Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaidro ginekoloģe, dzemdību speciāliste ģimenes veselības centrā Stārķa ligzda Dina Ceple.
Zināšanai
Agrīns spontānais aborts ir grūtniecības zaudēšana līdz 12. grūtniecības nedēļai, ko aprēķina, sākot ar pēdējo menstruāciju pirmo dienu vai precizējot grūtniecības laiku pēc augļa izmēriem, kurus nosaka ultrasonogrāfiski 7.–8. grūtniecības nedēļā.
Biežākie dabiskie grūtniecības pārtraukšanās cēloņi
- Liela daļa grūtniecību spontāni pārtraucas 2–3 nedēļas pēc nenotikušajām menstruācijām, respektīvi, 5.–6. grūtniecības nedēļā. Tas galvenokārt saistīts ar augļa iedzimtiem ģenētiskiem defektiem vai mātes sistēmiskām patoloģijām, piemēram, asinsreces traucējumiem, vairogdziedzera slimībām vai specifisku antivielu dēļ. Šajā gadījumā embrijs ir attīstījies nepilnvērtīgi vai nav attīstījies nemaz: medicīniski to dēvē par anembriju (angliski – anembryonic pregnancy), un reizēm tam piedēvē apzīmējumu tukša augļa ola. Tā kā sirdstoņus embrijam iespējams noteikt tikai no sešu nedēļu un četru dienu vecuma, šajā agrīnajā stadijā bojā gājušu augli uzskata vēl par neizveidojušos.
- Otrais biežākais embrija bojāejas cēlonis saistīts ar olnīcu nepietiekamu darbību, un tas parasti notiek 7.–8. grūtniecības nedēļā. Apaugļošanās rezultātā olnīcā izveidojas tā dēvētais dzeltenais ķermenis, kas darbojas kā iekšējās sekrēcijas dziedzeris un izdala grūtniecības hormonu progesteronu (tas uztur grūtniecību un palīdz apaugļotajai olšūnai ieligzdoties dzemdes dobumā). Olnīcai progesterons jāražo apmēram līdz 12. grūtniecības nedēļai, pēc kuras progesterona ražošanu pārņem placenta. Taču dažreiz ovulācija nav notikusi pietiekami kvalitatīvi un progesterons netiek ražots pietiekamā daudzumā. Šādās situācijās progesterona līmenis krītas tieši 7.–8. grūtniecības nedēļā, un embriji aiziet bojā implantācijas traucējumu dēļ.
- Trešais augļa bojāejas cēlonis agrīnajā grūtniecības stadijā, kas parasti notiek, tuvojoties 12. nedēļai, ir saistīts ar konkrētajam auglim piemītošām ar dzīvi nesavienojamām patoloģijām – sirdskaitēm, audzējiem vai ģenētiskām anomālijām.
Grūtniecības pārtraukšana pēc augļa bojāejas
Daļa grūtniecību, sevišķi agrākajās grūtniecības nedēļās, beidzas spontāni: sākas velkošas sajūtas vēdera lejasdaļā, krampji, kas līdzinās menstruāciju krampjiem, un sākas asiņaini izdalījumi – spēcīgāki nekā mēnešreižu laikā. Tie var ilgt no divām līdz četrām stundām, līdz kopā ar asins recekļiem piedzimst arī augļa oliņa. Ar to arī process beidzas – dzemde ir atbrīvojusies no grūtniecības. «Ja embrijs ir aizgājis bojā, mātes ķermenis no tā atbrīvojas pats aptuveni četru mēnešu laikā no mazuļa bojāejas brīža, lai gan parasti tas notiek daudz ātrāk – divu līdz sešu nedēļu laikā,» skaidro Dina Ceple.
Dažreiz, ja grūtniecība ir ieligzdojusies, piemēram, iepriekš veikta ķeizargrieziena rētas vietā vai vienā no divragu dzemdes ragiem, var piedzimt bojā gājušā augļa ola, taču dzemde pati līdz galam iztīrīties nespēj. Šādā situācijā var turpināties ilgstoša asiņošana, un pastāv risks, ka sieviete zaudēs pārāk daudz asiņu. To dēvē par nepilnīgi notikušu abortu, un tas ir sievietes dzīvībai bīstams stāvoklis, kurā nepieciešama došanās uz slimnīcu, kur tiks apturēta asiņošana un iztīrīta dzemde.
