Rīga -1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kā tapa durvis?
Vienkāršākās durvis lauku ēkām izgatavoja, krustām sastiprinot dēļus. Darināja arī durvis, kurām pamatā bija rāmis, ko no abām pusēm apšuva ar dēlīšiem, izkārtojot tos rakstā. Jaunāks durvju konstrukcijas veids ir rāmja durvis ar pildiņiem.
Atkarībā no rocības durvis izgatavoja saviem spēkiem vai arī pasūtīja amatniekam. Arī materiālu durvīm izvēlējās pēc iespējām – turīgs saimnieks varēja ielikt savai mājai ozolkoka durvis, tomēr galvenokārt izmantoja priedi. Tradicionāli ne koka būvi, ne arī durvis ne ar ko neapstrādāja. Lai arī ir zināmi gadījumi, kad senās dēlīšu durvis krāsotas, tas tomēr bija raksturīgāk pildiņu durvju laikam.
Kas kaitē ārdurvīm?
- Saule
Ultravioleto staru ietekmē koksnē esošais lignīns sadalās, tāpēc dēļa virsma kļūst mīksta un irdena. Ja šādai virsmai tiek klāt mitrums, rodas labvēlīgi apstākļi sēnīšu un trupes attīstībai.
- Ūdens
Mitrums koka durvīm ir vēl bīstamāks nekā saule. Tipiska vaina durvīm, kas nav pasargātas no lietus, ir sapuvusi apakšējā daļa, savukārt tekoša jumta dēļ var tikt bojāta arī durvju augšpuse. Gaisa mitruma ietekmē koka durvis var piebriest, tomēr tas vairāk raksturīgs jaunam materiālam; seno ēku koksne vairs nav aktīva, tāpēc to mēdz saukt par mirušu. Ja aiz ārdurvīm ir silta telpa, aukstā laikā pie metāla daļām, piemēram, ap naglām, veidojas kondensāts, kas veicina koksnes pūšanu. Tādā gadījumā vēlams apdares dēļus pie durvju rāmja stiprināt ar koka tapām.
Ja lietus virsū nelīs, labas koka ārdurvis kalpos divsimt un pat trīssimt gadu.
Atstāt vai mainīt?
Ja durvis ir savērpušās vai koksnes lielākā daļa sapuvusi, atjaunošana būs pārāk sarežģīta, ja vispār iespējama. Ja bojājumi nav lieli, senā ēka varēs lepoties ar atjaunotām autentiskajām durvīm. Šo darbu var uzticēt speciālistam restauratoram vai arī mēģināt tikt galā pašu spēkiem, ja ir iemaņas darbā ar koku.
Pie darba!
Ja durvīm kaut kas nolūzis, nopuvis, to aizstāj ar precīzi piegrieztu piemērotas koksnes gabalu (lieti noderēs virsfrēze), ko ielīmē ar PVA vai galdnieka līmi.
Krāsas noņemšanai labi der karsēšana ar fēnu. Kad krāsa uzpūtusies un atlēkusi, to notīra ar skrāpi. Cits pārbaudīts līdzeklis ir kaustiskā soda (nātrija hidroksīds) – stiprs sārms, ar ko jāapietas īpaši uzmanīgi. Restauratori tīrāmo priekšmetu iemērc sodas šķīdumā, tomēr parastā mājsaimniecībā, visticamāk, nebūs vajadzīgā aprīkojuma. Būs jāizlīdzas ar kaustiskās sodas kompresi – ūdenī izšķīdina sodu un biezumam pievieno miltus. Iegūto pastu klāj uz tīrāmā priekšmeta, pāri pārsedz polietilēna plēvi.
Apstrādes ilgums atkarīgs no krāsas. Piemēram, 10 gadu vecam krāsas slānim var pietikt ar 15 minūtēm.
Krāsa kļūst mīksta un ir nostumjama ar skrāpi. Arī mikroorganismi un ķirmji būs pagalam. Ar jaunāku laiku krāsām gan var gadīties, ka tās nav atdalāmas ne ar fēnu, ne ar ķīmiskiem līdzekļiem, arī smilšpapīrs nespēj tās noberzt. Tad atliek tikai ilgstoša kasīšana ar skrāpi.
Ja pazudusi atslēga, bet ir saglabājusies slēdzene, jaunu atslēgu var izgatavot bez īpašām problēmām, taču, ja nepieciešams mainīt slēdzeni vai tas jau vairākkārt darīts un koka daļa šajā vietā ir bojāta, vispirms tā jānostiprina, ielīmējot jaunu, stingru ielāpu.
Ja vajadzīgas jaunas eņģes, tās var pasūtīt kādam kalējam, bet labi der arī rūpnieciski ražotās.
Apstrāde. Durvis var vaskot, eļļot, tonēt, krāsot. Iespējas tagad ir patiešām plašas. Taču, ja ieeja ir pasargāta no saules un nokrišņiem ar kārtīgu jumta pārkari, durvis, tāpat kā senos laikos, var arī neapstrādāt, tikai jārēķinās, ka ar laiku tās notraipīsies.
