• Šobrīd

    weather img

    Rīga +6°C Skaidrs, Z/ZA vējš, 3.09 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Eiropas diktatori – vēsture ir nežēlīga un no tās nemācās

    Vēsture
    Juris Ciganovs
    13. septembris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: santa.lv
    Šis ir stāsts par trim laikabiedriem, trim cilvēkiem, kam liktenis bija lēmis stāties savu tautu priekšgalā. Viņus dēvēja par diktatoriem, viņu rokas mirka asinīs, uz viņu sirdsapziņas ir daudzu politisko oponentu dzīvības. Divi Austrumeiropā, viens Rietumeiropā. Runa ir par Dienvidslāviju, Rumāniju un Spāniju. Vēsture ir nežēlīga – tā atkārtojas un no tās nemācās…

    Nikolaje Čaušesku

    Rumānijas diktators Nikolaje Čaušesku bija vienīgais no sociālisma nometnes valstu līderu kohortas, kurš savu dzīvi beidza nevis paša gultā, bet gan pielikts pie sienas, gaidot nošaušanu. 1989. gada decembrī visa Rumānija skandēja: «Nāvi Čaušesku!» – bet pirms dažiem gadiem kādā aptaujā 22% rumāņu atzina kādreizējo diktatoru par dižāko rumāņu nācijas pārstāvi. Cilvēku atmiņa ir īsa…

    Čaušesku paveica to, ko citi sociālisma celšanas praktiķi darīt neuzdrošinājās: viņš sakoncentrēja visu varu valstī savas ģimenes rokās. Viņš pats bija pirmais cilvēks valstī, viņā sieva – otrais, dēls – viens no nākamajiem. Čaušesku laikā vārds «ģimene» Rumānijā sāka nozīmēt to pašu, ko filmās par itāļu mafiju: šai «ģimenei» piederēja viss, sākot no vēsturiskajām vērtībām muzejos līdz briežiem un mežacūkām dabas rezervātos. Bet sāka Čaušesku ļoti pieticīgi…

    No kurpnieka par prezidentu

    Nākamais rumāņu «tautas tēvs» piedzima 1918. gada 26. janvārī nabadzīgā desmitbērnu ģimenē Rumānijas dienvidos.

    Ģimene dzīvoja lielā trūkumā, taču pamatizglītību tēvs Nikolajem tomēr spēja apmaksāt. Lai kaut kā pelnītu sev iztiku, viņš no 15 gadu vecumā strādāja par kurpnieka palīgu nelielā darbnīcā Bukarestē.

    1933. gadā Čaušesku iesaistījās Rumānijas komjauniešu kustībā, vēlāk iestājās arī vietējā komunistiskajā partijā. 30.gados viņu vairākas reizes arestēja par piedalīšanos mītiņos un komunistisko aģitāciju, 1936.gadā pat uz vairākiem gadiem ielika cietumā. Sēdēšana cietumā vēlāk viņam ļoti palīdzēja veidot politisko karjeru – nebija to komunistu Rumānijā īpaši daudz un ne visi no viņiem bija sēdējuši cietumos, bet pats represiju fakts padarīja Čaušesku par aktīvu komunistiskās kustības cīnītāju. Pēc iznākšanas no cietuma Čaušesku arī satika savu nākamo sievu Helenu Petresku, ar kuru apprecējās 1946.gadā

    1947.gadā varu Rumānijā sagrāba komunisti – ne bez Padomju Savienības un padomju armijas atbalsta. Sākās vecās kārtības iznīcināšana, jaunas, nu jau komunistiskas sabiedrības celšana, kuru, protams, pavadīja represijas pret vecās varas pārstāvjiem (it sevišķi tāpēc, ka Rumānija 2.pasaules karā bija piedalījusies Vācijas pusē). Čaušesku sāka strauju augšupeju pa karjeras kāpnēm: viņš ieņēma gan lauksaimniecības ministra, gan aizsardzības ministra vietnieka posteņus, bija arī kompartijas vadībā. 1965.gadā pēc iepriekšējā Rumānijas Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Georgiu Deža nāves Čaušesku kļuva par partijas pirmo sekretāru. Tieši nākamie gadi jūtami ietekmēja viņa domu par to, kādai ir jābūt viņa pārstāvētajai valsts varai. 1971.gadā Čaušesku pāris bija izbraucis valsts vizītē uz Ķīnu un tur ieraudzīja ar kādu neierobežotu varu bija apveltīts Ķīnas līderis Mao Dzeduns un viņa sieva. Tādu varu sev un savai ģimenei gribēja arī rumāņu vadonis. 1972.gadā Čaušesku ieskaitīja savu sievu Rumānijas kompartijas centrālkomitejā, bet 1980.gadā iecēla viņu par pirmo vicepremjeru. Premjerministra postenis uz to brīdi jau bija apvienots ar prezidenta krēslu, kuru ieņēma, protams, pats Nikolaje Čaušesku.

