Rīga +20°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Par vegānismu sāka interesēties TikTokā
«Zini, man liekas tik dīvaini, ka kartupeļus un burkānus var pirkt veikalā,» kādu dienu bez kāda īpaša iemesla teica mans piecpadsmitgadīgais dēls, «dārzeņi ir jāpērk pie zemniekiem vai jāaudzē pašiem.» Šī nejaušā piezīme mani ļoti iepriecināja, manī pat iegavilējās maza iekšējā balstiņa – jā, tomēr! Paskaidrošu. Viņš ir tipisks pusaudzis, kurš parasti var, vecākuprāt, neaptveramos daudzumos patērēt junk food, dzer saldos gāzētos dzērienus un it kā īpaši neuztraucas par vides problēmām. Taču, kā parādīja viņa atziņa par dārzeņiem, mūsu ģimenes nu jau desmit gadu ilgās attiecības ar bioloģiskajiem zemniekiem tiešās pirkšanas pulciņos tomēr ir atstājušas ietekmi arī uz viņa izpratni par pārtiku, un gadiem ilgi cītīgi gatavotās biomaltītes tomēr nav pārstrādātas pārtikas aizslaucītas.
Citi lasa
Mūsu jaunākā meita, kurai ir desmit, savukārt pirms kāda laika izteica vēlēšanos kļūt par vegāni, jo viņa nevēlas darīt pāri dzīvniekiem. Tiesa, viņa arī uzreiz apzinājās, ka tas būs grūti, jo «man ļoti garšo gaļa un saldējums». Atsaucoties viņas interesei, mēs iedziļinājāmies vegānas ēdienkartes niansēs, pētījām vegāno sieru un pienu piedāvājumu, mēģinājām aizvietot dažus ikdienas produktus ar augu valsts alternatīvām, izpētes vārdā arī kārtīgi pieēdāmies vegānās kūkas kādā Rīgas kafejnīcā. Secinājums bija tāds, ka meita nav gatava atteikties no dzīvnieku valsts produktiem un par vegāni vēl nekļūs, taču mēģināsim ik pa laikam pagatavot kādu vegānisku maltīti vai izmēģināt kādu jaunu produktu. No kurienes viņai radās interese par vegānismu? Tās avots bija šābrīža aktuālais informācijas kanāls – TikTok, kur cita starpā cilvēki arī dalās ar savu vegānās dzīves pieredzi.
Mūsu trīspadsmitgadīgais dēls ģimenes vērtību un rīcību buķeti papildina ar savu noti – pārstāv ekoskeptiķus. Gan bioloģiskās pārtikas patēriņš, gan ekomazgāšanas un tīrīšanas līdzekļu lietošana viņu nepārliecina, un, maigi sakot, viņš to neatbalsta. Taču viņu vairāk nekā brāli un māsu interesē darbi laukos un pārtikas audzēšana.
Ar ģimenes piemēru nepietiek
Statistiski mūsu trīs bērnu ģimeni varētu uzskatīt par pilsētniekiem, kas savā ikdienā īsteno videi saudzīgas rīcības. Mēs jau vairāk nekā desmit gadu šķirojam atkritumus, pēdējos gados arī kompostējam, pērkam bioloģisku pārtiku no zemniekiem, gaļu ēdam maz, ja to darām, tad bioloģiski sertificētu. Taupām elektroenerģiju, lietojam ekotīrīšanas līdzekļus, izvairāmies no vienreizlietojamām lietām, jaunus telefonus un ierīces pērkam reti, tehniku labojam un maz braucam ar privāto auto. Jā, un vīrs nekad neatbalsta importēto griezto ziedu pirkšanu, jo to audzēšanas apstākļi nav videi un audzētājiem labvēlīgi. Tomēr pirms pandēmijas mūsu ģimenes klimata pēdas bilancē lielu ietekmi atstāja vīra darba lidojumi, kā arī esam krietni tālu no zero waste dzīvesstila – atkritumu spainis pildās pārāk strauji un cīņā ar pārmērīgu plastmasas iepakojumu ne vienmēr esam uzvarētāji.
