«Daudziem arhitektiem tik ļoti gribas radīt jaunas ēkas, ka viņi nespēj domāt par ilgtspēju.» Arnita un Kārlis Melzobi

Vai atceraties konkrētu ēku vai telpu, kuras pieredzēšana jums lika saprast, ka gribat būt arhitekti?

Arnita: Mums ir atšķirīgas pieredzes. To, ka varētu mēģināt šo profesiju, nolēmu 12. klasē, kad bija jāizdara izvēle. Nepazinu nevienu arhitektu un vispār nezināju, kas tas ir. Man padevās matemātika, saistīja māksla, un arhitektūrā šīs jomas savienojas. Tomēr, tikai ejot cauri procesam, pamazām sāk rasties izpratne.

Savukārt arhitektūras studijas un profesija palīdzēja apzināties, cik man svarīga bērnības pieredze bija vecvecāku mājas – vienkārša būve ar čīkstošiem pakāpieniem un vecām durvīm. Tur ir skaņa un tauste, un tik spēcīgas izjūtas, ka no tām veidojas atmiņas.

Kārlis: Man apkārt bija daudz arhitektu – mamma, māsa un vēl citi radi. Bet, līdzīgi kā Arnitai, iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē drīzāk tāpēc, ka nebija citu ideju.

Toreiz priekšstats, ko nozīmē būt arhitektam, bija pilnīgi cits. Būtībā, tikai strādājot birojā, var uzzināt, kādam procesam jāiziet cauri, lai nonāktu līdz kvalitatīvai, pabeigtai ēkai. Ideja, lai arī svarīga un centrāla, ir tikai viens no ķēdes posmiem. Skaidrs, ka, stājoties augstskolā, tu neko nezini par arhitekta darba ikdienu.

A.: Bet tava mamma ir arhitekte. Tu taču zināji, ko viņa dara?