Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Skroderis no Rīgas
1854. gada vasarā, kas tajā gadā bija padevusies īpaši karsta un sausa, Eiropu atstāja kuģis, kura pasažieru pulkā atradās arī Jākobs Jufess – piedzīvojumu kārs jauneklis no Rīgas. Jākobs ir apguvis drēbnieka arodu, kas viņam labi padodas, bet Rīga pēkšņi kļuvusi par šauru un vienmuļu. Galu galā, kā gan lai jauns, ambiciozs cilvēks paliek te un šuj svārkus, kamēr dzirdēts, ka tur – Jaunajā pasaulē Amerikā – tek zelta upes?!
Puisis samet kopā visus ietaupījumus un nopērk vienvirziena biļeti uz Jauno pasauli, kas sola milzu bagātības un piedzīvojumiem pilnu dzīvi.
Tā sākas stāsts par rīdzinieku Jākobu Jufesu, kurš pēcāk iegūst pasaules slavu ar vārdu Džeikobs V. Deiviss. Par viņa bērnību, kas aizvadīta Rīgā, tolaik Krievijas impērijas sastāvdaļā, daudz nav zināms. Tik vien kā tas, ka mazais Jākobs piedzimis 1831. gadā ebreju ģimenē un savas dzīves pirmos divdesmit trīs gadus pavadījis, strādādams par drēbnieku. Arods viņam padevies, un klienti novērtējuši puiša rūpīgo darbu, tāpēc par to, kā sarūpēt vakariņas, jaunietim daudz nav bijis jāuztraucas – maize bijusi vienmēr.
Jākoba Jufesa īstais stāsts sākas brīdī, kad jauneklis nokāpj no kuģa, lai uzsāktu jaunu dzīvi tolaik neskaitāmiem mītiem un neticamiem stāstiem apvītajā Amerikā. Par šo tālo zemi runāja visi viņa draugi, bet tikai Jākobam pietika drosmes pārdrošo sapni īstenot, atvadoties no visa pazīstamā un ierastā un metoties avantūrā, kuras iznākums nebija prognozējams.
Jākobs kļūst par Džeikobu
Amerika sasniegta – ko tālāk? Lai arī sākumā nobijies un apjucis svešā vidē, nesaprotamā valodā un cilvēku daudzveidībā, nu jau bijušais rīdzinieks ātri vien atrod darbu kādā šūšanas darbnīcā, lai nedaudz piepelnītos un aprastu ar jaunajiem apstākļiem. Angļu valodu viņš apgūst ātri – tur lieti noder puiša asais prāts un lieliskās vācu valodas zināšanas. Tomēr ambiciozais Jufess nav mērojis gaisa gabalu uz Ameriku, pametot visu, kas mīļš un dārgs tēvzemē, lai te strādātu viduvējā darbnīcā. Viņš ir atbraucis, lai strādātu izcilu darbu un kļūtu stāvus bagāts!
Pāris mēnešu vēlāk, dzīvojot uz nabadzības robežas, Jufess ir sapelnījis pietiekami, lai atvērtu pats savu darbnīcu. Mazu, bet tomēr savu! Lai viņa vārds izklausītos smalkāks un angļu mēlei piemērotāks, viņš no Jākoba Jufesa kļūst par Džeikobu Deivisu. Tomēr notiek negaidītais – darbs neveicas tik raiti, kā tas notika Rīgā, kur viņam jau bija savs klientu loks un runas par drēbnieka izdarību ceļoja no mutes mutē. Ņujorkā cilvēki ir steidzīgāki, lielākoties caurbraucēji un piedzīvojumu meklētāji, kuri pilsētā ilgi nemēdz uzturēties. Un, ja arī uzturas, tad par apģērbu nav gatavi
maksāt tik, cik par savu rūpīgo darbu vēlētos saņemt Džeikobs. Nauda nāk grūti un maz, līdz ar to ir grūti savilkt galus kopā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka apkārtnē atveras aizvien vairāk šūšanas darbnīcu un konkurence kļūst nežēlīga. Puisis saprot, ka nav vērts palikt Ņujorkā – ir taču vēl citas pilsētas, kur izmēģināt savu veiksmi.
