Brain Games īpašnieks Egils Grasmanis: Ikviens brīdis kopā ir investīcijas bērnos

Vīru sarunas
Ralfs Dravnieks
Ralfs Dravnieks
11. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Olafs Ošs
Lai gan galda spēles klasificējas kā rotaļlietas, šī biznesa niša nav gluži bērnu spēlītes. Pērn šā tirgus kopējā vērtība pasaulē mērāma miljardos ASV dolāru, bet līdz 2023. gadam tā sasniegs 12 miljardu atzīmi. Daļa pīrāga šķēles pienākas arī Egilam Grasmanim, kurš ir īpašnieks lielākajai Baltijas galda spēļu tirdzniecības ķēdei Brain Games.

Egils ir īpašnieks arī lielākajai Baltijas galda spēļu tirdzniecības ķēdei Brain Games, gan izdevniecībai Brain Games Publishing, kura sevi globālajā tirgū pieteica ar spēli ICECOOL un 2017. gadā ieguva prestižo Spiel des Jahres balvu – kā gada labākā spēle bērniem.

Līdzās biznesam Grasmanis ir biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem dibinātājs. Viņš ir politiski aktīvs, un tam iemesls, iespējams, ir arī neredzamā saikne ar vecvectēvu, kurš bijis Latvijas Republikas Satversmes sapulces sekretārs, Valsts kontrolieris un viens no Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.

– Kas šobrīd notiek galda spēļu tirgū? Esat ielēkuši pareizajā vagonā?

Domāju, ka esam, jā. Pēdējo piecu desmit gadu laikā galda spēļu industrija attiecībā pret pārējo rotaļlietu tirgu ir ļoti augusi. Taču ir skaidrs, ka burbulis mazliet plīsīs, jo izdoto spēļu apjoms arvien pieaug.

– Cik daudz labu galda spēļu nonāk apritē?

Mēs savā ziņā varam būt lepni, jo mums ir labās spēles. 2019. gadā palaidām Team3, kuras pirmā gada metiens ir 50 000 eksemplāru. 2016. gadā, kad sākām tirgot ICECOOL, arī tās metiens bija tikpat liels.

– Jūsu jaunā grāvēja Team3 autori ir amerikāņi. Kāpēc viņi kā izdevējus izvēlējās tieši jūs?

Domāju, esam sevi pierādījuši ar kvalitāti, ieguldot laiku un mākslinieku darbu, mēģinot produktam piešķirt vēl kādu rozīnīti. Cilvēki tieši to novērtē. Daudziem šķita, ka ICECOOL būs mūsu vienīgais hits, bet mēs turpinām tādā pašā stilā.

– Kādi ir tavi šābrīža pienākumi?

Savu laiku dalu divos uzņēmumos. Brain Games ir vairuma un mazumtirdzniecības uzņēmums, kurš darbojas Baltijas valstīs. Bet Brain Games Publishing, kurā esmu ar 95 procentiem sava laika, ir oriģinālspēļu izdevniecība. Iepriekšējos trīs gadus strādājām, liekot lielu uzsvaru uz ASV tirgu. 2015. gadā, zinot, ka mūsu rokās ir divas spēcīgas spēles – ICECOOL un Logic Cards –, izveidojām uzņēmumu Amerikā un sākām šo spēļu tirdzniecību tur.

– Abas spēles ir pašu izdomātas?

Logic Cards autors ir Kristaps Auzāns, bijušais Iespējamās misijas matemātikas skolotājs. Savukārt ICECOOL veidojuši četri autori – es, Jānis Grunte, Edgars Zaķis un Reinis Butāns.

– ICECOOL ir pasaules bestsellers. Kā kaut ko tādu var izdomāt?

Uz jautājumu, kā var izdomāt bestselleru, nevarēšu atbildēt (smejas). Tolaik strādājām pie kādas autora iesūtītas spēles. Vēl nebijām droši – izdot vai ne. Spēles izstrādes procesā mums vajadzēja paņemt vairākas detaļas – viena no tām bija līdzīga figūrai, kuru no bērnības atceros kā Vaņku Vstaņku. Tā mēs šo figūru sākām stumdīt pa galdu, līdz radās doma, ka ar figūrām varētu spēlēt ķerenes. Tā tas aizsākās.

