• Ja gribi audzēt kazu…

    Māja
    Gunta Šenberga
    Gunta Šenberga
    16. maijs, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pexels
    Nemaz nebija tik seni tie laiki, kad katram, kas vien bija ticis no kūtspakaļas projām, šķita: es gan nemūžam laukos nedzīvošu un nekādus mājlopus nemūžam neturēšu! Bet paiet laiks… un velk sirds uz to mājiņu laukos.

    Taču būs tur vien puķes un reizi nedēļā pļauts zāliens, nekā vairāk. Tad uz pastāvīgu dzīvi laukos pārceļas ome, un viņai ir tā kā drusku garlaicīgi. Sāk šķist arī mazliet savādi teju hektāru zemes pie mājas pļaut tāpat vien. Bez jēgas šķiest spēkus un rūcināt zālespļāvēju, bet olas un pienu labākajā gadījumā pirkt no kaimiņiem, sliktākajā – nest no tuvējā veikala vai vest no pilsētas.

    Sāc atcerēties, ko reiz uz visiem laikiem esi centies aizmirst, un mācīties to, ko nekad neesi ne zinājis, ne gribējis zināt. Tā pamazām vien, pamazām vien, līdz izaudzē ne tikai dilles un baziliku, bet arī tomātus un kartupeļus. Varbūt te varētu dzīvot kāda dzīva radība? Vismaz pa vasaru?

    Kazu eksperts Aivars Liepiņš ir to Līcīšu saimnieks, kuru ražoto kazas pienu, kefīru un dažādus sierus var nopirkt diezgan daudzos veikalos. Tagad viņa ganāmpulks ir varens – ap simt kazu un divi āži. Bet pirmās divas kaziņas Liepiņu ģimene, rīdzinieki no sākuma līdz beigām, nopirka gandrīz vai spiestā kārtā: «Mūsu jaunākā meitiņa divarpus gadu vecumā bija tāda visai alerģiska, un ārsts teica, ka viņai labāks par govs pienu būtu kazas piens. Tā 1992. gadā nopirkām divas pirmās kaziņas.»

    Aivars novēl katram, kas vien to grib, veiksmīgi izaudzēt savu kaziņu un baudīt visu, ko tā var dot! Viņš nebaidās, ka tāpēc nebūs, kur likt paša produkciju, – gan kazas piena, gan siera Latvijā vēl arvien trūkstot.

    Kazas slavinājums

    • Kaza ir gudra. Atšķirībā, piemēram, no aitas tā neaizklīdīs nezināmā virzienā. Ja kaza ir viena, turēsies pie saimnieka, jo uzskatīs viņu par savu baru. Tiesa, kazas ir arī ļoti zinātkāras, grib visu izpētīt, tas nozīmē – pagaršot.
    • Kaza ir ekonomiska. Viņai vajag maz barības, viena govs apēd vismaz tik, cik piecas kazas. Turklāt kaza spēj pielāgoties. Ja nekā cita nav, var pārtikt arī tikai no zāles un siena vien. Tikai tad viņa, protams, dos mazāk piena.
    • Kaza neprasa daudz pūļu. Piemēram, kazai pietiek, ja mēslus no kūts izved reizi vai divas gadā.

    Ko kaza ēd?

