Rīga +16°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Jānis ir unikāls! Ar visu! Ar saviem arbūziem un spēju intervēt jebkuru cilvēku patiesi un no sirds,» man teica viņa kolēģe televīzijas žurnāliste Aija Kinca. Pēc sarunas sapratu, ka arī man viņš šķiet unikāls – ar savu patieso užavnieka vienkāršību.
– Kad aicināju tevi uz sarunu, teici, ka tuvojies emocionālam izsīkumam. Kas tevi emocionāli izsausina?
– Vispirms jau tie trīs iepriekšējie gadi. Spilgti atceros 24. februāra sajūtu – pēc kovidlaika ļoti gaidīju vasaru, kad beidzot atkal varēsim sākt dzīvot, bet atnāca karš, un katru nedēļu ir jaunas šausmas, par kurām mums jāziņo. Tas nogurdina.
Un vēl – apkārt redzu tik daudz nekompensēta ļaunuma, kas visu laiku cilvēkos rūgst. Nedomāju, ka tas ir tīšs ļaunums, bet kādā brīdī ir pazudusi savstarpējā cieņa un tolerance. Tas mani beidzamajā laikā visvairāk iztukšojis – cilvēku spēja būt ļauniem citam pret citu. Un tad ir sajūta, ka labāk vienkārši klusēt. Jā, aiziet uz darbu, to izdarīt, bet pārējā laikā distancēties.
– Ko tu ar to iesāc – kā atgūsties?
– Tad es braucu uz laukiem un eju uz mežu gādāt malku. Pagājušajā gadā, kad sākās karš, mēs ar tēvu nedēļu nogalēs gājām mežā, lai sagādātu malku nākamajai ziemai. Šovasar, kad man bija atvaļinājums, cīnījāmies ar lielo sausumu, stiepjot ūdens kannas un laistot, un atkal gājām mežā.
Esmu sapratis, ka atbilde ir tautasdziesmās iekodētais smagais fiziskais darbs, kuram izcīnies cauri un kas attīra tavu galvu.
Tad nav laika sevi nodarbināt ar neauglīgu domāšanu.
– Tu jau gadus divdesmit dzīvo Rīgā, tomēr tavs užavnieka gēns, šķiet, ir ļoti spēcīgs. Tu pat pilsētā audzē tomātu un arbūzu stādus!
– Es sevi tiešām asociēju ar Užavu un laukiem. Man vajag pirkstus iebāzt zemē. Jā, mans laiks paiet Rīgā, man te ir darbs, kas patīk, bet vienlaikus nepamet sajūta – tas ir starpposms, kurš likumsakarīgi aizvedīs atpakaļ tur, kur man jābūt. Tikai līdz šim neesmu sapratis, ko es laukos varētu darīt.
Kad tuvojos Užavas robežai, fiziski jūtu, ka gaiss ir citāds, ir māju sajūta. Redzēs, varbūt pēc kāda laika es tur būšu arbūzu magnāts! Pēdējā laikā, satiekot cilvēkus, viens no pirmajiem jautājumiem ir: nu, kā arbūzi? Laikam jau esmu par sevi radījis greizu iespaidu. Jo īstenībā joprojām neesmu atradis pareizo recepti, lai katrs arbūzs, kad to pāršķeļ uz pusēm, būtu nogatavojies un garšīgs. Tie, kuri izaug un nogatavojas, tiešām ir saldākie un garšīgākie, kādus esmu ēdis, taču tā ir liela laimes spēle. Bet katru gadu ir tā, ka nevaru vien sagaidīt, kad Rīgā uz palodzes podiņos atkal varēšu sabakstīt sēklas un pēc tam vest stādus uz savu Užavu.
Varbūt Užavā man paies jauki un daudzmaz veselīgi pensijas gadi? Diemžēl tā pie mums ir problēma. Pašlaik, piemēram, Latgales vīriešu vidējais vecums pat īsti nesasniedz pensijas vecumu. Ceru, ka mūsu paaudze būs tā, kas piedzīvos tādas vecumdienas kā Rietumeiropas pensionāri.
– Nav jau tā, ka visam jābūt pasniegtam uz šķīvīša ar zelta maliņu, – vīrieši tavā vecumā reizēm piemirst par veselīgu dzīvesveidu. Ko dari tu?
