⚠️ Tikai 2 dienas – SANTA+ par 1 €! ⚠️ 
Rīga +8°C 
KLAUSIES
Kas es esmu?
«Esmu iemīlējusies rozēs, ko man uzdāvināja brāļa meita Elīna. Tās ir kā vecmeistara glezna – katrs zieds citā, bet saskanīgā tonī, turklāt smaržīgas. Ja varētu to smaržu paturēt… Man patīk daiļas lietas.
Atzīšos dažās vājībās – skaidravota ūdentiņis, ļoti laba kafija… Divas atvilktnes ar cimdiem, neskaitāmas beretītes, smaržas, smalka ādas cigarešu etvija…
Vasarā man tīk kailai ņemties pa ezeru – vienalga kādos laika apstākļos,» pirms 10 gadiem žurnālam IEVAS STĀSTI sacīja aktrise.
«Garīgais priecinājums – laba mūzika. Mani draugi – grāmatas. Lasīt sāku ļoti agri – piecu gadu vecumā. Tēvsmāmiņai bija daudz grāmatu, lasīju visu tautu pasakas, vēlāk rāvu cauri Nožēlojamos, 1001 nakts pasakas, Dekameronu, protams. No Dona Kihota nesapratu neko, tikai biedēja šaušalīgās Dorē ilustrācijas. Ja man būtu jāizvēlas trīs grāmatas, ko ņemt līdzi uz neapdzīvotu salu, tās būtu Dostojevska Velni, Markesa Simt vientulības gadi, Bulgakova Meistars un Margarita. Slepus paķertu arī Hašeka Šveiku un Heses Stikla pērlīšu spēli. Nu re, sanāca vairāk, nekā atļauts. Taču visa tā lielā lasīšana faktiski padarīja mani vājāku –
es lāgā neizpratu reālo dzīvi, tā saukto materiālo pasauli, kura tagad valda.
Kā teica mans brālis, citējot Dostojevski, «tu peldi operetes laiviņā». Ha, operetes mani galīgi nevaldzina. Visā savā garajā mūžā neesmu lasījusi tā sauktos dāmu romānus – neinteresē, un viss. Es nesaprotu, kur slēpjas Vējiem līdzi fenomens, ko tā arī neesmu spējusi izlasīt līdz galam. Man joprojām ir neatminama mīkla, kāpēc miljoniem sieviešu ģībst uz līdzenas vietas, izdzirdot maģiskos vārdus Vējiem līdzi.
Jau agrā jaunībā Valmieras teātrī uz sienas rakstīju sava mīļākā dzejnieka Raiņa dzejoli: «Tu kļūsi vientulīgāks gads pēc gada, no tevis atšķelsies pēc drauga draugs…» Ieprogrammēju sevi vientulībai?
Lasi 
trīs mēnešus
→
abonents?
Ienākt portālā
