Rīga +12°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kur sakņojas bailes no novecošanas?
Dziļākajā līmenī novecošana liek domāt par to, ka šī dzīve reiz beigsies, un bailes no vecuma ir arī bailes no nāves. Mums visiem ir raksturīga trauksme, domājot par nezināmo, neprognozējamo. Mēs zinām, ka reiz no šīs pasaules būs jāaiziet, bet nezinām, kā tas būs un kas notiks pēc tam. Taču ar bailēm no novecošanas ir saistīts vēl kāds aspekts.
Mūsu bioloģiskā programma – atstāt pēc sevis pēcnācējus – ir ieprogrammēta gēnu līmenī.
Un tieši šis bioloģiskais aspekts ir kā bāze, kādēļ cilvēkam vajag partneri. Taču, lai pie tā tiktu, ir jānodod vēstījums, ka es deru sugas turpināšanai. Tāpēc ir svarīgi apzināties, ka es patīku, mani izvēlēsies. Savukārt novecošana nes sev līdzi vēstījumu, ka cilvēks vairs bioloģisko funkciju nespēj veikt – un tad var attīstīties instinktīvas bailes nepatikt, palikt bez partnera.
Tās gan lielākā mērā ir raksturīgas kultūrās, kuras vairāk orientējas nevis uz cilvēka individualitāti kā vērtību, bet gan uz vērtīgumu salīdzinājumā ar citiem sabiedrības locekļiem. Šajās kultūrās tiek uzturēts stereotips, ka ir labi būt jaunai, skaistai, ar nevainojamu ķermeni. Un šis jaunības kults, visticamāk, mazumā neies, jo tā pamatā ir biznesa ideja. Uztura bagātinātāji, injekcijas, kas ādai liek izskatīties jaunākai, plastiskās operācijas – par to sievietes ir gatavas maksāt milzu naudu, ja vien no sirds tic, ka jaunai būt ir labi.
Vēl vairāk – biznesa apsvērumu dēļ sabiedrībā tiek uzturēts mīts: ja tu vairs neizskaties jauns, tu esi zaudējis daļu savas vērtības.
Šie mīti gan vairāk ir raksturīgi Rietumu kultūrai. Piemēram, klasiskajā Ķīnas kultūrā vislielākā vērtība ir gudrībai un viedumam, bet tā piemīt cilvēkam, kas ieguvis dzīves pieredzi un līdz ar to spēj pasauli izprast dziļāk. Šajās kultūrās vecumam ir pievienotā, nevis zaudētā vērtība.
Tā kā dzīvojam multikulturālā pasaulē, jautājums par to, kura dzīves filozofija katram tuvāka, ir individuāls. Taču viens ir skaidrs: jo lielāka sabiedrības daļa savas pamatvērtības saistīs ar vizuālo jaunības tēlu, jo biežāk cilvēkos parādīsies bailes novecot.
Trešais aspekts, kur meklēt cēloni bailēm novecot, saistīts ar eksistenciāliem jautājumiem: ko esmu savā dzīvē paveicis? «Šos jautājumus var uzdot eksternāli un internāli. Eksternāļi jautās: ko pasaule man ir devusi? Savukārt internāļi jautājumu fokusēs citādi: ko es pats esmu devis pasaulei?» stāsta psiholoģe Dace Bērziņa. Jo cilvēks vairāk ir orientēts eksternāli, jo vairāk viņš tiecas pēc ārējām vērtībām un sevi salīdzina ar citiem. Arī bailes no vecuma eksternāļiem būs lielākas, jo viņi jūtas vairāk atkarīgi no citiem un bezpalīdzīgāki spējā ietekmēt savu likteni.
Vecums un vērtības
Eksistenciālās psihoterapijas virziena aizsācējs Viktors Frankls izšķir triju veidu cilvēciskās vērtības, kas cilvēkam liek apzināties savas dzīves jēgu. Pirmā ir atstāt aiz sevis ko taustāmu: uzcelt māju, iekopt dārzu, uzrakstīt grāmatu. Otra vērtība ir saistīta ar to, ko no sevis mēs ieliekam citos cilvēkos. Piemēram, mediķi, sociālie darbinieki, dažādos dienestos strādājošie parasti neatstāj aiz sevis taustāmas lietas, bet citiem cilvēkiem rada drošību, ir viņiem palīdzējuši.
Šī vērtība ir saistīta arī ar bērnu audzināšanu, jo tieši viņi tālāk nes arī savu vecāku ieaudzinātās vērtības.
