• Šobrīd

    weather img

    Rīga +2°C Daļēji apmācies, R vējš, 3.09 m/s

    Ģirts Jakovļevs: Man visas «flammes» ātri noplok

    Personības
    Līga Blaua
    Līga Blaua
    10. jūlijs, 2022
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Vairākām paaudzēm viņš bijis daudzu sieviešu elks: dievināts uz skatuves un filmās. Visu mūžu palicis uzticīgs savam vienīgajam – Nacionālajam – teātrim. «Esmu uzaudzis mīlestībā,» saka Ģirts Jakovļevs.

    Raksts publicēts žurnālā Ieva 2012. gada 14. numurā. 

    Apjukums

    «Lieldienas ir ciešanu un augšāmcelšanās laiks. Vai vari teikt, ka tavā dzīvē arī tāds laiks ir bijis?» jautāju Ģirtam. «Protams, man ir bijuši visādi brīži dzīvē. Arī smagi. Tukši no lomām teātrī. Kad mani ievēlēja par Teātra darbinieku savienības priekšsēdētāju (un tas bija trakajā pārmaiņu periodā, kad sākās Atmoda, politiskās varas un naudas maiņa), man teica: «Tev ir jāupurējas!» Ko es varēju upurēties?! Un nekāda lielā jēga no tā mana upura nebija! Tas, ka es nevaru pateikt, – nē, nav no tām labākajām īpašībām. Pats to ļoti labi apzinos. Iespējams, tas man ir gēnos un raksturā. Mana mamma vienmēr gribēja, lai visiem ir labi. Ar visiem gribēja sadzīvot, nevienam neko pretī neteica. Pieņemu, ka tāda ar visiem pa labam sadzīvošana arī mani ir iespaidojusi. Dažādi periodi manā dzīvē bijuši, un arī laiks daudz ko ir noteicis. Tagad runāt par to, ko esmu darījis, bet nevajadzēja darīt, būtu nevajadzīga gaudināšanās. Tā ir mana paša vaina un mana ļepatucība, ka es padomju laikā piekritu sēdēt dažādos prezidijos, vadīt svinīgos koncertus un pasākumus. Ja atteiktos, ar rungu pa galvu man neviens nebūtu gāzis, bet to – nē, es nevarēju pateikt, un tas man pašam pie sevis ir nepaticis. Esmu gājis un darījis, un pēc tam errojies, bet atgriezt atpakaļ neko vairs nevar.»

    «Ģirts nav tas, kas ies, cīnīsies un pats ņems,» saka Līga Liepiņa, ne tikai daudzu gadu kolēģe teātrī, bet ilgu dzīves posmu bijusi ar Ģirtu saistīta radu saitēm. To pārtrūkšana viņai sāp, lai gan viņu attiecībās šis fakts daudz neko nemainīja. Līga un Ģirts joprojām ir tuvi cilvēki, un tomēr Līga saka: «Kad tagad par Ģirtu aizdomājos, man nāk raudiens. Kad nomira Ģirta mamma, viņam jau bija pāri piecdesmit un viņa dzīve pārmeta kūleni. Varbūt tas tikai tā sakrita, bet man šķiet, ka pēc mammas nāves Ģirts pilnīgi apjuka.

    Manā uztverē Ģirtam ar māti nabassaite tā arī nekad nebija pārgriezta. Nezinu nevienu citu gadījumu, kad mātes un dēla attiecības būtu tik emocionāli ciešas, kā tas bija viņiem.

    Ģirta mamma bija mākslinieciska dvēsele, asprātīga, viņai patika sabiedrība, vienmēr ar sirsnību mājās uzņēma Ģirta draugus un kolēģus. Vienības gatvē visi bija gaidīti, par visiem viņa priecājās. Viņa bija mājas dvēsele. Mamma Ģirtu tik ļoti mīlēja, ka visu labo, kas bija mātē, Ģirts paņēma arī savā raksturā, bet līdz ar mammas aiziešanu viņā kaut kas salūza un apdzisa. Man šķiet, ka Ģirtam trūka tās mīlestības, ar kādu viņu mīlēja mamma. Dace tādu ārēju mīlestību neizrādīja, lai gan neapšaubāmi viņa Ģirtu ļoti mīlēja. Viņu nevarēja nemīlēt.

