Rīga +1°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Lēnām uzlieku cepumu viņam uz deguna. Manī pazemīgi veras brūnas acis un gaida komandu, kad atļaušu to apēst. Es ieturu garu pauzi. Suns jātur paklausībā, gana jau iztrakojās, kad mētāju bumbiņu un viņš to veikli pienesa, lai pēc tam atkal meklētu pa visu dzīvokli! Redzu, ka viņa nāsis satraukumā viegli trīc, un es izbaudu šo mirkli. Kad atskanēs komanda «Ņem!», viņš pametīs gardumu gaisā un centīsies to notvert zobos. Nu jau viņš ir ietrenējies un tas sanāk tīri labi, bet sākumā bieži vien nācās drupatās izšķīdušo cepumiņu laizīt no grīdas.
Lēni malkoju vīnu un ēdu tieši man gatavotās maizītes un salātus. Vīns ir labs. Pēc stresa pilnās dienas sāku pamazām atslābt. Pieveru acis un tad atjēdzos, ka uz grīdas tupošais vēl nav ticis pie sava cepuma. Pār vīna glāzes malu veros uz viņu un redzu, kā nepacietībā tiek rītas siekalas, acīm nenovēršoties no manas mutes. Viņš gaida komandu. Labi, es šodien esmu sirsnīga un nemocīšu viņu. Iesaucos «Ņem!», cepums apmet gaisā slaidu loku un pazūd mutē. Skaists skats! Šoreiz tas nenokrita, un man par to prieks – ne visai patīkami redzēt, kā piemīlīgs vidējā posma vadītājs savā smalkajā uzvalciņā rāpo pa grīdu un uzlasa drupatas bez roku palīdzības. Viņš ir pedants un atzīstas, ka pirms tikšanās grīdu mazgājot visnotaļ cītīgi, jo esot nepatīkami, ja mutē nonāk smiltis.
Jā, man ir vīrietis – suns. Jau otrais.
Pirmais bija liela auguma, kaut kāda Aizkaukāza šķirne. Mazliet baidījos, kā viņu varēs savaldīt, izvedot pastaigā… tomēr bažas bija veltas, 190 cm garais vīrietis paklausīgi atnesa paša pirkto kakla siksniņu, un man tikai vajadzēja to viņam aplikt. Šis suns bija labi situēts, un viņa paša pirktā pavadiņa bija elegants ādas pinums skaisti brūnā tonī. Mūsu pastaiga notika tepat, Biķernieku mežā… rudens vakara tumsa no īstu suņu staidzinātājiem slēpa to, ka šis staltais vīrietis iet manā pavadā. Tiešā un pārnestā nozīmē. Viņam tika atļauts apostīt koku, kur bijuši citi suņi un tad ar asu pavadas rāvienu es suni atgriezu realitātē, kur nav paredzēts bez saimnieces akcepta aizkavēties pie katras priedes. Mirkli es mazliet baidos, jo vīrietis ir liels, mežs ir tumšs, tuvumā neviena nav. Bet viņš ir izglītots un labi audzināts lopiņš, kurš pat domās neiedrošinās pretoties saimniecei. Kundzei. Viņš ir iejuties lomā un elso ar izkārtu mēli, es ik pa brīdim aizgriežos, lai bez skaņas smietos, dīvainās kustībās izkustinot žokli. Tad man kļūst vieglāk, un es atkal varu ar cietu seju dot komandas.
Ja suns kaut ko dara nepareizi, saimnieks to pavelk vai parauj aiz pavadas. Ticiet, ir jautri braukt melnā Porsche Cayenne (cik banāla izvēle!) un ik pa laikam ar pavadiņas rāvienu regulēt, uz kuru pusi vadītājam, atvainojos, sunim stūrēt.
Pirmoreiz tiekoties, viņš mani aplaimoja ar pamatīgu rožu pušķi. Bet tas nebija vajadzīgajā tonī, un vīrietis saņēma nevis manu smaidu, bet gan pārmetumus. Kundze, es nezināju, kundze, es noteikti nopirkšu īsto krāsu, tikai ļaujiet man jūs vēlreiz satikt, kundze! Kad viņš noliecās pie manām kājām, lai nobučotu apavus un tādējādi izrādītu padevību, es nopriecājos, ka uz tikšanos uzvilku jaunākos zābaciņus. Lai tur vai kā, tomēr negribētos, ka tiek bučoti jau panēsāti apavi – tas neatbilstu kundzes statusam.
Vai man tas patika? Nē. Bet ļoti uzjautrināja un palīdzēja noņemt 2007./2008. gada krīzes radīto spriedzi, vienlaikus uzlabojot materiālo stāvokli ar verga nestajām dāvanām. Ir taču patīkami no pastaigas svaigā gaisā atgriezties ar 50 eiro («nopērc sev šampanieti pati») vai lielākas summas dāvanu karti. Un nekādas ķermeniskas saskarsmes, gandrīz kā tāds psihoterapijas seanss.
