• Šobrīd

    weather img

    Rīga +3°C Daļēji apmācies, D vējš, 1.03 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Hokejists Rodrigo Laviņš: Luksusa dzīve man nav svarīga

    Personības
    Kaija Zemberga
    11. augusts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Jānis Deinats (Fotocentrs)
    Pirms desmit gadiem Rodrigo Laviņš lika vilties simtiem pielūdzēju, paziņojot par draudzību ar televīzijas dīvu Janu Duļevsku. Ja Latvijā nebūtu izveidota meistarkomanda Rīgas Dinamo, iespējams, talantīgais aizsargs hokejista karjeru būtu beidzis. Pēdējos gadus Rodim trūka motivācijas spēlēt ārzemju klubos. Viņš vēlējās būt kopā ar ģimeni.

    Intervija publicēta žurnālā «Ievas Stāsti» 2010. gada 4. numurā. 

    Aizritējusi stunda, kopš beidzies komandas Dinamo Rīga treniņš. Hokejisti cits pēc cita pamet arēnu, taču viens no lietderīgākajiem kluba aizsargiem Rodrigo Laviņš kavējas. «Viņš nav no steidzīgākajiem,» smaida superkluba runasvīrs Jānis Stepītis. Rodrigo Laviņš no ģērbtuves iznāk viens no pēdējiem. Sportistu tūlīt ielenc fanu kreklos tērptas meitenes un lūdz kopā nofotografēties. Rodrigo joprojām ir meiteņu mīlulis. Rodis smaida kamerā. Smaids jauneklīgajā sejā ap muti un acīm iezīmē stingras līnijas, pamanāmākas kļūst vīrišķīgajā sporta veidā iemantotās rētas uz uzacs un zoda.

    Kopš B grupas turnīra Eindhovenā 1996. gadā, kad no Rodrigo Laviņa piespēles Oļegs Znaroks iemeta vērtīgāko ripu Latvijas hokeja vēsturē un Latvijas izlase iekļuva A grupā, viņš Latvijas izlases sastāvā ir piedalījies gandrīz visos pasaules čempionātos un olimpiskajās spēlēs. Rodrigo Laviņš ir viens no stabilākajiem cīnītājiem aizsardzībā, nekad laukumā nespēlē ar pusspēku un pelnīti ir saņēmis ceļazīmi uz ziemas olimpiskajām spēlēm Vankūverā.

    Grīziņkalna puika

    «Bērnībā dzīvoju pie Grīziņkalna, Laboratorijas ielā. Laiks pagāja Daugavas stadiona ledus hallē un dauzoties pa Grīziņkalnu. Bija jautri un arī draudīgi – šajā rajonā apgrozījās šaubīga publika. Nākot mājās no treniņa, man bieži atņēma hokeja nūju. Līdz trešajai klasei mācījos Rīgas 6. vidusskolā. Ceļu uz mājām, kas veda cauri pagalmiem, nereti aizšķērsoja lielāki puikas. Bieži staigāju ar zilu aci…»

    Kādā vakarā televīzijā paziņoja, ka Latvija bērza hokeja skola uzņem jaunus audzēkņus.

    Vecāki jautāja, vai es gribu spēlēt hokeju? Skandēdams  – jā, jā! – priecīgs skraidīju pa istabu.

    «Tētis manis aizveda uz Daugavas ledus halli. Man bija trīs gadi, kad pirmo reizi uzkāpu uz ledus.»

    Mamma Lidija un tēvs Elmārs vēlējās, lai puika ne tikai dzenā melno kaučuka ripu, bet apgūst arī daiļās mākslas, un sarunāja mājskolotāju, kas viņam mācītu zīmēt un spēlēt klavieres. Taču mazais viltnieks izdomāja dažādus iemeslus, lai izvairītos no klavierspēlēšanas. Pa piektā stāva logu pamanījis nākam klavierskolotāju Vidvudu Eglīti, Rodis saķēra vēderu un sāka locīties vēdersāpēs. «Vidvuds Eglītis bija gleznotājas Hildas Vīkas audžudēls. Viņš bija labs mākslinieks, taču skolotājam nepatika, ka es trenējos hokejā. Eglītis dažādiem paņēmieniem centās mani atturēt no hokeja. Manī tas radīja nepatiku pret klavierstundām. Es labprāt būtu mācījies spēlēt klavieres, bet man nebija kontakta ar skolotāju. Kad viņš ieradās uz nodarbībām, tēloju, ka neesmu mājās. Skolotājs dauzījās pie durvīm un teica: «Rodrigo, ielaid, es zinu, ka tu tur esi!» Vēlāk ar draugu Dzintaru, kas dzīvoja kaimiņos un tagad ir mana dēla Martina krusttēvs, šad tad pie manis mājās uzspēlējām klavieres. Tagad gan es vairs neko nevaru nospēlēt…»