    Plīša pulkvedis un Jūlijs Cēzars

    Bijušais kurpnieka māceklis nonāca pašā valsts varas virsotnē. Un sāka dzīvot ar plašu vērienu. Viņam un viņa ģimenei cēla plašas pilis, kur bija smalki marmora tualetes podi, bet ēdamtrauki gatavoti no cēlmetāliem. Speciālā ēka tika uzcelta, lai glabātu dāvanas, kuras Čaušesku bija sadāvinājuši citu sociālistisko un līdzīgi orientēto valstu vadītāji. Dāvanu vidū bija gan Goijas gravīras, gan seno romiešu statujas, gan ziloņkaula figūriņas, gan arī simtiem dārgu un retu grāmatu. Pats vadonis īpaši lepojās ar vienu dāvanu – tas bija šiks «Ellman Diesel 750» autobuss, kas bija pārveidots par veselu rezidenci uz riteņiem. Tur bija divas garderobes, divas virtuves ar ledusskapi, bufeti un gāzes plīti, duša, tualete, telpas apkalpojošajam personālam, guļamistaba un viesistaba. Buss bija aprīkots ar telefona sakariem, apkuri un durvju skeneriem.

    Dažas no Čaušesku iegribām bija visnotaļ ekscentriskas. Piemēram, viņa mīļā spēlmantiņa – plīša sunītis Korbu. Šai rotaļlietai bija piešķirts speciāls limuzīns, ar kuru tad Korbu tika vadāts līdzi savam saimniekam.

    Rumānijas sūtņa Londonā pienākumos ietilpa katru nedēļu apmeklēt supermārketu Sansberijā, pirkt tur speciālos suņu biskvītus (plīša rotaļlietai!) un ar diplomātisko pastu sūtīt uz Bukaresti. Neilgi pirms savas nāves Čaušesku savai rotaļlietai piešķīra Rumānijas armijas pulkveža pakāpi…

    Nikolaje Čaušesku bija ļoti aizdomīgs, viņu biedēja domas par slimībām. Tāpēc viņa personīgais miesassargs visu laiku līdzi nesāja blašķi ar spirtu, ar kuru Čaušesku tīrīja rokas pēc katras saskares ar jebkuru priekšmetu. Arī apģērbu un apavus Čaušesku pāris divreiz nevilka – viņi maniakāli baidījās no tā, ka kāds drēbes varētu piesūcināt ar indi. Arī viņiem paredzēto ēdienu pārbaudīja visur ar portatīvo laboratoriju sekojošais personīgais inženieris ķīmiķis.

    Rumānijas prezidents neaizmirsa arī par savu tautu un valsts imidžu: vairāki desmiti ievērojamāko valsts zinātnieku vaiga sviedros pūlējās arhīvos atrast dokumentus, lai pierādītu, ka rumāni pa tiešo ir cēlušies no senajiem romiešiem, bet rumāņu valoda ir vistuvākā senajai latīņu melei. Jo visi vareno Eiropas valstu imperatori un karaļi taču savus ciltsrakstus bija sākuši no Jūlija Cēzara… Tas viss notika laikā, kad Rumānijas ekonomika atradās uz sabrukšanas robežas – valstī katru gadu no bada mira ap 15 000 cilvēku. Rumānija uzkrāja starptautiskos parādus, kas bija nesamērīgi ar tās ienākumiem – valsts vadītāja galms bija kaut kā jāuztur. Ar naftu bagātajā Rumānijā, kuru vēl nesen sauca par «Balkānu maizes klēti», 70.gadu beigās ārējais parāds sasniedza 13 miljardus dolāru, valsts bija defolta priekšā. Čaušesku pat sarīkoja referendumu, lai mainītu konstitūciju un aizņemšanos no starptautiskajiem aizdevējiem aizliegtu ar likumu. Rumāņi par konstitūcijas maiņu nobalsoja gandrīz vienbalsīgi.