Kāds tad viņš ir – vīrietis, kurš vēlas pakļauties? SKDS diezin vai ir veicis kvantitatīvos vai kvalitatīvos pētījumus, arī fokusa grupas noteikti nav rīkotas. Tāpēc varu izteikt tikai to, ko pati esmu novērojusi… Tas vairumā gadījumu ir vīrietis, kuram darbā pakļauti cilvēki un tos viņš ikdienā vada skarbi un bez atlaidēm. Tomēr ir arī tādi, kuriem vienīgais vadāmais ir sieva un bērni, kuriem tiek visa reāli neesošā varenība.
Kā bērnam, kurš iztrakojies ieritinās mammas klēpī, tā šiem lēmuma pieņēmējiem laiku pa laikam gribas justies izkomandētiem, izrīkotiem un pat mazliet pazemotiem. Nekas nav jādomā pašam, visu pasaka priekšā – izpildi tikai. Kundze dod komandas – ko, kur, kā – un vergs izpilda.
Nav erekcijas? Sods. Neprasmīgi darbojies ar mēli? Sods.
Neizrādīji sajūsmu par iespēju tikt paņemtam no aizmugures un nebiji sagatavojis tam nepieciešamās lietas? Atkal sods. Tāpat kā vienkāršs strādnieks sapņo par to, kā būtu, ja es būtu rūpnīcas direktors, tāpat šis direktors kaifo, kad ar viņu nerēķinās un liek darīt trakas lietas. Ka lēmumu pieņem citi, ka tas, ko viņš tagad dara, ir kaut kas tāāāds… un ka nav zināms, ko liks darīt nākamajā mirklī. Situācija, kuru viņš nespēj kontrolēt, pilnīga atkarība no Kundzes iegribām un noskaņojuma.
Nav manīts, ka bargo kundzi meklētu vienkāršs bruģētājs vai sētnieks – viņiem ikdiena tāpat pilna ar cilvēkiem, kas komandē un izrīko. Tādi aiziet mājās pakliegt uz sievu vai vismaz suni. Bet tieši vidēja un augsta ranga vadītāji, kuru priekšā padotie pārvietojas pietupienā, ir tie, kam patīk gan izbaudīt suņa lomu, gan bučot kundzes apavus. Re, kā – visi grib dažādību…
Vai katra sieviete var būt Kundze? Noteikti nē. Ir vajadzīgs kas vairāk par stingru balsi un acu skatu – vajag pamatīgu pārliecību par sevi un to, ko dari. Vajag pieredzi, izrīkojot darbiniekus vai vismaz celtniekus remonta laikā. Un nepārprotiet – tas nav klaigāt un lamāties; tas ir būt stingrai un taisnīgai. Cieši paskatīties un neatkāpties no savām prasībām. Būt pārliecinātai par to, ko vēlies. Un novērtēt ar glāstu vai smaidu to, ko vergs paveicis kundzei pa prātam.
Neesmu dziļi iegājusi šajā tēmā… tie, kam tā ir tuva un zināma, pieprot daudz plašākas izklaides tematikas ietvaros. Jo gan vēlmes, gan piedāvājums ir gana plašs un katra pakļaušanās pakāpei piemērots. Morāli pakļaut – tas ir mans lauciņš: nekāda seksa un pātagu! Jo es nespēju nodarīt otram sāpes un negūstu baudu no kaila, pazemīga vīrieša izmantošanas. Ja godīgi, tad arī morālā pakļaušana bija izklaide un spēle, jo savā dziļākajā būtībā esmu sieviete, kura priecājas ieritināties vīrieša azotē un aizslēpties aiz viņa platās muguras… Lai man ar vīrieti būtu sekss, man viņš jāciena kā personība vai vismaz ļoti jāiekāro. Iekārot suni? Cienīt suni? Nu nē… Man patīk, ka vīrietis zina, ko vēlas, un prot to sasniegt… reālajā dzīvē kaut cik dominējoša kļūstu tikai tad, kad iekarstu. Pārliecināts vīrietis, kurš mazliet palaiž rokas… skūpsta mani… iesēdina sev klēpī… tieši tas uzvelk vienmēr.
Mans tagadējais vergs sapņo ieraudzīt kundzi veļā un dažreiz atklāj, ka fantazē par to, kas kundzei zem svārkiem. Kā viņš tur pieplaktu ar lūpām un izbaudītu ar mēli… kā sagatavotu kundzi seksam ar citu vīrieti un pienestu mīlā aizņemtajam pārītim vīnu. Kā vērotu un gūtu baudu no tā vien, ka kundzei ir labi. Atzīstas, ka slepus vēro viņas apģērba nosegtās krūtis un apbrīno rokas. Tiekoties ar kundzi, viņš ir sajutis kādu devu pazemojuma un pakļāvies. Nolaidis tvaiku. Un nākamajā dienā ierodas darbā, saviem padotajiem rādot nopietnu seju un nelokāmu stingrību. Tikai es zinu, cik padevīgs viņš izskatās, ar suņa siksnu ap kaklu rāpojot pa grīdu un zobos pienesot man dāvanu maisiņu… jo tas paliek starp mums. Un visiem ir labi.
Skarbais boss… Vai esi gatavs atklāt, ko darīji vakar?
