Rīga +12°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Tik tāls tas ciems, tik sens tas laiks…
Savu dzimto pusi, bērnības zemi Kroti, Krūklis sauca par sapņu Sidrabeni un ik pa laikam tajā atgriezās kā ciemiņš. Pa Vārtājas ceļu aizgāja līdz mežābelei, kur kādreiz bija viņa tēva mājas Būdnieki. Dzejnieka vecāki bijuši muižas kalpi, tēvs – kučieris, māte – šuvēja. Otrs kristītais vārds dzejniekam bijis Žanis, bet to nav lietojis. «Bērnība man bija jauka un laimīga. Es dzīvoju savā pasaulē. Man bija siltas mājas, mīloša māte un gādīgs tēvs. Es biju vienīgais bērns ģimenē, jo mans septiņus gadus vecākais brālis Rūdolfs maziņš bija miris. Es viņa netiku pat redzējis. Mani draugi bija vecais, uzticīgais Taksis, ar kuru kopā abi izskraidījām visus ganību laukus, runcis Muris, kurš ziemas vakaros tik saldi un midzinoši murrāja uz krāsns augšas, un zeltainais gailis Kikerigs ar savu mundro dziesmu vasaras rītos,» atmiņu krājumā Likteņstāsti atceras dzejnieks.
Vēstulē savas dzīves un daiļrades pētniecei Aijai Jansonei 1999. gada 28. janvārī Krūklis raksta: «Vēstis no dzimtās Krotes mani vienmēr iepriecina, jo kur tas laiks, kad esmu tur bijis!
Savā tālajā bērnībā, ganīdams tēva saimniecībā govis, lasīju Puškina dzejoļus, kurus latviski bija atdzejojis Kārlis Krūza. Zināju to mazo dzejoļu grāmatiņu no galvas. Varbūt tāpēc arī vēlāk kļuvu par dzejnieku.
Kad 1937. gadā nomira tēvs, man vajadzēja pamest mācības Liepājas 1. Valsts ģimnāzijā un stāties viņa vietā. Andrejs Krūklis bija pulkveža Brieža strēlnieks, cīnījies par Latvijas neatkarību, par ko viņam Krotes pagastā piešķīra zemi. Sāku vadīt Būdnieku saimniecību. Kad 1941. gada novembrī nomira arī māte, saimniecību izīrēju un pats sāku strādāt Krotes ūdensdzirnavās. Krote toreiz bija ļoti skaista un sakopta. No baltās barona Grotusa pils, kurā atradās Kronvaldu Ata pamatskola, kur es biju mācījies, uz Lejas parku stiepās ceļš, gar kura malām auga kupli simtgadīgi ozoli. Diemžēl tos, ciemodamies pirms gadiem Krotē, vairs neredzēju. Tāpat kā sava tēva mājas, no kurām pat ne akmens vairs pēc kara nebija palicis. Vienīgais, kas mani saista vēl pie Krotes – tā ir mana dzimtā vieta, vecā mežābele Vārtājas krastos un cilvēki, ar kuriem toreiz tikos un kuri tik mīļi palikuši manā atmiņā.»
No vienas dzimtas ar Kronvaldu Ati
«Manās atmiņās Krūklis palicis kā viens traks vecis,» ar humoru saka Alfrēda Krūkļa māsīcas Annas vedekla Baiba Eņģele. «Viņš bija atbraucis uz Kroti, kad septiņdesmitajos gados kapsētā, kur apglabāti viņa vecāki, vecvecāki un vēl tālāki senči, saviem vecākiem un mazajam brālītim uzlika piemiņas plāksni. Uz tās iegravēti vārdi no mātei veltītā dzejoļa Dziesma nenosalst, kuru Raimonds Pauls ierakstījis dziesmā: «Māt, dziedi vēlreiz šūpļa dziesmu, māt, dziedi vēl – kā tālā bērnībā…» Krūklis toreiz apmetās pie mums un par piemiņu atstāja divas mazas šņabja glāzītes. Otru reizi Krūkli satiku, kad Kronvaldu Atim bija simt piecdesmit gadu jubileja, ko mēs Krotē atzīmējām. Viņi abi nāk no vienas dzimtas. Kronvaldu Ata māsa Bille ir Krūkļa vecmāmiņa, un Billes meita Emīlija – viņa māte. To, ka Krūklim ir sakars ar Kronvaldiem, 1976. gadā vēstulē viņam uzrakstīja mana vīramāte. Viņš to nezināja. «Tu par mani esi daudz jaunāks un droši vien nemaz nezini, ka mēs esam Kronvalda radi,» rakstīja māte.