Šo visu uzskaitu ne tādēļ, lai palepotos ar savu zaļumu vai salīdzinātos ar citiem, bet gan tāpēc, ka šoreiz mēģinu savu ģimeni uzlūkot kā ilustratīvu piemēru tam, kā veidojas videi saudzīgas rīcības bērnu un jauniešu vidū. Varētu domāt, ka tādi ilgtermiņa paradumi kā mūsējie noteikti atstās ietekmi uz bērniem un viņi varētu tās pārņemt arī savā dzīvesveidā un kopumā būt videi saudzīgāki nekā mēs. Taču, kā rāda manas ģimenes piemērs, lai arī katram bērnam ir kāds videi saudzīgs paradums, neizskatās, ka notiek tieša paradumu pāreja no vecākiem uz bērniem. Tas ir sarežģītāk – jāņem vērā gan bērnu attīstības posmu īpatnības, sabiedrības, ārējās pasaules ietekmes, personības iezīmes, attiecību modelis ģimenē, skolas attieksme un pieeja vides jautājumiem.
Pusaudzis grib patērēt
Izrādās, jauniešu attieksmju un rīcību veidošanās nemaz nav tik bieži aplūkota. Latvijas Dabas fonds 2019. gadā veica pētījumu par attieksmi pret dabas, klimata un vides jautājumiem Latvijas krievvalodīgo jauniešu vidū. Pētījums iezīmēja pusaudžiem un jauniem cilvēkiem raksturīgu pasaules ainu, tāpēc var pieļaut, ka secinājumi būtu līdzīgi, arī veicot izpēti latviski runājošu vienaudžu auditorijā. Kādi bija galvenie pētījuma secinājumi? Izpēte parādīja, ka lielai daļai jauniešu ir pietiekami labas zināšanas par to, ko un kā vajadzētu darīt, lai saglabātu vidi un dabu, un liela daļa šo zināšanu nāk no skolas, taču ikdienā viņiem tas šķiet grūti. Tajā pašā laikā pusaudžu dzīvē patēriņam ir liela nozīme – tas ir viens no jaunu cilvēku dzīvi virzošajiem spēkiem, kas saistīts ar to, kā jaunieši pašidentificējas, iekļaujas dažādās sociālajās grupās, līdz ar to atteikšanās no iepirkšanās, apģērba, kosmētikas, nav vienkāršs lēmums. Tāpat ne visi jaunieši saredz vides problemātikas likumsakarības, tāpēc par centrālo un bieži vien vienīgo vides problēmu uzskata atkritumus – jo piesārņojums ar atkritumiem ir labi saredzams.
Jauniešus var iedalīt četros segmentos.
- Eko aktīvisti (6%) – mazākā grupa, kas dara visvairāk un arī aicina citus īstenot videi draudzīgas rīcības.
- Dzīvesveida atbalstītāji (26%) – šo to zina, šo to dara, bet vides jautājumi nav viņu dzīves centrālā ass.
- Tīrības entuziasti (45%) – fokusējušies uz vienu problēmu – piesārņojumu ar atkritumiem.
- Skeptiķi (23%) – par vides jautājumiem neinteresējas un arī nerīkojas vides labā.
Vieno atkritumi
Atkritumu jautājums ir tas, kas visbiežāk vieno gandrīz visus – lielākā daļa uzsver, ka vienmēr izmet atkritumus tiem paredzētajās vietās. Gandrīz pusei jauniešu ir tuvs zero waste dzīvesveids – tiek atkārtoti izmantotas pudeles, maisiņi, burciņas, bet 40% iestājas par dzīvnieku tiesībām un pret kažokādām. Apmēram trešdaļa jauniešu norāda, ka atdod lietas labdarībai, samazina plastmasas izmantošanu un šķiro atkritumus. Savukārt gandrīz visi, kas ir ekoaktīvisti, ir vegāni vai veģetārieši un popularizē ekoaktīvismu savu draugu un paziņu lokā.
