Ar mazpilsētas dzirksteli līdz pat Londonai

Pirms 30 gadiem apgūtais drēbnieka arods kopā ar vēlmi darboties mākslā, kam pretstatā bija nogurums un dzīvesprieka zudums no algotā darba, ir aizvedis viņu līdz savam uzņēmumam. Kristīne no jau esoša, taču dažādu iemeslu dēļ vairs nevalkāta apģērba, kā arī citiem tekstila izstrādājumiem darina unikālus šedevrus vienā eksemplārā.

«Es esmu no Jaunjelgavas, ar ko ļoti lepojos. Pusaudzes gados gan ļoti kautrējos, ka esmu no laukiem, bet tagad man šķiet, ka tā ir privilēģija. Ka esi piedzimis mazpilsētā, kur esi iesēts kā maza sēkliņa lieliem darbiem. To es tikai tagad apzinos, ka lielpilsētā esi viens no. Tagad arī dzīves modelis, kad piecas dienas piespiedu kārtā strādā un divas dienas brīvi elpo, man ir beidzies. Es sapratu, ka tā dzīvot vairs nekad negribu. Negribu gaidīt piektdienu kā glābiņu. Tagad es varu strādāt arī vakaros vai nestrādāt nemaz – kā man labpatīk. Un tā ir nebeidzama laime. Esmu sapratusi, ka ne velti esmu mērojusi tik līkumotu ceļu un sevi atradusi. Un viss šajā ceļā ir bijis likumsakarīgs.

Biedrība Radi Jaunjelgavā

Mana dzimtā pilsēta pārsvarā asociējas ar vietu, kurai visi vienas ielas garumā izšaujas cauri. Bet īstenībā tā ir pilsēta ar vairāk nekā 600 gadu senu vēsturi. Un tur ir, ko parādīt un pastāstīt cilvēkiem, kuri te viesojas pirmo reizi. Nereti šo ceļu izvēlas, braucot Jelgavas virzienā, jo nosaukums var likt domāt, ka pilsēta atrodas pavisam tuvu Jelgavai, kaut patiesībā atrodas 100 km attālumā no tās. 2017. gadā, kad mans tēvs gulēja slimnīcā Madonā, mēs ar vecāko dēlu bieži viņu apciemojām, un garais ceļš bija dažādu vērtīgu sarunu piepildīts. Tā vienā no braucieniem aizrunājāmies par mūsu mīļo Jaunjelgavu – ko mēs varētu darīt savas pilsētas labā. Jo, ja jau tu esi iesēts tajā mazajā vietā, tad tev kaut kas ir tai jādod atpakaļ. Vismaz man tāda sajūta bija. Gribējām darīt, bet nezinājām – ko. Tajā pašā dienā devāmies uz pilsētas domi. Sajūtas, satiekoties ar domes darbiniekiem, bija ļoti pacilājošas, mūs ļoti laipni uzņēma un priecājās par izrādīto iniciatīvu darboties. Tā nu mēs tikām pie pašvaldībai piederošas 50 m2 neapkurināmas telpas. Noīrējām arī zemes gabalu, tolaik pat nenojaušot, ko tur darīsim.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Miljardieru dzīve

Tiesa neļauj 93 gadus vecajam miljardierim Mērdokam atdāvināt savu bagātību dēlam. Tam ir iemesls!

Santa.lv

Holivuda

Amerika ir sajūsmā par latviešu kaķi! Ir lielas cerības pacīnīties par «Oskaru»

Ineta Meimane

Personības

Leldes Ceriņas pirmā intervija pēc šķiršanās: Biju salauzta tik dziļi, ka gribējās kliegt

Sākām nu jau nopietni domāt, ko un kā darīt ar nomātajiem īpašumiem. Viennozīmīgi tika izlemts, ka senajai tirgotāju pilsētai nepieciešams savs tirgus – nomātais zemes gabals bija atbilstoša vieta, kur sākt to attīstīt. Tā kā nomas līgumu parakstījām februārī, zemes darbi varēja sākties tikai tad, kad nokusa sniegs. Darbu bija daudz un tie bija smagi, jo zeme ilgus gadus bija stāvējusi novārtā, taču mūsu enerģija un darboties prieks atsvēra visu – rīkojām talkas un kopīgiem spēkiem laukumu sakopām. Tā nu mūsu izlolotais RADU tirgus pirmo reizi norisinājās 30. aprīlī, pulcinot vairāk nekā 60 tirgoties gribētāju no visas Latvijas. Tirgus piecus gadus reizi mēnesī bija lieliska platforma, kur satikties pilsētas ļaudīm, reizē ar iepirkšanos dodot iespēju baudīt dažādas tematiskas aktivitātes. Zīmīgi, ka šajā laukumā arī padomju gados bija bijis tirgus – laikam senču gars mūs stiprināja.

