Rīga +4°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sandra Marcinkeviča
- Dārzniecības Dobītes saimniece.
- Izstudējusi finanšu un uzņēmējdarbības vadību Banku augstskolā un juridiskās zinātnes Latvijas Universitātē, agrāk strādāja personāla atlases uzņēmumā un dzīvoja Rīgas centrā.
- Pēc meitas Martas piedzimšanas pirms 12 gadiem atgriezās laukos pie pašas Lietuvas robežas un sāka strādāt vecāku saimniecībā Baltiņi.
- Pirms sešiem gadiem nodibināja pati savas Dobītes, kurās sākumā lielākoties audzēja tomātu stādus, pašus tomātus un citus dārzeņus.
- Pabeigusi Bulduru dārzkopības vidusskolu stādu audzēšanas specialitātē un nu audzē dārzeņu un puķu stādus – gan no jaunstādiem, gan sēkliņām, ko atrod visās pasaules malās.
Kopš pirmoreiz runājāmies, ir pagājuši pieci gadi. Kas pa šo laiku noticis jūsu un Dobīšu dzīvē?
Noticis ļoti daudz. Pēdējos piecos gados – pagājušogad svinējām Dobīšu jubileju – bijis ļoti straujš uzrāviens. Esmu pabeigusi Buldurus, apguvusi arī praktisko pieredzi, un šķiet, ka stādu audzēšana man izdodas gluži labi. Stādu sortiments kļuvis plašāks, tajā ir ne tikai dārzeņi un garšaugi, bet arī daudz puķu un dekoratīvo graudzāļu.
Pārdzīvota kovidēra. 2020. gada jūnijā piedzima mans dēls Mārcis. Ar vīru smejamies, ka bērni mums palīdz pārdzīvot krīzes, jo Marta atnāca pēc 2008.–2009. gada ekonomiskās krīzes. Gaidot dēlu, 2020. gadā, izmantojot Eiropas Savienības projektu Mācības pieaugušajiem, sāku mācīties Restorānu servisa skolā, ko vada šefpavārs Māris Astičs. Kursu Mūsdienu ēdienu gatavošanas tehnoloģijas izvēlējos vairāk savam priekam un sirdij. Negrasos pievērsties karjerai šajā jomā. Kursi sākās klātienē, un biju izskaitļojusi, ka līdz mazuļa piedzimšanai jau būšu tos beigusi. Taču kovida dēļ viss ievilkās, un mēs finišējām tikai augustā.
Pēdējos divus mēnešus braucām uz nodarbībām ar pavisam mazu bērniņu, un, kamēr es pilnveidoju gatavošanas prasmes, vīrs pastaigājās ar mazo.
Pirms kovida ļoti daudz sadarbojos ar pavāriem un restorāniem. Tur tika realizēta liela daļa mūsu siltumnīcās izaudzēto garšaugu un dārzeņu. Bet 2020. un 2021. gads parādīja, cik trausla un nepastāvīga ir restorānu nozare. Rīgā ļoti labi var redzēt, cik daudzas sabiedriskās ēdināšanas iestādes ir slēgtas, kādreiz tik aicinošie skatlogi – tumši un netīri, pavāri mainījuši nodarbošanos un pat valsti. Arī man tas bija pārdomu laiks. Sapratu – ja gribu būt laba, jāizvēlas viens virziens. Dobītēs pieaudzis daudzgadīgo un ziemcietīgo augu klāsts, ko klienti arvien vairāk pieprasa. Arī pašai dārzā visādas interesantas lietas gribas stādīt. Līdz ar to gatavo dārzeņu joma ir samazinājusies. Siltumnīcās stādu mazāk tomātu, baklažānu un saprotu, ka vasarās varu nepārstrādāties, nenošauties no darba, jo dārzeņi jānolasa katru otro dienu un pasūtījumi jāsagatavo vakaros un naktīs. Audzinot mazu bērnu un pieņemot, ka viņš ir mana prioritāte, sapratu, ka vasarā var dzīvot arī bezrūpīgāk.