Situācijā, kad sieviete pati saprot, ka auglis aizgājis bojā vai, piemēram, par augļa bojāeju uzzina agrīnās ultrasonogrāfijas laikā, viņai ir iespēja vērsties stacionārā, kur pēc vispārējās anestēzijas nodrošināšanas ar instrumentiem tiek iztīrīts dzemdes dobums. Pēc tīrīšanas tiek veikta dzemdi savelkoša antibakteriālā terapija. Alternatīva ir aborta ierosināšana ar medikamentiem – medikamentozais aborts. Medikamenti izraisa dzemdes krampjus, kas savukārt liek notikt spontānajam abortam, un atkarībā no tā, vai noticis pilnīgs vai nepilnīgs aborts, to papildina dzemdes dobuma abrāzija, iztīrot tur palikušās augļa olas vai topošās placentas daļas.
Kādos gadījumos jādodas uz stacionāru?
Tas, vai augļa bojāejas gadījumā jādodas uz stacionāru, atkarīgs no sievietes sajūtām un spējas izvērtēt savu veselības stāvokli. «Patiesībā dabā iekārtots tā, ka paši spēj piedzimt arī bojā gājušie mazuļi. Dzemde tos sevī saglabā zināmu laiku, bet tad kādā brīdī pati tos piedzemdē un parasti arī dabiski attīrās.
Lai spētu izvērtēt, vai situācija, kad spontānais aborts notiek ārpus stacionāra, ir sievietei bīstama, rūpīgi jāseko notiekošajam. Apmēram divas līdz četras stundas var turpināties asiņainie izdalījumi – normāla spontānā aborta gadījumā sieviete var pazaudēt līdz 500 ml asiņu. Protams, var būt grūti noteikt, kā jāizskatās šādam asins daudzumam, tāpēc svarīgi arī novērot savu pašsajūtu – vai neparādās ģībšanas sajūta vai reiboņi. Ja pašsajūta ir normāla, var nogaidīt, kamēr beidzas asiņainie izdalījumi, zināšanai var arī nosvērt ar asinīm piepildītos pamperus. Augstākais, pēc četrām stundām dzemdei vajadzētu sākt vērties ciet un situācijai normalizēties. Ja tas nenotiek un asiņošana turpinās, jādodas uz tuvāko slimnīcu, kurā ir ginekoloģijas nodaļa,» norāda dzemdību speciāliste.
Izvēle bojā gājušo augli piedzemdēt dabiski
Sievietēm, kuras uzzina par augļa bojāeju, bieži vien rodas satraukums un vēlme pēc iespējas ātrāk atbrīvoties no bojā gājušā bērniņa. Nereti gan ginekologi, gan ģimenes ārsti sievietēm šādā situācijā liek noprast, ka pastāv veselības riski: ka viņas var nomirt, noasiņot vai ka viņām var sākties asins saindēšanās. «Bojā gājušais auglis dzemdē parasti ir sterils: tas nesāk bojāties un asins saindēšanos neizraisa. Kas tāds var notikt tikai tad, ja sievietei jau iepriekš bijusi kāda infekcija, kas arī izraisījusi augļa nāvi. Sagaidīt mirušā augļa dabisku piedzimšanu nav psiholoģiski viegli, taču saskaņā ar holistisko pieeju medicīnā tas ir gan fiziski, gan psiholoģiski saudzīgāks veids, kā sievietei izdzīvot šo procesu un pārdzīvot ar to saistīto traumu. Ja agrīnais aborts tiek ierosināts slimnīcā, pret to attiecas kā pret pilnībā medicīnisku procedūru – dzemdes tīrīšanu, kas sevī pat lingvistiski ietver ideju par šķietamu netīrību, no kuras pēc iespējas ātrāk jāatbrīvojas. Mediķi arī bieži cenšas samazināt ar procesu saistīto pārdzīvojumu, sakot, piemēram, ka tā bijusi tikai tukša ola vai nekā jau tur vēl nebija. Šādos apstākļos nav vietas sērām un atmiņām – auglis nonāk bioloģiskajos atkritumos, medicīniskais process neparedz nedz atvadīšanos, nedz, piemēram, vīra vai citas atbalsta personas klātbūtni.»