Savukārt telpas, ko tagad dēvējam par RADU māju, iekārtojām no cilvēku atnestām lietām – tādām, kas pašiem vairs nebija nepieciešamas. Tādējādi parādījām, kādā lietu pārbagātībā dzīvojam, – no saziedotā varēja iekārtot veselu māju! Jā, mēs ģimenē vienmēr esam aizrāvušies ar zaļo dzīvesveidu, vienmēr esam piedomājuši, kā mēs dzīvojam. Tajā laikā bija ļoti aktuāla zero waste kustība. Mani ļoti interesēja, kur lietas paliek, un kā tās vēl var atjaunot un lietot. Saistībā ar šo kustību tad arī radās ideja, ka nomātajās telpās mēs rīkosim zaļās darbnīcas, kur cilvēki varētu nākt mācīties veidot lietas atkal no jauna. Uzrakstīju projektu – gada laikā savā mazajā pilsētā apmācīt 500 cilvēkus. Tā ir sestā daļa no visiem pilsētas iedzīvotājiem, un tas tiešām ir daudz! Bet mums bija tik daudz enerģijas un pārliecība, ka zaļi dzīvot ir jāzina un jāmāk visiem. Un mēs, protams, iecerēto īstenojām. Uzrunājām visas novada skolas, aicinājām braukt cilvēkus pie mums grupās. Tas tiešām bija masveida projekts visa gada garumā. Bija desmit veidu darbnīcas. Strādājām ar automašīnu rezerves daļām, koku, plastmasas pudelēm, platēm un daudz citiem materiāliem. Vadījām arī tādas darbnīcas, kur piedalījās vīri, iesaistījās arī mans dēls un dzīvesbiedrs, taču pie katras darbnīcas mums blakus stāvēja pārbaudītāji un elpoja pakausī. Tas bija emocionāls pārbaudījums mūsu patiesajam mērķim. Smaga pieredze un atziņa, ka projektu rakstīšana un īstenošana nav piemērota manai mākslinieka dvēselei.

Bet ceļš turpinājās. Viena no zaļajām darbnīcām bija tekstila pārstrādes darbnīca. Tā kā mana pirmā profesija ir drēbniece, šīs darbnīcas uzņēmos vadīt es pati. Man, kā jau padomju laikos augušai, patika pārveidot dažādas lietas – no nekā uztaisīt kaut ko interesantu. Tekstila darbnīcās ar bērniem veidojām dažādus aksesuārus. Bet uz pieaugušo darbnīcām aicinājām sievietes nākt ar savām drēbēm, lai, uz vietas darbojoties, tās pārveidotu.

Kaut arodu biju apguvusi pirms 30 gadiem, nonācu pie secinājuma, ka prasmes nav zudušas – šūt es protu. Un apzinājos, ka man ir arī talants saprasties ar apģērbiem – caur pārvērtībām ieraudzīt tajos ko jaunu.

Tā mēs kopā radījām daudz interesantu projektu. Tas mani tik ļoti iedvesmoja, ka es turpat pa vakariem turpināju šūt dažādas lietas no visa, kas bija pa rokai – no gultas pārklājiem, aizkariem, gatavajiem apģērbiem.

Es šuvu un gatavo apģērbu valkāju pati, taču, kad vairāki tērpi jau bija sakrājušies, draudzenes iedvesmota devos uz Sēlijas amatnieku tirdziņu Esplanādē. Bija ļoti interesanti vērot, kā cilvēki tērpus laikoja, kā tos vērtēja. Interese bija ļoti liela, un pāris stundu laikā viss tika izpirkts. Tas man bija pirmais stimuls, ka tas, ko daru, ir kādam vajadzīgs.

Zīmols atnāca pats

Interesanti, ka vismaz desmit gadus pirms 2018. gadā izveidojās tagadējais zīmols, man prātā bija ienācis vārds pārtapis. To savulaik pat biju nopirkusi kā domēna vārdu, domādama, ka tas man nes kaut ko zīmīgu. Taču tikai vēlāk, darbojoties jau ar apģērbiem, es skaidri apjautu, kāds vēstījums tas bija bijis. Pats logo – tāds, kā tas izskatās arī šodien –, tapis no vienas vienīgas telefonsarunas ar grafisko dizaineri. Izstāstīju viņai savu logo ideju, un tas mani aiznesa kā straumē. Viņa jau nākamajā dienā man atsūtīja to uzzīmētu. Šim logo man ir liela vērtība – tas vizuāli sevī apvieno gan šūšanu, gan otrreizējo pārstrādi, gan mākslu.