Ar stādiem kaut kādā ziņā ir vieglāk. Protams, tāpat jāgatavojas tirdziņiem un ir citi izaicinājumi. Tomēr es gribu iet šajā virzienā – vairāk attīstīt sortimentu, zināšanas, prasmes, paplašināties stādu jomā un diezgan mērķtiecīgi samazināt dārzeņu jomu. Ļaujot vaļu vēl kādam, lai iet un ceļ, un meklē.
Pati esmu nolēmusi vairāk mācīties un arī mācīt citus, kā un ko darīt. Ziemā jau esmu to darījusi – gan tiešsaistes lekcijās, gan klātienē. Arī pati paplašināju redzesloku un 2022. gada decembrī pabeidzu mācības vēl vienā Eiropas Savienības finansētā projektā – dārza ainavu plānošanā Ogres tehnikumā. Grupā bijām ļoti atšķirīgi – gan cilvēki, kas sapņo par to, ka viņiem būs savs stūrītis zemes, gan tādi, kam dārzs jau ir, bet zināšanas par augiem minimālas, gan vairāki Bulduru absolventi. Nodarbības notika no 2022. gada aprīļa līdz novembra beigām, kad aizstāvējām pēdējos darbus. Septiņus mēnešus mācījāmies diezgan intensīvi – 230 stundas, divreiz nedēļā vakaros attālināti pa trim stundām. Sākums bija diezgan izaicinošs, jo maijā visintensīvāk jāstrādā dārzniecībā ar klientiem. Bet pat tad, ja netiku pie datora, nodarbību vismaz klausījos austiņās. Pieļauju, ka, sākot no nulles, jāmācās vēl intensīvāk. Man jau pamati bija, un gribēju iegūt lielāku izpratni par ainavas veidošanu, kompozīciju, krāsām.
Mūsu pasniedzējas bija dārzniece un ainavu arhitekte Dace Laiva, Latvijas Ainavu arhitektu asociācijas priekšsēdētāja un Rīgas galvenā ainavu arhitekte Indra Purs, Ieva Use-Cimermane, kas pati pirms vairākiem gadiem izlēmusi pamest vadošu darbu bankā un kļūt par dārzu veidotāju… Ieva bija viena no pasniedzējām, kas sniedza neierastu skatījumu, ļoti iedvesmoja un nesavtīgi dalījās pieredzē, arī godīgi atzina, ka par augiem daudz var mācīties no mums. Mūs vienoja kopīga graudzāļu jeb zāļveida ziemciešu mīlestība. Mācījāmies arī datorprogrammas, ar kurām veidot plānus un vizualizācijas. Varu teikt, ka tās ir vienas no vērtīgākajām mācībām, kādas esmu apmeklējusi, – ļoti daudzpusīgas un kvalitatīvas, ieguvums ir nenovērtējams. Mācības beidzot, veidoju savu projektu. Radīju divas ScetchUp vizualizācijas divām mūsu dārza daļām – vienai, kura ir pati vecākā, un gribas to pārveidot. Protams, tas nenotiks uzreiz, bet jau ir skaidrs, ko tur gribētu redzēt. Daļa būs ēnaugi, jo īstas ēnaugu dobes mums vēl nav. Otra – welcome dobe, iebraucot dārzniecībā. Pagaidām pēc ceļa rekonstrukcijas, iespējams, iztraucēti dabīgie ūdens tecējumi, tur ir mazliet par mitru, un jāizdomā, kā lieko ūdeni dabūt projām. Šajā dobē tiks stādīti augi no Dobīšu sortimenta – gan sīpolpuķes, gan viengadīgie, gan arī ziemcietes. Lai klienti var redzēt, kā kas izskatās no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Arī pa kādam kokam un krūmam, ko paši neaudzējam, bet kas tur labi izskatītos un iederētos. Domāju, tas ir plāns diviem trim gadiem, jo dobes būs palielas: viena – ap 80 kvadrātmetru, otra – vairāk nekā 100.
