Kā sadalīt rūpes par bērniem pēc šķiršanās?

Vecāki pēc šķiršanās jūtas gana apjukuši un ne vienmēr spēj veidot konstruktīvu dialogu ar bijušo partneri. Uz vecāku jautājumiem atbild ekspertes, kas ikdienā sniedz atbalstu šķirtajām un viena vecāka ģimenēm.
Ģimene pēc šķiršanās
Ērika Bērziņa
27. novembris, 2018

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock

Bērns prasa, kāpēc vairs nedzīvojam kopā

Jautājums. Pirms neilga laika izšķīrāmies ar bērna tēvu. Pēc aiziešanas scēnām mēģināju paskaidrot bērnam, ka mēs ar tēti sastrīdējāmies, bet viņš tēti noteikti satiks. Nesolīju, ka varēsim dzīvot kopā. Pēc pirmajām šķirtības nedēļām izdevās vienoties par tikšanās laiku ar tēti, pēc tikšanās bērns vēlreiz jautāja, kāpēc dzīvojam dažādās mājās un vai dzīvosim kopā atkal. Apraudājās. Nācās atkārtot to pašu – ka viņš vienmēr tēti varēs satikt un mēs kādreiz varbūt atkal dzīvosim draudzīgi. Man aizvien liekas netaisnīgi, ka es un tikai es biju tā, kam bērns to jautā un kam ir jāatbild uz šiem jautājumiem. Atbild psiholoģe Kristīne Dūdiņa: «Vecāku šķiršanās ir liela krīze bērna dzīvē. Var saprast, ka bērnam ir daudz jautājumu un pretrunīgu emociju. Izturēt tik intensīvas bērna jūtas ir liels pārbaudījums vecākiem, īpaši tāpēc, ka arī viņi paši izdzīvo krīzi. Bērna pārdzīvojumi var radīt spēcīgu vainas izjūtu un vēlmi iespējami ātri pasargāt no negatīvām emocijām. Tomēr šāda rīcība bērnā var radīt sajūtu, ka viņa jūtas nav pieņemamas. Daži bērni uz to reaģē ar dusmām, citi ieraujas sevī. Lai bērns veiksmīgāk pārdzīvotu šķiršanos, viņam ir svarīgi, ka pieaugušie ir gatavi pieņemt viņa jūtas tik ilgi un tādā intensitātē, kādas tās ir, ir gatavi runāt un atbildēt uz jautājumiem tik daudz reižu, cik bērnam nepieciešams. Bērnam ir vajadzīgs laiks, lai pieredzētu, ka arī jaunajā situācijā viņam būs abi vecāki un viņš varēs justies labi un droši. Ar solījumiem vien nepietiek, bērnam tas jāpieredz. Ja viss norit pozitīvi, parasti divu gadu laikā bērns pielāgojas jaunajai situācijai. Tomēr, bērnam pieaugot, situācijai mainoties, viņš atgriezīsies pie šiem jautājumiem arvien no jauna. Piemēram, uzsākot skolas gaitas, vecākiem veidojot jaunas attiecības, sasniedzot pusaudžu gadus.»

Meita grib uz vecajām mājām

Jautājums. Kad ar vīru izšķīrāmies, nebija viegli vienoties par dzīvesvietu, bet pēc vairākām diskusijām bijušais vīrs palika mūsu agrākajās kopīgajās mājās. Lūdzu, lai bērnam tiek saglabāta viņa ierastā vide, bērnistaba, atstāju ļoti lielu daļu meitas rotaļlietu vecajās mājās. Tagad dzīvojam mazākā dzīvoklī, bet meita (4 gadi) mēdz sūdzēties, ka grib dzīvot vecajā mājā, kas bija lielāka, nevis dzīvoklī. Bet nakšņot tur kopā ar tēti (kas viņu regulāri ņem pie sevis) negrib, jo tur nav abu vecāku. Vai arī meita grib kādu rotaļlietu, kas tieši ir vecajās mājās, un rīko traci. Kad pastāstu, kad mantiņu varēs dabūt, viņa nomierinās. Tomēr reizēm man ir grūti savaldīties un nekomentēt situāciju, kā to redzu es. Tas viss mani nomoka, jo šķiet, ka šis haoss nekad nebeigsies.  Atbild psiholoģe Inese Elsiņa: «Šķiršanās procesā un pēc tā bērns var izjust visdažādākās emocijas (arī bailes, raizes, apjukumu, dusmas), tāpēc bērna vajadzība pēc drošības, jau zināmā, ierastā ir saprotama un situācijai atbilstoša. Jaunu apstākļu pieņemšana bērnam var prasīt gan fiziskos, gan arī psihiskos resursus. Pieņemu, ka meitas vēlme dzīvot vecajās mājās drīzāk varētu liecināt par vajadzību pēc ierastās vides, kas saistās drošību (viņa pazīst savu istabu, lietas, mantas) un tracis nav par mantiņām, bet par vēlēšanos būt vecajā, pazīstamajā situācijā. Jācenšas ar sapratni un empātiju pieņemt šo viņas vajadzību. Labi, ka mājā esat atstājuši meitas istabu ar viņas mantiņām, ka tā netika pārveidota – tas ir kā tilts uz drošu vidi. Pierašana pie jaunās dzīves situācijas var prasīt laiku un psihiskos resursus, tāpēc dusmu lēkmes, paaugstināta emocionalitāte bērnam kādu laiku var saglabāties. Ļoti ieteicams arī veltīt laiku sev, aprunājoties ar kādu sev tuvu cilvēku (vai speciālistu) par savām bažām, raizēm, jūtām, tas varētu palīdzēt pašai vairāk apzināt esošo un rast resursus, lai palīdzētu gan sev, gan meitai. Lai izdodas!»