Protams, jaunieši nedzīvo un nedarbojas izolēti – vecāku un ģimenes ietekme ir nozīmīga. Jaunieši atzīst, ka viņiem ir jāaudzina vecāki, jo tie nesaprot, kāpēc vajadzētu mainīt ieradumus. Jaunieši stāsta: «Es mēģināju kļūt par zero waster, bet ar mūsu infrastruktūru tas ir praktiski neiespējami. Dzīvoju ar vecākiem, un tie arī ne īpaši atbalsta. Mēģināšu, kad sākšu patstāvīgu dzīvi.» Vēl viens stāsts: «Vecāki mani atrunā šķirot atkritumus, saka – velti tērē laiku. Tāpēc, ka maz zina.» Citi var ar vecākiem vienoties daļēji: «Man 50 pret 50. Mamma labprāt šķiro atkritumus, bet, kad ejam uz veikalu pēc produktiem, no maisiņiem atteikties nevar.» Kopumā gandrīz 20% no visiem aptaujātajiem jauniešiem norādīja, ka viņiem ir bijušas domstarpības ar vecākiem saistībā ar videi saudzīgu rīcību, savukārt ekoaktīvistu grupā šis rādītājs sasniedza 58%.
Ģimenes attieksme traucē?
Lai uzzinātu vecāku skatījumu, nolēmu apvaicāt savus paziņas un paziņu paziņas par viņu ģimenes pieredzi. Puse aptaujāto bērnu vecāku veic vismaz vienu videi saudzīgu rīcību ikdienā, bet 30% – vairākas, savukārt domstarpības par videi saudzīgu rīcību īstenošanu ir bijušas aptuveni piektajā daļā ģimeņu.
Vecāki un bērni ir vienisprātis par atkritumu šķirošanu, kas nav pārsteidzoši, jo tā daudzās aptaujās Latvijā parādās kā galvenā videi saudzīgā rīcība, ko cilvēki ir gatavi īstenot, un, visdrīzāk, pirmā, kas iešaujas prātā, domājot par zaļāku dzīvesveidu. Tāpat vecāki atbalsta patēriņa samazināšanu, braukšanu ar velosipēdu, resursu taupīšanu, iesaistīšanos talkās un atkritumu vākšanā, kā arī pārtikas audzēšanu pašu spēkiem.
Interesantāk palūkoties, kādas videi draudzīgas rīcības saņem mazāku vecāku apstiprinājumu – vecāki ir daudz atturīgāki pret vegānismu, dalību gājienos un piketos, un īpaši neatbalsta arī beziepakojuma dzīvesveidu, kā arī aktīvu citu cilvēku pārliecināšanu par videi saudzīgām rīcībām. Vecāki paši šķiro atkritumus, brauc ar velosipēdu, audzē paši savu pārtiku, taču pārsvarā nav vegāni un arī nedodas gājienos un piketos. Tātad vecāki atbalsta to, kas pašiem ir tuvāks, bet atturīgi pret to, kas prasītu lielākas izmaiņas ģimenes iekšējā kārtībā, – kā vegānisms vai bezatkritumu pieeja.
Monktonas Universitātē Kanādā veiktā pētījumā par klimatam saudzīgu rīcību ieviešanu ģimenēs atklāja, ka videi saudzīgu dzīvesstilu vieglāk uzsāk un saglabā ģimenes, kurās ir kopīgas vērtības, attīstītas tādas prasmes kā neatlaidība, centība un sadarbība. To pētnieki neteica, bet man izskatās, ka šādi varētu raksturot stabilu, veselīgu un labi strādājošu ģimeni. Es nelietošu vārdu laimīga, jo, audzinot trīs bērnus, labi zinu, ka ikdienā dzīve bieži vien izskatās ļoti tāla no laimes, taču tomēr atļaušos secināt, ka arī tas, vai ģimenes būs gatavas spert soļus klimata un vides labā, ir cieši saistīts ar to, cik labas, sirsnīgas un draudzīgas ir attiecības ģimenē un tuvākajā kopienā. Tāpēc atbilde uz jautājumu – vai bērni audzina mūs vai mēs viņus būt videi saudzīgākiem, ir vienkārša: ģimene ir mainīga sistēma, un mēs tajā mācāmies cits no cita, taču attiecībā uz videi saudzīgu dzīvesveidu, iespējams, tieši vecākiem vajadzētu atcerēties saglabāt atvērtu prātu un atbalstošu attieksmi.