Pēdējos gados ļoti populārs dārzu modes virziens ir ierīkot dobes ziedu griešanai. Tajās ar pavisam jaunu jaudu var izpausties arī vecmāmiņu laika puķes – kosmejas, limonijas, salvijas, kliņģerītes, asteres, salmenes, lefkojas, matiolas, protams, samtenes, viengadīgās rudbekijas. Kādreiz aizmirstās puķītes atkal ir lielā cieņā. Jaunās kosmeju šķirnes – zemas, lieliem ziediem – rada dobēs vieglumu un gaisīgumu. Par tām šogad piedomāšu īpaši. Pagājušajā gadā starptautiskajā dārzu izstādē Floriade, kas notiek Nīderlandē reizi desmit gados, bija ārkārtīgi interesanti vērot nākamo desmit gadu dobju modi – kādi augi tiek izmantoti, kā tos kārto. Daudz izmanto dažnedažādas graudzāles.
Savvaļa, daba un mežs ienāk atpakaļ pilsētā. Mani tas ļoti aizķēra un patika.
Mūsu lauku ainavā tas ļoti iederas.
Vai pa to laiku, kamēr mācāties, Dobītēs strādā vīrs?
Nē, Rolands turpina darbu Valsts policijas speciālo uzdevumu bataljonā, katru darbdienu brauc uz Rīgu. Protams, kādos darbos piepalīdz. Bet mēs mēģinām atrast veidu, lai, strādājot efektīvāk, nonāktu pie tā paša rezultāta kā agrāk, strādājot ilgāk un vairāk. Jo lielāku zināšanu bāzi un pieredzi uzkrāj, jo vairāk saproti, kā darīt vieglāk un efektīvāk. Piemēram, rudenī mājā nomainījām apkuri no malkas pret granulu katlu, un tas silda arī mazo siltumnīcu, kur pavasarī viss sākas. Lielajās, neapkurināmajās siltumnīcās uz galdiem ziemo ziemcietīgie augi – daudzgadīgie garšaugi, superlielais verbēnu krūms. Vakar palauzu zariņus, tie ir zaļi, tātad pagaidām vēl dzīvs. Tātad deviņgadīgs citronverbēnas krūms var pārciest ziemu arī Latvijā, ja aug podā siltumnīcā uz galda un saknes nav mitrumā. Daudzi augi pie mums var pārziemot, ja to saknes nav mitrumā, – rozmarīns, olīvzāle un daudzi garšaugi, kas neziemo, atstāti dobē. Par vairākiem augiem bijis pārsteigums.
Dārzkopība ir liela eksperimentēšana. Bez eksperimentiem un dažkārt bez pārdrošas rīcības tajā nevar.
Esmu eksperimentētāja, nebaidos no nepazīstamā, katru gadu apgūstu ko jaunu un katru gadu sevi uz kaut ko izaicinu. Manuprāt, tā ir daudz interesantāk.
Kāds ir šāgada izaicinājums?
Eikalipti. Pirmos iesēju pirms gadiem sešiem intereses pēc – var kas sanākt vai ne. Toreiz sējām arī mimozas, kas sakļauj lapiņas, kad tām pieskaras. Arī šogad esmu savilkusi daudz interesantu sēklu vai no puspasaules, no kurienes sūta vien uz Eiropu. Daudz ko jau esmu sasējusi, jāgaida tikai, kas sadīgs un izaugs. Bet triju šķirņu eikalipti jau ir sadīguši. Mēs esam viena no retajām dārzniecībām, kas var piedāvāt vairāk par vienu eikaliptu šķirni.
Un kas tur galā iznāks? Zinu, ka eikalipts ir liels koks Austrālijā, kurā sēž koala, ēd lapiņas un smaržo pēc klepus konfektēm. Zinu, ka puķu veikalos var nopirkt no ārzemēm vestus eikaliptu zarus. Bet, ka tie augtu arī pie mums, to gan nezināju.
