Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Es daudz nekļūdīšos, sakot, ka tu esi tas, kurš Latvijā ieveda krosmintonu – gluži kā spāņu jūrnieki kartupeļus Eiropā.
2010. gadā strādāju Somijā, kur sāku spēlēt badmintonu. Atgriežoties Latvijā, turpināju spēlēt badmintonu, piedalījos sacensībās, bet, pienākot vasarai, gribējās to darīt ārā, nevis iekštelpās. Taču spēlēt badmintonu laukā ir gandrīz neiespējami, jo mušiņa lido slikti. Tā es sāku meklēt inventāru, kuru varētu lietot zem klajas debess, un uzgāju krosmintonu. Ar draugiem pamēģinājām, un man tīri labi iepatikās. Protams, no sākuma spēle šķita mazliet jocīga, bet, jo vairāk spēlējām, jo nopietnāk viss kļuva.
– Tātad tu un tavi draugi esat iedibinājuši šā sporta veida tradīcijas.
Zini, man gadījies sastapt cilvēkus, kuri saka, ka krosmintona inventāru jau 2008. gadā nopirkuši Vācijā un spēlējuši šeit Latvijā. Mēs drīzāk bijām tie, kuri to sāka vairāk kustināt. 2012. gadā organizējām pirmās oficiālās sacensības Jelgavā, bet 2013. gadā, parādoties arvien vairāk domubiedru, mači notika regulārāk, togad nodibinājām arī federāciju.
– Kas tevi krosmintonā tik ļoti saista, ka pavilki līdzi arī citus?
Man patīk rakešu sporta veidi. Pēdējos gados mēdzu uzspēlēt arī raketlonu jeb rakešu daudzcīņu. Spēlei ir četri seti, un katrs sets ilgst līdz 21 punktam. Pirmais ir galda teniss, tam seko badmintons, pēc tam skvošs un visbeidzot teniss.
– Kur Latvijā ko tādu var spēlēt? Tur tomēr jābūt vairākiem kortiem vienkopus.
Tāpēc priecājos, ka nodarbojos ar krosmintonu, jo tas ir ļoti demokrātisks sports. Mums der jebkāda zāle. Latvijā, ja nemaldos, raketlona prasībām atbilst tikai viena vieta – Enri korti Stirnu ielā.
– Vai tu par sevi varētu teikt, ka esi līderis, kurš sapulcējis krietnu pulku sekotāju, spēlēt gribētāju?
Manuprāt, ja cilvēku kas interesē, viņam visam ir kārtīgi jāizurbjas cauri. Sākot ko jaunu, ir jāiztur un jāsaprot, ka atsaucība nāks ar laiku, līdz pienāk tas mirklis, kad viss aiziet. Te var novilkt paralēles ar biznesu – visbiežāk, piedāvājot cilvēkam ko jaunu, viņš to apšaubīs. Tā apšaubīja arī elektromobiļus un viedtālruņus. Bet, kad tu sasniedz kritisko sekotāju masu, arvien vairāk cilvēku rodas interese par tavu produktu.
– Ļaudīs, kuri apšaubīja tavu redzējumu, neklausījies?
Nē. Man patika, tāpēc darīju, jo redzēju, ka krosmintons Latvijā varētu būt kā sporta veids. Galu galā, tas ir jauns sports visur pasaulē, un Latvijā tas vēl nebija pazīstams, tāpēc man tas bija, kā izaicinājums. Varbūt kļūdos, bet, šķiet, teju ikvienam cilvēkam gribas sevi kaut kā realizēt. Un man šķita interesanti organizēt šo sportisko kustību. Manam krustdēlam tagad ir 11 gadu, un viņš man stāsta par skolēnu pašpārvaldi. Klausoties tajā, man arī sagribējās iesaistīties.
– Darbā sevi pietiekami realizē?
Jā, noteikti! Bet tas, ko daru sporta labā, ir administratīvais azarts (smejas).
– Un kāpēc tev bija svarīgi izveidot federāciju?
Viss jaunais, ko dari, ir pieredze. Man bija interesanti redzēt, kā lietas notiek arī no administratīvās puses, redzēt, kā šī kustība veidojas no pašiem pamatiem. Viss sākas ar dažiem cilvēkiem, kuri nodibina klubu. Tad viņi satiek cilvēkus no cita Latvijas gala, kuri arī nodibinājuši klubu. Kopā viņi, piemēram, pilnveido sacensību noteikumus, rīko klubu čempionātu. Iesākumā pats organizēju visas sacensības, bet tagad varu aizbraukt un izbaudīt pasākumu, jo to organizē citi.
– Federācijas veidošana bija sarežģīts process?
Nē, konsultējos ar raketlonistiem, kuriem bija sava federācija. 2015. gadā krosmintona federāciju uzņēma arī Latvijas Sporta federāciju padomē (LSFP). Lai gan budžets nav liels, tam ir nozīme, tas palīdz noorganizēt lielākas starptautiskās sacensības vai aizsūtīt labākos spēlētājus uz starptautiskajām sacensībām ārzemēs.
– Pieļauju, ka tavos plānos neietilpst krosmintonu padarīt par nacionālo sporta veidu. Bet kāds mērķis caurvij tavu administratīvo darbību?
Katru gadu mērķis ir cits. Pirmajā gadā nodibinājām federāciju, pēc tam noorganizējām pirmo Latvijas čempionātu. Pēc gada mūs uzņēma LSFP, bet vēl nākamajā gadā mērķējām uz pirmo medaļu pasaules vai Eiropas čempionātā. Tad ķērāmies pie starptautiska turnīra organizēšanas.