Mana neaizmirstamākā tikšanās ar Krūkli bija viņa jubilejā, ko svinējām Krotes dzirnavās. Pēc balles vedu dzejnieku uz mūsu mājām. Vīramāte bija uzklājusi galdu, mans vīrs spēlēja akordeonu, un Krūklis bija nenogurdināms – visu nakti dziedāja. Lai gan otrā rītā deviņos viņam bija jābūt uz tikšanos Cīravā, nebija piedabūjams iet gulēt. Gaisma jau ausa, kad beidzot piemiga, un saldi gulēja, kad vajadzēja viņu modināt. Tonakt viņš gribēja parunāties ar savu māsīcu, iegāja citā istabā, un es nezinu, ko abi runāja. Vīramāte to nestāstīja. Teica tikai – mēs runājām par Alfrēda dzīvi. Viņi labi satika. Vīramāte par Krūkli vienmēr labi izteicās, bet manās atmiņās viņš palicis draiskulis.»
«Kad Krotes dzirnavās svinējām Krūklim jubileju, viņš visām meitenēm ar savu dziedāšanu sajauca galvu. «Kā man patīk jaunas meitenes!» viņš sauca, mani apķerdams,» atceras ilggadējā Krotes bibliotekāre Ausma Klaka. «Tovakar mēs viņam dziedājām dziesmu par Krotes dzirnavām, kuru ar viņa vārdiem komponējusi mūsu skolas mūzikas skolotāja Līvija Jansone.
Esmu vākusi un pierakstījusi Krūkļa laikabiedru atmiņas, un viņi atcerējās, ka, mācīdamies Krotes pamatskolā, viņš iemīlējies savā klases audzinātājā Elzā Eglē un reiz iemetis viņai pa logu flokšu pušķi. Krotē jaunos gados viņam bijušas vēl citas mīlestības. Alfrēdam patikusi Olga, ar kuru kopā teātri spēlējuši. Skroderdienās Krūklis bijis Dūdars, un Olga – Antonija. Kad rakstīju atmiņas par Krūkli, Olga teica, lai pasveicinot no viņas Dūdaru.»
«Tonakt mūsu mājās Krūklim iejautājos par viņa ģimeni, bet jautājums palika bez atbildes. Par savu personisko dzīvi viņš nerunāja.
Teica tikai, ka bijis trīs reizes precējies, bet neko nezinot par saviem bērniem un mazbērniem. Tajā ziņā viņš bija neizprotams,» saka Baiba Eņģele.
«Savos izteikumos viņš varēja būt ass. Ja kāds jautājums Krūklim nepatika, tad jautātājs dabūja pretī, un tādiem vārdiem, kādus grāmatās neraksta. Atbilde bija dzejā, ko viņš uz vietas sacerēja, bet tā bija nepublicējama dzeja…»
Audžumāsu neatzina
«Krūkļa vecākiem bija pieņemta audžumeita Mirdza, par kuru arī Krūklis nekad nestāstīja, nekādas attiecības ar viņu neuzturēja un par savu audžumāsu neatzina,» stāsta Baiba Eņģele. «Mirdza nebija adoptēta, kādās publikācijās viņa minēta kā Krūkļa vecāku krustmeita.»
Ar Mirdzu Eisaku es sazinājos. Viņai ir astoņdesmit četri gadi, dzīvo Liepājas Karostā. «Alfrēda Krūkļa vecāki paņēma mani audzināšanā no patversmes. Man bija kādi trīs gadi, kad nonācu patversmē. Nezinu, kāpēc tā notika,» stāsta Mirdza Eisaka. «Mans vārds bija Janīna Maļanko, un savus vecākus es neatceros. Visticamāk, viņi bija ukraiņi. Trīsdesmito gadu sākumā Latvijā bijis ukraiņu bēgļu pieplūdums, un bērnus, kas bija palikuši bez vecākiem, ievietoja bāreņu patversmē Rīgā. Mammīte, kā es saucu savu audžumammu, kādā reizē man teica, ka pēc pirmā dēliņa zaudējuma abi ar tēvu vēlējušies meitiņu un kopā ar vēl divām Krotes ģimenēm 1936. gadā no Rīgas patversmes paņēmuši audzināšanā bērnus. Krotenieki kļuva par trim meitenēm bagātāki. Diemžēl savus mīļos audžuvecākus es agri zaudēju. Audžutēvs nomira, kad man bija nepilni seši gadi, desmit gados zaudēju audžumammu. Līgutos pie Durbes bija bērnunams, un mani ielika tur.