    • Zāli. Viņa nenoēd visu pēc kārtas kā govs vai zirgs, bet izlasa garšīgākās lapas un stiebrus. Āboliņa laukā kazu ganīt nav vērts – tikai izbradās, ne noēdīs. Taču labprāt ēdīs savās barības redelēs sakrautu nopļautu āboliņu, kas pašai nav jāplūc, – sliņķe un viltniece tāda! Lai būtu, ko kazai likt priekšā, nāksies mācīties pļaut ar izkapti.
    • Sienu. Gadā ap pustonnu. Tik daudz siena ietilpst divos lielajos ruļļos, jo viens sver aptuveni 250 kilogramu. Bet nekad jau nevar zināt, kas rullī ir iekšā un vai tas būs kazai pietiekami labs. Viņai garšo gan smalks sieniņš, gan kaulaināks. Galvenais, lai nebūtu sapelējis. Būdama visnotaļ saprātīgs dzīvnieks, kaza tomēr var saēsties pelējušu sienu un pelējuma dēļ pat nomirt. Var arī pļaut paši. Sienu kazai vajag gan ziemā, gan pa reizei arī vasarā.
    • Salmus. Tie vajadzīgi pakaišiem un palaikam arī ēšanai. Jo sevišķi tad, ja siens ir smalks, jo kazas uzturā vajag arī rupjāku šķiedru. Vislabākie ir auzu salmi.
    • Zarus. Gan ziemu, gan vasaru kaza labprāt pagrauž arī koku zarus. Tāpēc no viņas jāsargā ogulāji un augļu dārzs. Toties cauru gadu kazai var piedāvāt gan lapotus, gan kailus kārklu zarus no grāvmalām, stigām un mežmalām. Ziemā – arī kailos alkšņu un skujotos priežu un egļu zarus. Viņa ne tikai noskrubinās mizu kā tāds bebrs, bet līdz zīmuļa resnumam apēdīs arī pašus zarus un dabūs no tiem visvisādas labas vielas. Vasarā siet zaru slotiņas ziemas krājumiem gan nav vērts. No tām kazai tiks tikai lapiņas paskrubināšanai. Sakaltušus zarus viņa neēdīs.
    • Spēkbarību. Vislabākā spēkbarība kazai ir placināti graudi: auzas vai mieži. Palielāka sauja – trīssimt vai četrsimt gramu – dienā. Labprāt ēd arī klijas. Miltus gan kazai nedrīkst dot, jo tie salipinās vienu no kazas kuņģa daļām – grāmatnieku –, kuņģis pārstās strādāt, un viņa var nomirt.
    • Ūdens. Dzeršanai pietiks ar aukstu ūdeni, arī ziemā – ja vien tas nav sasalis.
    • Našķus. Kazas kārumi ir āboli un burkāni, citi dārzeņi un zaļumi. Reizēm arī kāds gabaliņš maizes. Kaut gan – kaza labprāt ēd arī citus produktus, pat cīsiņus, ja vien tiek klāt.

    Ko kazai vēl vajag?

    Mājvietu

    Kazai nevajag siltu kūti, viņa labprāt dzīvo arī šķūnītī un iet ārā pastaigāties pat divdesmit piecu grādu salā – ne jau velti kažoks mugurā. Toties ļoti svarīgi, lai nebūtu caurvējš un lai nebūtu mitrs. Tāpēc kazas būdiņā visu laiku jābūt bagātīgai svaigu salmu pakaišu kārtai. Arī viņa pati no barības redelēm visu laiku zemē sabirdinās sienu, kas nav iegaršojies, un tā nu uz grīdas izveidosies mīksts paklājs. Tur būs silta un sausa vieta arī kazlēniem.

    Tā kā kazas spiriņas ir sausas un viņa nav arī liela dzērēja un čurātāja, pietiks, ja visu, kas kazas mājvietā sakrājies, no tās izvāks divas reizes gadā. 

    Āzi

    Viņš patiešām ir tik svarīga vajadzība, ka sarakstā jānosauc uzreiz pēc dzīvesvietas. Ja kaziņu audzē kā mīļdzīvnieku – ļaudis dara arī tā –, tad par viņas privāto dzīvi nav jāraizējas. Bet, ja kazu tur piena dēļ, tad šis ir visai svarīgs jautājums. Jo ne jau mūsu, bet gan kazlēnu barošanai kazai rodas piens. Ja grib dzert pienu, jāgādā, lai reizi gadā kazai būtu ģimenes pieaugums. Ja kaziņa netiek pie kazlēniem, tad arī piena būs arvien mazāk, mazāk un mazāk, un beigās nebūs nemaz.