Sieva uzstāj, ka jāmaksā vairāk!

Jautājums. Kā vienoties ar bijušo sievu par uzturlīdzekļiem bērnam? Maksāju ik mēnesi 150 eiro, bet sieva uzstāj, ka man ir jāpiedalās arī lielākos pirkumos (piemēram, dēls vēlas jaunu velosipēdu, vajadzīgs jauns ziemas kombinezons, viņi grib doties kopīgā ceļojumā uz siltajām zemēm). Kā risināt šo situāciju? Atbild Lelde Kāpiņa, mediatore, atbalsta grupu vadītāja viena vecāka un šķirtajām ģimenēm: «Būtu labi kopā ar bērna māti jautājumu par uzturlīdzekļiem pārrunāt atklāti un detalizēti. Uzklausot šķirtos vecākus, kas cenšas izstrādāt bērnu uzturēšanas un apgādāšanas budžetu, esmu novērojusi, ka vienoties palīdz kopīgi izdiskutētas atbildes uz šādiem jautājumiem: kādas ir bērna vajadzības, kuras abi kā vecāki vēlamies nodrošināt savam bērnam? Cik tas izmaksā – katra pozīcija atsevišķi un viss kopā? Kā tas atbilst mūsu ienākumiem jeb – ko varam atļauties? No kā jāatsakās? Kuras ir tās budžeta pozīcijas, kas svarīgas tikai vienam no vecākiem, bet otrs neuzskata par lietderīgu? Kurus bērna izdevumus esam gatavi segt kopīgi? Kas paliek katra vecāka atsevišķa atbildība? Pēc šādām atklātām sarunām abiem vecākiem ir vieglāk plānot izdevumus un nejusties vainīgiem, ja kādām bērnu vēlmēm vai prasībām, piemēram, pēc jauna telefona vai velosipēda, jāsaka nē.»

Negrib maksāt uzturlīdzekļus

Jautājums. Bijušais vīrs negrib maksāt uzturlīdzekļus, uzskatot, ka dod savu daļu finansiālā ieguldījuma, jo dēls katru nedēļas nogali pavada pie tēta un reizēm paliek pie viņa pa nakti arī nedēļas vidū. Dēlam ir astoņi gadi, un ikdienas vajadzīgu, protams, ir pietiekami daudz, arī par pulciņiem jāmaksā. Man nešķiet godīgi, ka bijušais vīrs nav gatavs mums palīdzēt arī finansiāli. Vai tiešām vienīgais veids, kā to risināt, ir vērsties tiesā vai Uzturlīdzekļu garantiju fondā? Atbild Inese Elsiņa: «Finanšu ieguldījums bērna ikdienas vajadzību nodrošināšanā ir viens no šķirto pāru biežākajiem konfliktu iemesliem. Saprotu, ka bērna mamma diezgan labi apzinās dēla ikdienas vajadzības, jo viņš lielāko daļu laika dzīvo kopā ar mammu. Bet kā tas ir bijis līdz šim? Kas līdz šķiršanās brīdim un cik lielā mērā ir uzņēmies finansiālās rūpes par bērna vajadzībām? Viena situācija ir tad, ja to lielākoties darījusi bērna māte, tad, iespējams, bijušajam partnerim nav izpratnes, cik lieli ir ikdienas izdevumi un kādas ir bērna vajadzības. Ja tā, tad detalizēti jāpieraksta (uz lapas, Excel tabulā vai e-finanšu plānotājā) visi izdevumi, kas skar bērnu (apģērbs, apavi, skolas piederumi, ēdiens, pulciņi u. c.). Pārrunājiet to ar bijušo partneri un mēģiniet vienoties par līdzvērtīgu izdevumu sadali! Cita situācija – ja līdz šķiršanās procesam abu partneru finansiālais un cita veida ieguldījums (arī vadāšana uz pulciņiem un pieskatīšana ir laika resursa ieguldījums!) bērna attīstībā bijis samērā līdzvērtīgs un pēc šķiršanās bijušajam partnerim ir laba izpratne par to, cik daudz resursu tas prasa, tomēr viņš atsakās uzņemties savu daļu atbildības. Tad sākumā varat mēģināt meklēt risinājumus ar trešās personas palīdzību (mediatoru vai psihologu). Ja tomēr nespējat vienoties, protams, var vērsties pēc palīdzības Uzturlīdzekļu garantiju fondā.»

Lasi citur

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Privātā Dzīve

Mans Mazais

Astes

AutoBild.lv

Māja

Receptes

Dārzs