    Kas tas ir «genocīds»?

    No 1980.gada parāda atdošana kļuva par valsts ekonomikas galveno uzdevumu. Mēģinot tikt vaļā no parādu jūga, Čaušesku nolēma lielāko daļu no valstī saražotajām precēm novirzīt eksportam, kas izraisīja nopietnu elementāro pārtikas un sadzīves priekšmetu deficītu valstī. Elektrības atslēgšana, pārtikas preču un apkures materiālu trūkums bija ikdienišķa parādība. Tomēr ir jāatzīst, ka jau 1989.gada vasarā, dažus mēnešus pirms Čaušesku nošaušanas, Rumānija bija tikusi galā ar saistībām pret ārvalstu kreditoriem. Pārāk patstāvīga ekonomiskā politika bija viens no iemesliem, kāpēc Rumānijas un PSRS attiecības nebija pārāk sirsnīgas.

    Arī ārējā politikā Čaušesku pārāk necentās sekot «Lielā padomju brāļa» stingrajai līnijai. Jau 1968.gadā viņš neatbalstīja Varšavas pakta valstu karaspēku agresiju Čehoslovākijā, 1984.gadā Rumānija bija vienīgā no sociālisma bloka valstīm, kura piedalījās Losandželosas olimpiādē. Ar Rietumvalstu un ASV vadītājiem Čaušesku brāļojās bez sirdsapziņas pārmetumiem, īpaši kad bija vajadzīga kārtējā aizdevuma nauda. Čaušesku izstrādāja savu sociālisma modeli – viņa tēze, ka katrā valstī sociālisms var būt savādāks, krietni saniknoja senīlos Maskavas komunistu vadoņus.

    Tomēr gan patstāvīgā politika, gan visi piesardzības pasākumi izrādījās bezjēdzīgi, kad rumāņu tauta ņēma rokās ieročus. 1989.gada 18.decembrī Čaušesku devās valstvizītē uz Irānu, taču jau pēc divām dienām bija spiests atgriezties – Rumānijā bija sākusies pret viņa diktatūru vērsta revolūcija. Kopā ar sievu viņi mēģināja bēgt ar auto, kuru divi drošībnieki atņēma kādam Bukarestes strādniekam. Pēc tam pāris centās paslēpties kādā mājā, taču mājas saimnieks pats izsauca karavīrus, kuri viņus arestēja.

    Pēc trim dienām notika kara tiesa. Tā ilga divas stundas, Nikolaje un Helenu Čaušesku apvainoja genocīdā pret savu tautu un piesprieda nošaušanu.

    Tiesas priekšsēdētājs pēc tam atcerējās: „Viņi bija tikpat stulbi, kā vienmēr. Helēna man vairākas reizes pārjautāja ko nozīmē „genocīds”. Tūlīt pēc tiesas beigām viņus arī nošāva.

    Josips Brozs Tito 

    1980.gada maijs. Lai arī Dienvidslāvija nekad nav bijusi pasaules lielvalsts, tomēr uz tās prezidenta Josipa Broza Tito bērēm bija ieradušies visu pasaules lielvaru līderi, arī Lielbritānijas premjerministre Margarēta Tečere, PSRS vadonis Leonīds Brežņevs un ASV viceprezidents. Kopumā bērēs piedalījās 208 delegācijas no 126 valstīm.

    Nākamais ārpusbloku politikas piekritējs un viens no Nepievienošanās kustības līderiem dzimis 1892.gdada 25.maijā nelielā ciematā Kumrovecā, tagadējās Horvātijas teritorijā. Tito māte slovēniete, tēvs – horvāts. 15 gadu vecumā Josips, tad vēl vienkārši Brozs, pēc pamatskolas piecu klašu un divu ģimnāzijas klašu pabeigšanas devās uz Sisakas pilsētu, kur kļuva par mācekli autoremonta darbnīcā. Trīs gados viņš pamatīgi apguva automehāniķa amatu. 20.gadsimta sākums – tas bija autobuma laiks. Josips Brozs labi pelnīja, daudz ceļoja. Nākotne likās tik rožaina, taču visam svītru pārvilka karš. 1913.gadā viņu iesauca Austroungārijas armijā. Sākoties karadarbībai, viņu nosūtīja uz fronti cīnīties pret serbiem. Josips karoja dūšīgi, pat tika apbalvots ar medaļu par drošsirdību, taču to nepaspēja saņemt. Kad vēlāk Austrijas valdība medaļu gribēja pasniegt nu jau Dienvidslāvijas prezidentam Brozam Tito, viņš paraustīja plecus un teica, ka tas jau laikam bija kāds cits Brozs. Jo nu viņš bija arī serbu līderis.

