• Šobrīd

    weather img

    Rīga +7°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    FOTO: Nesalaužamā Andra un portugālietes Deboras kaņepju valstība Latgalē

    Iedvesmas stāsts
    Dace Kaņepe
    7. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Ar portugāļu fotogrāfa Tommy Gomez atļauju kaņepju skolas sienu rotā viņa fotogrāfijas.
    Foto: Ieva Andersone
    Ar portugāļu fotogrāfa Tommy Gomez atļauju kaņepju skolas sienu rotā viņa fotogrāfijas.
    Kopš vakara, kad Mākslas Akadēmijas karnevālā sākās Andra un portugālietes Deboras mīlestības stāsts, ir pagājuši gandrīz desmit gadi. Dzīvojuši gan Portugālē, gan Londonā, abi pirms septiņiem gadiem saprata, ka vēlas, lai bērni izaug Latvijas laukos, nopirka Latgalē stūrīti zemes un izveidoja savu kaņepju saimniecību.

    Kopā ar žurnālu LAUKU MĀJA dodamies uz Obelisk Farm, lai uzzinātu vairāk par latvietim pazīstamo, tomēr mītiem un puspatiesībām apvīto augu – kaņepi!

    Obelisk Farm dosjē

    • Atrodas Dekšāres pagasta Obeliškās.
    • Audzē kaņepes un ražo kaņepju pārtikas produktus – tēju, eļļu, dažādas garšvielas u. c.
    • Produkcija tiek gatavota uz vietas saimniecībā, un to var iegādāties interneta veikalā obeliskfarm.lv, kā arī tirdziņos.
    • Ar mērķi veicināt cilvēku izpratni par kaņepes izmantošanas veidiem un radīt neformālās izglītības, kas saistīta ar kaņepēm, telpu, šeit izveidota kaņepju skola.
    • Piedāvā degustācijas, ekskursijas un tematiskas apmācības par kaņepju ēdienu, papīra ražošanu un izmantošanu būvniecībā.
    • Sniedz e-konsultācijas par biznesa iespējām kaņepju audzēšanā.
    • Saimniecībā atrodas Latvijā vienīgais kaņepju muzejs.
    • Par kaņepju audzēšanu un dzīvi saimniecībā saimnieki Andris un Debora atraktīvi stāsta Instagram kontā @obeliskfarm un Facebook lapā Obelisk Farm.

    Kad iebraucam Andra sētā, pamalē klusi rūgst pērkons, bet gaisā jaušams maigs citrusu un svaigi pļautas zāles aromāts. Izrādās, tik tīkami smaržo kaņepes. Aizvērtām acīm iebāžam degunus kaņepju ziedos, bet saimnieks smej, ka lielā kaņepju ziedēšana ir septembra vidū, lūk, tad gan gaiss virmojot!

    «Kad iepazināmies, Debora šeit bija Erasmus apmaiņas programmā. Pēc gada viņai bija laiks doties prom. Aizbraucām uz Portugāli, pēc tam pārcēlāmies uz Angliju. Vairākus gadus dzīvojām Londonas centrā, piedzima Gabriela un Fredis,» stāsta Andris. Abi sapratuši – vēlas atgriezties Latvijā un dzīvot laukos.

    «Šis īpašums ilgi bija stāvējis tukšs un pamests, skats bija bēdīgs – ēkas pussabrukušas, pagalms aizaudzis. Fredim bija gads, Gabrielai trīs. Līdzekļu, lai visu uzreiz savestu kārtībā, nebija, tāpēc kādu gadu dzīvojām visai skarbos apstākļos, mēģinot saprast, ar ko šeit nodarboties.»

    Smieklīgi, bet mēs toreiz vienkārši ieguglējām: ko darīt laukos?

    «Izlēca smiltsērkšķis, ķiploks, upenīte, zemenīte… Šķiram tālāk – hm, kaņepīte. Atceros, tur bija uzzīmēta kaņepes lapa un pie katras mazās lapiņas klāt pierakstītas auga izmantošanas iespējas – pārtikas ražošana, būvniecība, šķiedras ražošana, medicīna, papīra ražošana… Interesanti! Nu, pamēģinām!» laiku pirms septiņiem gadiem atceras Andris.