Sākām ar pavisam mazām sacensībām, bet šogad pirmo reizi organizējām 1000 reitinga punktu turnīru, tādi sezonā ir tikai pieci pasaulē.
Nākamais solis, protams, ir Eiropas vai pasaules čempionāta organizēšana. Viss notiek palēnām, cerot, ka tavu turnīru apmeklēs kāds pasaulē zināms spēlētājs un pastāstīs par to citiem. Un, kas svarīgi, sacensībām jābūt organizētām augstā līmenī, lai par tām runātu labus vārdus, – hallei jābūt perfektai, spēlēm labi saplānotām, grafikam plūstošam, ēdināšanai līmenī un ar pieejamām video tiešraidēm.
– Pārlūkojot federācijas mājaslapu, pamanīju, ka vairums klubu ir nevis Rīgā, bet mazpilsētās. Kāds tam skaidrojums?
Tam ir vienkāršs skaidrojums – ārpus Rīgas ir vieglāk atrast zāli, kurā trenēties. Šobrīd aktīvās pilsētas ir Jelgava, Jēkabpils, Baldone, Ādaži, arī Brenguļu ciems. Katrā pilsētā viss sākas no viena aktīva entuziasta.
– Latvijas krosmintona reitinga tabulā šobrīd ir 292 spēlētāji. Tas ir daudz?
Tie ir visi, kas piedalījušies oficiālajās sacensības. Tagad vienās sacensībās piedalās 60–70 spēlētāju. Tas nav maz. Mēs neesam lieli, bet ar to, kādi esam, esmu apmierināts. Mums ir daudz sacensību, un spēlētāji arvien nāk klāt.
– Tu pats esi reitinga pirmajā vietā.
Jā, taču nesen Latvijas čempionātā paliku trešajā vietā. Tas gan manu reitingu daudz neietekmē, tomēr tie, kas ir labāki par mani, man tuvojas.
– Kurš tev šobrīd elpo pakausī?
Ir divi spēlētāji. Tēvs un dēls – Dzirkaļi. Tēvs Uldis ir raketlona federācijas prezidents, bet dēls Artūrs nesen uzvarēja U-19 Latvijas čempionātā badmintonā.
– Tev nosargāt vietu reitingā un gūt uzvaras joprojām ir svarīgi?
Šobrīd reitingā esmu pirmais, jo Andrejs Krūmiņš – tas, kurš iepriekš bija pirmais, – sācis spēlēt mazāk. Latvijā pirmajā trijniekā esmu, bet par labāko gan sevi neuzskatu, jo bieži vien esmu gan otrais, gan trešais vai ceturtais. Patiesībā būt nepārspētam nav interesanti. Lielāks azarts ir tiekties uz augšu. Protams, citādi būtu, ja kultos pa pēdējām vietām, iespējams, tad arī organizēšana man nešķistu aizraujoša.
– Sports ir arī līdzeklis, ar kura palīdzību atbrīvojies no uzkrātā ikdienas slāņa?
Nē, laikam nē, man nekas nekrājas. Drīzāk man, kā jebkuram sportiskam cilvēkam, ir vēlme nodarboties ar ikdienas sportiskajām aktivitātēm un tiekties uz Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām – 30 minūtes un vairāk dienā veikt mērenas intensitātes fiziskās aktivitātes. Sports man drīzāk ir veids, kā atslābināties no ikdienas stresa.
– Saki, kāds ir labs krosmintonists?
Svarīga, protams, ir fiziskā forma, spēlētāja koordinācija un izturība. Taču būtiska ir arī emocionālā noturība. Spēlētājs var būt izturīgs, aktīvs un ātrs, bet, ja ļaujies emocionālam pagrimumam zaudēta punkta dēļ, bieži vien kļūda seko kļūdai. Ja spēlē ar mierīgu prātu, atliek laiks arī pārdomātiem taktikas elementiem un vari izprast otru spēlētāju.
Emocionālākie spēlētāji tikai dragā, citu spēles stilu negrib izmantot.
Emocionāli nenoturīgākus spēlētājus pretiniekam vieglāk izsist no spēles ritma. Jaunieši bieži vien ir emocionālāki, viņiem nepatīk spēlēt lēni un pacietīgi. Viena krosmintona spēle ilgst vidēji 30 minūtes. Taču, ja laukumā satiekas divi vecāka gadagājuma spēlētāji, spēle var ilgt pat pusotras stundas.
– Tu pats sevi vēl pieskaiti pie dragātājiem?
Kad sāku spēlēt, biju agresīvāks, man patika uzbrukuma spēle, taču, tā spēlējot, bieži kļūdījos, jo trūka meistarības. Tagad esmu prātīgais spēlētājs.
- Krosmintons ir spēlējams gandrīz jebkur. Spēles laukums tiek norobežots ar līnijām, kas veido laukumu, – tas sastāv no diviem kvadrātiem, katrs 5,5 m x 5,5 m liels un 12,8 m viens no otra. Krosmintonā neizmanto tīklu, starp laukumiem ir auta zona.
- Izmanto speciālas raketes, kas nedaudz atgādina skvoša raketes, bet ir nedaudz īsākas (līdz 61 cm gara un līdz 650 cm2 liela).
- Spēle notiek līdz divu setu uzvarai. Katrs sets spēlējams līdz 16 punktiem.
- Punkts tiek iegūts, tiklīdz spīders (volāns) skar zemi. Līnijas ietilpst spēles laukumā. Ja trāpa pa ķermeni, tas tiek skaitīts kā punkts.