    1916.gadā Brozu nosūtīja karot pret krieviem. Galīcījā viņš nokļuva gūstekņu nometnē netālu no Kazaņas, kur iemācījās krievu valodu un iepazinās ar komunistiskajiem aģitatoriem. Tie Broza jauneklīgo enerģiju ievirzīja sev vēlamās sliedēs. 1917.gada maijā Josips aizbēga uz Petrogradu, iestājās darbā Putilova rūpnīcā un kopā ar citiem komunismam simpatizējošiem strādniekiem piedalās demonstrācijas pret Pagaidu valdību.

    Krievijā redzētā iespaidā viņš nolēma doties uz mājām „taisīt revolūciju”, taču Somijā Josipu arestēja, ieslodzīja cietumā un izsūtīja uz Sibīriju.

    Jau ieradies Omskā, viņš uzzināja par lielinieku apvērsumu Petrogradā. Sekoja vairāki «revolucionārās pagrīdes» gadi Kolčaka armijas ieņemtajās teritorijās. Šajā laikā viņš satika pirmo sievu – 1917.gada beigās Josips Brozs iepazinās ar zemnieka meitu Pelageju Belousovu, ar kuru arī apprecējās. Vēlāk par Dienvidslāvijas vadoni teica, ka viņš mīl savu valsti, neatkarību un sievietes. Pelageja bija pirmā.

    1920.gadā jaunais pāris pārbrauca uz Josipa dzimteni, viņš apmetās Zagrebā, mātes cerībās esošo sievu atstājot laukos pie radiniekiem. Zagrebā Josips Brozs atkal sāka strādāt par automehāniķi, paralēli nodarbojoties ar komunistisko darbību. Jāsaka, ka pagrīdnieka pusterorista dzīve izrādījās ārkārtīgi «aizraujoša». Vairākas reizes arestēts, tiesa uz neilgiem laikiem, viņš regulāri mainīja konspiratīvos dzīvokļus. Viņš pamanījās kļūt par labi pelnošu sporta sacīkšu automehāniķi, kas sponsorēja vietējo komunistu nelegālo darbību. Tomēr 1929.gadā viņu arestēja un ielika katorgas cietumā uz pieciem gadiem. Sieva Pelageja pēc gada atgriezās Padomju Savienībā. Pēc iznākšanas no cietuma turp devās arī Josips. Tobrīd dienvidslāvu komunisti faktiski bija sagrauti un tieši Josips Brozs, iznākot no cietuma, pielika daudz pūļu lai atjaunotu nelegālo darbību. Šos pūliņus pamanīja Maskava un aicināja Brozu darboties Kominternē, vietā, kur Maskava gatavoja kadrus ārzemju komunistiskajām organizācijām. Maskavā Brozu pāris oficiāli izšķīrās. Kāpēc tas notika, tā arī nekad netika pateikts. Pelagejai padomju zemē nebija viegli – staļinisko represiju laikā viņu divreiz arestēja, savu Dienvidslāvijā palikušo dēlu Žarko māte ieraudzīja tikai 1966.gadā.

    Savukārt Josips Brozs, kurš jau bija sācis parakstīties ar pseidonīmu Tito, aktīvi iesaistījās Kominternes darbībā. Viņam bija jāpierāda, ka dienvidslāvu komunisti vēl var darboties un vislabāk – tieši viņa virsvadībā. Arī personīgā dzīve apmeta kūleni – Tito apprecējās ar vācu komunisti Lūciju Baueri. Trīs dienas pēc kāzām viņš aizbrauca uz Dienvidslāviju cīnīties par šīs zemes komunistisko nākotni. Lūcija Bauere gāja bojā staļinisko represiju laikā un Tito par viņas likteni neko tā arī neuzzināja. Tomēr neraugoties uz to, Staļins joprojām Brozam Tito bija ārpus jebkuras kritikas.

