Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
16
-
0
-
0
-
50
-
1
-
0
-
1
-
Atvadu asaras
Siguldiete Lilita un priekulnieks Filips apprecējās pirms mazliet vairāk nekā desmit gadiem. Tobrīd viņi dzīvoja Rīgā un dāvanā saņēma uz diviem gadiem apmaksātu dzīvokļa īri. Pirmskrīzes laikā, kad nekustamā īpašuma cenas bija astronomiskas, tā bija vērtīga dāvana.
Kad noteiktais termiņš tuvojās beigām, Baumaņi nolēma pārcelties uz Filipa dzimto Priekuli. «Ir nospiedoša sajūta, ja īsti nekur nav māju. Negribas, lai tā ir tikai vieta, kur nakti izgulēt,» viņš saka. Lilitas draugi no Anglijas aizdeva naudu, un 2009. gadā ģimene iegādājās remontējamu īpašumu mazpilsētas nomalē. Lai būvdarbu laikā jaunajiem būtu, kur dzīvot, pie vecāku mājas tapa piebūve ar privātu guļamistabu un vannasistabu.
Bet dienā, kad bija sapakotas mantas, Lilita mašīnā raudāja. Viņa bija izbaudījusi plašās pasaules elpu, ilgāku laiku dzīvodama ārzemēs. Taču Priekule atrodas aptuveni 50 kilometru no Liepājas, tuvu Lietuvas robežai. Bija skaidrs, ka pietrūks draugu un brīžiem būs vientuļi. «Es toreiz nesapratu, cik viņai tas ir grūti. Man likās – kā, tev nepietiek ar mani vien?!» Filips atzīstas. Viņš pats par iespēju tikt prom no Rīgas un atgriezties dzimtajā vietā bija sajūsmā.
Darbs Austrālijas firmā
Bieži vien cilvēkus no pārcelšanās uz mazpilsētu vai laukiem attur darba iespēju trūkums. Taču Baumaņiem par to nebija jāraizējas. Lilita gaidīja mazuli un bija gatava būt pilna laika mamma.
«Kāda atšķirība, vai aiziet uz ofisu un visu dienu strādāt pie datora vai to darīt mājās?»
Savukārt Filips tikko bija sācis strādāt Austrālijas kompānijā Envato. Tā nodarbojas ar digitālo sagatavju projektu pārdošanu internetā. Darbs notiek attālināti, acumirklīgas iespējas sazināties nodrošina mūsdienu tehnoloģijas.
«Kāda atšķirība, vai aiziet uz ofisu un visu dienu strādāt pie datora vai to darīt mājās?» Filips cer, ka aizvien vairāk uzņēmumu sapratīs šādas darba formas priekšrocības. «Tad cilvēkiem uzreiz ir brīvāka izvēle, atkrīt piesaiste kādai vietai tikai darba dēļ.» Sākotnēji Filips projektus – kustīgas reklāmu un prezentāciju sagataves – veidoja pats. Tagad viņš kļuvis par rewiever – pārbauda citu iesūtītos darbus, novērtē to kvalitāti un nosaka cenu.
Savukārt Lilita pēdējos gados, kopš meita Eimija iet skolā, pievērsusies fotografēšanai. Arī šajā darbā dzīves vieta nav tik būtiska. Darbdienās top privātas fotosesijas, bet nedēļas nogalēs viņa bildē kāzas. Un ne tikai Latvijā. Šajā procesā iesaistās arī Filips. Par iespēju strādāt komandā ar sievu viņš ir sajūsmā. Tā kā paša ikdiena pārsvarā paiet vienatnē ar datoru, tā ir jauna pieredze.
Trijiem māja par lielu
Baumaņi savai nākamajai mājvietai izraudzījās pagājušā gadsimta 60. gados būvētu skaidbetona māju. Iepriekš tajā bija dzīvojis kāds pavecāks pāris. Pirmajā stāvā atradās virtuve un trīs nelielas istabas, viena daļēji pārvērsta par vannasistabu. Siltumu nodrošināja malkas krāsnis. Bēniņu stāvs nebija izbūvēts.
Jaunajiem saimniekiem bija skaidrs, ka nepieciešams veikt dažādus uzlabojumus, lai ēku piemērotu mūsdienīgākai dzīvošanai. Filips rāda albumu, kurā mājas pārvērtību stāsts fiksēts soli pa solim. Lielāko daļu remontdarbu veicis pats. Talkā palaikam nāca arī kāds algots cilvēks, daudz palīdzēja tētis Modris: «Viņš ir cilvēks ar zelta rokām, no kura esmu daudz mācījies.» Vispirms jau gribējās lielu viesistabu. Divas no pirmā stāva telpām apvienoja, izgraujot sienu, nojaucot krāsni un duškabīni. Gala istabā ierīkoja viesu guļamistabu. «Jau pašā sākumā sapratām, ka mums pašiem māja ir par lielu. Ka vienmēr būsim atvērti, ka cilvēki nāks pie mums ciemoties,» Filips pamato. Kopējā ēkas platība ir aptuveni 120 kvadrātmetru.