Tā nu es attapos ceļa sākumā ar savu PARTAPIS. Šuvu dzīvoklī un piedalījos dažādos tirdziņos. 2018. gada Ziemassvētku laikā devos uz īpašu tirgu Jelgavā, un gada noslēgums izvērtās skaists. Tiku apbalvota ar radošuma balvu Ideju spogulis, kuru katru gadu kādam piešķir Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrs. Tas bija lielisks stiprinājums, ka es pareizi virzos un uzsāktais ir jāturpina.

Šūšanas darbnīcas

Sapņoju par savu darbnīcu, taču, tā kā šūt biju uzsākusi tikai nesen, lielus izdevumus par darbnīcu nevarēju atļauties. Pirmā šūšanas darbnīca man bija Juglā. Tā bija industriālajā teritorijā, telpas bija lielas un skaistas. Bet tad pienāca ziema. Kad bija kurināts tikai nepilnu mēnesi, atnāca rēķins. Es sapratu, ka nevaru to atļauties, un no apkures atteicos. Lai gan tā bija silta ziema, telpās vienalga bija tikai daži grādi plusā, taču es, savilkusi kārtu kārtas, braucu un strādāju.

Strādāt aukstumā nebija viegli, un es jau kalu plānus par citu vietu darbnīcai. Drīz vien iekārtojos Rīgas centrā – Stabu ielas puspagrabiņā. Dienā, kad parakstījām līgumu, tika izsludināts arī kovida epidēmijas lokdauns. Tas bija sirreāli, Rīgas centrs pēkšņi bija izmiris un kluss. Kovida ēra bija pārbaudījumu laiks visiem un arī man, strādājot jomā, kur esi tik atkarīgs no līdzcilvēka – no klienta. Man radās ideja, ka varu pārveidot klientiem esošos apģērbus, jo katram mājās ir kāds maisiņš, kas ir nolikts pāršūšanai vai lietošanai atkal tad, kad notievēs. Piedāvāju šo iespēju saviem PARTAPIS sekotājiem Facebook, ko dāmas arī ļoti veiksmīgi izmantoja – sūtot apģērbus ar pakomātu starpniecību. Par vajadzībām un idejām tālāk jau komunicējām attālināti. Tas bija pilnībā uz klientu vērsts šūšanas process. Šāds darbošanās veids mani iznesa. Paldies liels visiem par to, ka uzticējāties, jo līdz pat pēdējam brīdim – gatavam izstrādājumam –, klientam nebija ne jausmas, kas īsti top. Radītais vienmēr bija kā pārsteigums klientam, bet man – liels savilņojums. Tajā laikā ir radušies kolosāli, prātam neaptverami darbi, no kuriem vairumā jaunais tērps ir arī vesels stāsts – kad mammas gaidību kleita pārtop par valkājamu kleitu pašai, kad no četriem mēteļiem tiek pie viena avangarda, un vēl daudzi citi. Ceru, ka arī tagad šie tērpi dzīvo valkātāju garderobēs un sagādā patīkamas emocijas. Tagad gan šim procesam es esmu pielikusi punktu. Jo tas laiks, ko es pavadīju ar katra klienta tērpu individuāli, nereti bija trīs dienas vai vairāk. Un tas mani tik ļoti novirzīja no manu fantāziju brīvas realizācijas, es sāku pagurt, nevirzot pati savas idejas par neatkarīgiem tērpiem. Tāpēc tagad šuju gatavus tērpus, realizējot savas ieceres, un piedāvāju apģērbu plašākam klientu lokam. Kuram patīk, tas nopērk.

Stabu ielas darbnīca pastāvēja trīs gadus. Līdz pagājušās ziemas rēķini par apkuri atkal bija tie, kas lika domāt par pārmaiņām. Tiem, kam bija dzīvokļi, iedeva kompensācijas, bet tiem, kuriem bija komerctelpas, – nē. Par maniem 50 m2 man atkal bija jāmaksā milzīga summa. Tā kā es tajā laikā jau dzīvoju otrpus Daugavai, domāju, ka jāskatās telpas šajā pusē. Pašlaik darbnīca man ir Iļģuciemā. Te ir burvīga vieta. Miers un klusums no tagadējās centra burzmas un sastrēgumiem.