    Sociālisms bez Maskavas

    Sākās jauns, vēl baismīgāks karš. 1941.gadā Dienvidslāvijai uzbruka Itālijas armija. Agresors tika sakauts, taču itāļiem palīgā nāca tās sabiedrotā Vācija un Dienvidslāvija tika iznīcināta. Okupanti valsti sadalīja vairākas provincēs, veicinot daudznacionālās valsts tautu savstarpējo naidu. Par vienīgo reālo spēku, kas varēja cīnīties ar vācu un itāļu okupantiem izvērtās Josifa Broza Tito vadītā Tautas atbrīvošanās armija, kas no nelielām partizānu vienībām dažu gadu laikā izauga līdz pusmiljona vīru lielam karaspēkam. Tito armiju atbalstīja ne tikai Padomju Savienība, bet arī Lielbritānija un ASV. Kara beigas Tito sagaidīja kā īstens tautas līderis, visietekmīgākais no visiem Dienvidslāvijas politiskajiem darbiniekiem. Starp citu, kara sākumā viņam uzradās civilsieva – Gerda Hāsa, kura bija ar viņu kopā visus kara gadus un dzemdēja dēlu Aleksandru Miško. Kad viņa nonāca vācu gūstā, Tito lielu vācu gūstekņu grupu apmainīja pret vācu cietumos esošajiem partizāniem, tai skaitā savu sievu. Taču Gerdas grūtības ar to nebeidzās, Tito parādījās jauna mīlestība – Zdenka Paunoviča, viņa bija partizānu vadoņa radiotelegrāfiste, sekretāre un mīļākā, kurai ļoti patika izrādīt apkārtējiem savu valdonīgo dabu. Tiesa, Tito un Zdenkas mīlestība beidzās traģiski – viņa saslima ar tuberkulozi un 1946.gadā nomira. Bet Gerda atgriezās pie vīra un līdz sirmam vecumam strādāja Belgradā, pasaules politikas un ekonomikas institūtā.

    1946.gadā, kad Austrumeiropas valstis, kurās dominēja komunisti, centās sākt patstāvīgu dzīvi. Taču Maskava atbildēja ar uzbrēcienu.

    Sociālisms Austrumeiropā bija jāceļ pēc PSRS parauga Staļina personīgā vadībā. Tito šādam diktātam nepakļāvās. Staļina reakcija bija briesmīga – viņš Tito un viņa līdzbiedrus sauca par fašistiem, slepkavām un nodevējiem.

    Tito savukārt pēc palīdzības vērsās pie Rietumvalstīm. Tās, saprotot, ka sociālisma nometnē sākusies šķelšanās, steidzās šo plaisu padziļināt. Rezultātā Tito ieguva Rietumvalstu palīdzību, bet sociālistisko iekārtu savā valstī saglabāja. Viņš ne sliktāk par saviem iepriekšējiem padomju „skolotājiem” izrēķinājās ar politiskajiem pretiniekiem – ne tikai serbu, horvātu un slovēņu nacionālistiem, bet arī ar Staļina līnijas piekritējiem Dienvidsāvijas komunistiskajā partijā. Šādas personas tika vai nu fiziski iznīcinātas vai ievietotas soda nometnēs – tās pēc sadzīves apstākļiem un katorgas darba neatpalika no Gulaga lēģeriem Padomju Savienībā. Bez tam no Dienvidslāvijas bez žēlastības tika izraidītas visas Tito nesimpatizējošo tautu vietējas diasporas – vācieši, itāļi, krievu emigrantu pēcteči. Rietumvalstis uz to visu pievēra acis, jo Dienvidslāviju uzskatīja par ievērojamu trumpi nākamajās politiskajās cīņās.

    1953.gadā, nomainījis maršala mundieri pret Dienvislāvijas Sociālistiskās Federatīvās republikas prezidenta smokingu, Josifs Brozs Tito savu valsti komandēja, vadoties pēc praktiskās nepieciešamības principiem. Staļins bija miris, taču Tito nesteidzās krist Maskavas apkampienos. Viņš deklarēja, ka sociālismu var celt arī ārpus visādiem politiskiem blokiem. Tā viņa vadībā radās Nepievienojušos valstu kustība.

