Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
1
-
Raksts publicēts žurnālā Ieva 2007. gada 16. numurā.
«Ko tagad daru?» Viktors pārjautā un iesmejas: «Strādāju, strādāju. Gribas koncertus un skatuvi, gribu dziedāt. Neko citu es nemāku. Biznesā iekšā nelienu. Tas nav mans lauciņš. Man ir draugi, kas nodarbojas ar biznesu un mēģināja mani tajā iesaistīt, bet tas nav mans. Kam tas ķēriens ir dots, tam ir, un kam nav, tam nav. Tā ka es palieku pie sava darba un daru to, ko protu. Mantas ziņā bagāts ar to neesmu kļuvis, bet visādi citādi esmu ļoti bagāts. Man ir forša sieviņa, vislabākā, četri bērni, divi mazbērni. Man tai dzīvītē diemžēl ir gājis kā pa viļņiem. Bet es visos gadījumos iz dzīves, kas ar mani notiek, domāju – tas tomēr ir kaut kāds likteņa pirksts. Tam visam, kas bijis, man vajadzēja iziet cauri.»
Viktora vecākajai meitai Janai ir trīsdesmit astoņi gadi. Jana ir vienkārša, sirsnīga un smaidīga. Tāda pati kā tēvs.
«Viņš man ir kā ātrā palīdzība. Ja kaut kas notiek un man ir vajadzīgs tēvs, piezvanu, un viņš acumirklī ir klāt. Un tā ir ļoti laba sajūta, ka ir tēvs, kuram var izstāstīt visu, kuram var padomu palūgt un ar kuru var vienkārši izrunāties. Man to nevajag bieži. Un arī neko daudz stāstīt man tēvam nevajag. Viņam tāpat viss top uzreiz skaidrs,» saka Jana. Bet kādreiz tā nebija. Kad Jana bija maziņa, tēvu viņa redzēja reti. Tāpat kā mammu. Janu izaudzināja mātes vecāki.
«Slava galvu man nekad nav sagriezusi, bet mīlestība gan,» atzīst Viktors.