Alfrēds mani kā māsu no sākta gala nepieņēma. Biju vienpadsmit gadus par viņu jaunāka. Kamēr Alfrēds vēl dzīvoja mājās, tikmēr gluži labi satikām, bet vēlāk, kad viņš aizgāja no Krotes, par mani vairs neinteresējās. Es biju un paliku viņam sveša, bet atcerējos vārdus, ko Alfrēds reiz bija man teicis, – mācies, jo bez izglītības tu nekas nebūsi. Palikusi viena, cīnījos par izdzīvošanu. Uzzināju, ka Valmierā atvērts piensaimniecības tehnikums, un pēc diviem mācību gadiem Liepājas pedagoģiskajā skolā aizbraucu uz Valmieru iegūt praktisku profesiju. Sākās darba dzīve, apprecējos, piedzima dēls. Atgriezos Liepājā, strādāju Liepājas piena kombinātā.
Alfrēds Krūklis bija slavens dzejnieks, par mani neinteresējās, bet es pirku katru viņa dzeju grāmatu, un dziesmas ar viņa vārdiem man ir vismīļākās. Mātei veltīto bez asarām nespēju klausīties, atceros savu mīļo audžumammu. Sešdesmitajos gados uzmeklēju Alfrēdu un lūdzu, vai viņš nevar man palīdzēt noskaidrot kaut ko par maniem vecākiem. Mēs meklējām kādas viņu pēdas, ziņas par mani, bet neko neatradām. Mums pateica, ka visi patversmes arhīvi kara laikā pazuduši.
Kad Krotē notiek Krūkļa piemiņas pasākumi, vienmēr esmu tajos bijusi. 1987. gadā Alfrēds arī pats bija aizbraucis, un tad es viņu satiku. Pasēdējām zem mežābeles, kur krotenieki uzlikuši akmens solu un galdu, kā viņa dzejolī rakstīts. Tā Paula dziesma tad vienmēr skan, un es atceros vienīgo gaišo savas bērnības laiku, kas man bija tur – Būdniekos. Kara laikā mājas, nokļuvušas frontes ugunslīnijā, nodega, bet mežābele katru gadu maijā sazied tikpat balta kā tolaik, manā bērnībā.
Alfrēda adresi Rīgā zināju, un reiz, kad biju sanatorijā, aizbraucu viņu apciemot, bet nekāda saruna mums neiznāca. Tikšanās bija stīva un oficiāla. Sirsnības Alfrēdam pret mani nebija. Sapratu, ka man viņa dzīvē vietas nav, un tā arī viņu vairāk netraucēju.»
Tēva dzīvē nebija
Krotes bibliotēkas vadītāja Lita Vēkause kopā ar iepriekšējo bibliotēkas vadītāju Ausmu Klaku, iesaistot daudzus interesantus, pētījušas un vākušas materiālus par valodnieka Ata Kronvalda un dzejnieka Alfrēda Krūkļa dzimtu, ko lielā sienas dekorā, kas tagad rotā Krotes bibliotēkas sienu, izveidoja Alfrēda Krūkļa dēls dizainers Aivars Krūklis kopā ar savu dēlu mākslinieku Mārtiņu Krūkli. Tas ir viņu dāvinājums Krotei. Dzimtas koka atklāšanā 2013. gada rudenī Aivars bibliotēkai uzdāvināja patiesi bibliogrāfisku retumu – pirms septiņdesmit gadiem ar dzejnieka roku rakstītu grāmatiņu viņa pirmajai sievai Mildai, Aivara mammai. Tajā ir dzejnieka paša zīmējumi un ieraksts: «Tev, mana gaišā uguntiņa, atmiņai no manis! Krotē 1943. gada oktobrī. Veltīta manai mīļajai sieviņai. Kā tāls šalkojiens man atnāk atmiņas par taviem zelta matiem.»