Protams, Latvijā laukā tie neziemo. Manējie ziemo vēsās telpās, jo arī viņiem vajadzīga sava ziema, tikai lai nav lielu mīnusu un slapjas kājas. Tomēr arī pilnīgs sausums neder, zemei podā jābūt vairāk sausai nekā mitrai. Novembrī vai decembrī tos velk iekšā, un ziemu viņi pavada kāpnēs starp mājas stāviem pie liela loga, kur ir vēsāks. Domāju, ka eikalipts diezgan droši varētu pārziemot arī daudzdzīvokļu mājas kāpņu telpā. Vēsā verandā, ziemas dārzā – vispār ideāli! Pirmās salnas un mazi mīnusiņi neko daudz nekaitē. Bet pavisam ārā, protams, atstāt nevar. Arī tad, ja koks izstiepies divus metrus garš, tas var nosalt.
Manis pašas vecākajam eikaliptam jau ir četri gadi. Tas bija vairāk nekā trīs metrus garš. Nu vairs nav, jo, kaut ko pārkravājot, bija nolikts par tuvu krāsnij, un pa nakti galvenais stumbrs apdega, nokalta un bija jānogriež. Bet eikalipts ir dzīvelīgs, izdzina jaunus dzinumus, un nu koka vietā ir krūms. Pagājušajā gadā divas sēklu partijas nesadīga, un daudzi klienti, kas eikaliptus bija kārojuši, palika bešā.
Šogad eikaliptus iesēju tieši Valentīna dienā, 14. februārī, un tie sadīga 8–9 dienās, lai gan var dīgt līdz divām nedēļām. Kas to būtu domājis, bet milzīgajam sudrabainajam kokam Eucalyptus gunnii ir pavisam sīkas sēkliņas – apmēram tik lielas kā magonēm. Iesēju divas šķirnes – ‘Baby Blue’ un ‘Silbertropfen’. Turpretī tās pašas sugas šķirnei ‘Lemon Bush’ ar iegarenām lapām, kas spēcīgi smaržo pēc citroniem, sēklas ir vismaz trīsreiz lielākas, un tās var labi saņemt pirkstos, taču dīgst par pāris dienām ilgāk. Vasarā stādiņi jau būs gatavi. Pirmajā pusgadā eikalipts aug vislēnāk, tikai centimetrus divdesmit. Ja pietiek pacietības to izturēt un pārlaist pirmo ziemu, pēc tam aug ļoti strauji. Protams, ar eikaliptu jāsadraudzējas. Dažiem tas izdodas, citiem ne.
Skaidrs, es nevaru izaudzēt tik daudz eikaliptu, lai pietiktu floristiem, bet pirtsslotās gan kādu zariņu var ielikt. Jo – atšķirībā no eikaliptu zariem, ko var nopirkt ziedu bāzēs un kas ir apstrādāti Dievs vien zina, ar ko, pats savu eikaliptu var audzēt bez jelkādas ķīmijas. Apgriešana eikaliptam nāks tikai par labu – tas augs kuplāks. Pat vienkārši garām ejot, tos var mazliet pabužināt un sajust jauko smaržu. Eikalipta ēteriskās eļļas ir labas elpceļiem un palīdz attīrīt gaisu.
Kādi brīnumi vēl aug jūsu siltumnīcā?
Pagājušajā gadā pirmoreiz izmēģināju pepino meloni, ko latviski mēdz saukt arī par bumbiermeloni. Auglīši tai ir lielumā starp pīļu un zosu olu, sākumā vienkrāsaini, bet nogatavojoties dzelteni ar violetām svītrām. Garšo kā maigi saldens bumbieris, bet ar melones mīkstumu. Āzijā, kur to vairāk audzē, izmanto arī sāļajos ēdienos. Vācijā redzēju, ka siltumnīcā audzē garus ar vienu centrālo dzinumu, uzsienot uz augšu, bet es savējos veidoju līdzīgi kā piparus un baklažānus ar vairākām galotnēm pusmetra augstumā. Audzēšanas ziņā tiešām vistuvākais ir baklažāns. Vajag arī balstus, jo uz katra dzinuma veidojas 5–6 augļi. Pagājušajā gadā audzēju no jaunstādiem, bet šogad gribu izmēģināt, kas iznāks no pašas vāktām sēkliņām.