ICECOOL unikalitāte slēpjas tur, ka figūras ar knipja palīdzību ir slidināmas pa laukumu un spēles laukums saliekas no vairākām kastēm. ICECOOL pasaules čempionātā piedalījās, šķiet, 18 valstis. Tā kā spēlēšanas prasmes un tehniku var pilnveidot, dažu spēlētāju līmenis ir ļoti augsts.

– Kad veidojāt spēli, zinājāt, ka tā būs grāvējs?

Nezinājām. Mums ikvienas galda spēles izstrāde prasa aptuveni divus gadus. Kad jūtam, ka esam izdarījuši pietiekami daudz, atrādām spēles starptautiskajiem partneriem – tirgotājiem. Ar partneriem tiekamies izstādēs divas reizes gadā.

Foto: Olafs Ošs
Foto: Olafs Ošs

Četras dienas pēc kārtas ik pa pusstundai ir tikšanās ar katru no partneriem. Lūk, rādot ICECOOL, mēs jutām, ka viņiem tā patīk. Tas bija pirmais signāls, ka spēle gūs panākumus.

– Cik kopiju esat pārdevuši?

Es zinu, cik esam saražojuši, – nedaudz mazāk par 300 000 vienībām.

– Ir galda spēles, kuras var spēlēt vienatnē – kā datorspēles?

Protams. Tā ir atsevišķa niša. Amerikā pircējiem ir ļoti svarīgi, lai spēli var spēlēt vienatnē.

– Tu joprojām gūsti baudu, darot to, ko dari?

Jā, jo man patīk izaicinājumi. Citiem vārdiem sakot – man patīk izvirzīt augstus mērķus. Protams, pasaules līmenī mums vēl ir daudz kur augt. Lielākos ūdeņos ir lielāki riski un problēmas. Bet tas arī ir motors, kurš virza uz priekšu.

Pirms dažiem gadiem sapratu, ka man patiesībā patīk problēmas. Pareizāk – man patīk tās risināt. Apzinos, ka riskējot varu baigi apdedzināties. Bet tieši tas, lai nepieļautu apdedzināšanos, mani motivē rīkoties.

– Pirms desmit gadiem tu kārtīgi apdedzinājies. Uzņēmums toreiz nonāca uz bankrota sliekšņa. Kas notika?

Mēs bijām sevi labi pozicionējuši Baltijā un darījām to pašu, ko tagad, – tirgojām spēles. Taču bijām pieļāvuši vairākas kļūdas, kuras mūs noveda finansiāli neapskaužamā situācijā. Tas, vai bankrotēsim, bija atkarīgs no dažiem mūsu piegādātājiem, kuriem bijām parādā. Arī nodokļu parādi bija lieli. Situācija bija diezgan bēdīga.

– Paziņas no finanšu sektora esot ieteikuši biznesu likvidēt.

Viņi neredzēja gaismu.

– Bet ko tu redzēji?

Darbs pie Baltijas uzņēmumu izveides bija nežēlīgs. Man bija nenormāli žēl palaist vaļā visu, ko bijām izveidojuši. Turklāt finansiāli neko no tā nebiju ieguvis. Šāds pavērsiens man šķita negodīgs, un padoties tāpat vien bija sāpīgi.

Es aizņēmos privāti, uzņemoties vēl lielākus riskus. Toreiz uzņēmumam pieslēdzās profesionāls finanšu cilvēks – mana sieva.

– Kur tava sieva bija pirms tam?

(Iesmejas.) Pirms tam viņai bija cits darbs, es savās darba lietās viņu nejaucu. Pagāja pāris gadi, līdz visu atkal sakārtojām un sapratām kļūdas. Tolaik arī sākām domāt par oriģinālspēļu izdošanu.

– Tas līdz šim bijis tavas dzīves grūtākais periods?  

Laikam gan. Tas bija diezgan tumšs laiks. Guvu daudz mācību.

Biznesā mācība tiek gūta tad, kad finansiāli kļūst grūtāk.

Redzēs, kā beigsies starptautiskā uzņēmuma 2019. gads, bet, salīdzinot ar iepriekšējiem diviem gadiem, aizvadītais gads bijis švakāks. Skaidrs, ka 2017. un 2018. gads turējās uz ICECOOL viļņa.

