Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Klau, jums ir viss, lai brauktu uz Ukrainu, vai kaut kas vēl vajadzīgs?
– Mums saziedoja tik daudz naudas, ka kontā nulles vairs nevar ierakstīt – pilna tā aile. Cilvēki ziedo visādus materiālus, operācijas lampu – baigi labo. Busus mums kādus piecpadsmit piedāvāja – mēs pirmo paņēmām, kas manam draugam ir. Vispār baigais atbalsts. No cilvēkiem, no kuriem es vismazāk gaidīju, kuri pieder pie citiem sabiedrības slāņiem, un pat no tādiem, ar kuriem man nav pārāk labas attiecības.
– Jums taču operēšanai vajag specifiskas lietas…
– Mums ir – no Brūču klīnikas. Kad to izlika no telpām, mēs taču visu aprīkojumu, instrumentus saglabājām. Principā mums tādai intensīvai darba vienībai pietiek. Bet cilvēki arī sadeva naudu.
– Jūs tā – «uz dullo» – braucat vai jums jau ir kāda konkrēta vieta?
– Iznāk, ka «uz dullo», tur vienkārši neviens nekā nezina. Mums ir viens hospitālis padomā, bet – pie Kijevas, un varbūt, ka Kijevu vispār nobloķēs. Varbūt mēs tur netiksim. Bet mums ir vēl viens cits hospitālis ir padomā. Mēs redzam, ka varam palīdzēt draugiem ar savām prasmēm, un mums Ukrainā ir draugi.
– Man tās stulbs jautājums: kara apstākļos – tur jau tāda rupja ķirurģija, kur nu mikroskops un mikroķirurģija…
– Saproti, mēs ar to mikroskopu šujam mērkaķa ātrumā. Mārtiņš operē kā mērkaķis, un es tos asinsvadus šuju kā mērkaķis.
– Vārdu sakot, mikroskops atvieglo procesu?
– Es vienkārši nezinu. Es nekad tādās vietās neesmu bijis, es nezinu. Bet tas, ko cilvēki stāsta, tas pats Keggi (Kristaps Keggi – latviešu ķirurgs ortopēds ASV, gadu kā ārsts piedalījies Vjetnamas karā) – vienu brīdi ķirurgiem nav vispār darba un pēc tam ir darbs 24 stundas no vietas un vairāk. Es neko par tādiem operēšanas apstākļiem nezinu. Bet mēs esam labi sagatavoti, labi aprīkoti. Mēs braucam trīs – divi ķirurgi un ārsta palīgs. Tāda maza mikroķirurģijas brigādīte esam. Eiropas mikroķirurģijas skolas «boss» teica, ka mūs atbalstīs. Domāju, ka vēlāk varbūt pats atbrauks. Vienīgi… tas «kariņš», nu jā.
– Es saprotu, ka tava sieva pie taviem ekstrēmiem gājieniem ir pieradusi, bet Mārtiņš – viņš man vienmēr šķitis tāds mierīgs…
– Nu jā, bet īstenībā jau nav. Man iešaujas prātā ideja, un Mārtiņš pavelkas.
Mūsu sarunu pārtrauca kāds zvans Olafam. Noteikti svarīgāks par manu papļāpāšanu. Par bailēm tā arī Olafam nepajautāju. Jo tās noteikti ir.