Viņš aizver tik ļoti grūti nākušo, bet pelnīt nespējošo šūšanas darbnīcu un par iekrāto naudu (tomēr tas viņam ir izdevies!) dodas projām no Ņujorkas uz augšu – uz Menas štata pilsētu Ogastu.
Tas, kāpēc par savu nākamo galamērķi viņš izvēlējās tieši šo mežiem aizaugušo štatu, nav zināms. Viens no ticamākajiem iemesliem – turp devās milzum daudz kokstrādnieku, un Džeikobs ticēja, ka strādniekiem būs nepieciešami drēbnieka pakalpojumi, bet tas nebija ierasts galamērķis citiem viņa kolēģiem. Tātad – maza konkurence un liels klientu loks. Kas varētu būt vēl labāk?
Ogastā Džeikobs iztur gadu. Lai arī šūšanas darbnīcai klājas nedaudz labāk nekā Ņujorkā, ambiciozajam pasaules iekarotājam joprojām nav gana – viņš tic, ka ir vieta, kur viņš kļūs neticami bagāts un veiksmīgs, un jūt, ka tas nenotiks šajā pilsētelē. 1856. gadā Džeikobs pārdod darbnīcu un, jaunu cerību spārnots, dodas uz Sanfrancisko. Tomēr realitāte ir nežēlīga, un tur izrādās, ka par ietaupījumiem viņš nespēj atvērt pats savu darbnīcu. Taču Sanfrancisko jauno vīrieti aizrauj ar dzīvīgumu, sparu un cilvēku aizrautību strādāt, un, par spīti tam, ka ir spiests strādāt par drēbnieka palīgu, viņš tur nodzīvo divus gadus. Runā gan, ka tik ilgi pilsētā Džeikobs palika kādas jaunas lēdijas dēļ, tomēr par to konkrētāki fakti nav atrodami.
Neatrastais zelts
Ja tā bija, tad tomēr pat sieviete nespēja noturēt ambiciozo vīrieti uz vietas. Kad divu gadu laikā Džeikobs joprojām nav nopelnījis pat tik daudz, lai atvērtu savu darbnīcu Sanfrancisko, viņam rodas doma, ka varbūt drēbju darināšana nemaz nav tas, ar ko viņam lemts pelnīt. Džeikobam nav raksturīgi nokārt degunu, un arī jaunības maksimālisms viņam vēl nav izsīcis.
Tā nu drēbnieks dodas uz Kanādu, lai tur kopā ar citiem avantūristiem meklētu zeltu Freizeras upē. Lai arī zelta meklēšana neiet no rokas, viņš nepārstāj ticēt veiksmei – galu galā dzirdēti tik daudzi veiksmes stāsti par jaunekļiem, kuri kļuvuši stāvus bagāti, atrodot tik vien kā lielu zelta gabalu!
Dēkainis satiek kādu pavisam īpašu sievieti – Enniju Pārkšeri, kas ar ģimeni ieradusies no Vācijas. Kaisle starp abiem ir milzīga, un drīz vien piesakās pirmais bērns. Džeikobam beidzot jākļūst patiešām pieaugušam – vairs nedrīkst domāt tikai par savu pārtikšanu, bet jārūpējas arī par ģimeni. Zelta meklēšanai viņš met mieru un atver tabakas veikalu, kas ienes tieši tik daudz naudas, lai varētu pabarot ģimeni, kas kļūst aizvien lielāka.