    Vēlme spēlēt hokeju un treneru Ginta Bisenieka un Harija Vītoliņa seniora ieteikums Rodrigo Laviņu aizveda uz 55. vidusskolu, tā dēvēto hokeja skolu. «Man galvā bija tikai hokejs,» izvēli mainīt skolu pamato hokejists. «Sākumā komandā nebiju labākais, cīnījos pēdējā maiņā. Treneris teica, ka hokeja skolā iekļūs vislabākie. Es ļoti to vēlējos, tālab sparīgi trenējos. Tagad gan uzskatu, ka veidot hokeja klasi nav nopietni. Man nebija mācīts, ka jāgatavojas stundām, jāpilda mājasdarbi; darīju to, kas man patīk. Ja mans dēls izteiktu vēlmi mācīties sporta skolā, es iebilstu. Vēlos, lai viņš mācās parastā skolā un iegūst labu izglītību. Jauniešiem, sākot aktīvi sportot, mācības paliek otrā plānā.»

    Uz treniņiem Daugavas ledus hallē Rodrigo gāja pats. Treneri bažījās, kad viņš vēlu vakarā, ap vienpadsmitiem, viens iet mājās. Tēvs bija tālbraucējs autovadītājs; kad brauca reisā, mājās nebija divas nedēļas. Mamma bērniem (Rodrigo ir vecāks brālis un māsa no mātes pirmās laulības) uzticējās. Vecāki dēlam deva brīvību, pusaudža gados neliedza ar draugiem apmeklēt ballītes. «Ballītēs uzpīpējām un arī iedzērām, bet es nekad nepārkāpu robežas. Biju apzinīgs.»

    Pirmā bezdelīga

    Svarīgu lēmumu Rodrigo Laviņš pieņēma 1994. gada vasarā, kopā ar pārējiem kluba Pārdaugava drosminiekiem – Aigaru Ciprusu, Pēteri Skudru, Aleksandru Čunčukovu un Artūru Kupaku – dodamies aiz okeāna piepildīt katra jauna hokejista sapni. To atceroties, Rodrigo smejas: «Centāmies nokļūt kaut kur, nezin kur (lasi – hokeja mekā NHL). Cits citam īpaši neteicām, ka pošamies uz Ameriku, bet beigās visi satikāmies Bostonas kluba vasaras nometnē. Spēlējām brīvo aģentu turnīrā un bijām galvas tiesu pārāki par citiem hokejistiem. Mūs ievēroja un solīja baigo nākotni. Man uzradās aģents, kas piedāvāja trīs izvēles: pirmkārt, spēlēt junioru līgā; otrkārt, mācīties koledžā un spēlēt skolas komandā; treškārt, spēlēt profesionālā komandā. Domāju – kāds gan es vairs juniors, Latvijā spēlēju profesionālā komandā. Koledžā savukārt mani biedēja mācības. Nolēmu – būšu profesionālis. Domāju – super! Man vēl tikai jāiekļūst fārmklubā, un tad – jau NHL! Diemžēl tā bija nebija pareiza izvēle. Ar šodienas prātu es izvēlētos spēlēt junioros vai mācītos koledžā, kur vienlaikus var arī spēlēt hokeju augstā līmenī.»

    No deviņpadsmit līdz divdesmit triju gadu vecumam Rodrigo Laviņš spēlēja Amerikā. Lai gan hokejistam neizdevās uzspēlēt pasaules labākajā hokejā līgā, ar Ameriku viņam saistās siltas atmiņas. «Tur es kļuvu patstāvīgs. Spēlēju zemākajās līgās, uzspēlēju arī fārmklubā – tā bija gaļasmašīna, vīrišķības kalve, kurai izgāju cauri.»

    Tur laukumā skrien un sitas briesmīgi! Kad atgriezos Eiropā, notikumi uz ledus šķita kā palēninātā filmā. Amerikas dzīves man trūka. Somijā un Zviedrijā šķita garlaicīgi.