– Man šķiet, šajā vecumā tieši sāk par to domāt! Es esmu sācis. Domāt. (Smejas.) Šogad ļoti palīdz tas, kas galvaspilsētā notiek ar ielu pārbūvi un remontiem. Ir jau ērti iesēsties mašīnā, atbraukt no darba un pārsēsties dīvānā pie televizora. Bet tagad lielie remonti piespiež pārsēsties uz velo vai iet kājām.
– Tev nesen bija apaļa jubileja – jau divdesmit gadu LTV Ziņu dienestā. Atceries savu pirmo sižetu?
– Televīzijā es ienācu jau agrāk – kā brīvprātīgais Eirovīzijas dziesmu konkursā, bet pēc tam man piedāvāja pastrādāt ziņās. Mans pirmais sižets iznāca 4. jūlijā, un man kā jauniņajam bija jāsagatavo stāsts par Vidzemes Olimpiskā centra būvniecības iepirkuma peripetijām. Stress bija milzīgs – uzreiz tik sarežģīts temats! Nākamajā dienā bija jābrauc uz Imantu, kur sašutušas kundzes ar akmeņiem bija apmētājušas dienesta darbiniekus, kas brauca izķert klaiņojošos kaķus. Vēl pēc dienas bija jāveido sižets par tiesas sēdi narkotiku lietā, bet vēl pēc tam – par to, kā Rīgas ostā streiko jūrnieki. Spraiga nedēļa! Tad man šķita – hei, ja tāda ir žurnālista ikdiena, tad tas ir aizraujoši!
Atceros pirmo tiešraidi, pirmo melno caurumu galvā. Notika lieli krievu skolu protesti par prasību pāriet uz mācībām latviešu valodā, un man bija tiešraidē jāziņo no Doma laukuma, kur notika protesti, tā bija pirmā tiešraide vienam pašam. Satraukums bija liels, izstāstu to, kas jāstāsta, bet pēkšņi liekas, ka neko vēl neesmu pateicis, un sāku izdomāt kaut kādas pilnīgas muļķības! Un tad es vienkārši apklusu. Skatos kamerā un domāju – ko lai tagad dara? Viens variants – izkāpt no kadra, viss, manis te vairs nav. Bet apzinos, ka tad vairs nekad netikšu tiešraidē. Taču atcerējos glābiņa vārdu – studijā sēž Ilva Liepiņa, un es vienkārši varu pateikt: Ilva! Tad viņa pārņem un turpina.
Ar laiku sapratu, ka tieši tiešraides izbaudu visvairāk.
Man patīk tā brīža unikalitāte, es to salīdzinu ar iemešanu upē, un ir jāizpeld. Pirms gada, kad notika Pārdaugavas okupekļa gāšana, bija sešu stundu tiešraide, kad nevarēju iziet no studijas. Mans brālis ir garo distanču skrējējs un regulāri skrien no Rīgas uz Valmieru, un es nesaprotu, kāpēc viņš to dara, bet redzu viņa prieku un endorfīnu sprādzienu pēc noskrietajiem 107 kilometriem. Man laikam endorfīni rodas pēc tiešā ētera.
– Runāju ar tavu kolēģi Aiju Kincu, un viņa teica, ka esi labākais tiešraižu partneris, jo jūti kolēģi ar muguras smadzenēm.
– Tas vairāk ir stāsts par manām kolēģēm, kuras pašas tādas ir. Ļoti svarīgi strādāt kopā ar cilvēkiem, par kuriem zini – ja iesāksi teikumu un apstāsies, viņi šo teikumu pabeigs. Man ir paveicies, jo tā sajūta allaž ir bijusi, un ar Aiju to kopā būšanas ķīmiju esam ļoti noslīpējuši. Es reizēm pat brīnos par manām Panorāmas ētera partnerēm, lieku aiz auss un mācos – cik labi viņa noreaģēja, kā uzmeta īsto tiltiņu! Es, tāds užavnieks, no tālienes nācis, novērtēju to, ka apkārt ir ļoti profesionāli cilvēki.
