Rīga +9°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar salnām un sapņiem
«Te ir tik skaisti!» sajūsmā saucu Laurai, bet viņa, pagājusi gabaliņu tālāk, nupat ir aptvērusi, ka salnas nokodušas grozos sastādītās vasaras puķes. Sejā lasāms pārdzīvojums – daba atkal paspēlējusies ar Lauras izsapņoto skaistumu, kam bija jāpriecē visas vasaras garumā. Šis pavasaris ar salnām un lielo sausumu bijis īsts pārbaudījums. Tepat līdzās manāmi arī ūdensžurku atstātie caurumi, bet kaimiņos pāri gravai bebrs, redzams, nesirgst ar mazvērtības kompleksu un ķēries klāt lielajam ozolam.
Mēs maldāmies starp Lauras izveidotajām skaistuma saliņām – te fotostūrītis, te vēl viens, te bluķīšu taciņa mežā, te lielas māla vāzes akmentiņiem izliktā laukumā, te kolonnas majestātiski stiepjas debesīs, te krāšņās puķu dobes un sakuplojis pītais kārklu žogs. To darinājusi Laura – ilgi Pinterestā meklējusi pinuma veidu, bet beigās izdomājusi pati: «To balto šūpulīti arī uzmezgloju – kamēr ar prātu kontrolēju, pinos, bet vienā brīdī ļāvu rokām darīt, un viss notika.» Dodamies tālāk, saulē vizuļo kristāli… Kad ieminos, ka te viss tāds ciku caku, Laura apstiprina – viņa esot riktīga žagata, vajag, lai spīd un laistās, lai būtu romantiski. «Kalnā gribētu salikt vēja zvanus, lai skan, tur sastādīt mežvīteņus un vidū delfīnijas,» viņa rada vīziju pēc vīzijas. Un te jau atkal nākamā skaistuma saliņa, kuras radīšanā ieguldīts milzīgs darbs: «Veidojot zālē lielo mandalu, liku velēnas malā. Lai nebūtu tās jāved prom, nolēmu sakraut kaudzē, izveidojot pakalnu, taču rezultāts izskatījās pēc kāzu tortes lauka vidū,» smejas Laura. «Tāpēc nozāģēju lazdas un appinu apkārt…»
Citi lasa
Nereāls sapnis un liktenīga sakritība
Desmit hektāri – tik liela ir platība, kurā Laura darbojas viena ar savas ģimenes un draugu atbalstu. Šo īpašumu viņa nomā no florista Valtera Ozoliņa, kurš sadzirdējis Lauras brīnišķīgo ieceri – radīt iedvesmas dārzu – un atbalstījis, iznomājot sev piederošu zemes gabalu. Puķes galvā Laurai ir jau sen – desmit gadu viņa strādājusi ziedu vairumtirdzniecības bāzē, kur izveidojusi floristikas nodaļu, vēl pirms tam vadījusi savu ziedu veikaliņu Taureņi pakrūtē. «Man ļoti patika mans darbs – domāt un meklēt, ko skaistu piedāvāt Latvijas ziedu veikaliem, bet, gadiem ritot, pamazām radās vēlme darīt kaut ko jēgpilnāku, kam būtu saistība ar vides radīšanu. Sirdī gribējās lauku māju, taču ģimenes māja Pierīgā jau ir uzcelta, dārzs iekopts, visa loģistika ar trijiem bērniem sakārtota – nekāda iemesla, lai izrautu ģimeni un dotos citur. Skatījos dažādus zemes īpašumus, lai gan finanšu nebija, un turpināju sapņot par vietu, kur varētu radīt… Tas būtu dārzs, kurp cilvēki varētu braukt iedvesmoties radošām idejām, redzēt dabā augus, ko piedāvā Latvijas stādu audzētavas, izvēlēties dažādas vietējo meistaru darinātas dārza lietas, piedalīties radošās meistarklasēs un vienkārši baudīt. Kad izstāstīju par savu ideju Valteram Ozoliņam, viņš teica, lai aizbraucu un apskatos zemes gabalu Sējas novadā. Viņi abi ar sievu savulaik iegādājušies šo zemes īpašumu, paspējuši saskaņot būvvaldē svinību mājas projektu, izrakt divus dīķus, iestādīt 1800 hortenzijas, nopirkt vāzes, kolonnas, taču tad radusies iespēja piepildīt senu sapni par muižu – izsolē nonākusi Nordeķu muiža, un nu Valtera ģimene visu savu enerģiju iegulda tās restaurēšanā.»