    Pieļauju – Ģirts nesaprata, kāpēc ar viņu tā notiek, ka tās beznosacījumu mīlestības zaudēšana, ar kādu viņu mīlēja māte, viņā radīja tukšumu. Man šķiet, ka mamma bija vienīgais cilvēks, kam Ģirts līdz galam uzticējās, un tad, kad viņas vairs nebija, Ģirta dzīvē sākās smags periods. Viņš zaudēja dzīvesprieku, apdzisa, iekrita depresijā. Tur bija arī alkohols. Ģirtam pēkšņi parādījās īpašības un rakstura izpausmes, kādu viņam nebija. Viņš kļuva neiecietīgāks, varēja sarunāt nejaukas lietas. Redzot Ģirtu tādu, man līdz izmisumam sāpēja sirds. Izjuka viņa ģimene, bet tāpēc mēs ar Ģirtu neatsvešinājāmies. Dvēselē palikām tuvi, reizēm esam varējuši ļoti forši izrunāties. Cilvēciskais mīļums, kas man pret viņu bija, nekad nav zudis.»

    Sirdi nekratīs

    Ģirta tuvākais kolēģis teātrī un ilgu gadu draugs Uldis Dumpis atzīst: «Pa garajiem gadiem esmu redzējis Ģirtu arī sašļukušu un apdzisušu. Bija viens periods, kādi pāris gadi, kad es nezināju, kas viņa dzīvē notiek. Ģirts daudz neko nerunāja. Atnāca uz teātri, ģērbtuvē klusi sēdēja, nospēlēja izrādi un aizgāja. Nekā no vecā joku plēsēja Ģirta viņā vairs nebija. Tas viņam bija ļoti neraksturīgi, bet arī tajos posmos, kas Ģirtam bija ne pārāk spoži, zināju, ka savā dziļākajā būtībā viņš nav mainījies.»

    «Ko tu kā draugs tajā viņa tumšajā laikā varēji palīdzēt?» jautāju Uldim. «Neko! Ģirts neteica, kas ar viņu notiek, un es arī nejautāju, jo sirdi un dvēseli viņš nevienam nekratīja. Reizēm pa bišķam kaut kas izsprāga laukā, varēja apmēram nojaust, kas Ģirta dzīvē darās, bet tādas atklātas izrunāšanās nenotika. Es tikai zināju, ka tur iekšā ir pavisam cits cilvēks, nekā izskatījās uz āru. Cilvēcīgi man viņa bija žēl, bet palīdzēt neko nevarēju.»

    Otrs Ģirtam tuvs cilvēks – Astrīda Kairiša – atceras: «Mēs ar Uldi pārrunājām, kā varētu Ģirtam palīdzēt, lai viņš izietu no tā stāvokļa, kādā bija nonācis, bet nezinājām to iemeslu un pamatu, kāpēc tā noticis, un tā arī neko nevarējām ne izdomāt, ne izdarīt.

    Ir dzīvē situācijas, kurās draugu vari balstīt ar savu plecu, bet palīdzēt nevari. Paļāvāmies, ka paies laiks un Ģirts pats izkulsies.

    Zinot, ka grēksūdzes viņam nav raksturīgas, es arī neko nejautāju. Kāpēc līst cilvēkam dvēselē, ja viņš pats negrib atvērties? Es nemāku teikt mierinošus vārdus, ja cilvēks neko nestāsta. Ģirts varbūt pat gribētu atklāties, bet viņš to vienkārši nevar. Visu tur sevī un nemāk arī sevi analizēt un izskaidrot, kāpēc viņa dzīvē notiek tā, kā notiek, tāpēc bieži pats sev rada lielākus vai mazākus kreņķus. Neko daudz par tiem nezinu, tikai varu nojaust, ka ar Ģirtu kaut kas notiek, un pēc laika redzu, ka viņš ir ticis galā, sakārtojis savas attiecības un atguvis dvēseles līdzsvaru. Lai kādi posmi Ģirtam dzīvē bijuši, viņš ir mans draugs. Tāpat kā Uldis ir mans draugs. Viņi man ir cilvēciski tuvi, uz skatuves ļoti labi partneri. Mēs esam kā trīs vienā laivā. Lai kas notiktu, mēs iramies tikai uz priekšu.»