    Ārpus treniņiem un spēlēm Rodrigo Laviņš ir nosvērts, mierīgs, pat flegmātisks vīrietis. Kāds viņš ir laukumā? «Agrāk biju karstasinīgāks,» Rodrigo vaļsirdīgi saka. «Amerikā no manis prasīja tikai spēka spēli, bet tagad apzinos, ka pirmām kārtām jāspēlē ar galvu. Vairs nevaru skraidīt pa ledu kā divdesmitgadīgs čalis. Spēlēt kļuvis vieglāk, protams, ja nav traumu. Jaunībā savainojumi dzija ātri, bet tagad, kad ripa trāpa pa kāju, trauma nepāriet pusi sezonas.»

    Atkal kopā

    «Pirmā mīlestība man bija trešajā klasē,» Rodis aizdomājas. «Kā daudziem zēniem šajā vecumā, arī man patika klases audzinātāja. Mācoties sestajā klasē, biju ieķēries meitenē no paralēlklases. Taču nevienu meiteni uz randiņu aicinājis neesmu. Mana dzīves mīlestība ir mana sieviņa Jana. Ar Janu iepazināmies, kad viņai bija piecpadsmit gadu.»

    Pēc hokeja sezonas vasarā Rodim patika izklaidēties kopā ar draugiem. Kādu vakaru puiši atrada brīvu galdiņu vasaras kafejnīcā Doma laukumā. Pie blakus galdiņa sēdēja Jana ar klasesbiedreni Alisi. Gribēdams Janu pavilkt uz zoba, Rodrigo jautājis, cik viņai gadu – vai trīspadsmit?

    Man bija divdesmit viens, es vēl nebiju gatavs nopietnām attiecībām, arī Jana ne, bet es zināju, ka pēc gadiem viņa būs mana meitene.

    «Satiekoties nākamajā reizē, kopā aizgājām uz Vernisāžu padejot, un es Janu uzaicināju pie sevis uz Somiju. Sākām dzīvot kopā.»

    Rodrigo un Jana ir kopā jau desmit gadu, pirms septiņiem gadiem ziemā viņi apprecējās.

    Kā mīl Rodis? «Nemāku sievietēm teikt skaistus vārdus. Domāju, ka Jana to gribētu, bet es neesmu liels runātājs,» viņš kautrīgi atzīstas. Par attiecībām ar Janu viņš stāsta ar maigumu un mīlestību. Viņi viens otram esot kā radīti, kā pluss ar mīnusu. Jana ir enerģiska, baterijas viņai grūti nosēdināt, turpretim sevi Rodrigo sauc par mieramiku. «Jana ir gaišs cilvēks, apkārtējie viņai līp klāt. No tā, kas viņai virmuļo apkārt, Jana uzlādējas, bet es dažreiz nogurstu. Kad esmu noguris no treniņiem un spēlēm, varu kļūt drūms nūģis. No dēla mācos būt pozitīvāks, viņš man aizrāda, kad nevajadzīgi uzvelkos.»

    Spēlējot Somijā, Zviedrijā un Krievijā, Rodrigo dzīvoja viens. «Jana un Martins brauca pie manis ciemos. Kad spēlēju Zviedrijā, nolēmām kādu laiku dzīvot kopā. Janai kļuva garlaicīgi, tur nebija, ko darīt. Man bija žēl arī Martina. Viņš nevarēja apmeklēt vietējo bērnudārzu un ar mammu sēdēja mājās, gaidot mani pārnākam no treniņiem. Kad spēlēju Permā, Jana pie manis dzīvoja pāris nedēļu. Kad vajadzēja doties uz izbraukumspēlēm, man bija bail viņu atstāt vienu. Maskavā bija vēl grūtāk. Tur tādi mērogi! Trenējos Piemaskavā Dinamo kluba bāzē, no kurienes līdz centram pusstundu jābrauc ar metro, bet dzīvoju divdesmit minūšu attālumā no centra. Trenējāmies armijas režīmā – treniņi divas reizes dienā, bez brīvdienām. Jana atbrauca ciemos, bet mēs gandrīz nemaz nebijām kopā. Lūdzu, lai sieva atgriežas Latvijā, – lai man nav jāraizējas par viņas drošību. Iespējams, velti baidījos, bet… Tāda ir kriminālā Krievija.»