    Ne tā kā citi

    «Ar ideju ļoti aizrāvāmies, taču var teikt, ka mums bija vien saujiņa sēklu un liels, liels sapnis. Sākām ar to, ka skatījāmies, ko Latvijā dara citi kaņepju audzēji. Nevis lai špikotu, bet otrādi – darītu ko pavisam citu. Pārsvarā ražo eļļu, sēklas un kaņepju staku. Ahā, tātad mēs to nedarīsim! Tāpēc mums ir, piemēram, musli batoniņi. It kā jau pilni veikali, taču ļoti maz ir tādu, kuros ir kaņepju sēklas.»

    Tāpat vien bērni kaņepju sēklas viņi neēd, taču sēklu batoniņus ņukā iekšā gan!

    «Pēc laika sākām ražot arī garšvielu maisījumus, čupačupus uz kaņepju kociņa, zemesriekstu sviestu ar kaņepju sēklām, visbeidzot izveidojām muzeju un skolu, un šobrīd vadu apmācības arī par kaņepju izmantošanu būvniecībā.»

    Tiesa, Andris neslēpj, ka visu šo laiku abi ar Deboru nemitīgi gājuši cauri vilšanās pieredzei un kļūdām. «Pirmajā gadā piesardzīgi iesējām tikai trešdaļu hektāra, domādami ražot kaņepju sēklu eļļu. Un labi vien, ka tā, jo nekas nesanāca – toreiz gandrīz neko par kaņepēm nezinājām. Otrajā gadā jau izdevās labāk, taču arī bija problēmas ar tējām – izrādījās, ka kaņepes vajag vākt pareizā laikā, citādi tās novāktas nevis izžūs, bet sapelēs. Tas, ko šobrīd daru, sniedzot konsultācijas un apmācības, – dodu citiem iespēju nepieļaut manas kļūdas,» Andris smaida.

    Tiem, kas pie manis konsultējas, vienmēr saku: nedari kā citi, dari citādi!

    Bezatlikumu saimniekošana

    Obelisk Farm nelielā platībā audzē sējas kaņepi (Cannabis sativa), no kuras iegūst ziedus, sēklas un stiebrus. «Mums nav tehnikas – iesēto pushektāru novācam ar rokām un visu paši realizējam,» stāsta saimnieks. Šeit, speciālā virtuvē, top pārtikas produkti, no stiebra miziņas iegūst kaņepju šķiedru, bet stiebra vidū ir tīra koksne, ko, sajaucot ar kaļķi un ūdeni, izmanto māju siltināšanā.

    «Ja vēlas iegūt tikai šķiedru, tad gan labāk izvēlēties franču šķirni, jo tās aug vairāk nekā divus metrus garas. Vēl sastopama arī savvaļas kaņepe, kas ir pavisam neliela un aug pļavās, un, protams, plaši zināmā Indijas kaņepe – Cannabis indica –, no kuras iegūst marihuānu,» Andris izskaidro dažādo kaņepju sugu atšķirības.

    Gandrīz katru produktu, ko izgatavo no koka, kokvilnas un naftas, var izgatavot arī no kaņepes.

    Lai gan sējas kaņepi Latvijā labi pazīst, jo tā izsenis bijusi katrā latvieša dārzā (un tam ir visnotaļ praktisks pamatojums), attieksme pret tām nekad nav bijusi viennozīmīga. «Sējas kaņepēs narkotiskās vielas praktiski nav – vien 0,2 procenti. Tējas nomierinošās īpašības saistāmas ar ziedkopās esošo vielu kanabidiolu jeb tā saukto CBD, kas mazās devās sniedz viegli nomierinošu efektu, bet koncentrētā veidā ir spēcīgs pretsāpju līdzeklis, taču neizraisa pieradumu,» skaidro Andris.

    Pasaulē CBD selektīvas ekstrakcijas ceļā iegūst no auga ziediem, taču Latvijā atšķirībā no citām Eiropas valstīm to ražot nav atļauts, jo vielai, lai arī zināms, ka tā nav toksiska, šobrīd Eiropas Savienībā ir Novel Food jeb jaunās pārtikas piedevas statuss – nav pētījumu par šīs vielas drošumu, lietojot pārtikā, tāpēc katra valsts pati izlemj atļaut vai neatļaut vietējiem kaņepju audzētājiem to ražot.

    Kaņepju ziedu tēju uztveru kā jebkuru zāļu tēju – pelašķus, liepziedus, piparmētras.