Nākamo deviņu gadu laikā, kas tiek pavadīti Kanādā, Deivisu ģimenē dzimst seši bērni. Līdz ar bērnu pulciņa sakuplošanu jāstrādā vēl jo smagāk, taču tēva ambīcijas tas neiznīdē. Abi ar Enniju nolemj pārcelties atpakaļ uz ASV. Tā nu jauno – 1867. – gadu viņi sagaida Kanādā uz sapakotām mantām, bet jau pirmajās janvāra dienās ar kuģi dodas uz Sanfrancisko, savukārt no turienes ceļo vēl dziļāk valstī – uz Nevadas pilsētu Virdžīniju.
Alu dzer visi
Tur Džeikobs atver savu tabakas veikalu, bet pēc trim mēnešiem saņem vilinošu piedāvājumu no kāda veca, ceļojumu laikā satikta, paziņas, kurš aicina pievienoties alus brūvēšanas biznesā. Alus! Tas taču garšo visiem! Džeikobam tā šķiet ģeniāla ideja un bizness, kurā vērts investēt. Turklāt ieguldīt pilnīgi visus iekrājumus! Viņš atkal liek ģimenei pakot mantas, un šoreiz visi pārceļas uz četrdesmit kilometru attālo, kalniem ieskauto pilsētu Rīno.
Tajā gan ir tikai viena iela un kāds ducis māju, bet Džeikobs ar savu jauno biznesa partneri ir gatavi attīstīt miestu par milzīgu pilsētu, kuras centrā atrastos viņu alus darītava. Kas gan varētu noiet greizi?
Izrādās – pilnīgi viss! Alus nav tik pieprasīta prece, kā bija iedomājies Deivisu ģimenes galva, un nu viņš attopas pilnīgi bankrotējis.
Izmisumā vienīgā jēdzīgā ideja ir atgriezties pie tā, ko prot darīt vislabāk, un tā ir šūšana.
Naudas nav pat tik daudz, lai varētu ar visu ģimeni pārcelties uz lielāku pilsētu, tāpēc viņš atver savu šūšanas darbnīcu uz miesta vienīgās ielas. Par laimi, šis ir ceļš, pa kuru uz raktuvēm dodas gan strādnieki, gan raktuvju īpašnieki, kā arī garām traucas vilcieni pa nesen izbūvēto dzelzceļa līniju, kas ved uz piekrasti, tāpēc klientu loks aug aizvien lielāks.
Miljonus vērtā ideja
Lai bizness būtu dzīvotspējīgs, drēbnieks ne vien darina drēbes strādniekiem, bet šuj arī zirgu segas, teltis un vilciena kravām domātus pārklājus no brezenta un raupjā džinsa auduma. Materiālus viņš iepērk no Sanfrancisko lielākā audumu ražotāja – Levi Strauss & Co.
Pienāca 1871. gads, un Džeikobs Deiviss nosvinēja četrdesmito dzimšanas dienu. Vīrietis sēdēja uz savas darbnīcas lieveņa, smēķēja un apcerīgi skatījās cilvēku straumē, kas plūda gar namdurvīm. Viņa ilūzijas un ambīcijas par lielu bagātību bija lēnām izplēnējušas…
Bet tā paša gada martā viņa darbnīcā ienāca kāda sieviete ar pavisam parastu lūgumu – vai meistars pa lēto nevarētu viņas liela izmēra vīram uzšūt bikses, kas būtu īpaši izturīgas? Vīram esot jāstrādā mežā, bet lielā izmēra dēļ bikses nav iespējams nopirkt jau gatavas.
Deiviss paņēma priekšapmaksu trīs dolāru apmērā (mūsdienās tie būtu gandrīz 60 dolāri), lai varētu nopirkt pietiekami daudz džinsa auduma. Lai arī šis materiāls pārsvarā tika izmantots segu un pārklāju darināšanai, Deiviss mēdza no tā klientiem šūt īpaši izturīgu darba apģērbu – džinss bija daudz izturīgāks par ierasto kokvilnu. Kad pēc pāris nedēļām pasūtītās bikses bija gatavas un glīti salocītas gulēja uz galda, drēbnieks pamanīja, ka līdzās mētājas
kniedes. Tās bija paredzēts izmantot kādam citam pasūtījumam – zirga pārsegam.