Ģimenēs notiek tā!
«Visvairāk dēlu ietekmē vienaudži!»
Laura Grēviņa, divu dēlu mamma:
«Šobrīd jūtu, ka pirmklasnieks Everts, kuram ir 7 gadi, ģimenē visvairāk runā un motivē mūs visus dzīvot videi saudzīgāk. Varbūt tas pat tik daudz šobrīd nenotiek praktiski (jo viņam nav tik liela ietekme, izvēloties, piemēram, produktus veikalā), bet viņš ik pa laikam atgādina, ka atkritumi ir jāšķiro (un to pats arī dara), ūdens un elektrība jātaupa, interesējas par plastmasas patēriņa ietekmi uz dabu. Ja mājās saplīst kāda lieta, tad atgādina, ka uzreiz nevajag pirkt vietā jaunu, bet gan jāmēģina to salabot. Viņš ļoti saudzē pārtiku un piekodina, lai, piemēram, nemet ārā neizēsto porciju, jo var pataupīt un apēst to vēlāk. Liela ietekme bijusi skolai, grāmatām, arī YouTube par videi saudzīgām tēmām. Bet, domāju, ka visvairāk šobrīd viņa domāšanu ietekmē vienaudži. Mūsu kā vecāku ietekmi jūtu tādā ziņā, ka esam viņam paraugs. Viņš nemācās tik ļoti no tā, ko mēs stāstām, bet no tā, ko darām. Viņš daudz vairāk nekā es domā par lietu pārražošanu – mums nav visu laiku jāiegādājas kaut kas jauns, var taču salabot to, kas mums jau ir. Tas man ir labs atgādinājums, kad gribas nopirkt kaut ko jaunu pirkšanas pēc. Ir gadījies, ka ar kaut kādu savu videi ne tik saudzīgu rīcību jūtos vainīga bērna priekšā.”
«Bērni atteicas mājās ēst produktus, kas to satur palmu eļļu!»
Daniels Trukšāns, Ekoskolu programmas vadītājs Latvijā:
«Ekoskolu gadījumā esmu vairāk dzirdējis tieši par to, ka bērni pāraudzina vecākus, uzzināto un skolā piedzīvoto aiznes uz mājām. Īpaši pirmskolā to bieži dzird, bet arī jaunieši mudina uz pārmaiņām savās mājās, pamāca savus vecākus, piemēram, veikalā iepērkoties, norāda, ko pirkt, nepirkt, ka no plastmasas vajadzētu izvairīties u. tml. Nāk prātā skolas kampaņa par palmu eļļu, pēc kuras bērni atteicas mājās ēst produktus, kas to satur, un veikalā pētīja sastāvu. Protams, arī atkritumu šķirošana, resursu taupīšana mājās ir klasika. Galvenais šķērslis videi saudzīgu rīcību īstenošanā jauniešu vidū vairs nav informētības līmenis, tas vairāk attiecas uz pieaugušajiem, jo līdz ar klimata streiku, Fridays for Future kustības attīstību vides un klimata jautājumi noteikti ir viens no topa tematiem, kas interesē un satrauc jauniešus. Iespējams, galvenais šķērslis ir tas, ka pietrūkst pieaugušo atbalsta un izpratnes. Ilgtermiņā virzošie spēki tajā, lai jaunieši kļūtu par vides aktīvistiem, ir izglītība un informētība. Vērtības veido jauniešu motivāciju rīkoties, bet vislabāko, ātrāko ietekmi rada tieši pašu vienaudžu labais piemērs. Princips Jaunietis jaunietim strādā vislabāk. Protams, arī trendi sociālajos medijos – Grētas fenomens to ļoti labi parāda.»
Raksts sagatavots ar Latvijas Vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.
Rakstu sērija tapusi ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu.