Vēlīns aborts
Vēlīns aborts notiek vai to veic laikā no 12. nedēļas līdz 21. nedēļai un sešām dienām. Arī tas var notikt spontāni – auglis var pats aiziet bojā, noplūstot augļūdeņiem, sākoties asiņainiem izdalījumiem un kontrakcijām, kas rezultējas vēlīnā spontānajā abortā. Šajā grūtniecības posmā var veikt arī medicīnisko abortu, kuru lieto gadījumos, ja auglim tiek konstatētas smagas iedzimtas patoloģijas, piemēram, Dauna sindroms (21. hromosomas trisomija, T21), Edvardsa sindroms (18. hromosomas trisomija, T18) vai Patau sindroms (13. hromosomas trisomija, T13). Ja iedzimtā patoloģija tiek apstiprināta ar papildu ģenētiskajiem izmeklējumiem, augļa dzīvība tiek pārtraukta, caur vēdera priekšējo sienu atsūcot daļu augļūdeņu un tā vietā ievadot glikozes šķīdumu. Pēc tam sieviete saņem kontrakcijas ierosinošus medikamentus, kas liek sākties dzemdībām. Auglis šādās dzemdībās piedzimst nedzīvs, un tiek veikta dzemdes dobuma abrāzija, lai atbrīvotos no dzemdē palikušajiem ar grūtniecību saistītajiem audiem un placentas.
Latvijā vēlīna aborta gadījumā ģimenei ir iespējams saņemt augļa mirstīgās atliekas pēc tam, kad Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā veikta sekcija diagnozes atbilstības apstiprināšanai.
Atvadīšanās un sēras
Gandrīz pašsaprotamais pieņēmums, ka no agrīnā grūtniecības stadijā bojā gājuša augļa ir jāatbrīvojas stacionārā ar dzemdes tīrīšanas palīdzību, nereti var atstāt psiholoģisku traumu, ar kuras sekām jārēķinās ilgtermiņā. «Tas, protams, atkarīgs no sievietes un viņas situācijas – nereti pēc iespējas drīzāka aborta veikšana augļa bojāejas gadījumā var sniegt tik ļoti nepieciešamo atvieglojumu. Taču ir situācijas, kad pēc grūtniecības pārtraukšanas stacionārā sievietei var būt izteiktāka tukšā klēpja sajūta nekā tad, ja abortam ļauts notikt spontāni. Veicot abortu stacionārā, nereti nākas saskarties arī ar medicīnas personāla izdegšanu – attieksme pret zaudējumu, kas sievietei, iespējams, ir ārkārtīgi smags, var būt mazāk iejūtīga, un process ir ātrs un medicīnisks, neatstājot vietu piedzīvoto sajūtu paušanai un atvadām.»
Pēc zaudējuma piedzīvošanas sievietei vajadzētu rast iespēju parunāt ar kādu speciālistu (psihoterapeitu, dūlu vai PEP mammu), kuri ir kompetenti palīdzēt šādā situācijā.
Ja vēlākā grūtniecības stadijā auglim ir atklātas smagas patoloģijas un nācies veikt medicīnisko abortu, sērām nereti seko arī vainas apziņa par dzīvības pārtraukšanu. Svarīgi, lai sievietei pēc notikušā ir iespēja izrunāt savus dziļākos pašpārmetumus un vainas apziņu. Dūlas un PEP mammas spēj arī sievietei piedāvāt kādu no viņai pieņemamiem sērošanas veidiem. Aizgājušajam bērniņam var uzrakstīt vēstuli vai, piemēram, iegādāties kādu suvenīru, kuru saglabāt kā piemiņu par aizgājušo bērniņu (smagākajos brīžos ar to var parunāt, apmīļot, paraudāt pie tā), bērniņam var izveidot fizisku piemiņas vietu. Atvadīšanās var būt arī rituāls, piemēram, pirts rituāls, kurā sievieti izper ar dažādām augu slotiņām, reiki vai rebozo.