    Starp citu, 1952.gadā viņš apprecējās vēlreiz – šoreiz ar 32 gadus jaunāko Jovanku Budisavļeviču. Maršalam Jovanku piedāvāja apprecēt iekšlietu ministrs Aleksandrs Rankovičs, sak, jūs, biedr Tito, esat valsts galva un jums līdzās nepieciešams uzticams cilvēks. Maršala nākamā sieva nāca no neliela kalnu ciematiņa uz Bosnijas robežas. Parasta lauku meitene kā pēc burvja mājiena kļuva par karalieni. Sākumā viņa bija ļoti bikla, bet apetīte radās ēdot – ar laiku maršala sieva sāka jaukties iekšā ne tikai Tito ikdienas darbu grafikā, bet arī koriģēt kadru jautājumus un pat dot padomus valdības ministriem. Lai gan Tito bija veselības problēmas, skaistas sievietes viņa apkārtnē tika manītas līdz pašam mūža galam.

    «Mēs nezinām, cik Tito bija sieviešu, kurš tās saskaitīs? Toties to, cik viņam bija piļu, gan var precīzi saskaitīt,»– tā par maršalu teica laikabiedri. Pēc maršala nāves atklājās, ka viņam ir vairāk nekā 30 piļu.

    It sevišķi viņš mīlēja uzturēties rezidencē Brioni salā. Te starp viņa viesiem bija, piemēram, tādas slavenības kā Džina Lolobridžida, Lisa Teilore, Ričards Bērtons.

    Mēdz teikt, ka līdz ar Tito nāvi sākās Dienvidslāvijas sabrukums. Šodien šādas valsts pasaules kartē vairs nav. „Eiropas mīkstajā pavēderē”, kā Čerčils nosauca šo reģionu, vēl arvien gruzd neapvaldīta enerģija.

    Franko 

    Šodienas Spānijā Franko vārdu uzskata par labāku neminēt, lai gan bez viņa šīs valsts 20.gadsimta vēsture nav iedomājama. Bijušajā Padomju Savienībā Franko vārds tika personificēts ar tādiem terminiem kā «fašisma rokaspuisis», «reakcionārs», «visa progresīvā ienaidnieks». Rietumos savulaik par Franko runāja līdzīgi, taču no sadarbības ar šī cilvēka vadīto režīmu neatteicās. Par Franko un viņa laiku ne sevišķi labi rakstījis gan Ernests Hemingvejs, gan arī mūsu pašu Žanis Grīva.

    Mūsdienās bijušā Spānijas vienpersoniskā diktatora Franko vārds var tik saistīts ar atziņu, ka vēsture nemēdz būt melnbalta – tā ir krāsaina kā varavīksne.

    Jaunākais ģenerālis Eiropā

    Francisko Paulino Hermenehildo Teodulo Franko Bahamonte – tāds bija nākamā Spānijas ģenerālisimusa pilnais vārds. Viņš piedzima 1892.gada 4.decembrī Elferolas pilsētā Galisijā – vienā no Spānijas nacionālajiem rajoniem, kurā dzīvoja portugālu valodas paveidā runājošie galisieši. Franko gan nāca no spāniskas ģimenes un tika audzināts īstenā spāņu šovinistu garā, kas vēlāk īpaši izpaudās viņa diktatūras laikā.

    Franko tēvs, tāpat kā vectēvs, vecvectēvs un vēl tālāki senči, bija jūras virsnieks. Arī ģimenes jaunākā atvase – Francisko neredzēja savu nākotni nekur citur kā uz karakuģa.

    Tēvs gan ar pēcteču audzināšanu nodarbojas ne visai nopietni – viņu vairāk aizrāva sānsoļi daiļā dzimuma iekarošanai un cīņa ar zaļo pūķi. Franko ģimenes galva bija māte – valdonīga un konservatīva katoliete. Tieši viņas ietekmē nākamais Spānijas valsts galva, lai arī no ģimenes aizgāja jau 14 gadu vecumā, visu mūžu palika «morāli noturīgs», ticīgs katolis.