Modeļi, kas pielāgojas

Visi tērpi, ko radu, ir vienā eksemplārā bez iespējas tos atkārtot. Tos salikumus, kādi izveidojas, nevar sašūt vēlreiz. Sākumā strādājot, katrs tērps bija ļoti atšķirīgs, taču, domājot par attīstību un jaudas kāpināšanu, sapratu, ka būs grūti kā palīgu atrast cilvēku, kurš domā tieši tāpat kā es – griež un rada jaunus tērpus ar manu fantāziju un iztēli. Tādēļ bija nepieciešams radīt atkārtojamus modeļus, kuri savā būtībā joprojām ir arī unikāli. Modeļus veidoju tā, lai tie ir maksimāli pielāgojami dažādiem izmēriem, dažādiem augumiem, lai tos varētu valkāt vairākos veidos, kā arī kombinēt ar klienta garderobē jau esošajiem apģērbiem. Dažkārt nākas pat ierakstīt valkāšanas instrukcijas video. Ir vērts pie mums atbraukt tērpus arī laikot, lai saprastu, kas labāk piestāv un kāda veida modeļi kā ir valkājami.

Pazīstu savu klientu

Tā ir sieviete vecumā no 35 līdz 65 gadiem. Dāma, kas zina, ko vēlas un var to atļauties, kurai svarīga ir unikalitāte, un kura atbalsta to, ka apģērbs tiek pārstrādāts un valkāts no jauna. Vairums klientu pie manis pēc pirmās iepirkšanās atgriežas, kā arī aktīvi seko jaunumiem sociālajos tīklos.

Redzu arī, kā sievietes mainās savā sievišķīgumā un kļūst drosmīgākas tajā, ko valkā, izkāpjot no standartiem. No sajūtas «vai es varu to atļauties» un «ko par mani padomās» – līdz «jā, es tāda esmu un man patīk būt īpašai». Un cik gan ir svarīgi, ko par tevi padomās apkārtējie, ja tevī pašai pret sevi mīlestības pietiek? Mani tērpi patiesībā ir kā stāsti par to iekšējo pasauli, kas mūsos mīt, un kuru caur apģērbu varam vēstīt pasaulei. Un tā, man liekas, ir tā lielā vērtība, kas mums paceļ pašapziņu, vairojot radošumu arī ikdienā.

Izejmateriāli arī no lietoto apģērbu veikaliem

Man pašai ir lieli apģērbu krājumi pārvērtībām. Paldies klientiem un arī citiem cilvēkiem, kuri ziedo apģērbu, kad uzzina, ar ko es nodarbojos. Ja kāds lasa, un domā, ka varētu ziedot man kādu apģērbu tālākai pārveidei, varat man to gan atvest, gan atsūtīt ar pakomātu. Es visu izvērtēšu, sašķirošu. Taustot es jūtu, kas tas ir par materiālu, kam tas man varētu būt nepieciešams, kādām detaļām. To, kas man šūšanai nenoder, es aiznesu tālāk uz apģērbu konteineru vai uz Otro elpu.

Interesanti pieminēt, ka sākumā, kad kā biedrība ievācāmies tagadējās RADU mājas telpās, ar laiku paplašinoties tikām arī pie blakustelpas. Atverot durvis, pavērās skats – četrus metrus augsti griesti, un visa telpa līdz augšai pilna ar apģērbiem! Cilvēks, kas pirms tam šo telpu īrēja, teica, lai mēs visu bagātību paņemam, jo pats nebija gatavs ar to apjomu tikt galā. Tagad tas liekas likumsakarīgi, ka tur atradās tieši lietotie apģērbi. Un šis resurss bija liels bonuss tajā brīdī, kad jau biju nonākusi līdz šūšanai. Droši vien tā bija viena no ceļa zīmēm, kas teica – re, tev jau viss ir!

Man patīk doties iepirkt materiālus arī uz lietoto apģērbu veikaliem. Citreiz pat nevajag neko nopirkt. Iešana uz veikalu var nozīmēt arī iedvesmošanos.

Man tas ļoti patīk. Arī kad esmu ārzemēs, vienmēr cenšos aiziet uz šādiem veikaliem. Kā jau minēju – man sanāk saprasties ar apģērbu, dažkārt liekas, ka tas ar mani pat sarunājas, un detaļas, kuras tiek izārdītas, pašas prasās piešūties atkal. Baudu katru darbu, jo rezultāts ne vienmēr ir paredzams, un dažkārt izvēršas tik iespaidīgs, kad pārsteidz arī mani pašu.