    Jaunībā Rodis sapņojis satikt meiteni, ar kuru viņam kopā būtu labi un kuru nevajadzētu krāpt. Vai, dzīvojot šķirti, Rodrigo nav piezadzies greizsirdības velniņš? «Mēs viens otram uzticamies. Nekad neesmu pārbaudījis Janas tālruņa zvanus, sekojis, ko viņa dara, kurp iet. Janai ir daudz draugu un paziņu, un savu reizi man varbūt būtu iemesls kļūt greizsirdīgam, jo viņa ir ļoti atvērta, un, iespējams, vīrietim kādreiz šķiet, ka ar viņu varētu kaut ko sarunāt, kāds uz kaut ko varētu cerēt. Šad tad Janai arī pasaku, ko vīrietis domājis, ar viņu flirtēdams, lai gan viņa to uzskatījusi par nevainīgu vārdu spēli. Tomēr es zinu, ka sieva man ir uzticīga, un arī es viņu neesmu krāpis. Daudzi ir teikuši – attālums tuvina, katra nākamā tikšanās ir jaunu attiecību sākums, virmo kaisle, jūtas… Tikai ne man! Es labāk jūtos, kad ar Janu esam kopā. Pēdējos gados man bija ļoti grūti spēlēt ārzemēs. Grūti koncentrēties hokejam, gaidīju sezonas beigas, kad varēšu būt kopā ar saviem mīļajiem. Es nespēju dzīvot bez ģimenes.»

    Esmu gandarīts, ka Latvijā izveidoja komandu Dinamo Rīga, jo nu varu būt kopā ar ģimeni un spēlēt augstā līmenī. Man pat šķiet, ka tagad spēle labāk padodas, jo manā dzīvē iestājusies harmonija.

    Ieminos, ka arī šajā komandā sezonas laikā ir vairāki tāli daudzdienu izbraukumi uz Sibīriju. «Tas ir forši! Iepriekšējā izbraukumā komandu pavadīja trīsdesmit fanu. Viņiem ļoti patika Novosibirska, Habarovska. Un kāda tur ziema! Pēdējā sērijā uz Astaņu, Ufu un Omsku man līdzi dosies arī Jana un Martins. Astaņā ir celtnes kā Dubajā, tā ir no nulles uzbūvēta jauna pilsēta!» Rodis aizrautīgi stāsta.

    Beznosacījuma mīlestība

    Atgādinu hokejistam par vakardienas spēli, kurā tūkstošiem līdzjutēju uzgavilēja efektīvajam Rodrigo Laviņa spēka paņēmienam. Augumā nelielais aizsargs apslāpēja pēc izmēriem dižākā pretinieka uzbrukumu, ar manīgu kustību viņu uzmetot sev uz muguras tā, ka pretinieks vienu brīdi atradās paralēli ledus laukumam. «Tāds ir hokejs,» teic Rodrigo un atzīst, ka uz publiku nespēlē. Tas labāk piestāvot jaunajiem censoņiem. «Joprojām no hokeja gūstu baudu. Varbūt pat vairāk nekā divdesmit gadu vecumā. Apzinos – gadi iet, ilgi es vairs nespēlēšu. Lai gan pēc trīsdesmit gadiem katrs gads rit it kā ar pluszīmi.

    Man patīk arī vasarā trenēties – es vienkārši nevaru nesportot! Arī Janai hokejs patīk, sieva mani atbalsta, pārdzīvo par manu spēli. Viņa ir gatava pat kauties manis dēļ! Dēls ir vēl lielāks hokeja fanātiņš, nekā es biju viņa vecumā. Mājās Martins runā tikai par hokeju, pēc spēles viņam ir simts jautājumu. Man gan ir dienas, kad negribu neko dzirdēt par hokeju… Dēlam ne īpaši patīk treniņi – vienmuļi uzdevumi, slidošana bez ripas, bet, kad jāspēlē, jāpiedalās turnīros, viņš ar prieku metas cīņā. Vērojot treniņus, pamanīju, ka Martinam laukumā trūkst lokanības, tāpēc aizvedu uz džudo nodarbībām. Lai gan enerģijas puikam ir daudz, es sekoju, lai slodze viņam nav pārāk liela. Cenšos audzināt stigri, bet man ir patīkami vērot, kā Jana saprotas ar Martinu, kā viņa dēlu mīl. Viņi pat strīdas īpaši. Es daudz mācos no šīm attiecībām.

