Disneja animatoru grāmatas. «Grāmatas galvenie varoņi ir manu abu meitu prototipi – no kaut kā jau tās sejiņas jāzīmē. Un manas meitenes par to ir ļoti priecīgas,» gandarīta stāsta Laura. Viņa ir ilustrējusi vēl divas latviešu tautas pasaku grāmatas. Viena no tām izdota Japānā, jo Laura uzvarēja starptautiskā konkursā, bet otra grāmata gada beigās nāks klajā Amerikā.
Mācīt bērniem neatsacīties no zīmēšanas
Viena no jaunākajām idejām, ar ko Laura iet pasaulē, ir projekts Connectedkind.com. Tajā viņa dalās ar pašas atklātu īpašu zīmēšanas veidu, kur par pamatu bildei tiek izmantota kāda dabas detaļa un ēnas, kas tiek papildināti ar zīmējumu, iegūstot jaunu veidolu. Laura, piemēram, rāda, kā no ozola ķekara, tam piezīmējot detaļas, radies ceļotāja tēls. Ļoti daudz ir zīmējumu par sievietes un bērnu tēmu. «Kalifornijā ir daudz saules, līdz ar to arī daudz ēnu, un ar redzīgu aci var ieraudzīt interesantas detaļas. Izlēmu katru dienu uzzīmēt divus šādus zīmējumus, līdz uzradās aģenti, izstādes, piedāvājumi. Pat necerēju, ka līdz tam nonāks, jo zīmēju savam priekam. Ierādīju šādu zīmēšanas veidu arī saviem un draugu bērniem. Sapratu, ka tas ir veids, kā bērniem un pieaugušajiem apliecināties kā māksliniekiem. Jo mēs visi esam mākslinieki – līdz brīdim, kad kāds pasaka, ka neesam gana labi. Novēroju, ka bērnos šis zīmēšanas veids atraisa iztēli un izdomu.
Kad sākās Covid-19 pandēmija, sapratu, ka vēlos to parādīt pasaulei, – ātri vien radīju Instagram lapu @connectedkind un mājaslapu par šo zīmēšanas metodi. Sākumā sabijos, ka esmu vienkārši atdevusi pasaulei savu dārgumu, bet tagad man tas nāk atpakaļ. Piemēram, mani uzmeklēja kāds pasniedzējs no Tokijas, kurš jau 15 nedēļu saviem studentiem izmantoja šo zīmēšanas metodi un lūdza man atļauju ar manu metodi iepazīstināt citus, lai tā būtu citās pasaules skolās.
Tagad zinu, ka mana misija ir caur mākslu palīdzēt bērniem un pieaugušajiem ieraudzīt pasauli citādi, palīdzēt neatmest zīmēšanu un attīstīt iztēli.
Jo mums bieži liekas, ka viss labais ir kaut kur tālumā, bet vajag paskatīties tepat, līdzās,» ir pārliecināta Laura.
To atklājis arī šīs pandēmijas laiks: «Šovasar nevarējām aizbraukt uz Latviju, toties vasarā kopā ar visiem trim bērniem katru dienu devos pārgājienos pa parkiem un pļavām. Mums līdzi bija pusdienas, un katru dienu tas bija īsts piedzīvojums.» Laura ar ģimeni dzīvo Amerikas nomalē, Tauzandoksā jeb Tūkstoš ozolu pilsētiņā, kur ir patiešām lieli ozoli, arī klintis, dabas takas, ķirzakas, zaķi un pat koijoti. Jautāta, vai ar ģimeni domā kādreiz atgriezties Latvijā, Laura atzīst: «Es ļoti lepojos, ka esmu latviete. Latviju uzskatu par savām mājām. Latvijai pieder mana sirds. Mans uzdevums ārzemēs ir darīt visu, lai mana zeme tiktu novērtēta, pasargāta. Es ļoti novērtēju Latvijas dabu un tās bagātības, tradīcijas. Dzīvojot Latvijā, bieži vien nenovērtēju un nesapratu Latviju – distancējoties var daudz labāk paskatīties uz sevi no malas. Un ārzemju latviešiem šī iespēja ir. Tāpēc ieklausieties mūsos, ārzemju latviešos, jo latvieši ārpus Latvijas ir milzīgs spēks!»