– Aijas meitas tevi esot saukušas par brālīti gurķīti.–
– Mēs ar Aiju ilgi strādājām kopā, un viņa ņēma līdzi savas mazās meitas. Kādā brīdī viņas mani sāka saukt par bračku, bet vēlāk uzradās gurķītis – laikam jau tas bija tāds vecuma posms, kad liekas smieklīgi kādu tā saukt. Tad viņas kļuva par mazajām kotletītēm. Tu sarodi un saaudz ar kolēģu ģimenēm. Tagad Lauras Vondas Albertiņš mums liek mācīties burvju trikus.
– Ko taviem vecākiem nozīmē apziņa, ka dēls katru vakaru ir televīzijā?
– Manai mammai tā ir iespēja redzēt, vai Jānim viss labi, vai viņš ir paēdis un izgulējies. Kad sāku strādāt televīzijā, vecākiem tas absolūti nešķita prātīgs solis, bet tagad viņi to pieņēmuši. Gribas cerēt, ka mammai un tētim ir lepnums par to, ko daru, un to, ka viņu Jānis no Užavas ir kaut kur izsities.
– Tev ļoti svarīgs cilvēks bija omīte Benedikta, kas nodzīvoja līdz 95 gadu vecumam.
– Viņa aizgāja, neilgi pirms sākās kovids, un nepiedzīvoja to, kas notiek Ukrainā. Un labi, ka tā, jo viņas paaudzei būtu nežēlīgi vēlreiz iet cauri kaut kam tādam. Omīte mēdza arī pačīkstēt, bet es vienmēr atceros, kā viņa smējās. Viņa bija desmit gadu pavadījusi izsūtījumā, bet pēc tā visa spēja smieties ļoti dzidriem, dzirksteļojošiem smiekliem. Atceros no ģimnāzijas laika, kā mēs ziemā vienu rītu gājām uz autobusu, omīte tad bija jau krietnos gados un satuntulējusies kažokā. Un pēkšņi pie pašas pieturas – aizsalusi slidena peļķe, viņa sper soli un jau pēc mirkļa guļ garšļaukus uz muguras. Omīte ir tikko nokritusi, es šausmās skatos, kas nu tagad būs, bet viņa guļ uz muguras pie autobusa pieturas, kas pilna cilvēkiem, un skanīgi smejas. Es arī mēģinu biežāk smieties un smaidīt.
– Arī brīžos, kad sākas lielas nepatikšanas?
– Man ir tāda īpašība – es spēju būt mierīgs, kad apkārt viss brūk un jūk. Ēterā nav skaņas – gan jau būs; nojukusi tiešraide – gan jau atrisināsies… Ir lietas, ko tu vari ietekmēt, un ir lietas, ko nevari, un arī nevajag visu kontrolēt. Nesen, braucot ar automašīnu spirālveida tunelī pie Oslo, sapratu, ka man sāk reibt galva un varu zaudēt kontroli, bet tajā brīdī sāku smieties par šo situāciju, jo – ko gan es vairs varu izdarīt? Vairāk tas ir stāsts par miera saglabāšanu. Ja tu visu priekšā iekrīti dubļos, tad nekaunies, bet atzīsties – jā, iekritu! Man laikam vairs nav problēmu ēterā izlabot savas kļūdas un pasmieties par sevi, piemēram, kā es Silīcija ieleju nosaucu par Silikona ieleju. Labāk pateikt, ka kļūdījos, nevis mēģināt izlikties labākam, nekā esmu.
– Ir kaut kas tāds, ko par sevi esi atklājis beidzamajā laikā?
– Pēc vienas situācijas mūsu darbavietā, kad tiešajā ēterā noģība mana kolēģe, televīzija noorganizēja iespēju apgūt pirmās palīdzības iemaņas. Tagad pirmo reizi saprotu, ka X stundā esmu gatavs ne tikai izsaukt palīdzību, bet, ja vajadzēs, arī uzņemties iniciatīvu. Pirmais efekts bija tāds, ka staigāju pa lielveikalu un vaktēju, vai kādam cienījama vecuma cilvēkam nekļūst slikti un nav vajadzīga palīdzība! (Smejas.) Tik traki gan vairs nav.
– Tu arī pats kādreiz esi bijis situācijā, kad tava dzīvība karājas mata galā?
