• Šobrīd

    weather img

    Rīga -1°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    FOTO: Drustu tautas nama skatlogos izstāde par maizes cepšanu

    Izstāde
    Santa.lv
    Santa.lv
    18. novembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: No izstādes organizatoru arhīva
    No 18. novembra līdz Ziemassvētkiem Drustu tautas nama skatlogos ikvienam interesentam būs iespēja aplūkot foto izstādi Milti un ogles. Fotogrāfijās notverti mirkļi, etnogrāfiskā ekspedīcijā pētot maizes cepšanas tradīcijas Vidzemē.

    Maize ir temats, kas uzrunā teju katra lauku cilvēka sirdi: kāds atceras, kā mamma cepusi garšīgu maizi un pats palīdzējis malku vai kļavu lapas pienest, kāds zina slavēt kaimiņienes meistarību, kāds par piemiņu saglabājis lizi. Maizes cepšanas prasme ir viena no tām, kuru cienīja un ciena joprojām.

    “Es domāju, ka sava nozīme ir līdzcilvēku novērojumam, ka maizes cepšana prasa tādas izejvielas, malku, darītāja uzmanību, nosvērtību un attieksmi, kura nenoslēpjami izpaužas maizes garšā un sātā. Klausoties, vērojot un mazliet arī pazīstot tuvākos kaimiņus Auļukalnā, es redzu – sātīga maize cilvēkam ir devusi spēku ikdienā un stiprina arvien, kalpojot par neredzamu saiti uz dzimtajām mājām, senčiem un pamatīgu attieksmi pret ikvienu darbu”, saka Inita Šalkovska.

    Maizes krāsnis un to kurināšana

    Lielākā daļa pētījuma ietvaros apzināto krāšņu būvētas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, bet citas celtas 19. gadsimta nogalē (vecākās atrodas Lukstu krogā, Jaundrustu un Briņģu muižās), vēl dažas tapušas pēdējo piecu gadu laikā. Lielākā daļa no apzinātajām maizes krāsnīm vairs netiek izmantotas, maize tiek cepta aptuveni trešdaļā no krāsnīm, bet dažas tiek kurinātas mājas apsildei.

    No visām ekspedīcijā uzmērītajām krāsnīm vislielākā pēc kukuļu ietilpības (krāsns kurtuves daļa) ir Jaundrustu muižas kalpu mājai – tās dziļums ir 143 cm, platums 79 cm. Apjomīga ir arī Briņģu muižas krāsns (dziļums 130 cm, platums 70 cm), kā arī nesen tapusī Auļukalna muižas maizes krāsns (dziļums 130 cm, platums 68 cm).

    Interesants fakts atklājās, apmeklējot kādreizējo Lukstu krogu Dzērbenes pagastā – pirmajā stāvā saglabājusies klasiska maizes krāsns, bet arī krāsns, kas atrodas ēkas otrajā stāvā, pēc ekspedīcijas dalībnieču domām, izmantota maizes cepšanai. Pati krāsns, kā arī saimniecībā saglabātās abras un lizes vedina domāt, ka otrā stāva krāsnī cepta baltmaize, pīrāgi un citas smalkākas lietas, bet pirmā stāva krāsnī – rudzu maize.

    Vēl jāizceļ arī divas neierastas krāsnis – tās šogad tapušas maizes cepšanai ārā ar mērķi rīkot meistarklases un piesaistīt tūristus.

    Viena no krāsnīm keramiķa Eināra Dumpja vadībā tapusi Drustu pagastā, bet otru uzcēlusi maizes cepēja Aira Pūce – Freija ar domubiedrēm Aronas pagastā.

    Visi pētījuma dalībnieki atzina, ka katrai krāsnij ir savs raksturs, tāpēc svarīgi to iepazīt un piešaut roku gan kurināšanā, gan maizes cepšanā. Visbiežāk maizes krāsns tiek kurināta ar teju metru garām, apjomīgām egles pagalēm, bet tiek izmantota arī citu koku malka, kāda nu attiecīgā brīdī pieejama. Parasti krāsns tiek kurināta aptuveni divas stundas.

    Kad krāsns izkurējusies, ogles mēdz izraust ārā no krāsns vai arī tās sarauš krāsns priekšpuses sānos, saliek kukuļus, aiztaisa krāsns muti, bet ogles sarauš mutei priekšā. Klona karstumu pārbauda, iemetot sauju miltu – ja tie palēnām sabrūn un apdeg, krāsns gatava. Ja krāsns ir par karstu, to var padzesēt ar čauksturi – ūdenī iemērktu kadiķu, bērzu vai kādu citu augu slotu. Tāpat čauksturis noder krāsns mazgāšanai, ja tāda nepieciešama.

    Maizes cepšanas rīki

    Visbiežāk no maizes cepšanai paredzētajiem rīkiem ir saglabājušās lizes jeb maizes lāpstas un abras. Lielākoties gan lizes, gan abras ir darinātas no vairākiem gabaliem, bet ir sastopami arī vienkoči. Visgarākās lizes atradās tajās mājās, kur bija lielākās krāsnis. Apkopojot mērījums, secinājums ir sekojošs – lizes kopējais garums atbilst krāsns kurtuves dziļumam + apmēram 30 cm, lai būtu ērta kukuļu ielikšana karstajā krāsnī.