    Esmu laimīgs, ka Jana var dzīvot mājās un ir atpūtusies. Taču viņai patīk būt arī aizņemtai un nogurušai. Viņa pagūst visu. Apmeklē jaunās teātra izrādes mēģinājumus, strādā televīzijā, ved Martinu uz hokeja treniņiem, skoliņu, džudo…»

    Uz jautājumu, vai kādreiz nejūtas sievas – skaistās, populārās televīzijas dīvas – ēnā, Rodrigo aizdomājas. «Jana ir māksliniece, viņai labāk patīk zīmēt, spēlēt teātri, piedalīties dažādos projektos, būt cilvēkos. Man būšana sabiedrībā atņem enerģiju. Mēs gan abi kopā apmeklējam teātra izrādes, pavadu Janu uz pasākumiem, taču burzmā nejūtos labi. Neeju uz koncertiem, neapmeklēju hokeja spēles, kad pats neesmu laukumā, jo tas mani nogurdina. Man patīk būt vienam, labprāt atpūšos pie dabas, un ģimene to respektē. Kad beigšu spēlēt, noteikti laivošu pa upēm ar kanoe. Man patīk mednieku dzīvesveids. Laukos man ir labs paziņa mednieks. Kādus būrus viņš pūcēm gatavo! Mežā pazīst katru koku, putnu balsis un zvēru pēdas. Es laikam nevarētu šaut zvērus, taču labs mednieks ir dabas draugs.»

     Vērojot televīzijas šovu Trakais skrējiens, šķita, ka spēles laukumā Jana ir azartiskāka, viņai piemīt lielāka vēlme uzvarēt nekā Rodrigo. «Šovs bija foršs. Un kad vēl mēs ar Janu aizbrauktu uz Azerbaidžānu! Bijām arī Gruzijā un gribam turp doties vēlreiz. Spēlē piedalījos ne tādēļ, lai pa galvu pa kaklu kaut kur nestos un par katru cenu uzvarētu. Sezona bija beigusies, un es fiziski biju noguris, man bija sastiepts kājas muskulis, es pat īsti nevarēju paskriet. Skatītājiem šķita, ka spēles dalībnieki visu laiku jož, taču, saņemot uzdevumu, vairāk bija jādomā ar galvu, vispirms jānoskaidro, uz kuru pusi skriet. Reiz gadījās kuriozs – pretinieki, izlasījuši uzdevumu, kaut kur aiznesas, bet pēc brīža skrien atpakaļ, jo bija aizjozuši uz nepareizo pusi. Janai piemīt milzīgs cīņas spars, spēles laikā viņa tā iekarsa! Jana gribēja skriet, cik spēka, bet es ar traumēto kāju tik veikls nebiju.

    Jāatzīstas – man reti kaut kas nesāp. Reizēm pat baidos ar dēlu nobraukt lejā pa slīdkalniņu, lai neatplīstu kājas saite.

    Man sevi jāsaudzē, jo mana dzīve pakārtota sportam. Ievēroju režīmu, veselīgi ēdu. Man patīk arī gatavot, lai gan gatavošana paņem laiku. Martinam manas veselīgās maltītes neiet pie dūšas. Ja būtu iespēja, viņš ēstu tikai suši!»

    Par luksusa dzīvi

    Ko Rodrigo darīs pēc profesionāla hokejista karjeras beigšanas? «Esmu beidzis Latvijas Sporta akadēmiju un nākotni vēlos saistīt ar hokeju. Ir vēl arī citi plāni. Man ir svarīgi gūt laimi no tā, ar ko nodarbojos. Kamēr spēlēju, vēlos visu sakārtot, lai pēc tam uzreiz varu ķerties klāt īstenot plānus.»

    Vienu no saviem plāniem hokejists jau īsteno – būvē ģimenes māju. «Rīgā nopirkām vecu māju ar lielu ābeļdārzu un ogulājiem. Īpašumu lēnām atjaunojam. Man patīk vecas lietas, tāpēc mājā tiks saglabātas grīdas, durvis un citi senatnīgi elementi. Projektu veidojis arhitekts Andrejs Ģelzis. Andreja meita Alise ir Janas sirdsdraudzene, viņas ir dzimušas vienā dienā, mācījušās vienā klasē. Īstenas mākslinieces!

    Mājas celtniecībai esam ņēmuši kredītu, taču nav tā, ka aizņēmuma dēļ esmu izmisumā. Manā dzīvē viss ir sakārtots. Spēlējot Skandināvijā, iemācījos taupīt. Rietumu cilvēki atšķirībā no padomju sistēmā augušajiem nav tik izšķērdīgi. Šis laiks cilvēkus māca dzīvot taupīgāk. Ar cipariem neesam stipra ģimene, bet Jana ir malacis – viņai ir savs stils, viņa māk labi izskatīties, arī netērējot lielas summas. Kopš ceļam māju, neesmu pircis sev jaunu apģērbu. Luksusa dzīve man nav svarīga. Un es nekad neesmu vēlējies sev blakus cacu. Ja Jana tāda būtu, mēs nebūtu kopā.»

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+