– Tik ekstrēmi nav bijis, tikai, filmējot sižetu par grautiņiem Vecrīgā, dabūju ar ķieģeli pa galvu. Vēl arī bija gadījums, kad nenovērtēju Baltijas jūras spēku. Mēs, kas dzīvojam pie jūras, no bērna kājas iemācāmies pret jūru izturēties ar cieņu. Tajā dienā gāju uz savu peldvietu ar ierastajiem sēklīšiem, bet vienā mirklī sapratu – uzradusies spēcīga straume, kas mani nes projām, un vairs nav pamata zem kājām. Biju pāris metru no vietas, kur ir ciets pamats, un izpeldēju, bet pirmais izbīlis bija liels, jo jūra ir milzīgs spēks.
– Tu teici, ka televīzija ir ļoti mainījusies. Bet kā šis laiks mainījis tevi?
– Mūsdienās ir moderni ik pēc četriem pieciem gadiem skatīties, kurp varētu būt nākamais solis. Šādi raugoties, var teikt, ka esmu aizsēdējies. Tomēr uzskatu, ka tā nav, jo televīzijas darbs ir ļoti dinamisks un mainīgs. Ikvienam žurnālistam pienāk brīdis, kad sāc apšaubīt sava darba jēgu, jo citās profesijās ir taustāms darba rezultāts, bet te brīžiem šķiet, ka skrien ar galvu sienā un nekas nemainās.
Pirms tiem 20 gadiem bija sajūta, ka es mainīšu pasauli un pēc katra mana sižeta notiks grandiozas reformas. Tagad saprotu – nevajag visu mainīt un kontrolēt, un justies atbildīgam par visu. Ja, vēstot ziņas, kādā mirklī piezogas sajūta, ka esmu līdzatbildīgs par to, ko ziņoju, no tā jāspēj distancēties. Īpaši tad, kad jāvēsta par bojāgājušajiem, kā tas bija kovida vai Maximas traģēdijas laikā. Izstāsti sausu faktu, bet saproti, ko tas nozīmē, un nevari distancēties no emocijām, lai gan kadrā spēj izskatīties mierīgs. Tāpat arī tagad, kad jāziņo par traģēdijām Bučā vai Irpiņā. Es ļoti apbrīnoju Inu Strazdiņu, Gintu Amoliņu, Indru Spranci, Ievu Vārnu un citus kolēģus, kas brauc uz Ukrainu. Jo, ja esi tur, tad nav iespējams distancēties. Ziņas kara laikā ir citādas, ziņu vēstītāji vairs nevar būt neitrāli un bez emocijām.
Mana atbildība ir tas, kā ziņas pavēstīt.
Jebkuru ziņu var dramatizēt, bet ir svarīgi nepārspīlēt un situāciju nepadarīt melnāku, kā tā ir.
Un otrs – saglabāt godīgu, cieņpilnu attieksmi pret skatītāju un cilvēkiem, par kuriem stāstu.
– Cilvēkam, kurš katru vakaru redzams Panorāmā, nav viegli paslēpties pūlī. Kā tu sadzīvo ar popularitāti?
– Manās acīs populāri ir citi, piemēram, Raimonds Pauls. Es vienkārši esmu cilvēks, kura seja citiem uz ielas liekas redzēta. Tas ir O.K., es varu sasveicināties ar cilvēkiem, kuri mani zina, bet nezina manu vārdu. Tā, manuprāt, nav nekāda popularitāte. Piemēram, svētku laikā stāvēju savā piemājas pieturā, un vienā brīdī pienāca bariņš jaunu čaļu, laikam dejotāji, kuri teica: «Hei, tu esi tas čalis no televīzijas!»
Tā es arī gribu justies – tas čalis no televizora, un viss.
Esmu viens no ziņu vēstītājiem. Līdz ar to, ja runājam par popularitāti, man nav daudz ar ko sadzīvot. Ir pat forši, ja kāds pienāk klāt un palūdz uztaisīt selfiju ar mani. Sevišķi svētku laikā, kad gribējās pateikt paldies katram svētku dalībniekam, – tad tā bija iespēja aprunāties un uzsmaidīt. Man nepatīk apzīmējumi populārs un zvaigzne. Televīzijas cilvēki ir kā komētas – mazliet paspīd, un tad vietā atkal nāk citi. Tāda ir mana sajūta. Pašlaik man ir iespēja tur būt, bet es labi apzinos – tikpat strauji, kā sācies, tas var arī beigties. Nu labi, 20 gadi pagājuši… (Smejas.)