Trešais svarīgais cilvēciskais aspekts ir savas attieksmes, sava mugurkaula saglabāšana. Otrā pasaules kara laikā Viktors Frankls bija ieslodzīts vācu koncentrācijas nometnē, viņš apzinājās, ka šajos apstākļos viņš savu un citu cilvēku dzīvi radikāli ietekmēt nespēj un vienīgais, kā viņš var saglabāt savu cilvēcisko seju, ir saglabāt noteiktu attieksmi pret notiekošo: tu vari mani fiziski iznīcināt, bet nevari garīgi sagraut. Psihoterapeits norādīja, ka attieksmes vērtība kļūst ļoti svarīga tajās situācijās, kad apzināmies, ka mēs riskējam ar savu drošību.
Kā liecina novērojumi, ja cilvēks savā dzīvē daudzmaz realizē visas trīs šīs vērtības, viņam nav bail novecot, jo viņš savai dzīvei ir atradis jēgu.
Skrienot pēc jaunības
Kā jau minēts, bailes no novecošanas vairāk raksturīgas eksternāli orientētiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka vērtības jāmeklē ārpus sevis. Ja sabiedrībā tiek uzturēti mīti par jaunību kā vērtību, bet cilvēkam trūkst kritiskās domāšanas, viņš šīs idejas pieņem automātiski, neizvērtējot. Tad novecošanās patiesi var šķist kā katastrofa.
Smagi piedzīvot pirmās novecošanas pazīmes var būt arī cilvēkiem, kas dzīvojuši pēc principa: tagad es papriecāšos, pabaudīšu dzīvi, bet nopietnās lietas sākšu darīt kaut kad vēlāk. Kad pienāk 35, 40, 45 gadi un cilvēks saprot, ka pēc sevis neko nav atstājis, sākas smaga eksistenciāla krīze, jo rodas jautājums: kāpēc es vispār dzīvoju?
Šiem cilvēkiem ir izteiktas bailes novecot, viņi arī pieķeras mītam, cik labi būt jaunam, jo tas palīdz attālināt laiku, kad vajadzēs sev atbildēt uz eksistenciāliem jautājumiem.
Ja nav cita satura dzīvei, ja sieviete sevī nesaskata citu vērtību kā vien ārējo skaistumu, viņa vēlēsies izmēģināt it visu, ko šobrīd piedāvā skaistumkopšana un medicīna.
«B.Fontenels ir teicis – nav nekā nožēlojamāka par tās sievietes dzīvi, kura sava mūža laikā ir pratusi būt vienīgi skaista. Jo vecums pienāks visiem, tam nav iespējams turēties pretī. Tāpēc meitenēm tik svarīgi ir mācīt atrast dzīvē līdzsvaru, palīdzēt saprast, ka viņas tēls veidojas gan no ārējā skaistuma, gan iekšējām vērtībām, jo tieši pēdējās būs tās, kas radīs pamatotu izjūtu, ka dzīve nav nodzīvota velti,» stāsta Dace Bērziņa.
Par bailēm no vecuma liecina arī realitātes nepieņemšana – cilvēks 40, 50 gadu vecumā tiecas būt kopā ar divdesmitgadniekiem, cenšas uzturēties viņu kompānijās, pieņemt viņu runas un ģērbšanās stilu.
Taču par bailēm no vecuma liecina ne tikai dzīšanās pēc jaunības, bet arī pretēja situācija, kad cilvēks saka: es jau esmu vecs, man neko vairs nevajag.
Panika par nāves tuvošanos ir tik liela, ka tā neļauj dzīvot. Šajā gadījumā sievietes teiks, ka jaunu frizūru un kleitu viņai nevajag, jo ko nu vairs… Ar runām par pagājušo dzīvi un nāves tuvošanos var paiet divdesmit gadu. Cilvēks atsakās pilnvērtīgi dzīvot šeit un tagad tieši baiļu dēļ. «Gan dzīvošana, runājot par miršanu, gan izlikšanās, ka vienmēr būšu jauns, ir vienas medaļas divas puses. Un abām pamatā ir bailes novecot,» saka Dace Bērziņa.
Kā skaisti novecot?
Teiciens – skaisti novecot – sevī ietver realitātes akceptēšanu. Tad cilvēks apzinās, ka darbaspējas mazinās, vizuālais tēls mainās, fiziskās iespējas iet mazumā, bet vienlaikus to pieņem, dzīvojot šeit un tagad, nevis domājot par to, kā gribētos, lai būtu. Pieņemot realitāti, parādās spēja arī saskatīt, cik daudz pozitīvā ir tajā, ka es novecoju.
Jo gudrība nenāk ne sešpadsmit, ne divdesmit gados, tā nāk ar katru jaunu pieredzi.
