Kā Anete pameta Rīgu, lai audzētu vistiņas: Strādājot sev, esmu kļuvusi daudz mierīgāka
Olu grozs ir pilns ar kaudzi. Tā sākas katrs rīts. Pārceļoties no Rīgas uz Allažiem, Anete Aizsilniece-Staģe kopā ar vīru Andi nolēma audzēt vistas. Trīs gadu laikā putnu pulciņš krietni izaudzis, un MAAJZEME olas klienti pērk un prasa vēl.
Foto: Matīss Markovskis
Atveras sētas vārti, mastā augstu pacelts sarkanbaltsarkans karogs, mājas fonā kā balti sargi slejas labi noauguši bērzi. Iedama daždesmit soļu līdz durvīm, grozu galvu un skatos uz visām pusēm – kur tad vistas? Redzu tikai divas prāvas siltumnīcas, bet kūts nav. Ko tu nesaprašai padarīsi! Viena no lielajām, baltajām kupenām tiešām ir siltumnīca, bet otra – uz sliecēm uzliktā necaurspīdīgā – izrādās pārvietojamā vistu novietne.
Esot pētījumi, ka vistas savus saimniekus pazīstot pēc sejas.
Kad beigsies putnu gripas karantīna un vistas varēs staigāt pa droši nostiprināto un ar tīklu pārsegto nožogojumu, novietni ar mašīnu vai traktoru ik pa laikam pārvilks no vietas uz vietu, lai vistām katru dienu cita paradīze ar zaļiem asniņiem un mīkstām lapiņām. MAAJZEME – uzraksts uz katras olu kastītes atgādina, ka šīs ir brīvi augušu putnu olas. Ja kāds nīgrāks pircējs iet garām un novelk, ka tās jau sprostos dētās olas, Anete saka: brauciet un paskatieties!