«Es nezinu, vai mana mammīte Milda Martinsone tēvam bija pirmā mīlestība, bet bija viņam pirmā sieviņa, un es esmu viņa pirmās laulības dēls,» stāsta Aivars Krūklis. «Mamma nāk no Vidzemes, no Rankas pagasta daudzbērnu ģimenes. Man ir ļoti daudz brālēnu un māsīcu, fotogrāfi Ojārs un Marģers Martinsoni ir mani brālēni. No Martinsonu puses esam liela dzimta, bet man žēl, ka mamma neko nestāstīja par savu dzīvi ar manu tēvu. Par laiku, kad viņi iepazinās, izlasīju tēva atmiņās Likteņstāstos. Sākoties karam, lai netiktu iesaukts padomju armijā, viņš no Rīgas, kur bija iestājies Latvijas Universitātes sagatavošanas kursos, bēdzis uz Valmieru. Tur kādu laiku slēpies slavenā soļotāja Jāņa Daliņa mājās. Vācu laikā, atgriežoties Rīgā, no iesaukšanas leģionā viņu savā bēniņu dzīvoklītī Elizabetes ielā 27 paslēpusi mana mamma. Nezinu, kā viņi iepazinās. Visticamāk, Rīgas inteliģences bohēmiskajā sadzīvē. Mammas māsa Alise apprecējās ar juristu Bušu, pārgāja dzīvot uz Jūrmalu, un mamma, atbraukusi no Rankas uz Rīgu mācīties, apmetās viņas bēniņu dzīvoklītī, kas bija viena istabiņa ar apaļo krāsni un virtuvīte bez ērtībām. Varas iestādes par Mildas Martinsones un Alfrēda Krūkļa pazīšanos nezināja, un mamma tēvu paslēpa pie sevis.
Es piedzimu 1944. gada 11. jūlijā, naktīs raudāju, un domāju, ka vecāki izšķīrās sadzīves dēļ. Mammai bija rūpes par mani, viņai nebija laika jūsmot par tēva dzejas lidojumiem. Romantika bija beigusies, sākusies reālā dzīve, un dzejniekam tā nešķita pievilcīga. Viņu vairāk interesēja dzeja, māksla. Viņš lidoja savu sapņu un domu pasaulē, bija aizrāvies ar Spāniju, iemācījās spāņu valodu, tulkoja darbus no spāņu literatūras.
Dzīve lielā šaurībā viņu nomāca, mazais bērns traucēja, un tēvs mūs vienkārši pameta. Man bija tikai gadiņš, un tēvu savā dzīvē es neatceros.
Viņam bija sava vide, kurā satikās ar dzejniekiem un dzejniecēm, tur bija bohēma un flirts. Viņš iepazinās ar dzejnieci un tulkotāju Āriju Silabriedi-Hartmani, grozījās pa Rakstnieku savienību, strādāja Radiofonā. Mamma ļoti ilgi tēvam nedeva šķiršanos, bet viņš tāpat pie mums neatgriezās. Bija daudzi tiesas procesi, tēvs no mums vairījās, nekad nenāca ciemos, ar mani arī nesatikās. Es izaugu pilnīgi bez tēva, viņa manā dzīvē nebija. Zināju, kas ir mans tēvs, zināju, ka viņš ir dzejnieks, klausījos skaistās Paula dziesmas ar tēva vārdiem. Mamma vienmēr raudāja, kad tās skanēja. Viņa bija ģeoloģe, brauca ekspedīcijās pa visu Latviju. Es gāju savu mākslas ceļu, studēju Mākslas akadēmijā, kļuvu par dizaineru. Tikai vēlāk uzzināju, ka arī tēva sapnis jaunībā bijusi Mākslas akadēmija. Kad tas nepiepildījās, gribēja studēt arhitektūru, bet dzeja, tulkojumi un literārā dzīve tomēr ņēma virsroku.»