    Abru izmērs arī ir ļoti dažāds – sākot no mīklas apjoma, kas pietiek pāris kukuļiem, līdz tādām, kurā var iejaukt mīklu vairākiem desmitiem kukuļu.

    Visbiežāk dokumentētās abras darinātas no egles koka, bet fiksētas arī bērza, apses, liepas un ābeles abras.

    Daudzās mājās saglabājies arī neliels metāla “kaplītis”, kas paredzēts atlikuma mīklas izkasīšanai no abras – to sauc par abrkasi vai skrabīti, kā arī garš krāsns kruķis, bieži vien gatavots pilnībā no metāla, ar kuru izrauš ogles no krāsns. Atsevišķās mājās saglabājusies arī mente – mīklas klapējamā lāpstiņa, ar kuru var kārtīgi sajaukt miltus ar ūdeni un izklapēt mīklas kunkuļus.

    Maizes cepšana

    Maizes cepšanas prasmi šobrīd praktizējošie cepēji lielākoties ir mantojuši no iepriekšējās paaudzes un pieredzes gaitā savas zināšanas papildinājuši. Lai arī mīklas iejaukšanas, mīcīšanas un maizes cepšanas process katrā mājā notiek ar savu zināšanu, lielākoties process ir sekojošs.

    Abrā ieraugam pievieno ūdeni, miltus un ķimenes, kārtīgi samaisa, tad atstāj uz kādu dienu mierā, ļaujot ieraugam atdzīvoties. Nākamajā dienā vairākkārt pievieno miltus. Kad mīkla parūgusi, to mīca, procesā pievienojot sāli, cukuru, sēklas. Citviet ūdens vietā baltmaizei un karašām izmanto pienu vai sūkalas. Kad mīkla samīcīta, tai ļauj vēl parūgt un izkurina krāsni.

    Savs stāsts ir arī mīklas izejvielām, īpaši miltiem. Jaundrustu muižas saimnieks Mārtiņš atceras, kā bērnībā kvieši audzēti, novākti, kulti un malti vectēva laukos Latgalē, bet pēc tam miltu maisi ceļojuši uz muižu, kur glabāti lielā koka lādē ar vāku – kad tas tā stiprāk aizcirsts ciet, tad bijis milzīgs būkšķis, bet visvarenākais esot bijis baltais miltu mākonis, kas pacēlies gaisā.

    Savukārt Auļukalna muižas kaimiņš Guntis zina stāstīt, ka viņa bērnībā milti malti ūdens dzirnavās, ko pavasara kusnī griezusi upe Palsa, bet glabāti maisā, kas ielaists akā zem ūdens.

    Kukuļu cepšana notiek divos veidos – dažās mājās kukuļus sagatavo jau iepriekš un tad šauj iekšā krāsnī, bet citās – kukuļus veido uzreiz uz lizes. Zem kukuļiem visbiežāk tiek liktas kļavu lapas, dažreiz arī kalmes, kā arī uz lapām vai pa tiešo uz lizes tiek pakaisīti milti. Visam procesam jānorit zibenīgi – par to visi ir vienisprātis.

    Uz gatavajiem kukuļiem daudzas saimnieces liek zīmes – gan svētībai, gan tam, lai kukuļi labāk ceptos un mazāk plaisātu.

    Tad kukuļi cepas kādu stundu vai divas – to gatavību pārbauda pēc smaržas vai paklapējot pa kukuļa apakšu – ja skaņa ir dobja, tad kukulis izcepties. Kad karstie kukuļi izņemti no krāsns un sarindoti cits pie cita, tie tiek apmīļoti ar ūdeni, cukurūdeni, olu, pienu, sviestu vai eļļu. Tad kukuļi tiek silti sasegti un tiem ir ļauts atpūsties. Lai arī kā daudziem kārotos ķerties klāt pie siltās maizes, parasti tas tiek ļauts vien tad, kad maizīte ir atdzisusi un atpūtusies.

    Drustu tautas nams atrodas Drustos, Palsas ielā 11.

    Par izstādes vizuālo noformējumu pateicamies māksliniecei – novadniecei Meža Evai.

    Projekta īstenošanu atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds. Ekspedīcija ar mērķi dokumentēt maizes krāsnis, darba rīkus un stāstus notika šī gada vasarā un rudenī, apmeklējot vairāk nekā 20 vietas Vidzemē – pamatā Drustu, Dzērbenes un Jaunpiebalgas pagastos, bet tika apzinātas maizes cepējas arī Mūrmuižas, Ērgļu un Madonas pusē.

    Ekspedīcijas iniciatore ir Auļukalna muižas saimniece un maizes cepēja Inita Šalkovska, bet viņas ceļabiedre un fotogrāfiju autore ir komunikācijas speciāliste, ceļotāja un bloga “mugursoma.lv” veidotāja Zane Eniņa.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+