    No vieniem kazlēniem piens turas aptuveni desmit mēnešu. Pāris mēnešu pirms nākamo kazlēnu dzimšanas kazai jāatpūšas no piena ražošanas. Vienas vai dažu kazu dēļ ieviest savā saimē āzi nerentējas. Viņš gan ož pēc āža, gan ir daudz lielāks negantnieks nekā viss kazu bars kopā, gan strādā tikai vienreiz gadā, bet jābaro katru dienu. Taču vēl svarīgāk ir kas cits: ja gribēsies kazu pulku paplašināt un audzēt arī pirmās kaziņas meitas un mazmeitas, un vēl tālākas paaudzes, vecais āzis vairs nederēs, lai nenotiktu asinsradinieku pārošanās.

    Incests nav pieņemams ne cilvēku, ne dzīvnieku pasaulē. Tāpēc jau laikus jādomā, kur mājas vienīgā kaza savu āzīti satiks.

    Iespējams, tajā pašā saimniecībā, kur pirkta pati, jo lielāki kazu audzētāji savā ganāmpulkā ik gadu ieved kādu jaunu āža kungu. Turklāt smalki izvēloties – lai būtu ar smukām kājām, muguru un labu stāju, protams, atbilstoši āžu skaistuma noteikumiem. Lai no viņa vienā metienā dzimtu trīs vai četri, nevis tikai viens vai divi kazlēni. Un lai viņa meitas būtu pienīgas.  

    Saiti

    Ganībās kazu vislabāk ir piesiet, nevis laist aplociņā. Ja vien būs ieinteresēta, viņa no tā izlēks vai izdomās, kā citādi izkļūt. Un, kad būs izkļuvusi, gan pagaršos visu, kas dārzā aug, gan pamēģinās uzkāpt uz kāda zemāka jumtiņa, galda vai pat uztupties sētas staba galā – senču kalniešu daba vēl arvien liek sevi manīt. Var siet arī auklā – nav jau suns, kas striķīti pārgrauzīs, jo zobi taču kazai ir tikai apakšžoklī. Var siet arī vieglā, smalkā ķēdītē.

    Vetārstu

    Jo sevišķi tad, ja šī ir pirmā kaza vai vispār pirmais dzīvnieks kūtiņā.