Dzejnieks – vienīgā mūža mīlestība
«Kad Krūklim Benjamiņu namā, Rakstnieku savienībā, bija jubileja, mamma teica, lai aizeju viņu apsveikt,» atceras Aivars. «Saņēmos, un abi ar sieviņu aizgājām. Tajā laikā kaut ko dizaina jomā jau biju darījis, un man nav saprotams, ka tēvs, kuram māksla bija sirdslieta, ne reizi par mani nepainteresējās. Tajā jubilejā viņš mani tomēr pazina, varbūt bija kaut ko lasījis, redzējis manu foto. Turpat grozījās Pauls, un tēvs viņam teica: «Redzi, man uzradies dēls!» – «Ej nu, kur tad tik liels?» Pauls iesmējās. Turpat blakus ķiķināja grafiķis Zigurds Zuze.
Kopš tās reizes mēs ar tēvu sākām satikties. Laikam juta, ka esmu aizgājis viņa pēdās un piepildījis viņa jaunības sapni. Viņam radās interese, aicināja mani ar ģimeni ciemos. Braucām ar sieviņu Helgu, kas arī ir dizainere, un mūsu dēlu Mārtiņu uz Salacgrīvu, kur viņiem ar Maiju pie jūras bija skaista vasaras māja, ko tēvs pats bija projektējis un cēlis. Tad jau viņš bija pametis arī savu otro sievu un bērnus. Āriju viņš pameta tikpat mierīgi kā manu mammu.
No manas mammas viņš aizgāja ar vienu koferi, no Ārijas, kā atceras Maija, – ar diviem. Īsts dzejnieks.
Es domāju, ka Maija bija mūza, kas viņam saistījās ar sapni par Spāniju. Maija bija tumšiem matiem, dzirkstoša un smaidīga, skaisti dziedāja, rakstīja dzejas. Tēvs iemīlējās, viņa dzīve bija harmoniska. Viņš dzīvoja savā dzejas un mīlestības pasaulē. Tajā nebija ikdienas rūpju par bērniem, kādas bija pirmajās divās laulībās.
Man likās, ka dzīves beigās tēvs sāka apzināties, ko viņš ir zaudējis, nebūdams savu bērnu dzīvēs, un tomēr varēja just, ka viņam tuvāka ir paša dzīve. Viņam svarīgāka bija tā mūza, kas palīdzēja radīt dzeju, tā dāma, tā spāniete, kuras atspulgu viņš atrada savā Maijā, un tāpēc viņiem bija laba saskaņa, jo viens otru iedvesmoja.
Bērni… nu tie Krūklim nebija svarīga dzīves daļa, bet esmu pateicīgs, ka mamma man saglabāja Krūkļa uzvārdu. Viņai Alfrēds Krūklis bija vienīgā mūža mīlestība. Neviena cita viņas dzīvē nebija. Mamma fanātiski bija pieķērusies tēvam un līdz beidzamam cerēja, ka viņš varētu atgriezties. Man pat reizēm bija neērti no Maijas, jo tas taču bija neiespējami.»
Izpostītās dzīves
«Esmu laimīgs, ka mans dēls Mārtiņš aizgāja pa mākslas līniju, ieguva maģistra grādu, pēc tam pievērsās teoloģijai, kļuva par cietuma kapelānu, un nu veic misiju, kas viņam svarīga. Mārtiņa sieva ir māksliniece Dina Ābele, un viņi mums ar sieviņu dāvājuši trīs mazbērnus – Una Ābele nupat beidz devīto klasi, Elza Ābele stājas Rīgas Valsts 1. ģimnāzijā, un Krūkļu dzimtas turpinātājs Tomiņš beidz 1. klasi Rīdzenes skoliņā,» stāsta Aivars Krūklis. «Diemžēl manai pusmāsai Aijai un pusbrālim Armandam dzīves, kas arī varēja būt ļoti veiksmīgas, pagriezās negaidīti traģiski. Ar Armandu tikos, mums bija labas attiecības, bet Aiju nekad neesmu saticis. Tēvs tolaik stāstīja, ka viņa dzerot, izlikta no dzīvokļa, gājusi pie tēva lūgt, lai viņš palīdz, bet Aija jau bijusi tik tālu nolaidusies, ka tēvs viņu atraidījis. Negribas par to runāt, bet tā ir realitāte. Armands Hartmanis (brālim, vismaz hokeja laikā, nebija tēva uzvārds, bet mammas) bija cerīgs hokejists. Spēlēja Dinamo komandā vienā laikā ar Balderi, brāļiem Vasiļjeviem, Hendeli, Vasiļonoku. Ar Armandu tikos divas reizes – vienu reizi krietni sen atpakaļ pie tēva viņa dzimšanas dienā, un otru reizi bijām ar sieviņu pie Armanda ciemos. Viņam bija ļoti jauka sieva Ingrīda, dēls, bet redzēju, ka Armandam pārāk labi patīk iedzert, mēs pieklājīgi aizgājām, un vairāk ar Armandu netikos.»