Kalns mani salauza
Kad 2021. gada oktobra beigās Laura uz šejieni atbrauca, paskrējusi garām hortenziju laukam. «Tās bija nekoptas, negrieztas, ieaugušas dziļā zālē. Bridu pa zāli un domāju – nē, nē! Kā es te, svešā zemē… Tad iegāju mežiņā, uzkāpu kalnā, un… tas kalns mani salauza. Sapratu – otrreiz man šādas iespējas nebūs! Nolēmu mēģināt – sāku ar lielu apņēmību, entuziasmu un droši vien arī ar ļoti lielām ilūzijām,» smejas Laura. Tā kā sākotnējā ideja bija izveidot sadarbību ar Latvijas stādaudzētavām, sākusi ar visām sazināties, taču atsaucība nav bijusi liela, tomēr Laura vēl aizvien turpina meklēt atsaucīgos. Pieteikusies arī dažādiem projektiem, lai iegūtu finansējumu savas idejas attīstīšanai, bet tad sapratusi, ka negrib, lai projekts pāraug biznesa plānā, kura svarīgākais mērķis ir nopelnīt. Devusies arī uz Saulkrastu novada pašvaldību, parādījusi skices, pastāstījusi par iecerēm. «Domes priekšsēdētājs man kādā brīdī prasīja: vai vienradži arī būs? Tik rozā un utopisks laikam viss izskatījās! Teicu, ka būs,» pasmaida Laura. Pēc vairākiem mēnešiem, kad viņai pasniedza atzinības rakstu Par jaunas kultūrvides radīšanu Saulkrastu novadā, domes priekšsēdētājs atzinis – nav ticējis, ka viņai izdosies realizēt savu ideju, un Laura ir pierādījums tam, ka ar neatlaidību un smagu darbu daudz ko var izdarīt.
«Atceros, ar lūgumu mani atbalstīt vērsos arī pie kādas lielas kokaudzētavas īpašnieka. Viņš prasīja, vai man ir bagāts tēvs vai vīrs, un bija ļoti skeptisks par manu ideju – tas neesot nopietni… Bet, kad satiku viņu šopavasar, teica: «Visu cieņu, to es no jums nebiju gaidījis! Man patīk cilvēki, kas dara! Un redzu, ka jūs darāt. Kā varam jums palīdzēt?» Laura atzīst, ka tas bijis viens no jaudīgākajiem komplimentiem viņas mūžā. Un nu lielajam hortenziju dārzam, kurā auga tikai astoņas šķirnes, dīķa pretējā krastā piepulcējusies sešdesmit piecu dažādu hortenziju šķirņu kolekcija, kas papildināta ar krāšņām bārbelēm, fizokarpiem un grimoņiem.
