Motoru sports kovidburbulī

Izņēmums nebija arī motoru sports – viena pēc otras tika izziņotas sacīkšu atcelšanas, līdz pandēmijas sākumam sezonu paguva iesākt tikai pasaules rallija čempionāts (WRC), aizvadot trīs posmus. F1 sezonu no trases noņēma koronavīrusa atklāšana McLaren komandā pirms pirmā posma Melburnā martā, un ar to arī viss apstājās.

Tāpat kā visa izklaides industrija, arī sports meklēja iespējas atgriezties stadionos un galvenais – televizoru ekrānos, jo ne jau tas salīdzinoši nelielais ļaužu pulciņš, kas sanāk tribīnēs, ir galvenā auditorija. No oficiālajiem autosporta čempionātiem pirmie to paveica F1, jo šīs sacensības ir salīdzinoši vieglāk menedžēt – viss notiek slēgtā trasē un slēgtā sabiedrībā. Nelaižam skatītājus tribīnēs, un lieta darīta.

Piloti un komandu personāls ceļo no vienas trases uz otru, kurās posmi notiek ik pēc nedēļas ar dažām garākām pauzēm, un dzīvo kontrolētā burbulī. Stresa moments gan sanāca ar Racing Point meksikāņu pilotu Serhio Peresu, kurš vasarā sacensību starplaikā aizlidoja uz mājām pie mammas, kura bija cietusi satiksmes negadījumā, un atgriezās ar Covid-19 ­ciemakukulī… Pēc tam kovidu norāvās vēl pāris piloti, pasaules čempionu Lūisu Hamiltonu (Mercedes) ieskaitot, taču pie apjomīgām pašizolācijām un vispārējas karantīnas komandas un čempionāts nenonāca.

Citi lasa

Slavenības

VIDEO: JRT aktrise Ragovska pateicas ziedotājiem. Viņa nofilmējusies maģiski skaistā klipā

Ziņu aģentūra LETA

In memoriam

Mūžībā aizgājis Igors Šuvajevs – filozofs un komponista Imanta Kalniņa znots

Marta Kalniņa

Aicinām palīdzēt!

Smagā situācijā nonākusi JRT aktrise. Kolēģi aicina ziedot modernai protēzei

Par F1 un pārējiem trašu sporta veidiem ir skaidrs, bet kā ar ralliju? Tas notiek daudz plašākā reģionā un ir daudz atvērtāks par šosejas autosporta pasākumiem, jo faniem parasti ir brīva pieeja servisa parkam un ievērojami ciešāks kontakts ar sportistiem.

Pirmais mēģinājums atsākt kontinentālo rallija sezonu bija Itālijā, Romā, otrais – Latvijā. Mēs jau vasarā vispār bijām privileģētā situācijā ar saviem zemajiem Covid-19 rādītājiem, tāpēc dalībnieku sastāvs Eiropas rallija čempionāta (ERČ) otrajam posmam Rally Liepāja bija tīri pieklājīgs. Visiem tika pieprasīti koronavīrusa testi, un servisa parki bija dalīti – viens eiropiešiem, otrs citā Liepājas placī – Latvijas čempionāta braucējiem. Tiesa, viens no dalībniekiem tika ­aiz­sūtīts mājās, nemaz līdz Liepājai neticis, – viņam tika atklāts pozitīvs Covid-19 tests, ieceļojot Latvijā.

Šo rindu autore Liepājas ralliju pieredzēja no iekšpuses kā dalībniece, un jāteic, ka nekas īpaši dramatisks nebija – jā, pie ieejas rallija centrā un servisa parkā pārbaudīja temperatūru, pieprasīja sejas masku, tiesneši, kuriem pirms starta un pēc finiša tika iedotas karnetes rezultātu ierakstīšanai, bija sejas maskās un cimdos, bet tas arī viss.

Ātrumposmos skatītāju bija maz, distancēšanās tika ievērota ar uzviju, un sejas masku lietošana vasarā tikpat nebija aktuāla, tāpēc skatītāji varēja nemocīties karstajā vasaras saulē.

To, kā sacensības patiesībā notiek burbulī, sapratu pasaules rallija čempionāta (WRC) posmā Igaunijā. Šis dīvainais laiks tomēr paver arī jaunas iespējas, un igauņi tās operatīvi izmantoja. Kad par WRC posmu atcelšanu sāka ziņot viens rīkotājs pēc otra, parādījās risks šogad palikt vispār bez čempionāta. Situācijai nedaudz stabilizējoties, Starptautiskā Automobiļu federācija (FIA) sāka apzināt valstis, kas varētu rīkot sacensības, un viena no versijām bija Igaunija.

Mūsu kaimiņi jau 10 gadu ļoti mērķtiecīgi virzījās uz WRC, pirms diviem gadiem pat nokļūstot WRC testa posma statusā, bet šogad viņiem izkrita lielā loze. Tiesa, uz to pašu statusu kādu brīdi pretendēja arī Rally Liepāja, bet rīkotāji uztaisīja reveransu par labu igauņiem, noņemot savu kandidatūru. Kuluāros runā, ka FIA uz Latviju esot skatījusies drusku labvēlīgāk, jo Kurzemes ceļos mazāk priekšrocību būtu šābrīža WRC čempionam igaunim Otam Tanakam, kurš Rally Estonia trasi var izbraukt teju aizvērtām acīm… Lai nu kā, bet WRC posms tika Igaunijai.