    «Manuprāt, tas nav pareizi. Ja tā padomā, to ķīmisko sastāvu taču arī neviens nav padziļināti pētījis. Varbūt arī tajās ir kāda jaunā pārtikas piedeva? Turklāt visus šos gadus, kopš tirgojam sējas kaņepju tēju, vēl nav bijis neviens komentārs, ka kādam būtu kļuvis slikti. Esmu saņēmis vienīgi pozitīvas atsauksmes, » tā Andris.

    Kaņepju sēkliņā ir 25% olbaltumvielu, vairāk nekā 20% šķiedrvielu, kā arī ar neaizvietojamām omega taukskābēm bagātīgā eļļa. No kaņepju sēklām iegūto eļļu nedrīkst karsēt!

    Mācījies pie paša Stīva Alena

    Kaņepes visā pasaulē kļūst arvien populārākas arī kā būvniecības materiāls. Turklāt tā ražošanai nepieciešams septiņas astoņas reizes mazāks enerģijas patēriņš nekā tāda paša daudzuma sintētiskās šķiedras saražošanai. Andris uzsver arī ekoloģisko aspektu – kaņepe un to produktu ražošanas procesi nerada CO2 emisiju dabā, vienlaikus absorbējot dabā jau esošo CO2

    «Pirms četriem gadiem pie mums bija atbraucis Stīvs Alens – Starptautiskās Kaņepju būvniecības asociācijas dibinātājs, ļoti nopietns vīrs, kurš kaņepes daudzpusīgo un dabai draudzīgo izmantošanu pasaulē popularizē jau divdesmit gadu.»

    Toreiz vienkārši uzrakstījām viņam e-pastu: labdien, gribam jūs uzaicināt ciemos, lai jūs parādītu, kā nosiltināt māju ar kaņepēm.

    «Mums par pārsteigumu, Stīvs atbildēja: jā, labi, braucu! Viņš te dzīvoja nedēļu un sniedza ļoti vērtīgas apmācības, kurās piedalījās arī interesenti no citām valstīm. Kad Stīvs brauca prom, pajautāju, vai neņems ļaunā, ja ar iegūtajām zināšanām turpināšu dalīties ar citiem. Viņš atbildēja – super, tieši to arī vēlos! Tā pievērsāmies kaņepei kā būvniecības materiālam – sākām ar savu vējtveri, nu jau nopakota visa māja. Tagad konsultēju citus.»

    Andris rāda mājas stūri, kur pa mazu spraudziņu var redzēt kaņepju skaidiņas starp vecās guļbūves baļķiem. «Kaņepju skaidas, sajauktas ar kaļķi, ir lielisks veids, kā saglābt vecu guļbūvi. Kaļķis nepatīk pelēm, turklāt māja kļūst ugunsdrošāka,» viņš skaidro.

    Par saimniecības vizuālo tēlu atbild Debora. Veikaliņa siena apmesta ar mālu un rotāta ar tautiskiem zīmējumiem.

    Kaņepe aizsargā pārējo ražu dārzā

    Faktiski kaņepe ir nezāle. Taču tās audzēšanai ir pievienotā vērtība – to nevajag ne miglot, ne ravēt, turklāt tā lieliski uzlabo augsni. Andris tic, ka pēc pāris gadiem kaņepe tiks iekļauta starpkultūras augu sarakstā blakus griķiem un auzām. Minerālvielas gan tai vajagot, taču, piemēram, kukaiņiem kaņepe nepatīk – kanabidiols ir inde, kas augā attīstās, lai to pasargātu no insektiem un citiem kaitēkļiem. 

    «Kaimiņi apkārt bļaustās – mums visus kartupeļus noēd Kolorādo vaboles! Es uz savējiem varbūt divas atradu,» Andris stāsta. «Kad kaņepe sāk ziedēt, aromāts ir tik intensīvs, ka kukainis pielido un griežas atpakaļ – o, nē, paldies. Tāpēc kaņepi kādreiz sēja katrā lauku sētā – ne tikai lai darītu kaņepju sviestu, bet arī pasargātu ražu,» uzsver saimnieks.

