Aktieris Ģirts Jakovļevs: Liktenis nav man pāri darījis

Reizēm domāju: ārprāts, kādos nesamanīgos ātrumos cilvēki pazūd no šīs pasaules!

•••
«Ārprāts, kā tas laiks skrien! Traki, ka vecums tik ātri pienāk, bet tā ir realitāte, kas jāpieņem,» Ģirts saka un uz manu jautājumu, kāds viņam ir šis jubilejas gads, noteic: «Tāds pats kā visi citi. Kas tur var būt savādāk?! Pašam liekas, ka esmu piedzimis zem pietiekami veiksmīgas zvaigznes. Nekas briesmīgs ar mani tajā mūžā nav noticis. Nedrīkstu bļaut, ka liktenis būtu pāri nodarījis. Tas būtu negausīgi un nepateicīgi.»

Esmu pie Ģirta viņa 12. garderobē, kur valda apbrīnojama kārtība. Uz grima galdiņiem nekā lieka. Vienam zem stikla palikts vienīgi saraksts ar trolejbusa atiešanas laikiem. «Tur sēž Dumpis. Mēs te esam visilgāk. Juris Lisners arī jau ir ilgi, tāpat Uldis Anže. Tagad pienākuši jaunie – Toms Liepājnieks, Kaspars Aniņš, Jēkabs Reinis. Pie galda, kur viņš sēž, kādreiz sēdēja viņa tēvs Jānis Reinis. Kad Jēkabu kāds sauc uzvārdā, saku – viņš ir Jēkabs. Man dēls ir Reinis, tāpēc liekas, ka tas ir vārds.

Kad 1960. gada 1. decembrī ienācu teātrī, īsu brīdi biju 9. garderobē ar vecajiem kolēģiem Arnoldu Mīlbretu, kas abās Zvejnieka dēla filmās bija Bundžiņš, un lielo piebaldzēnu Hariju Avenu. Ilgi gan pie viņiem otrajā stāvā nesabiju, ātri vien nokļuvu trešā stāva 12. garderobē. Tolaik te bija Ludvigs Bārs, Gunārs Cilinskis, Juris Lejaskalns, Egons Beseris, kādi astoņi. No tā laika esmu palicis vienīgais. Reizēm domāju: ārprāts, kādos nesamanīgos ātrumos cilvēki pazūd no šīs pasaules!…»