Rīga 0°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
2
-
0
-
0
-
1
-
Mani vilka Indras miers
«Sargies vēja, kas aiz loga augu nakti zarus šūpo…» Viktors dziedāja Inversijas koncertā Siguldā. Bija astoņdesmit ceturtais gads. Dziesmas laikā nokāpa no skatuves un apsēdās uz brīvā krēsla zālē līdzās kādai jaunai sievietei. «Parasti jau koncerta laikā ar kādu no publikas pakoķetē, bet tas pieder pie dziesmas un pat īsti neievēro, kāda tā meitene izskatās. Taču tajā reizē viss bija citādi. Tankš! Manī uzreiz kaut kas nostrādāja. TO meiteni es ieraudzīju. Pēc koncerta izrādījās, ka viņa turpat Siguldas kultūras namā strādā. Iepazināmies. Siguldā vēl bija dažādi pasākumi un koncerti. Mani vilka Indras miers, labestība, ar viņu bija ļoti viegli un labi. Jutu, ka tiecos pēc viņas. Bet man par Indru vajadzēja pacīnīties. Neteikšu, ka viņa bija pretimnākoša. Reiz jau dzīvē sāpīgi apdedzinājusies, Indra pret manu uzmanību izturējās ar lielu piesardzību. Viņas vecāki, krietni kurzemnieki, arī no manis brīdināja – dziedātājs, vieglprātīgs, vairākas reizes jau precējies, dzērājs. Tas grēks arī man toreiz vēl piemita. Simts gramus regulāri paņēmu katru dienu.
Pats jau jutu, ka tas draņķis ņem pār mani virsroku un es nedrīkstu viņam ļauties.
Tieši tad iepazinos ar Indru.»
Viktors vēl bija precējies ar Dainu un nebija domājis, ka arī šī laulība varētu izjukt, bet tā meitene Siguldā vilka kā magnēts un sirdij neko nevarēja padarīt. Izrādījās, ka Indra ir īstā. Tā, ar kuru beidzot varētu būt savas mājas un sava ģimene.
«Mēs ar Indru abi gribējām bērniņus. Runāju ar kādu dakteri, un viņš man teica: ja gribi, lai bērniņi piedzimtu veseli, gadu pirms tam nedrīksti dzert. Un es viņam paklausīju. Biju kļuvis ļoti prātīgs un apzinīgs, piedomāju pie savas ģimenes dzīves. Kopš man ir Indra, neesmu dzēris ne piles.
Vieni no maniem laimīgākajiem brīžiem ir tie, kad dzima bērni. Visi trīs nāca rindiņā.
Kad gaidījām pirmo, man nebija tādu domu, kā bieži vien vīriešiem – noteikti jābūt dēlam. Teicu: kas būs, tas būs mans! Vecākais dēls mums ir Madars. Indriņa to vārdu bija izdomājusi jau agrāk. Man likās – ir meiteņu vārds Madara, bet tā sagadījās, ka tad, kad piedzima mūsu Madars, pirmā pusgada laikā kādus četrus Madarus satiku. Kad tagad skatos uz savu Madaru, domās redzu māsas Annas dēlu Jāni. Madars kļuvis ļoti līdzīgs Jānim – gan pēc rakstura, gan izskata. Man Jānis bija baigi mīļš. Spēlēja basketbolu, bija garāks par mani. Brauca pie mums ciemos, ņēmās ar maniem bērniem, kas bija vēl sīki. Viņš bija foršs un labsirdīgs puika. Pēkšņi sadomāja, ka ies jūrskolā. Tā laikam Jānim bija otrā prakse uz kuģa. Uz mēnesi vai diviem aizgāja jūrā un vairs nepārnāca. Tā arī nekad neuzzināsim, kas notika. Kuģis veda mašīnas, kas uz klāja bija nostiprinātas ar trosēm. Naktī bija sacēlies vējš, kuģis viļņos šūpojies, un Jānis gājis skatīties, vai uz klāja viss kārtībā. Varbūt viņam aiz trosēm aizķērās kāja vai viņš slīdēja. To brīdi, kad Jānis pārkrita pār bortu, neviens tumsā neredzēja, un kuģis gāja uz priekšu… Bija jau vēls rudens un auksts. Mūsu Jāņa kaps ir jūras dzelme. Viņam bija tikai deviņpadsmit gadu. Māsa pēc tam vairs nekad nespēja atgūties. Arī Annu esam apglabājuši.
Mani sirmie mati un dziļās rievas nav tikai no uzdzīves, bet arī no sāpēm un pārdzīvojumiem.
Tad mums ar Indru nāca meitiņa. Indra ļoti mīlēja savu vecomāti. Viņas vārds bija Elīna, un Indriņa gribēja meitiņai vecāsmātes vārdu. Man nekas nebija pretim. Un tad sagadījās tā, ka, gaidot trešo bērniņu, nomira Indras papiņš. Kad piedzima mūsu mazais puika, viņam tika vectēva vārds Rūdolfs.
Nu jau mūsu bērni ir lieli. Madars aizraujas ar datoriem, tāpēc gan studiju, gan darba izvēle bija pa šo līniju. Elīnai savukārt ir lielāka interese par biznesa vadību. Mazajam Rūdolfam sāksies pēdējais gads Imantas vidusskolā. Nezinu, kā mums ar sieviņu izdevies, bet bērni izauguši gudri un prātīgi, nekādas muļķības viņus nevelk. Mēs viņiem uzticamies.
Esmu pateicīgs Dieviņam, ka tas man vienmēr grūtos brīžos kādu sargeņģeli ir sūtījis un spilventiņu palicis apakšā, kad esmu kritis. Par Indru viņam esmu pateicīgs, par savu ģimeni, par to, ka vēl arvien varu dziedāt.»
Arī labā saskaņa ar lielo meitu Viktoram dod sirdsmieru. Vienmēr jau ir bijusi tāda kā vainas apziņa, ka Jana izaugusi bez mātes un tēva.
«Ja man kādreiz arī kāda pāridarījuma izjūta ir bijusi, tad no tās jau sen esmu izaugusi. Palicis tikai tas labais, kas man no tuvajiem cilvēkiem ticis, un ar to es arī dzīvoju. Kad man pašai piedzima bērni, es biju pilnīgi fanātiska māte. Arī tā laikam bija bērnības trauma, un mana mātes mīlestība sevišķi pirmajam – Jānītim – bija drusku jau par daudz. Tagad mans Jānis savos trīspadsmit gados izaudzis tik liels, ka man uz viņu jāskatās uz augšu.
Es tiešām par savu dzīvi nevienu brīdi nevaru teikt, ka tajā nebija laimes. Liktenis mani nekad neatstāja bez tuvas sievietes, kurai varēju paprasīt padomu. Man bija vecvecmāmiņa, vecmāmiņa, skolā labas skolotājas, sevišķi Ausma Lapaine, Daina, Dainas māsa, Dainas mamma, Indra, tagad manas kaimiņienes Berģos. Varbūt mans ieguvums tieši ir tās daudzās mātes, jo īstās nebija. Un Viktors ir vislabākais tēvs, kādu bērns var tikai vēlēties. Un cilvēks ļoti labs. Par daudz labs. Viņš nemeklē vainu citos. Viņam sveša skaudība. Visiem gatavs palīdzēt, visus uzklausīt. Nu tāds ir mans tēvs. Arī tad, kad mēs nesatiekamies, es zinu, ka viņš man ir, un tā ir vislabākā sajūta.»