Alfrēda Krūkļa otrās laulības dēla Armanda nu jau šķirtā sieva Ingrīda Krūkle skumji saka:
Daudzreiz esmu domājusi, ka Krūkļu dzimta ir diezgan nelaimīga.
Armandam jaunībā galvenais bija sports, par izglītību nedomāja un nekādu profesiju neieguva. Es arī Armandam biju otrā sieva un sporta karjeras laikā viņu nepazinu. Iepazināmies, kad viņš jau bija šķīries un atgriezies no Bobruiskas, kur spēlēja kādā Krievijas komandā. Kad apprecējāmies, Armands mani iepazīstināja ar savu tēvu. Reizēm ciemojāmies pie viņa un Maijas gan Pārdaugavas dzīvoklī, gan Salacgrīvas vasarnīcā. Viņi brauca ciemos pie mums, abi ar Maiju atbrauca uz mūsu dēla Kristiāna raudzībām, bet Krūklis nebija cilvēks, ko varētu saukt par labu un bērnu dzīvēs ieinteresētu tēvu. Diemžēl arī Armands nebija Kristiānam paraugs. Pēc izglītības esmu filoloģe, divdesmit gadus biju Carnikavas speciālās internātpamatskolas direktore, bet pārmaiņu laikos mēs ar Armandu sākām cept saldskābmaizi. Parādījās nauda, Armands sāka iedzert, tas notika arvien biežāk. Cilvēks pēc rakstura labs, bet tā postošā vājība viņa dzīvi pazudināja. Nespējām vairs dzīvot kopā, izšķīrāmies, bet man ir labi dēli – viens no pirmās laulības, un Kristiāns, kuram Krūkļu dzimtas zaru turpina trīs bērni – Kristiāns, Evelīna un Ulrika, kurai būs divi mēneši.»
Diemžēl arī Armanda māsas Aijas dzīve noslīka alkoholā. Viņa bijusi ļoti laba zobu tehniķe. Zelta rokas, bet, kad, divsimt gramus neiedzērusi, uz darbu nav varējusi aiziet, atlaista. Par ilgstoši nemaksātiem parādiem izlikta no dzīvokļa, nakšņojusi kādreizējā hipodroma dārzu būdiņās, kur reiz ugunsgrēkā gandrīz sadegusi. Aijas vairs nav, un radinieki neko nezina par viņas dēlu un meitu.
«Aijas un Armanda māte Ārija Silabriede-Hartmane bija inteliģenta kundze, gādīga vecmāmiņa, absolūti nelietoja alkoholu,» saka Ingrīda Krūkle. «Vecais Krūklis nebija dzērājs, tāpēc nesaprotami, kāpēc viņu bērniem tik nelaimīgi pagriezās dzīves. Kad dzirdu Paula dziesmas ar Krūkļa vārdiem, vienmēr viņus atceros. Krūklis reiz man teica, ka Mežrozīti veltījis savai otrajai sievai Ārijai. Viņš visām savām sievām veltījis dzejoļus vai pat veselus krājumus.»
Atnāc kaut sapnī!
Dzeju krājumā Atnāc kaut sapnī, ko pēdējā ciemošanās reizē Krūklis dāvinājis Krotes bibliotēkai un kurā apkopoti piecdesmit mīlas dzejoļi, viņš ierakstījis: «Šo grāmatu esmu veltījis sievietei, savai ilgajai mūža līdzgaitniecei Maijai Ilzei Lejas-Krūmiņai, kura vairākus gadu desmitus stāvējusi man blakus, balstīdama un iedvesmodama mani. Šī grāmata ir atzīšanās mīlestībā viņai un lūgums piedot visus manus viņai nodarītos sarūgtinājumus un pāri darījumus. Atnāc, atnāc kaut sapnī! Paliec manā mūžā, paliec manā sapnī, aiziesim pa dziesmu kā pa mūžību.»