    Tātad, 1907.gadā 14 gadus vecais Franko – jaunākais aizgāja no ģimenes pavarda un centās iestāties Jūras kara akadēmijā. Mēģinājums bija nesekmīgs, jo togad akadēmijā uzņemto skaits bija ļoti niecīgs. Franko nācās ātri pārorientēties un viņš iestājās Sauszemes spēku akadēmijā Toledo, kuru pēc trim gadiem pabeidza ar izcilību. Var teikt, ka izcilība un uzcītība militārajās lietās nākamo Spānijas tautas vadoni pavadīja visās viņa karavīra gaitās. Franko visus savus ikdienas virsnieka rutīnas pienākumus plānoja rūpīgi un pamatīgi. No militārā viedokļa gan Marokāņu rifkabīļu sacelšanās apspiešana, gan Astūrijas strādnieku demonstrācijas apšaušana bija apdomātas spīdoši – ātri, asiņaini, bez lieliem zaudējumiem no armijas puses. Franko izpelnījās arī «zaldātu tēva»: slavu. Runāja, ka viņš varēja likt nošaut vienības intendantu, ja uzzināja, ka karavīra katlā putras ir mazāk nekā paredzēts pēc reglamenta. Kā karavīrs Franko bija akurāts. Alkoholu nelietoja, ar ko atšķīrās no daudziem citiem spāņu virsniekiem.

    Lielāko savas militārās karjeras daļu Franko pavadīja Spānijas kolonijā Marokā. Šeit ik pa brīžam uzliesmoja kāda sacelšanās, notika nemitīga karadarbība un jaunajam virsniekam bija visas iespējas izcelties. 1923.gadā viņš jau komandēja Spāņu ārzemnieku leģionu – pēc franču pieredzes veidotu Spānijas armijas lielāko izlases vienību. Tieši ārzemnieku leģions sagrāva marokāņu Rifas Republikas armiju jeb rifkabīļus – pret Spāniju vērstas plašas sacelšanās dalībniekus, bet Franko kļuva par Spānijas nacionālo varoni. 1926.gadā Franko piešķīra brigādes ģenerāļa dienesta pakāpi un tā savos 34 gados viņš kļuva par jaunāko ģenerāli ne tikai Spānijā, bet Eiropā vispār.

    Runāja, ka līdz pat 1936.gadam Franko par politiku neinteresējās. Viņš neuzrakstīja nevienu politisku rakstu un arī ne reizi nebija redzēts politiskajos mītiņos. Taču valsts politiskā dzīve burtiski vārījās.

    Kopš 20.gadsimta sākuma Spānijas sabiedrība bija sadalījusies divās daļās. Gadsimtu mijā ASV Spānijai atņēma pēdējās trīs lielās kolonijas: Kubu, Filipīnas un Puertoriko. Kādreiz varenā Spānijas koloniālā impērija, kurā «nekad nenorietēja saule», bija sakauta un beidza pastāvēt. Iestājusies, kā tagad saka, valsts politiskā krīze, kas izpaudās jaunu pārvaldes formu meklējumos un dažādu sabiedrības grupu radikalizācijā. 1931.gadā Spānijā gāza karali un valsts kļuva par republiku. Nemonarhistiskas sabiedrības veidošana nevedās, valsti pamazām pārņēma anarhija un haoss. Veidojās daudzas lielākas un mazākas radikālas, bieži apbruņotas organizācijas – no galējiem monarhistiem līdz pilnīgiem staļinistiem.

    1936.gadā parlamenta vēlēšanās Spānijā visiem par pārsteigumu uzvarēja no sociālistiem, komunistiem un anarhistiem sastāvošā Tautas fronte, kas uzreiz sāka izrēķināties ar politiskajiem pretiniekiem, protams, pēdējos pamudinot uz aktīvu rīcību.

    «Virs visas Spānijas skaidras debesis»

    Spānijas armija kreiso koalīciju neatbalstīja, tāpat kā neatbalstīja republiku. Tieši armijas virsnieku vidū pret Spānijas politiskajā dzīvē notiekošo sākās rūgšana un viens no pārmaiņu iniciatoriem bija toreizējais armijas Ģenerālštāba priekšnieks ģenerālis Franko. Tiesa, jaunā valdība viņu 1936. gada pavasarī kā potenciālo sazvērnieku aizsūtīja goda trimdā, ieceļot par Kanāriju salu militāro gubernatoru. Kanāriju salas toreiz bija nevis plaši pazīstams kūrorts, bet Dieva aizmirsta vieta okeāna vidū.

    Tieši no Kanāriju salām, mazā divplākšņa lidmašīnā ģenerālis Franko 1936.gada 17.jūnijā izlidoja uz kontinentu. Šajā dienā Tenerifes radio pārraidīja «Virs visas Spānijas skaidras debesis» – tas bija nosacītais signāls armijas vienībām, lai sāktu sacelšanos. Par tās vadoni jau pirmajā dienā kļuva tieši Franko, jo topošais Spānijas armijas vadonis ģenerālleitnants Sanhurho nositās lidojot no Portugāles. Sacelšanās izvērtās par pilsoņu karu trīs gadu garumā.