Apskaužami? Diez vai, jo viņiem 63 dienu laikā bija jāizdara darbs, kas parasti aizņem 10–12 mēnešus.

Turklāt bija skaidrs, ka šis pasākums notiks unikālos apstākļos. Igauņi kļuva par izmēģinājuma trusīšiem, un viņu pieredzi tagad izmantos tālāk citi WRC posmu rīkotāji.

Rallija reģions tika sadalīts trijās teritorijās – augsta, zema ierobežojuma un āra reģionos. Sarkanajai zonai jeb High Density Area piekļūšana bija tikai rallija dalībniekiem un oficiālajām personām – tas bija rallija centrs Tartu un ātrumposmu starta un finiša zona. Low Density Area un Outdoor Density bija viss pārējais rallija reģions, kurā iekļūt varēja vietējie iedzīvotāji un ieejas karšu īpašnieki. Drošības noteikumi paredzēja, ka šīs trīs zonas fiziski nesaskaras.

Vismaz desmitreiz mazāks bija skatītāju skaits ātrumposmos, jo tirdzniecībā nonāca vien 16 tūkstoši biļešu, kas tika izķertas pāris stundu laikā. Biļetes tika sadalītas pa 16 zonām, pa 1000 skatītājiem katrā, un viena persona varēja iegādāties vienu biļešu komplektu uz vienu zonu. Nekādas ierastās braukāšanas no viena ātrumposma uz citu, jo visu var pagūt. Nekur citur skatītājiem nebija atļauts atrasties. Visi pārējie piebraucamie ceļi tika slēgti un apsargāti. Igaunijas valdība bez 2,5 miljoniem eiro finansiālas palīdzības ļāva izmantot armiju, policiju. Apsardzē tika nodarbinātas 700 personas.

Realitāte patiesībā bija visai spocīga – sacensību oficiālās personas, FIA komisāri, tehniskie darbinieki un organizatori nedēļu faktiski dzīvoja geto apstākļos totālā izolācijā.

Ierodoties Igaunijā un Tartu, dalībniekiem, komandu pārstāvjiem, mehāniķiem, FIA augstajām personām, pirmais ceļš bija uz laboratoriju nodot Covid-19 testu, no turienes pa taisno uz viesnīcas numuru. Akreditācijas kartes saņemt varēja, tikai uzrādot īsziņu par negatīvu Covid-19 testu, kas arī atvēra durvis uz sarkano augsta ierobežojuma zonu. No ārzemēm uz šo WRC posmu ieradās 739 personas, bet kopumā tika veikti 1337 Covid-19 testi, kas visi bija negatīvi.

Oficiālās personas tika izmitinātas rallija centram tuvējā «spoku» viesnīcā, kurā nebija neviena apkalpojošā personāla, numuriņa atslēgas un ārdurvju kodu iedeva pie akreditācijas. Ja ko vajadzēja no higiēnas lietām, tas bija jāpiesaka atbildīgajai par izmitināšanu, un vakarā prasītais bija numuriņā.

Rallija centrs atradās supermodernajā Igaunijas vēstures muzejā ERM.

Tā kafejnīcā tika pasniegtas trīs maltītes, un tā bija vienīgā reize, kad cilvēkus varēja redzēt bez sejas maskām.

Organizatori izdarīja gudru gājienu, izgatavojot vairākkārt lietojamas sejas maskas ar sacensību logo, ko ļoti daudzi ar prieku iegādājās.

Trešajā dienā pie sejas maskas jau tā bija pierasts, ka daži pamanījās neaplieties, mēģinot iedzert ūdeni no pudeles, – replika tiem, kas vaid un sten par pusstundas braucienu sejas maskā sabiedriskajā transportā. Pēc ceturtās dienas maskas sintētiku sāka just sejas āda, tā kļuva jutīga. Nez kā vīriešiem, kas skujas… Nujā, bet viņi aiz maskas varēja bez bēdu atlaist normālus rugājus!

Šo rindu autorei sanāca pabūt vēl trešajā statusā, kā mediju pārstāvei apmeklējot vienu globālu autosporta notikumu – pasaules rallijkrosa čempionāta (World RX) posmu Biķerniekos. Attiecībā uz sportistiem un oficiālajām personām sistēma jau zināmā: ierodoties Rīgā, Covid-19 tests, maršruts viesnīca – trase bez jebkādām nobīdēm, tehniskajā parkā ieeja liegta. Mulsumu izraisīja salīdzinoši brīvie skatītāju plūsmas koridori, kurā krustpunktos tomēr sanāca sadursmes gan ar komandu, gan mediju, gan organizatoru pārstāvjiem – jautrais un brīvais skatītāju pūlis pret maskotajiem.

Vai Latvijā notikušās sacensības jebkā ietekmēja Covid-19 statistiku? Tas nav zināms, jo biļetes nedz uz Rally Liepāja, nedz uz pasaules rallijkrosa čempionāta posmiem nebija personalizētas. Rallijs notika brīvā dabā, bet Biķernieku trasē sēdvietas nekad netiek numurētas, līdz ar to noskaidrot, vai kovids saķerts, tribīnēs uzgavilējot autosportistiem, praktiski nav iespējams.