Aprīlī sēšu arī melones un arbūzus, jo līdz gatavam stādam, ko var stādīt uz lauka, no sējas paiet 30–35 dienas. Tiem vajag siltu zemi, un sēt agrāk nav vērts. Pāraugušiem stādiem ir pat grūtāk ieaugties un ražot nekā mazākiem stādiņiem. Katru gadu izmēģinu vairākas jaunas šķirnes. Pirms gadiem trīsdesmit, kad mēs ar brāli vēl bijām mazi, mēģinājām audzēt siltumnīcā, bet tagad tikai laukā. Ja gadās tik labs gads kā, piemēram, 2021., ar karstu vasaru un garu, siltu rudeni, izdodas fantastiska meloņu un arbūzu raža. Bet pats pirmais arbūzs, kas parasti ienākas jau uz manas meitas Martas vārdadienu 27. jūlijā un izdodas vienmēr, arī sliktos gados, ir ‘Zloto
Wolicy’ ar dzeltenu miziņu.
Var teikt, ka slavena jūs kļuvāt ar tomātiem. Varējāt sēdēt uz tomātiem kaut visu mūžu…
Katru gadu stādu piedāvājumā ir vairāk nekā 100 šķirņu stādu, pagājušajā gadā bija 132. Nolēmām, ka tomātu augļus gan vairs neaudzēsim pārdošanai, tikai sev – mūsu, vecāku un brāļa ģimenei, mēs kopā esam 11. Bet mīļākās šķirnes stādām vairāk, un mīļākās šķirnes katram ģimenē ir citas. Arī ķirštomātus, jo tie garšo bērniem. Vēl, protams, jaunās šķirnes – pāris stādu no katras, lai saprastu, kā tie uzvedas. Tā salasījās 136 stādi. Skaidrs, ka tas ir daudz par daudz. Bet kolekcijā man ir vairāk nekā 300 šķirņu, un, lai gan katru gadu apņemos vairs neko jaunu negādāt, skaidrs, ka vienmēr iekrītu. Uz standarta sarkanajiem, apaļajiem tomātiem ne. Bet testēju vērša sirdis – gan klasiskās formas, gan ačgārnās, kas izskatās kā saburzīti maisiņi. Man patīk arī divkrāsainie un vairākkrāsainie hibrīdi, un katru gadu kolekcijā nāk klāt kāds, kam labāka garša. Piemēram, pagājušajā gadā sarkanoranžais ‘Gourmansun’ – ļoti OK, gan noturīgs pret slimībām, gan arī garšīgs. ‘Brad’s Atomic Grape’ – vīnogu tipa tomāti, amerikāņu selekcijas šedevrs, nav divu vienādu tomātu, tajos parādās oranžais tonis, sarkanais, zaļganais, violetais, brūnganais – ļoti skaista varavīksne. Arī garšīga. Ļoti patika eksotiskie ‘Amethyst Jewel’ – ar plānu sārti violetu miziņu un rozā iekšpusi, maigi saldeni un gaļīgi. Labāk aug mēreni siltā, nevis ļoti karstā vasarā, jo karstumā sāk plaisāt miziņa.
Ja paskatās atpakaļ uz 12 aizgājušajiem gadiem – vai bija vērts pamest Rīgu? Vai tagad jūs darītu tāpat?
Noteikti. Vairs vispār nespēju iedomāties sevi biroja darbalaikā no deviņiem rītā līdz pieciem vakarā. Jā, brīžiem varbūt strādāju vēl daudz vairāk. Bet es strādāju sev. Zinu, kāpēc to daru. Un jūtos kā zivs ūdenī – man patīk, interesē un ne dienu nav garlaicīgi.