    Tas bija karš, kurā vienu politisko bloku pārstāvošie spāņi netaupīja savus oponentus, nogalinādami ne tikai cilvēkus ar ieročiem, bet arī bērnus, sievietes.

    Tas bija karš, kurā represijas no abām karojošajām pusēm izpaudās visnežēlīgākajos veidos – iedomājaties vācu koncentrācijas nometņu apsargus vai Gulaga čekistus ar dienvidnieku temperamentu! Tas bija karš, kurā nākamās 2.pasaules kara dalībvalstis izmēģināja savus tehniskos jaunievedumus. Franko pusē karoja vācu un itāļu karavīri, bet republikāniskās Spānijas valdību atbalstīja Padomju Savienība.

    Franko un Spānijas armija Pilsoņu karā uzvarēja – asiņainās, izmisīgās kaujās soli pa solim izspiežot republikāņus no valsts teritorijas. 1939.gada 1.aprīlī Franko izdeva savu pēdējo kara laika komunikē «Karš ir beidzies».

    «Viens vadonis, viena valsts, viena nācija» – ar tādu devīzi nu jau ģenerālisimuss Franko sāka celt savu Spāniju. Vienotu nāciju viņš sāka veidot, aizliedzot visas nacionālās minoritātes: baskus, katalāņus, galisiešus. Visas Spānijas iedzīvotāji tika pasludināti par vienu tautu. Pirmajos pēckara gados ar bijušajiem politiskajiem pretiniekiem neviens neceremonējās – tos vai nu nošāva vai labākajā gadījumā ielika cietumā. Politiskie pretinieki bija sociālisti, komunisti, anarhisti, iepriekšminēto tautu nacionālisti, bet pēc 2.pasaules kara beigām – arī nacionālsociālisma iedeju paudēji un galēji labējo partiju aktīvisti. Franko laikā cietumos pabija ap divi miljoni cilvēku.

    Sava Spānija

    Otro pasaules karu Franko Spānija izturēja kā neitrāla valsts. Lai arī Vācija un Itālija sniedza Franku neatsveramu palīdzību cīņā ar iekšējo ienaidnieku, viņš nebija pierunājams pievienoties kādai no karojošajām pusēm. Piemēram, 1940.gadā Hitlers, pirmo un vienīgo reizi tiekoties ar Franko, lūdza viņam «tādu sīkumu, kā atļauju 20 vācu divīzijām izbraukt cauri Spānijai, lai uzbruktu britu Gibraltāram». Franko neatļāva. Viņš nešaubījās, ka britiem Gibraltārā nav vietas, bet arī vāciešiem Spānijā nebija ko meklēt.

    Pēckara gados šo Franko politiku Rietumvalstis atcerējās. Spāniju neuzņēma ne ANO, ne vēlāk arī Eiropas Savienībā, taču arī īpašas sankcijas pret Franko «nedemokrātiju» netika ieviestas.

    Tirdzniecības ierobežošana ar ārpasauli sekmēja pašmāju ražošanas veidošanos, turklāt tas valstij, kurai pasaules kara vētras bija pagājušas secen, ļāva sekmīgi tirgoties ar karā izpostīto Eiropu. Spānija bija pirmā valsts Rietumeiropā, kurā tika ieviesti bezmaksas medicīnas pakalpojumi. Tā kā Spānijā valdīja plānveida ekonomikas modelis, tad tika uzskatīts, ka profilaktiskā ārstēšana valstij izmaksās lētāk, nekā pastāvīgi slimojoša tauta. 50.-60.gados Spānija tika raksturota kā viena no straujāk augošajām ekonomikām Eiropā. Pasaulē līdz ar Japānu runāja par «Spānijas ekonomisko brīnumu», tiesa gan, šo valsti raksturoja demokrātijas trūkums un Franko vadonisma režīms.

    Franko nomira 1975.gadā pēc ilgas slimošanas ar Parkinsona slimību. Viņu apbedīja Kritušo ielejā – piemiņas vietā, kuru uzcēla pēc viņa iniciatīvas un kas bija veltīta visiem Spānijas pilsoņu kara upuriem.

    Vēsture & Leģendas

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+