Ar gadiem nāk ne tikai zināšanas, bet arī izpratne par pasauli. Jauns cilvēks var būt zinošāks par daudziem veciem cilvēkiem, bet viņš nebūs dzīves gudrāks tikai tāpēc, ka viņam trūkst pieredzes. Spēja saskatīt, ko es iegūstu, mazina bailes no novecošanas. Ir teiciens: par velti šajā pasaulē ir tikai siers peļu slazdā, bet arī tas tiek tikai otrajam ēdējam. Tā ir nobrieduša cilvēka apzināšanās, ka mēs dzīvē nemēdzam iegūt, ja kaut ko nezaudējam.
Taču, kad vairāki gadu desmiti aiz muguras, var novērtēt, ko esmu sasniedzis, apzināties, ka man ir iespēja katru dienu vēl kaut ko piedzīvot, redzēt, izdarīt.
Pie skaistas novecošanas pieder arī rūpes par savu ķermeni un ārējo izskatu, bet to pavada skaidra izpratne, ko es vēlos un ko man nevajag. Piemēram, pie friziera un kosmetologa aiziešu, arī sportošu, jo vēlos būt aktīva un savos gados vēl daudz ko ieraudzīt, bet plastisko operāciju gan neveikšu, jo man nav brīva laika, kad dziedēt rētas. Tai laikā es labāk darīšu ko tādu, kas rada man gandarījumu un no kā arī citi kaut ko gūst.
Arī pašironija par gadiem liecina par realitātes pieņemšanu. Protams, iztēles bailes no nezināmā saglabājas, jo cilvēka būtība ir pārlaicīga un tā liek sev pavaicāt: kā tas būs, kad manis vairs nebūs? Taču cilvēkam, kas dzīvo ar domu, ka pietiekami daudz savā dzīvē ir izdarījis un piedzīvojis, nav pārmērīgas bailes no nāves un novecošanas. Tad parasti atveras otrā elpa un cilvēks vienkārši sāk dzīvot konkrētai dienai. Dzīvojot šodienai, cilvēks to spēj vairāk izbaudīt.
«Mēdz teikt, ka vecie cilvēki dzīvo atmiņās, bet viņiem tā ir sava veida atskaite par to, kas ar viņiem dzīvē ir noticis, ka bijis vērts dzīvot,» stāsta psiholoģe.
Domājot par vecumu, četrdesmitgadnieki un piecdesmitgadnieki mēdz raizēties, ka ar laiku varētu tikt izstumti no profesionālās vides. Patiesi – 90. gados tā notika, taču tā vairs nav mūsdienu realitāte, ja runa ir par savas jomas profesionāļiem. Ja cilvēks visu mūžu ir mācījies un godprātīgi strādājis, viņa profesionālā pieredze tiek ļoti augstu vērtēta. Protams, ja cilvēks pēc augstskolas pabeigšanas savas zināšanas gadiem nav papildinājis, viņš ar laiku var tikt izstumts no darba tirgus. «Tāpēc jau laikus jādomā par to, ka pēc desmit un divdesmit gadiem būs svarīgāk, ka es nevis izskatos jauns, bet esmu sasniedzis savā profesijā vajadzīgo kompetenci,» uzsver Dace Bērziņa.
Lai, atskatoties uz savu dzīvi, nekas nebūtu jānožēlo, ir svarīgi saprast savas vērtības.
Būs sievietes, kas nav laidušas pasaulē bērnus, bet būs nodzīvojušas skaistu, profesionāli piepildītu dzīvi un aiz sevis atstājušas ko citu vērtīgu. Tāpat būs sievietes, kas nebūs realizējušās profesionāli, bet apkārtējie cilvēki būs no viņām daudz guvuši. Un būs sievietes, kam svarīgs piepildījums būs gan darbā, gan ģimenē. Turklāt šīs sievietes vienlaicīgi var būt arī jaukas, šarmantas, kaut ne perfektas savā skaistumā. Tāpēc pašai ir būtiski saskatīt, kur tad ir tā tava dzīves vērtība. Jo gatavas receptes nav.
Viedokļi
Dzīvot priekā
Ārsts, rakstnieks, medicīnas ciguna pamatlicējs Latvijā, skolotājs Igors Kudrjavcevs:
«Cīnīties ar to, kas noteikts no dabas, ir pilnīgi lieki! Cita lieta, ka mums visiem vajag rūpēties par savu ķermeni. Piemēram, ciguns māca, kā masēt nieres, vēderu, punktus, kas atbild par skaistumu ķermenī un kas aktivizē hormonus, un līdz ar to liek sievietei justies jaunākai.