Gribu paveikt neiespējamo
Kad prasu Laurai, vai viņa kādreiz vienatnē apsēžas pie mazā namiņa, pie kura šobrīd abas saulē cepināmies, lai pavērotu apkārtni un izbaudītu paveikto, viņa pasmaida: «Nekad! To melno darbu te ir tik ļoti daudz! Reizēm liekas – labāk būtu sēdējusi savā komforta zonā, un visai ģimenei būtu labi un ērti, štrunts par maniem sapņiem! Iestādi dobē pie mājas puķes un aizmirsti tos! Nenoliegšu, esmu izsitusi ģimenei pamatu zem kājām – mazinājusi gan ģimenes labklājības, gan miera līmeni, jo dārzā ieguldām gan naudu, gan ļoti daudz laika un enerģijas. Kamēr plosījos pa savu piemājas dārzu, ģimene varēja šūpoties šūpuļtīklos un baudīt mājas idilli, bet tagad es iesaistu visus – vīru, bērnus. Un viņi reizēm prasa – vai tiešām nevaram palikt mājās? Kāpēc mums katrās brīvdienās kaut kur jābrauc? Manam vecākajam dēlam Kristoferam ir astoņpadsmit gadu, un es negribu sabojāt attiecības ar viņu, tāpēc cenšos lūgt viņa atbalstu ne biežāk kā reizi nedēļā. Gabrielai ir pieci gadi, bet Rūdolfam – desmit. Viņš ir komunikabls, dodas cilvēkiem līdzi kā gids,» stāsta Laura.
«Vai man kādreiz gribējies padoties? Protams! Vēl aizvien ir paklupienu brīži. Ne tāpēc, ka man būtu fiziski smagi, bet finansiālu iemeslu dēļ. Kamēr pati roku un stādu, jo nav naudas, lai samaksātu citam par darbu, nevaru virzīt savu lielo ideju uz priekšu. Slodze ir liela, un dienas beigās man vienalga jādomā, par kādu naudu ieliet benzīnu, lai no Pierīgas varētu nākamajā rītā atbraukt uz šejieni. Tas brīžiem sit korķus ārā, ik pa laikam spļauju debesīs un Dieviņam prasu – kāpēc man iedevi tādu ideju, ja nav resursu, lai to realizētu? Gribu paveikt neiespējamo – bez finansiāla starta kapitāla uztaisīt kaut ko grandiozu!»
Mani vada misijas apziņa – rādot ar savu piemēru, aicināt ikvienu sakārtot savu apkārtni, attīstīt sevī radošumu. Un, protams, arī tas, ka cilvēki te var atpūsties, gūt prieku, uzlabot savu mentālo veselību. Nenoliegšu – man ir mērķis arī nopelnīt, lai varētu pilnveidot dārzu un arī lai spētu uzturēt savu ģimeni. Vīrs mani ļoti atbalsta, un, šķiet, pirmo reizi viņš noticēja, ka kaut kas var sanākt, kad pērn hortenziju ziedēšanās laikā sarīkojām Iedvesmas dienu un sabrauca 150 sajūsmā spiedzošas sievietes. Tas bija īsts vasaras dopings!
Sniegā un dubļos iestādīt pavasari
Līkločiem laukā aizvijas tulpju upe, domas kavējas mandalā, kas izveidota zālē, un riņķo milzīgajos sīpolpuķu apļos… Janvāra pirmajās dienās Laura te, sniegā un dubļos, stādīja tūkstošiem tulpju sīpolu. Lai īstenotu savu jaunāko ideju, rudens pusē viņa bija aizrakstījusi lielajiem tirdzniecības centriem vēstuli ar lūgumu ziedot neizpārdotās sīpolpuķes. Novembra beigās, kad atsaucās liels uzņēmums, jau bija uznācis sals un sasnidzis sniegs, taču Laura izmantoja atkusni un kopā ar vecāko dēlu tomēr paspēja iestādīt pavasari. «Bija dramatisks laiks, taču stādot visu laiku man pa galvu malās doma, ka tulpju ir par maz – lai būtu efekts, vajag vairāk! Vienlaikus sevi kušināju – dullā, attopies, pietiek!» Kad pēc dažām dienām Laurai piezvanīja no kāda dārzkopības internetveikala, viņa nespēja atteikties no lielā dāvinājuma – trīsdesmit kastēm, ap divsimt tulpju sīpolu katrā. Vēl vairāk – kad uzcepusi kūku un braukusi teikt paldies, saņēmusi dāvanā vēl astoņdesmit kastes. «Sapratu, ka tik daudz sīpolu nespēšu ierakt, tāpēc izlēmu tos aprakt ar zemi. Nošķūrēju sniegu, sazīmēju dobes kontūras, visu nedēļu taisīju dobes… Paveicās ar laikapstākļiem, atbrauca palīgi, un paspējām visu izdarīt,» stāsta Laura, stāvot starp dažādu krāsu ziedošajiem tulpju apļiem. Dažas nedēļas vēlāk viņa man atsūta bildes, kas uzņemtas no putna lidojuma, liekot kārtējo reizi noelsties apbrīnā – kā vispār ir iespējams ziemā un aukstumā kaut ko tādu radīt?