Šajā brīdī Deivisam prātā iešāvās doma: bet ja nu bikšu vārīgākās vīles – kabatu un bikšu priekšas – ne vien sašūtu, bet arī sakniedētu kopā, lai tās būtu izturīgākas?
Domāts darīts, un pirmais zilais džinsa bikšu pāris, kura stils nav daudz mainījies līdz pat mūsdienām, bija gatavs! Drīz runas par lieliskajām biksēm sāka izplatīties, un pasūtījumi bira kā no pārpilnības raga. Nākamajos astoņpadsmit mēnešos drēbnieks uzšuva vairāk nekā divus simtus šādu izturīgu darba bikšu, katru pārdodams par diviem, trim dolāriem (mūsdienu naudas vērtībā tie būtu 40–60 dolāri). Jauno apģērba gabalu vēlējās visi – gan raktuvju strādnieki, kuriem džinsi kalpoja kā praktisks darba apģērbs, gan raktuvju saimnieki un bagātnieki, kuri novērtēja šī apģērba praktiskumu, ērtumu un izturību.
Džinsi ir dzimuši!
Redzot, cik ļoti cilvēkiem patīk viņa šūtās bikses, Deivisam uzmācās bažas, ka konkurenti varētu sākt atdarināt viņa veikumu. Bija nepieciešams to patentēt! Lai arī pasūtījumu netrūka, viņam bija jāmaksā alga palīgiem un jāpabaro ģimene, tāpēc lieku iekrājumu, par kuriem nopirkt patenta tiesības, kas maksāja 68 dolārus (mūsdienās ap 1300 dolāru), viņam nebija. Vienīgais cilvēks, kurš varētu saprast, cik nozīmīgi ir patentēt bikšu kniedēšanu, viņaprāt, bija Levi Strauss – cilvēks, kuram Sanfrancisko piederēja milzīga audumu rūpnīca.
No viņa audumus pirka arī Deiviss. Tā nu, cerot uz Strausa godīgumu, drēbnieks uzrakstīja viņam vēstuli par savu ideju un aizsūtīja bikšu pāri, cerībā, ka Strauss varētu kļūt par viņa partneri, bet nepiesavināsies ideju. Risks attaisnojās – arī Levi Strauss saredzēja biznesa ideju un nekavējoties sazinājās ar Deivisu, lai pēc iespējas ātrāk vienotos.
Sākotnējā ideja bija patentēt arī bikšu šūšanu no izturīgā džinsa auduma, bet šo patentu viņiem nepiešķir. Tomēr viņi iegūst patentu par vīļu kniedēšanu ar sīkām kniedēm un ir vienīgie, kas nākamos septiņpadsmit gadus drīkst šūt šādas bikses. Patents tiek piešķirts 1873. gada maijā, un tas līdz mūsdienām tiek uzskatīts par zilo džinsa bikšu dzimšanas datumu. Ražošanas procesā vīri bikses iesauc par modeli 501, kas saglabājies vēl līdz mūsdienām. Gandrīz uzreiz bikses 501 iegūst milzu popularitāti, jo lielākoties visi vīrieši strādā smagu darbu, nekurienes vidū cērtot, jājot, rāpojot, lienot un berzējoties pret raupjām klintīm, un tāpēc viņiem ir nepieciešams apģērbs, kas ir izturīgs un spēj kalpot ilgu laiku.