Ar gadiem cilvēki iegūst pieredzi, viņu prāts ir attīstījies, viņi kļuvuši mierīgāki – tie ir lieli ieguvumi. Daudziem vīriešiem patīk sievietes, kas ir pieredzējušas, kas daudz zina, kas nav emocionāli nenobriedušas un neprognozējamas. Tajā ir liels skaistums.
Mēdz teikt, ka, skatoties acīs, var pateikt, cik cilvēkam ir gadu, jo psiholoģiskais vecums atšķiras no tā, kas redzams pasē.
Iekšējo jaunību nodrošina spēja brīnīties, kā jauna radīšana un kā jauna mācīšanās. Tāpēc jo īpaši man patīk ciguns, jo tas apvieno garīgumu un kustības, atjaunojas smadzenes, tās sāk ražot jaunas cilmes šūnas – tas prātu padara skaidru un ātru. Ja dzīve ir interesanta, asinīs veidojas endorfīni – vielas, kas mums rada laimes izjūtu. Bet tā rūpējas par to, lai kaulu saistaudi kļūtu stiprāki un tīri vizuāli labāk izskatītos mūsu āda.
Ja dzīvojam ar baudu, protams, tik un tā var redzēt, ka mums vairs nav septiņpadsmit, bet tas nav nekas īpašs. Teiksim, Sofija Lorēna un Katrīna Denēva arī nav vairs jaunas, bet tik un tā ir šarmantas un viņās gribas iemīlēties. Jo katrā vecumā ir savs skaistums.
Gan sievietes, gan vīrieši ir teikuši, ka līdz ar gadiem viņi spēj dzīvi izbaudīt arvien labāk, un tas nav nejauši, jo organismā hormonu līmenis vairs nav tāds, kāds tas bija divdesmit gados.
Tas cilvēkam vairs neliek steigties. Zinu pēc savas pieredzes, ka gadi sev līdzi nes daudz patīkamā. Tāpēc turi sevi formā un piepildi savu dzīvi, lai iekšējā saulīte kļūtu arvien spilgtāka. Interesējies par jaunām lietām, esi aktīva un, lai veicinātu asinsriti, masē svarīgos ķermeņa punktus – tas viss ļaus justies labi, un tas ir tik vienkārši!»
Svarīgi rituāli sev
Ģimenes terapeite Aina Poiša:
«Jaunības aiziešana ir zaudējums, un tas cilvēkam ir jāizsāp, no tā ir jāatvadās. Novecošanas procesu nevar apturēt, jo mainās gan hormonālā sistēma, gan visi iekšējie organisma procesi, un jāsaka atklāti: raudāt gribas, kad to pirmoreiz pamani. Bet jaunību ir jāprot pavadīt. Tālāk nepieciešams atrast sev jaunu atbilstīgu tēlu: tu nevelc rozā svārkus, bet nepārvērties arī tikai par sievieti, kas pilda kādu vienu funkciju, piemēram, esi tikai laba ome.
Tu nedzenies pakaļ jaunībai, bet savos gados ģērbies pietiekami interesanti. Un tas nav tikai sevis dēļ!
Tā ir liela dāvana, ja meita var ieraudzīt, ka viņas māte ir sieviete visos vecumos, tā viņa iemācās sievišķību. Vienalga, cik ir gadu, tu aizej pie friziera un sakop nagus – tā ir elementāra pašaprūpe.
Tā ir liela māka baudīt to, ko sniedz iegūtā dzīves pieredze, un nesērot par to, kā vairs nav. Ir jāpieņem tas, ka ar gadiem mūsu ķermenis un gars prasa mierīgāku ritmu, jo mums arvien svarīga kļūst mūsu sirds un dvēseles, nevis fiziskā dzīve. Tāpēc ir tik svarīgi ieviest rituālus, lai sevi sagatavotu gaidāmajai dienai. Piemēram, lai es labi justos, man katru rītu nepieciešams pavingrot.
Protams, dzīves straujais temps dzen mūs uz priekšu, bet tāpēc jāizveido savi rituāli, jānodrošina brīži, kuros varu būt mierīga un rūpīga pret sevi un kuri man atnes spēku.
Tās sievietes, kas māk par sevi parūpēties savā intīmajā telpā, kur ir vingrošana, lasīšana, interesēšanās par aktualitātēm kultūras dzīvē, ir interesantas arī apkārtējiem sociālajā vidē. Bet, ja esi interesanta, apkārtējiem vairs nav svarīgi, cik tev ir gadu. Jo jūs runājat vienā valodā. Jaunajiem nevajag kādu, kas moralizējot noskatās no augstiem plauktiem. Patiesībā šāda attieksme ir signāls, ka cilvēks dzīvo pagātnē un nepieņem ne šo laiku, ne savu vecumu.»