Esmu sīko detaļu cienītāja – man patīk dažādi koši akcenti, lentes, pušķi, arī dažādas pogas. Reiz decembrī biju veikalā, kur stāvēja kaste ar daudz dažādām pogām. Un papīra glāzītes. Vienas pilnas glāzītes cena bija divi eiro. Man tā bija kā medusmaize! Cilvēki blakus stāvēja un meklēja pa kādai vienādai pogai. Man jau desmit glāzītes pilnas, viņiem – knapi viena pusē. Beigās teica – ņemiet mūsējās arī, mums tāpat nesanāks vienādas savākt. Ir bijis tā, ka cilvēki man ir atdevuši pogas veselām kastēm, pat savērtas uz diedziņa, kā kādreiz omītes darīja.

Esmu pateicīga padomju laiku šūšanas skolai, kur tehnoloģiju iemācīja tik augstā līmenī, ka to pat pēc tik ilgu gadu pārtraukuma nebija iespējams aizmirst. Dažkārt cilvēki pat uzreiz nesaprot, ka tērpi ir pārveidoti jau no esoša apģērba. Izstrādājuma kvalitāte man ir pirmajā vietā! Visam jābūt labi izgludinātam un akurātam. Diemžēl mūsdienās tā strādāt vairs nemāca.

Dizaina tirgus un Londona

Rīgas Dizaina tirgus ir pasākums, kas notiek vairākas reizes gadā. Te pulcējas un tirgojas dizaineri, kas izgatavo kaut atšķirīgu no tā, ko var nopirkt ierastajos amatnieku tirdziņos. Pēdējos Ziemassvētkos Dizaina tirgus notika Rīgas cirka telpās. Fantastiskas telpas un atmosfēra! Tirgus ilga tikai piecas stundas. Bija sajūta, ka uz to laiku tur bija nolaidies dizaina kosmosa kuģis, tika dots īss brīdis, kurā viss ir jāpaspēj, un tad visi atkal aizlaidās. Esmu pateicīga būt daļa no šīs komūnas.

Es mīlu savu darbu un no sirds novēlu katram šo piepildījuma sajūtu strādājot. Vai es gribu nopelnīt miljonu vai divus? Atbilde ir, ka es gribu vienkārši darīt to, kas man patīk. Un, ja būs miljons, – lai iet! Un, ja parādās jauna iespēja, tad arī to es ņemu.

Pirms trim gadiem izdomāju atrādīt savus tērpus ārzemju publikai. Izlēmu, ka tā būs Londona. Pieteicos pasākumam Creative Craft Show. Jauns izaicinājums un jauns stimuls sev kaut ko pierādīt un nosprausto mērķi sasniegt.

Varbūt īsti nebiju trāpījusi ar šova izvēli, jo, kā atzina rīkotāji – mani darbi vairāk iederētos modes novirzienam, ne rokdarbiem, taču tā bija neaizmirstama un bagātinoša pieredze. Izaicinājumi rodas ceļā. Varbūt izlemšu vēl kaut kur doties – tad arī tam gatavošos un piedalīšos, riskēšu. Caur sirdi vienmēr klauvē kāds notikums, lēmums, un tas parasti ir pareizajā virzienā – tikai jāsadzird! Svarīgi, ka ar prieku ceļos un ar prieku eju gulēt. Un, ja es vēl radu lietas, kas pasaulei ir noderīgas, nešķērdējot resursus, tas ir dubultlabi. Tātad nebūšu dzīvi nodzīvojusi veltīgi.

Nākamais ceļa posms mani ved uz savu mājas lapu un interneta veikalu. Tā kā šobrīd paši visu filmējam un fotografējam, tas prasa milzīgu laiku. Gribu mājas lapā apkopot visu vienuviet, lai cilvēki uzreiz var izdarīt pirkumu. Esmu pateicīga, ka pie manis praksē reizēm strādā studentes no Rīgas Stila un modes tehnikuma. Taču tagad vislielākais fokuss man ir uz patstāvīga darbinieka meklējumiem, lai varu idejas realizēt ar maksimālu jaudu. Es gribētu, lai iesāktais virziens aug un pilnveidojas. Mums, cilvēkiem, arvien svarīgāk ir apzināties to misiju, kāpēc dzīvojam, – ko un kā darām savā ikdienā, domājot arī par mūsu zemes nākotni. Ticu, ka mana mazā ugunskura dzirksteles šķiļas, un manas sirds siltums, kas ceļo caur tērpiem tālāk, nodod tālāk enerģisku, pozitīvu un radošu dzirksti arī citiem.

Raksts sagatavots ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālu atbalstu. Par saturu atbild Žurnāls Santa.