Dzejnieku saistīja gudras un talantīgas sievietes ar labu audzināšanu. Ārija nāca no dzejnieces un tulkotājas Martas Silabriedes ģimenes, kas draudzējās un bija bieži viesi Emīlijas Benjamiņas namā. Maija izauga režisora un tulkotāja Teodora Lejas-Krūmiņa ģimenē, mūzikas un teātra pasaulē. Krūklis Maiju ieraudzīja Radiofonā, kur tolaik strādāja. «Mums vienmēr gadījās ar dzejnieku kaut kur sastapties. Tolaik rakstīju dzejas, gāju uz Rakstnieku savienību, dziedāju Operetē un ansamblī Daile. Mums bija koncerts Cēsīs, Radio to ierakstīja, pēc tam ar dzejnieku turpat Cēsu viesnīcas restorānā vakarā satikāmies,» atceras Maija Lejas-Krūmiņa.
«Es biju par dzejnieku piecpadsmit gadus jaunāka, un jaunas meitenes viņam patika līdz mūža galam. Kad iepazināmies, viņš strauji sāka pievērst man uzmanību, skaisti aplidot. Sākumā neko nopietnu nedomāju. Viņš bija precējies, un tad pēkšņi pameta savu iepriekšējo dzīvi, ieradās pie manis Pārdaugavā Ernestīnes ielā ar diviem koferiem. Vienā bija grāmatas, otrā – apģērbs. Viņš tolaik bija precējies ar savu otro sievu Āriju Silabriedi-Hartmani, bet ko es varēju darīt, kad viņš ieradās pie manis un pateica, ka pametis savu iepriekšējo dzīvi, lai būtu kopā ar mani?! Mūsu laulībai izrādījās ilgs mūžs. Tie bija četrdesmit gadi, mēs palikām kopā līdz dzejnieka aiziešanai mūžībā.»
Maijai ir daudz skaistu un ļoti personīgu atmiņu par viņu mīlestību. «Viņš varēja būt straujš un neprātīgs. Kādā reizē, kad dziedāju Operetes teātrī un Kokneses estrādē mums bija muzikālās komēdijas Zilo ezeru zeme brīvdabas izrāde, pēc tās braucām atpakaļ uz Rīgu, un pēkšņi taksometrā mums pretī traucās Alfrēds ar diviem saviem draugiem dakteriem, un, baltu kreklu kā karogu plivinot un korī skandējot – Maija! Maija! –, apturēja mūsu autobusu, nolaupīja mani un aizveda mājās ar taksi. Tā nebija greizsirdība, bet viņa romantiskais raksturs. Tā viņš izrādīja mīlestību un uzmanību.
Mums kopā bija ļoti labi, mēs sapratāmies, mums saskanēja, jo mums bija kopīgas intereses – dzeja, literatūra, tulkošana, mūzika. Es viņam reizēm palīdzēju rakstīt dziesmu tekstus, pametu idejas. Paula dziesmām vārdus Alfrēds rakstīja vienmēr jau gatavai mūzikai. Kad Pauls pa telefonu spēlēja melodiju, abi klausījāmies, pēc tam es to dungoju, lai Alfrēds, jūtot ritmu, varētu uzrakstīt vārdus. Man bija Demokrātiskajā Vācijā ražotas elektriskās klavierītes, uz tām spēlēju melodiju un dziedāju vārdus, kādi Alfrēdam bija radušies Paula mūzikai. Mežrozīte, Mežābele, Dziesma nenosalst, Mēs tikāmies martā, Teic, kur zeme tā, Sens ir tas stāsts, Savāda vasara, Vecā jūrnieka stāsts, Vectētiņš un vecmāmiņa, Nepārmet man, Zilie lini, Ar mani atkal runā kaijas, Lai tik līst, Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu… vēl arvien ir dziesmas, ko dzied koncertos, un tautai tās tuvas.»
«Manā dzīvē galvenais ir bijusi mīlestība. Ja tu mīli, ja tevi mīl – tu esi laimīgs. Vissvarīgākā ir garīgā tuvība, kas stāv visam pāri,» dzejnieks teica 2002. gadā, kad kopā ar Maiju fotografējās žurnāla IEVA Triju Zvaigžņu ordeņa salonā. Zvaigznes tikai naktī staros, /mīlestība degs vienmēr.