    Kaza – no ragiem līdz astes galiņam

    Lietošanas instrukcija

    • Bārda. Kazu meitenes izskatās bārdainākas nekā puikas. Bārda ar gadiem aug garāka. Jo garāka bārda, jo vecāka kaza. Tāpēc nav vērts pirkt kazu, kam gara bārda, – viņas mūžs drīz būs galā. Kaza dzīvo apmēram desmit gadu. Labākais vecums, kad ir visvairāk piena, ir apmēram pieci gadi. Tāpēc, piemēram, Francijas kazu ganāmpulkos 25 procentus no slaucamajām kazām ik gadu nomaina pret jaunām.
    • Ragi. Savvaļā ragi ir visiem – gan kazām, gan āžiem. Mājdzīvnieki mēdz būt gan ar, gan bez ragiem, kādi nu gēni gadījušies. Bet arī ragu trūkums neliedz viņiem badīties. Jo sevišķi no āža var dabūt negaidītu belzienu.
    • Svars. Kad sasniegusi noteiktu svaru – aptuveni 35 kilogramus ar kažoku mugurā, ragu kroni uz galvas un augstpapēdenēm kājās –, kaza ir gatava iziet pie vīra. Vajadzīgie kilogrami uzaug kā nu kurai – kādai septiņu astoņu mēnešu, citai tikai gada vecumā.
    • Aste. Ja dibens grozās, īsā astīte vētraini vicinās un dzimumorgāni zem astītes sārtojas, turklāt kaza negrib ne ēst, ne dzert, tikai bļaut un skandalēt, tā ir droša zīme, ka steidzami vajadzīgs āzis. Turklāt patiešām steidzami, jo grūsnība var iestāties tikai stundas divpadsmit. Tāda sagribējusies kaza var ielēkt pie āža kaut vai pāri pusotra metra augstai sētai. Ja pašu mājās āža nav, tad kaza jāved ciemos. Ja viena reize nokavēta, nākamā pienāks pēc trim nedēļām.
    • Vēders. Kazas parasti lecina rudenī. Grūsnība ilgst piecus mēnešus, un kazlēni dzimst janvāra beigās un februāra sākumā. Kaziņas un āzīši dzimst proporcijā aptuveni divi pret trīs. Lielākā ganāmpulkā no simt kazlēniem būs ap četrdesmit kaziņu un sešdesmit āzīšu. Vienīgajai kazai vienā reizē abi var būt puikas. Vienā metienā septiņi kazlēni kā pasakā nav redzēti, bet trīs un četri nav nekāds retums, reizēm gadās pat pieci. Ka drīz būs klāt kazlēni, kaza paziņo, kā ierasts – bļaujot. Ar dzemdībām lielākoties tiek galā pati – nolaiza kazlēnu, apēd placentu, un nevajag viņai to liegt. Ja netiek galā un saimnieks neprot palīdzēt, tad jāsauc talkā veterinārārsts. Kazlēns pēc minūtēm piecpadsmit jau ir pie pupa. 
    • Tesmenis. Kazu var sākt slaukt aptuveni pusotra gada vecumā. Atšķirībā no govs tai ir tikai divi pupiņi. No pienīgākajām kazām var izslaukt piecus litrus dienā. Par pienīgākajām uzskata Zānes šķirnes kazas – liela auguma, kaulainas, ar lielu tesmeni un ļoti ēdelīgas. Ekonomiskākas ir Latvijas vietējās – mazāka auguma, mazāk ēd un nav tik prasīgas, bet dos pietiekami daudz piena. Ja no kazas dienā nevar izslaukt pat divus litrus piena, tad gan īpašas jēgas viņu turēt nav. Kaza jāslauc divreiz dienā – no rīta un vakarā. Lai kaza mierīgi stāvētu, kamēr viņu slauc, tā vai nu jāpiesien, vai kā citādi jāfiksē galva. Arī ēdiens jāiedod, lai būtu nodarbošanās. Piens jāizkāš un tūdaļ pēc slaukšanas jāatdzesē ledusskapī.

    Kur likt kazlēnus?

    Ja gribas audzēt tikai vienu kaziņu, nevis veselu kazu baru, kaut kur būs jāliek nevajadzīgie kazlēni. Ir tikai trīs iespējas – pārdot, atdot vai nokaut un apēst. Kazlēnus kauj ap mēnesi vecus, kautķermeņa svars ir četri pieci kilogrami – kā paliels trusis. Gaļa ļoti garšīga, piena kazlēnam vēl nekādas āža garšas nav.

    Lai neinficētos ar ērču encefalītu, kazas pienu pasterizē – karsē līdz 70 grādiem.

    Kur nopirkt?

    Informāciju par savām mājām tuvāko kazu saimnieku vari meklēt Latvijas Kazu audzētāju apvienībā. Apvienības mājaslapa www.goats.lv.

    Cik maksā?

    • Mazs kazlēns – ap 15 eiro. Taču tas vēl būs jābaro no pudelītes ar mammas piena aizstājēju.
    • Ap pusgadu veca kaziņa – no 50 līdz pat 150 eiro atkarībā no šķirnes.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

    Satura mārketings

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Personības

    Vairāk

    Skaistums un mode

    Vairāk

    Bērni

    Vairāk

    Māja un dārzs

    Vairāk

    Izklaide

    Vairāk

    Labākai dzīvei

    Vairāk

    Aktuāli

    Vairāk

    Abonē