Un Deivisa jaunradītās bikses 501 ir tieši tādas! Deiviss strādā Strausa uzņēmumā, un, lai Levi Strauss & Co uzņēmuma radītās bikses atšķirtos no citu ražotāju izstrādājumiem (aizvien vairāk drēbnieku piedāvā bikses no džinsa auduma), Deiviss uz to aizmugurējām kabatām sāk šūt dekoratīvas dubultās līnijas oranžā krāsā, kuras joprojām ir Levi’s bikšu firmas zīme. Lai arī bikšu koncepta ideja piederēja Deivisam, viņam nebija svarīgi – ir vai nav viņa vārds uzņēmuma nosaukumā. Tāpēc uzņēmums arī pēc Deivisa pievienošanās nemaina agrāko nosaukumu Levi Strauss & Co.
Kad 1890. gadā patents beidzas, džinsa bikses masveidā sāk kniedēt visi drēbnieki, padarot tās daudzkārt izturīgākas. Savukārt Deiviss paliek strādāt Levi Strausa uzņēmumā līdz pat mūža beigām 1908. gadā, kad viņš mirst 77 gadu vecumā, atstājot bērniem prāvu mantojumu. Džeikobs aiziet mūžībā, apzinoties, ka izdevās piepildīt sapni, kas viņu mudināja doties projām no Rīgas. Mūsdienās Nevadas pilsētā Rīno, kur dzīvoja un strādāja Džeikobs Deiviss, ir muzejs un piemiņas plāksne, kas vēsta, ka tieši te ir dzimis pirmais džinsu pāris.
Džinsi seifā
Džinsiem kļūstot par amerikāņu apģērba neatņemamu sastāvdaļu, tas bija tikai laika jautājums, lai kolekcionāri sāktu iekārot modeļus, kas šūti vistuvāk to radīšanas datumam 1873. gadā. Interesanti, ka paši pirmie, kas izrādīja interesi par tik vecu bikšu pāri, bija kolekcionāri no Ķīnas.
Tobrīd ASV vēl neviens nebija aizdomājies, ka vectētiņu vecajiem džinsiem varētu būt jel kāda vērtība. Brīdī, kad ārvalstu kolekcionāri
sāka pastiprināti interesēties par vecajiem džinsiem, arī Amerikas kolekcionāriem pielēca, kas par lietu – arī džinsa bikses taču glabā stāstus un vēsturi, un ar gadiem tās kļūst vērtīgākas!
Pēkšņi vecotēvu nobružātos džinsus, ko viņi bija pirkuši par nepilniem diviem dolāriem, mazdēli varēja pārdot kolekcionāriem par vairākiem tūkstošiem!
Turklāt – jo vecāki džinsi, jo lielāku naudas žūksni par tiem piedāvāja un joprojām piedāvā kolekcionāri.
1997. gadā kāds Ņujorkas antikvariāts nāca klajā ar paziņojumu, ka pie viņiem nopērkams bikšu pāris, kas ražots ap 1890. gadu. Tas ļoti ieinteresēja kompāniju Levi Strauss & Co – tā savus senākos arhīvus un bikšu modeļus zaudēja ugunsgrēkā, kas Sanfrancisko izcēlās 1906. gadā pēc zemestrīces, kura nopostīja astoņdesmit procentus pilsētas, tai skaitā Levi Strauss rūpnīcu. Pēc tam, kad neskaitāmās, līdz sīkākajām detaļām veiktās pārbaudēs tika apstiprināts – bikses tiešām ražojis Levi’s –, uzņēmums tās nopirka par apaļiem 25 tūkstošiem ASV dolāru. Starp citu, mūsdienās Levi Strauss savus vecākos bikšu modeļus glabā ugunsdrošā seifā kompānijas arhīvos.
Vēl kāds vērā ņemams gadījums, kas apstiprina džinsu īpašo statusu, risinājās 1998. gadā. Zaglis ielauzās kādā Ohaio štata apģērbu veikalā, lai nozagtu vērtīgāko, kas tur atrodams. Nē, tā nebija nauda no kases! Tās bija zilas Levi’s bikses, kas šūdinātas pagājušā gadsimta sākumā.