Katra telpa bija savā krāsā, un pagrabā uz plaukta rindojās kārbas ar atlikumiem.
Lai nebūtu lieki jānopūlas, grīdas noklāja ar OSB skaidu plātnēm un tumši brūnu laminātu. Ķieģeļu sienām uzlika rīģipsi, zem tā paslēpa pat mūrīti no īstiem māla podiņiem un orķeļus – apaļos griestu stūrus. «Taču tie ir sava laika meistaru liela prasme. Orķeļi bija smalkuma pazīme, turklāt vizuāli maina telpu,» saimnieks stāsta. Otrajā stāvā izbūvēja vannasistabu, bērnistabu un guļamistabu pašiem. Katra telpa bija savā krāsā, un pagrabā uz plaukta rindojās kārbas ar atlikumiem.
Atzīt savas kļūdas
Taču palēnām radās apziņa par seno lietu vērtību. Tad vajadzēja atzīt savas kļūdas un censties tās izlabot. «Ja nopērc māju un redzi, ka viens te visu baigi sačakarējis, pirmā doma ir – es tagad visu pareizi izdarīšu. Bet, kad pats esi sačakarējis, vispirms ir jāmāk atzīt, ka esi muļķis, un to jau grūti izdarīt,» pasmaida Filips.
Tagad pirmajā stāvā lamināta grīdas ir noplēstas, apakšā vēl bija saglabājušies koka dēļi. Tiem noņemta krāsa, bojātās vietas protezētas. Vietām grīda ir šķība, vietām čīkst vai līgojas, Filips nodemonstrē un piebilst: «Veca lieta ir veca. Tā mēdz būt šķība un šķirbaina.» Bet tieši tas arī ir tās šarms. Sienas joprojām klātas ar rīģipsi, tomēr gandrīz visā mājā pārkrāsotas vienotā pelēkā tonī. Tagad pagrabā glabājas tikai viena krāsu kārba – gadījumiem, ja nepieciešams kādu bojātu vietu atjaunot.
«Kad atnāk cilvēki un nav, par ko runāt, var runāt par mēbelēm,» izrādīdams māju, saka Filips. Katrai no tām ir savs stāsts. Atjaunotie skapīši un galdi no Latvijas pirmās brīvvalsts laika te vienlīdz labi sadzīvo ar lietotām mēbelēm no Skandināvijas un IKEA ražojumiem. «Palēnām savācot kopā, veidojas savs unikāls stils.» Baumaņu māja no citām atšķiras arī ar klusumu. Sarunājoties fonā neskan ne televizora radīta murdoņa, ne mūzika. Vien pa brīdim ieņaudas kaķis. «Ciemiņi bieži vien ir teikuši, ka pie mums valda īpašs miers,» stāsta Filips. Pašam gan tā nešķiet, jo ikdiena tāpat paiet darbos un steigā. «Iespējams, citiem tā liekas tāpēc, ka mēs savā mājā neielaižam negācijas. Nežēlojamies par valdību, neklačojamies. Apzināmies, ka viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem.»
Baumaņi iesaka
- Izsver, cik lielu māju tev patiešām vajadzēs. Māju vajag tad, kad bērni vēl ir mazi. Tāpēc jādomā, lai viņiem visa bērnība nepaiet būvbedrē. Reizēm gadās, ka māja ir gatava tikai tad, kad bērni aiziet savā dzīvē, un tad jau diviem tā ir daudz par lielu.
- Labāk pirkt jau esošu māju, nevis būvēt tukšā vietā. Lai arī īpašums būs sliktā stāvoklī, nevajadzēs tērēt naudu projektēšanai un atļaujām, elektrības un kanalizācijas pieslēguma saskaņošanai un ierīkošanai. Taču jāspēj novērtēt, vai pašu ēku ir vērts atjaunot. Reizēm labāk nojaukt un būvēt vietā jaunu.
- Pret īpašumu izturies ar cieņu! Māja ir būvēta pirms mums un paliks vēl pēc mums. Kas mēs esam, lai savā mazajā dzīves laikā to būtiski izmainītu? Protams, mūsdienās var ierīkot efektīvāku apkures sistēmu, kvalitatīvāk nosiltināt sienas, nepieciešamas ērtības, bet to var darīt ar cieņu pret visu seno.
- Rūpīgi izsver, vai labāk nebūs algot remontbrigādi. Ja pašam brīvā laika ir maz un jāstrādā no deviņiem līdz pieciem, var gadīties, ka nāksies dzīvot tajā mūžīgajā būvbedrē.
- Nenojauc sienu, pirms neesi noskaidrojis, kāpēc tā tika uzbūvēta! Pirms kaut ko jauc ārā vai nograuj, svarīgi kārtīgi apdomāt, vai tas ir nepieciešams un kas no tā mainīsies.