    «Arī papīru ražot no kaņepēm būtu daudz ekoloģiskāk, jo bērzs aug trīsdesmit gadu, bet kaņepe izaug trijos mēnešos. Citiem audzētājiem saku – fabrika Krāslavā ir, ņem no viņiem šķiedru un taisi papīru! Vai, piemēram, kaņepju piens. Veikalos ir dažādi augu pieni. Kāpēc neviens netaisa pienu no kaņepēm? Jā, vajag izkost recepti un izstrādāt iepakojumu, taču, ja tiktu iekšā rimīšos, tā lieta aizietu! Neviens mani neklausa, un laikam jau pašam būs jāķeras klāt, ilgi vairs negaidīšu,» viņš nosmaida.

    Atvieglo ciešanas

    Andrim kā kaņepju audzētājam, kurš daudz izglītojas – pēta pasaules pieredzi un apmeklē starptautiskas konferences –, ir savs viedoklis arī par pēdējā laikā tik daudz apspriesto kaņepju izmantošanu medicīnā un Indijas kaņepes dekriminalizāciju.

    «No vienas puses, ir vērojama tendence, ka uz kaņepi arī pie mums sāk skatīties brīvāk. Aug pieprasījums pēc kaņepju pārtikas produktiem un kaņepju izmantošanas māju siltināšanā. Tāpat jūtams, ka šobrīd Saeimā ir vairāk jaunu cilvēku, kas redz lietas citādi, tomēr sabiedrības attieksme, piemēram, pret kaņepes dekriminalizāciju, lielākoties, ir noliedzoša, tāpēc šos tematus ir grūti virzīt tālāk. Viesiem, kas atbrauc, rādu tabulu, kurā visas narkotiskās vielas sarindotas pēc to bīstamības pārdozējot.»

    Indijas kaņepe ir tālu aiz mums ikdienas lietošanā saprotamām vielām – tā pārdozēta ir mazāk bīstama par kafiju.

    «Tāpēc uzskatu, ka kaņepe būtu jādekriminalizē – lai es, Andris, savā dārzā to varētu savām vajadzībām audzēt. Taču, piemēram, medicīnisko kaņepi Portugālē lielas kompānijas audzē angāros un tirgo aptiekās – tur ir gan eļļas, gan aerosoli, gan ziediņi tiem, kas smēķē. CBD pasaulē izmanto epilepsijas, Pārkinsona slimnieki, kā arī pēc dažādām triekām,» stāsta Andris un dalās ar ļoti rūgtu dzīves pieredzi.

    «Mana māte aizgāja ar vēzi, redzēju pēdējos mēnešus. Tas bija vienkārši ārprāts. Tas, ko viņai slimnīcā deva, bija tāds opiāts, ka vairs nebija saprotams, vai viņa vispār ir dzīva vai jau mirusi. Ja es tolaik būtu zinājis par medicīniskās kaņepes izmantošanu, noteikti būtu mēģinājis. Mēs būtu varējuši atvieglot milzīgās ciešanas, kā to dara citviet pasaulē. Es tā negribētu aiziet, un nevienam to nenovēlu, tāpēc kaņepei šādos gadījumos medicīnā būtu jābūt pieejamai katram,» uzskata Andris.

    Obelisk Farm saimniekam nav izprotams arī aizliegums sējas kaņepi audzēt siltumnīcā. «Kādam deviņdesmitajos gados bija šķitis – jo karstākā klimatā kaņepe aug, jo vairāk tajā veidojas narkotiskā viela, un tika pieņemts attiecīgs likums.»

    Sen pierādīts, ka tas tā nav, taču likumu atcelt neviens nav gatavs.

    «Man kā nelielam uzņēmējam tas būtu ļoti izdevīgi – tad jau martā es varētu sēt un apsegt nelielas platības, līdz aprīļa beigām kaņepe būtu zem plēvēm un raža būtu jau ap Jāņiem. Turklāt būtu mazāks risks, ko rada laikapstākļi, jo kaņepju tējas ražošanai nepieciešams sauss klimats. Tad es varētu vairāk manevrēt ar savu mazo gabaliņu zemes!»

    Izjūt cilvēku atbalstu

    «Izmantojam platību maksājumus, un mūs uzrauga augu aizsardzības dienests. Katru gadu pērkam sertificētu sēklu, pavasarī Lauku atbalsta dienestam iesniedzu dokumentus, ko esmu iesējis un cik daudz. Kad pirms laiciņa Pārtikas Veterinārais dienests mums pēkšņi pateica – jūs nedrīkstat ražot kaņepju ziedu tēju, bijām milzīgā neizpratnē.»

