Rīga +10°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pulksten 10.15
Andris: «Trešajā kursā man piedāvāja braukt strādāt par modeli uz Taizemi. Jautāju Ilzei, ko viņa par to saka. Viņa solīja mani gaidīt un izlēma, ka pati tikmēr padzīvos pie draudzenes Amerikā. Sarakstījāmies vai sazvanījāmies katru dienu. Pēkšņi… (Patētiski.) Visu mūžu to nepiedošu!»
Ilze (pārsteigta): «Ko tad?!»
Andris: «Bijām norunājuši reizē atgriezties Latvijā, bet Ilze vairākas reizes savu lidojumu pārcēla. Iemesli dažādi, piemēram, vietējie puiši piedāvā izbraukumus ar jahtu un ūdensmočiem. Atceros kādu riebīgu dienu – es viens pats miljonu pilsētā Bangkokā depresijā: konkurence starp modeļiem milzīga, šai brīdī esmu bez darba, lietus gāž, un es lasu Ilzes priecīgo vēstuli – viņai piedāvāts darbs fermā, tur esot tik smuki poniji, viņai ļoti tie patīkot, tralalā… Es ilgojos būt kopā ar vienu vienīgo cilvēku uz visas zemeslodes, bet viņš priecīgs tusē citā pasaules malā un viņa dzīvē manis vispār nav!
Neatbildēju, viņai vispār vairs nerakstīju. Tas mūsu attiecībās bija tukšais, melnais periods.
Un tad atkal notika kaut kas mistisks. Mans mocību laiks Taizemē tuvojās beigām, kad piepeši saņēmu labi apmaksāta darba piedāvājumu. Pēc tam bija sākusies atvaļinājumu sezona, tāpēc iegādāties biļeti mājupceļam bija sarežģīti. Beidzot tas izdevās, un es atgriezos Rīgā. Ielidoju šeit pulksten 10.15. Lidostā pārsteigts ieraudzīju Ilzes māsas un draugus. Izrādījās – viņi ieradušies sagaidīt Ilzi, kas šajā pašā laikā atlidojusi no Amerikas. Uz māju abi braucām vienā mašīnā, un tad arī mūsu kopdzīvē viss sākās pa īstam.»
Ilze: «Pēc deviņiem mēnešiem, maijā, piedzima Markuss.
Ziemassvētkus svinējām pie manas mammas, zem eglītes bija dāvanas, un es ilgi saiņoju savu lielo konfekšu kasti. Kā matrjoškā: cita par citu mazākas kārbiņas, līdz beidzot tieku līdz pavisam mazai. Atveru – iekšā gredzentiņš.»