- Izmest vecos logus malkā nav prāta darbs. Nevajag steigties 30. gados darināto koka logu vietā ielikt plastmasas. Pirmās Latvijas laika meistari zināja, kā sagatavot un apstrādāt materiālus, lai sanāktu kvalitatīvs produkts. Notīrot gadu gaitā uzklātās krāsu kārtas, no jauna iestiklojot un noblīvējot ar gumijām, logi smaržos kā jauni.
- Izvēloties dabisku materiālu, noskaidro, kādas ir tā īpašības. Klājot koka grīdu, jāzina, ka dēļi jāienes iekšā un kādu laiku jānostādina.
- Labāk dzīvot minimālismā, nevis nopirkt visu uzreiz. Dažreiz liekas – labāk nopirkt ātri un lēti, lai ir, bet šāda prece visbiežāk kalpo īsu laiku. Kārtīga koka mēbele būs vērtība, kas paliks vēl nākamajām paaudzēm. Pie tādām, kur pašam mazliet roka jāpieliek, nereti izdodas tikt pat par niecīgu naudas summu.
Filipa Baumaņa padomus par nekustamā īpašuma jautājumiem var atrast interneta vietnē filips.lv. Turpat lasāmi arī ģimenes ceļojumu stāsti un piedzīvojumu apraksti.
Lilita un Filips Baumaņi atzīst, ka, pārceļoties uz Priekuli, lielākās grūtības radīja iespēja atrast domubiedrus un socializēties, jo ikdiena lielākoties aizrit mājās. Tas mazliet mainījies, kopš meita Eimija iet skolā.
Īsts koka dēlis, īsts skārda jumts. Lai arī telpās, veicot pirmo remontu, izmantoja rīģipsi un laminātu, fasādei Baumaņi izvēlējās pamatīgus materiālus. Dēļu likšanas stils noskatīts no skandināviem. Sākumā bijusi doma tos arī krāsot skandināvu zilā tonī, tomēr galu galā priekšroku devuši pelēkajam.
Telpās dominē divas krāsas – pelēka un balta. Un nemaz nav garlaicīgi. Tas drīzāk sasaista visu māju kopā kā vienojošs elements.
Grāmatplaukts kādreiz bijis vietējās bibliotēkas īpašums. Filips to nopirka par pieciem eiro. Tobrīd skapis jau labu laiku nebija pildījis savu galveno funkciju, stāvēja šķūnī un tika izmantots darbarīku glabāšanai. Jaunais īpašnieks tam nozāģēja bojāto apakšdaļu, noņēma melno krāsu un nolakoja. Sākotnēji uz visām sienām bija uzklāts rīģipsis. Kad no viesistabas grīdas noplēsa laminātu, saimniekiem gribējās iegūt vēl kādu tekstūru. Viņi nopirka raupjus, zāģētus fasādes dēļus un noklāja ar balto beici.
Baltais skapītis Baumaņu īpašumā nonāca, klāts biezām krāsu kārtām, taukiem nolieto virsmu sedza salūzis finieris. Filips notīrīja krāsu, uzlika jaunu virsmu. Skapīti rūpīgi aplūkojot, var redzēt, ka tas ir mazliet šķībs, durvis īsti neturas ciet, bet tieši tas ir šarms.
Viesistabas galda virsma tapusi no šķūņa durvīm. «Varbūt kopšana nav pārāk ērta, varbūt saimniecei, drupačas slaukot, lupata ķeras, bet tas ir ar savu dvēseli,» teic Filips.
Otrajā stāvā trepju galā ierīkots lasīšanas stūrītis. Krēsls nācis, kā saimnieks saka, no skandināvu humpalām.
Industriālais askētisms. Reiz pāri palikušas kapara caurules, kas noglabātas ja nu kādreiz vajadzēs reizei, izmantotas drēbju statīva tapšanai. Internetā tāds maksājot vairāk nekā simt eiro, pašam meistarojot, izmaksas varētu būt aptuveni piecas reizes mazākas.
Virtuvi Lilita gaidīja trīs gadus. Tikko sākot dzīvot savā mājā, Filips vēlējās uztaisīt baltu, glancētu skaidu plašu iekārtu. Bet sieva nepiekrita. Pienāca īstais laiks, un tā tapa – tik pamatīga kā nevienam. Koka virtuves iekārtu būvējis kāds amerikāņu misionārs. Šo prasmi viņš bija apguvis, būvējot un iekārtojot savu māju.
Lilitai virtuve tik ļoti patīk, ka nelielas viesības nereti notiek tieši šeit. Pie otro dzīvi ieguvušā galdiņa vietas pietiek pieciem cilvēkiem.
Bieži vien atrast vajadzīgo veikalā ir grūtāk nekā uztaisīt pašam. Arī galds birojā ir Filipa meistardarbs. Lai abi ar sievu varētu strādāt vienlaikus, to vajadzēja tik lielu, lai vietas pietiktu diviem datoriem. Uztaisīja virsmu, galda kājām izmantoja apkures caurules.
Pažobelē izveidoti plauktiņi, kur novietot kameras, ģitāras un citas lietas.