«Saskaņā ar holistisko pieeju veselībai un ķermeniskajiem procesiem nāve ir dabisks process, kas mums nav jāskata ar bailēm un atsvešinātību, – nedzīvs nav nedz briesmīgs, nedz svešs, un tas nav jāatgrūž.
Nereti nedrošībai un bailēm par miruša bērna sagaidīšanu un laišanu pasaulē saknes ir tehnokrātiskajā pasaules redzējumā, kurā nāve ir nešaubīgs zaudējums un no liecībām par to pēc iespējas ātrāk ir jāatbrīvojas.
Holistiskais modelis piedāvā paraudzīties uz grūtniecības zaudējumu bez bailēm no mirušā un vēlmes pēc iespējas ātrāk no tā atbrīvoties un aizmirst, kā arī aicina ļauties sērām un integrēt aizgājušo savā dzīvē,» skaidro Dina Ceple.
Pieredzē dalās Ilze Tigule: «Pēc otrā bērna nākšanas pasaulē pavisam drīz atkal paliku stāvoklī – bija pagājuši vien pāris mēneši. Laikam ķermenis šādam pavērsienam nebija gatavs, un mazulim manā puncī apstājās sirds. Viņam bija kādi trīs četri mēneši. Atceros, kā ar vīru izgājām ārā no ārsta kabineta un kāpņu telpā klusējot apskāvāmies. Mēs nolēmām sagaidīt, kamēr mans ķermenis pats būs gatavs mazuli piedzemdināt. Tā es pāris nedēļu nostaigāju ar punci, kurš bija arī kaps. Tas, šķiet, bija emocionāli vissmagākais pārdzīvojums – ārēji apkārtējo acīs izskatīties pēc grūtnieces, tajā pašā laikā zināt, ka bērniņa dzīve ir beigusies, vēl nemaz īsti neiesākusies.
Es ļoti ātri atgriezos darbos un skrējienā, lai galva būtu pilna ar visu ko citu. Un mierināju tos, kuri izteica līdzjūtības.
Pagāja vasara, es nolēmu ielikt spirāli, bet tā izkustējās, un es atkal biju gaidībās. Ņemot ārā spirāli, tiku pie infekcijas, kas noveda pie tā, ka otrajā grūtniecības trimestrī man nogāja ūdeņi. Nokļuvu slimnīcā, dzemdības neturpinājās, un mazulim puncī viss bija labi, taču ūdeņi turpināja tecēt. Paliku slimnīcā, tad man sāka paaugstināties temperatūra. Tika nolemts stimulēt dzemdības, un es dzemdēju. Tagad zinu, kā ir dzemdēt, zinot, ka piedzimstot mazulis uzreiz nomirs – ka šīs nav dzemdības pretī dzīvei.
Nezinu sevi bez šiem pārdzīvojumiem, tāpēc vārds pārdzīvojums laikam arī ietver sevī to, kā es tiku galā. Es dzīvoju pāri, cienot mazo dvēseļu izvēles aiziet tad, kad viņām bija jāaiziet.
Kad zaudēju otro puiku, naktī pirms dzemdībām redzēju viņu sapnī – neaptverami spoža gaisma un viņš. Šis sapnis manī atmodināja tādu mīlestību, kādu nekad nomodā nebiju piedzīvojusi. Man labpatīk domāt, ka dēls izmantoja iespēju parādīt man, kur viņš atrodas, un ka viņam viss ir vairāk nekā kārtībā. Vienīgais, ko varam dzīvē ietekmēt, ir nevis notikumi, bet kā uz šiem notikumiem raugāmies. Tā ir tā mūsu brīvā griba – tā es to redzu.»