    Vairāk nekā mīlestība

    «Ja man būtu lielas nepatikšanas, Ģirts būtu viens no pirmajiem cilvēkiem, kam es zvanītu. Zinu, ka varu viņam piezvanīt kaut naktī un viņš man palīdzētu, lai kāds dzīves posms Ģirtam pašam būtu,» saka Uldis. «Ar visām savām lietām un nebūšanām viņš pats tika galā. Ģirtam ir sava galva, un viņš pēc savas saprašanas savu dzīvi arī nokārto un nekad negaužas par to, kas noticis. Es nezinu, kāpēc izjuka viņa laulība ar Daci. Es neko nezinu par viņa dzīvi ar Ingu.» Ulda sieva Daina piebilst: «Zinām tikai to, ka Ģirts ir ļoti godīgs pienākuma cilvēks. Par to, ko viņš dzīvē sastrādā, pats arī atbild. Kad Ģirta personīgajā dzīvē notika rokāde, es viņam teicu: «Mēs vienalga, Ģirt, paliekam tavi draugi.» Un viņš to zina. Saistībā ar Ģirta dzīves pārmaiņām tagad mazāk tiekamies, bet, ja ir tāda vajadzība, Ģirts vienmēr skries palīgā. Viņš ir mūsu meitas Daces krusttēvs. Daces bērni jau izauguši, bet Ģirts vēl arvien viņai ir ļoti labs krusttēvs. Viņš vispār pret cilvēkiem ir ārkārtīgi uzmanīgs.»

    Astrīda atzīst: «Ja Ģirts saka – es viņam esmu īpaša partnere, to pašu varu teikt par Ģirtu: viņš man ir īpašs partneris. Daudz man palīdzējis arī tādā ziņā, ka, strādādams pie lomas, viņš mani izcieta un izturēja. Ģirts ir apķērīgs, ātri visu saprot un ar savu lomu jau strādā, kamēr es vēl tikai taustos un mēģinu to saprast. Kamēr lomu izmudžinu un savās smadzenēs aptveru, man viss iet lēni, un tā mana lēnā strādāšana partnerim ir neizdevīga. Tā var kaitināt un tracināt, galvenais – mans gausums partnerim ļoti traucē. Viņš jau sen visu ir sapratis un lomas apguvē iet uz priekšu lieliem soļiem, kamēr es mīcos uz vietas.

    Ja man nebūtu bijis tāds partneris kā Ģirts, nezinu, kas ar mani būtu noticis. Viņš to ir izturējis, un par to Ģirtam man ir mūža pateicība. Vienu vienīgu reizi Ģirtu mana lēnā domāšana izveda no pacietības. Tas bija laiks, kad Ģirts pats ar sevi bija putrā un ļoti nervozs. Mēģinājuma laikā, kad es atkal ilgi domāju, Ģirts manu garo pauzi neizturēja un dusmās metās man klāt. Nezinu, ko viņš gribēja darīt. To, ko jaunībā viņš mierīgi pieņēma un pacieta, brieduma gados, kļūdams nervozāks, vairs nevarēja.

    Jaunībā mīlētājus daudz esam spēlējuši, un tā mūsu saprašanās uz skatuves mīlētāju lomās bijusi cieņa un pateicība pret partneri, ar kuru ir šī brīnišķīgā saskaņa, kad skatītāji mūsu mīlestībai notic. Tā cieņa ir kaut kas vairāk nekā mirkļa kaislība un aizraušanās, kas reizēm no lomas pāriet dzīvē. Mums ar Ģirtu tā nenotika. Mēs mīlējām viens otru uz skatuves, un tur mums mīlestības bija pāri pārēm. Gatavojot izrādi, mīlestības attiecības izrunājām, bet līdz mīlestībai dzīvē netikām, taču tas, ko izdzīvojām uz skatuves, bija kaut kas vairāk nekā mīlestība. Tā bija gandrīz dievināšana. Es Ģirtu dievināju no pateicības. Par mums varētu rakstīt – viņi viens otru dievināja. Ģirts man ir mīļš, tuvs cilvēks. Savējais. Vēl arvien. Lai kas ar Ģirtu noticis, savu cilvēcību un to brīnišķīgo cilvēku, kāds viņš ir savā būtībā, viņš nekad nav zaudējis.»

    Tilti nav nodedzināti

    Ģirts smejas: «Man visas «flammes» ātri noplok. Dusmas pāriet, un iemesls ne nu īsti aizmirstas, bet es to nekustinu, augšā neceļu un ap to neņemos. Kam tas vajadzīgs? Ne pret vienu neesmu naidīgi noskaņots.

    Man nav ienaidnieku, tikai kāds ļoti rets cilvēks, ar kuru nevaru nekādi sakontaktēties, bet tādu ir ārkārtīgi maz.

    Vienas rokas pirkstu pat nevajag, lai viņus saskaitītu.»