Mērīt sevi milimetros, nevis metros
Tā viņa ik rītu te ierodas… Vispirms aizved bērnus uz dārziņu un skolu, tad mēro garo ceļu no mājas Pierīgā līdz Sējai – steidz atkal stādīt, ravēt un dekorēt, paralēli uzņemot viesus, un vakarā dodas atpakaļ… «Man ir liels prieks, ka cilvēki brauc un viņiem te ļoti patīk. Ir svarīgi novērtēt padarīto, nepērt un nešaustīt sevi par to, ko neesmu paspējusi izdarīt. Es taču redzu – tur kaudze nav aizvesta, tur zari nav aizvākti, tur nezāles jau sākušas dīgt. Redzu, bet cenšos pateikt sev, ka viss ir tapšanas procesā, un novērtēt, ka šodien esmu tikusi tik tālu un pēc dažām dienām būšu tikusi vēl tālāk. Jo nekas nenotiek ātri – kā pēc burvja mājiena. Man ik pa laikam galvā drillējas Arstarulsmirus dziesmas Pa milimetram vārdi: «Un nemanīt mums izmaiņas, kas notiek milimetros, kamēr mēs mērām sevi metros.» Protams, kad atceros, kā te bija pirms gada, ir daudz padarīts! Mazā namiņa priekša ir sakārtota, gribu uztaisīt tam vēl zaļo jumtu ar sukulentiem. Sapņoju par skaistu stikla siltumnīcu ar terasi, kur organizēt radošās darbnīcas. Dīķī ir ieaugušās visas trīs ūdensrozes, kuras simboliski iemetu pirmajā rudenī, – lai projekts top! Kūlas vietā jau sen ir zāliens. Mežiņš ir iztrimmerēts, izzāģēts, iztīrīts. Redzi tos divus ozolus?» Laura pamāj tālumā. «Gribu tur iztīrīt un starp diviem jaudīgiem kokiem izveidot spēka vietu, kur organizēt kāzu un kristību rituālus.»
Uz priekšu ar drosmes krellēm
Laura bieži dzird ierosinājumus, ka te jārīko talkas, lai darbi ātrāk ietu uz priekšu. Viņa tās rīkojusi un rīkos, taču atsaucība pagaidām ir neliela. «Tomēr es noteikti nevaru sūdzēties! Paskat, pilnīgi svešs cilvēks man uzdāvina piecdesmit peonijas! Mulčas uzņēmums Lojā uzdāvina divdesmit kubus… Kā gan es varu teikt, ka man nav Visuma, Dieva un cilvēku atbalsta? Man ir ļoti liels atbalsts! Šīs zemes īpašnieka sieva Ziemassvētkos man uzdāvināja pērlīšu krelles – drosmes krelles. Brīžiem domāju, ka varbūt patiešām vienīgais, kā man pietrūkst, ir vēl vairāk drosmes un ticības sev. Esmu sapratusi, cik ļoti cilvēkiem pietrūkst šādu vienradžu stāstu – redzēt, ka otram ir izdevies, jo tā mēs iegūstam ticību, ka arī paši varam paveikt vairāk. Ceru, ka kādreiz viss notiks kā pēc burvja mājiena, bet pagaidām es turpinu meklēt gaismu sevī, dodos milimetru pēc milimetra, soli pa solim, ar lāpstu, ķerru, trimmeri, zāģi un šķērēm sava sapņa virzienā.»