    Toreiz diezgan skaļi izbļaustījāmies – kā tad tā, visus gadus nākat mūs apraudzīt un dodat zaļo gaismu, bet tagad pēkšņi – nedrīkst!

    «Palīgā pieteicās kāds jurists, uzrakstīja vēstuli Zemkopības ministrijai. Tie bija divi gari mēneši, kuru laikā mati bira no galvas – tev kaut ko aizliedz, neizskaidro, nākas gaidīt atbildi. Izrādījās – kaņepju ziedi nedrīkst tikt lietoti pārtikā sakarā ar to, ka tie satur kanabidiolu. Mēs pajautājām pretī – vai drīkstam ražot kaņepju sēklu tēju? Atbilde bija – jā. Tagad mūsu tik iecienītais produkts saucas tā, un uz iepakojuma ir rakstīts – nešķirotas kaņepju sēklas. Tomēr, lai arī situācija šobrīd ir atrisināta, rēķinos, ka tas kuru katru brīdi var mainīties un mums pateiks – nē, tas tomēr neiet cauri,» saka Andris un turpina iedvesmojošo stāstu par atsaucīgajiem tautiešiem.

    Lai arī bieži nākas saskarties ar nesakārtoto likumdošanu, Andris uzsver, ka ik uz soļa izjūt lielu cilvēku atbalstu.

    «Lai izveidotu kaņepju muzeju, organizēju tā saukto pūļa ziedošanu jeb crowdfunding – vajadzēja ievilkt elektrību un ievietot pirmos eksponātus. Nepilna mēneša laikā cilvēki saziedoja nepieciešamo summu, turklāt kompānijas, kas pasaulē ražo kaņepju izstrādājumus, atsūtīja savu produkciju.»

    Saimniecībā atrodas Latvijā vienīgais kaņepju muzejs.
    Saimniecībā atrodas Latvijā vienīgais kaņepju muzejs.

    «Lai papildinātu muzeja vēstures sadaļu, zvanīju uz Nacionālo bibliotēku un jautāju, vai varu aizbraukt un sameklēt materiālus par kaņepju audzēšanu. Pretī sieviete – ha, ha, kas tu esi un ko tad tu man te meklēsi? Es saku, ka esmu Andrītis un meklēšu kaņepes! Labi – pagaidi nedēļu! Pēc nedēļas varēju braukt pakaļ materiāliem. Saku viņiem lielo paldies!»

    Andris izrāda muzeja eksponātus – sporta kurpes no kaņepju šķiedras, kuras, nonākušas dabā, dabiski sadalās, glītu jaku, cepuri un cimdus.Te aptaustāms arī smalks kaņepju papīrs, apskatāma kosmētika ar kaņepēm un vēsturiskas liecības par kaņepju audzēšanu Latvijā.

    Kad atvadāmies, saimnieks rāda uz lekno kaņepju lauku un atceras, kā pirms gada Jāņos jaunās, maijā sētās kaņepītes pusstundas laikā nokapājusi milzu krusa.

    «Ciemos bija atbraucis mans tētis un brālis. Ielikām bildi Instagram – re, kā mums te iet, jāmeklē traktors, viss ātri jāsēj no jauna. Cilvēki tūdaļ pieteicās palīdzēt. Otrajā dienā visu pārsējām, un raža izauga no jauna.» Jautāts, ar ko izskaidro tādu par savrupu uzskatītā latvieša atsaucību, viņš brīdi padomā.

    «Man šķiet, ka cilvēkiem patīk redzēt, ka kāds nekurienē kaut ko dara un ka šis stāsts ir patiess. Mūsu ģimene, mūsu dzīve te, dziļi laukos, tas viss ir īsts. Neko, kas saistīts ar kaņepju audzēšanu, neslēpjam, un man šķiet, ka visu, ko vien par kaņepēm zinu, esmu pastāstījis Instagram ierakstos. Cilvēki jūt, ka šis nav kaut kāds izfunktierēts biznesa plāns, kurā es nofilmējos īpaši Instagram, tad pārģērbjos un aizbraucu uz biroju. Nekur es nebraucu! Tepat palieku un turpinu darīt savu lietu.»

     

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+