    Ģirts vairākus gadus bija aizgājis no teātra, savas lomas spēlēja ārštatā un algas darbu darīja citur. «Tā maiņa bija tāds ekstra notikums manā dzīvē. Apstākļi tā sagadījās. Nācu uz mēģinājumiem un izrādēm, taču situācija bija ļoti neērta. Kamēr no desmitiem līdz diviem biju mēģinājumā, manu darbu tajā vietā, kur man vajadzēja būt, darīja citi. Morāli un materiāli jutos tiem cilvēkiem parādā, un tā bija stulba situācija. Kad par to runāju savā jaunajā darbā, man atbildēja: «Liecies mierā! Viss ir kārtībā.» Kādus pāris gadus tā tas gāja, līdz es sapratu: uz divām pusēm rauties un visu iespēt nevaru. Muļķīgi būtu noliegt, ka es tomēr esmu aktieris un mana īstā vieta ir teātris. Atgriezos.»

    Līga Liepiņa atceras: «Teātrī algas toreiz bija niecīgas. Ģirtam bija jauna dzīve, piedzima puikas, un viņš aizgāja no teātra, lai varētu uzturēt ģimeni. Kad reizēm viņu satiku, man sirds sāpēja, kā tas atraktīvais, dzirkstošais cilvēks bija apdzisis. Ģirts bija pārguris. Mums visiem bija patiess prieks, kad Ģirts atgriezās teātrī.»

    Fiziski jau viņš tur tomēr bija arī tad, kad štata aktieru sarakstos Ģirta vārda nebija, bet viņa emocionālā atgriešanās notika mazliet neierasti. To atceras Uldis: «Garderobē kādu dienu izdzirdējām – trepēs skan Ģirta bļaustīšanās. Tā bija zīme, ka Ģirts ir atgriezies!»

    «Reizēm tas vecais, foršais Ģirts atkal uzplaiksnī, bet tas notiek brīžos kādā tuvu cilvēku kompānijā, kādās tagad sanākam reti. Taču atbildību par sev tuviem cilvēkiem un pienākuma apziņu Ģirts nav zaudējis. Tā viņam ir milzīga. Uz Ģirtu vienmēr var paļauties. Kad saslima Pauls (Līgas vīrs Pauls Putniņš – L. B.), Ģirts bija viens no pirmajiem, kas bija klāt un centās Paulu uzmundrināt. Brauca pie viņa uz slimnīcu, tagad atnāk uz mājām. Pārdzīvo, ka neiznāk laika biežāk ieskriet pie Paula. Kad aizeju mājās un bijis Ģirts, Pauls ir saviļņots un satraucies. Pēc insulta viņam grūti runāt, bet es jūtu, ka māja ir pilna ar Ģirta enerģiju, un Paulu tā vēl ilgi uztur možu.»

    To, ka Ģirts ir cilvēks, uz kuru var paļauties, uzsver arī Astrīda. Viņai svarīgs bijis kāds Ģirta ieradums. «Agrāk, kad mums bija izrāde, kurā abi kopā spēlējām, viņš regulāri pirms tās ienāca pie manis garderobē. Neko nerunājām, tikai sasveicinājāmies. Bijām jau saģērbušies lomām. Nezinu, vai Ģirts pats par šo savu ieradumu vai rituālu piedomāja. Varbūt pat nemaz īsti to nepamanīja, bet man tas bija ļoti patīkams. Tāds kā iedrošinājums. Nu gan Ģirts tā vairs nedara. Ar gadiem jau mēs katrs kaut ko zaudējam. Kādus ieradumus, tradīcijas, kaut ko no bijušā. Cilvēki mainās.»

    Līga spriež: «Ģirta dzīve, pēc manām domām, izvērtās diezgan traģiska tādā nozīmē, ka viņš bija pelnījis citādu mūža otro pusi. Toties viņam ir divi forši puikas. Tāpēc ne mums, citiem, spriest, ko Ģirts zaudējis un ko ieguvis. Tas ir tikai viņa ziņā, taču mums, kas bijām Ģirta dzīves pirmajā pusē, svarīgi, ka tiltus uz pagātni viņš nav pavisam nodedzinājis.»

    «Kāpēc lai es to darītu?» iesaucas Ģirts. «To, kas bijis manā dzīvē, no tās nevar izsvītrot, un to nevajag.» – «Vai esi kādreiz domājis, ko otrreiz dzīvē tu vairs nedarītu?» pajautāju. «Neko nav iespējams atkārtot, tāpēc nav ko gudrot par lietām, kas nav maināmas. Kas bijis, tas bijis, un, kas izdarīts, tas noticis – un dzīve iet tālāk. Jādzīvo tik uz priekšu, cik vēl tā laika atlicis.»

     

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+