Lai gan arī šobrīd spēle tiek tirgota izcili, tai tomēr nav tādu apjomu, kādi bija tad, kad spēle saņēma godalgas. Taču vilnis mums palīdzēja sevi pierādīt kā spēcīgu zīmolu. Pateicoties tam, pagājušā gada rudenī ar ASV partneri, kurš mūs pārstāv Ziemeļamerikā, vienojāmies par mūsu produktu izplatīšanu.

– Kad vēl esi izteikti riskējis?

Kad ar Brain Games Publishing iegājām Amerikā. Mums nebija pietiekams budžets, lai noalgotu profesionāļus, tāpēc visu darījām, balstoties uz entuziasmu. Darbiniekus vadījām no Latvijas. Tas nebija viegli, taču tāda bija cena, ja gribējām būt mēs paši. Es gan to nesauktu par kļūdu, jo nostiprinājām savu zīmolu tikām pie spēcīga ­partnera.

– Investīcijas somu jaunuzņēmumā Dized, kurš izstrādā lietotni, kas interaktīvā veidā spēlētājiem skaidro noteikumu, arī ir daļa no riska?

(Nopūšas.) Tas ir risks. Vai tas atmaksāsies, rādīs tuvākie gadi. Mēs nolēmām sadarboties ar Dized, jo ticu, ka daudziem, tāpat kā man, nepatīk lasīt spēļu noteikumus. Dized noteikumus izstrādā interaktīvā veidā. Domāju, cilvēkiem šāda veida pieeja noteikti patiks.

– Kāpēc nopūties?

(Bungo ar pirkstiem pa galdu.) Jo tur ir savi riski. Mēs esam ļoti mazs akcionārs. Kopumā šis projekts ir milzīgs. Risks ir – kā šo jaunievedumu pieņems spēļu izdevēji un lietotāji. Šobrīd tiek būvēta platforma, kurā jebkurš izdevējs neatkarīgi varēs izveidot savas spēles pamācību.

– Tu sevi esi nodēvējis par naivu cilvēku. Arī biznesā atļaujies tāds būt?

Es cilvēkiem uzticos, un biznesā šī uzticība ir atmaksājusies. Nezinu, varbūt tas ir industrijas nopelns, jo tā ir draudzīga.

– Esi arī azartisks?

Bez azarta spēles nevar spēlēt, taču azartspēles gan nespēlēju.

– Uz visu banku arī esi gatavs likt?

Kas ir visa banka? Esmu licis uz visu banku un vēl ­gaidu, kad tas nāks atpakaļ. Mēs nepārtraukti investējam abos uzņēmumos un joprojām attīstāmies. Pārliecību tā rīkoties dod signāli un atgriezeniskā saite no cilvēkiem. Arī mūsos pašos ir pārliecība, ka spējam radīt pasaules līmeņa spēles.

– Atceries, par ko gribēji kļūt bērnībā vai jaunībā?

Man nekādu plānu nebija. Mamma ir uzņēmēja, pirmie darbi, ko darīju, bija uzņēmumā pie viņas. Tas noteikti devis zināmu artavu. Spēļu biznesu sāku 2004. gadā 27 gadu vecumā.

Līdz tam pārstāvēju vienu profesionālās matu kosmētikas zīmolu. Tagad arvien vairāk apjaušu, ka gribu vairāk sevi realizēt mūsu uzņēmuma radošajos procesos.

– Pēc kādiem kritērijiem atlasi darbiniekus? Kādreiz esi bijis liels kontrolfrīks.

Galvenais kritērijs ir aizrautība. Priekšroku dodu tiem, kuri deg par galda spēlēm.

Foto: Olafs Ošs
Foto: Olafs Ošs

– Labi darbinieki ir uzņēmuma asinis?

Labi darbinieki ir uzņēmuma sirds.

– Tu saviem darbiniekiem saki labus vārdus?

To es daru pārāk maz.

– Negaidīju, ka tik godīgi atbildēsi.

Man gribas pie tā strādāt. Man dažkārt nākas darbiniekiem paskaidrot un atvainoties. Darbinieki ir liela daļa no tā, ko jebkurš uzņēmums ir sasniedzis.

– Ja tu savu dzīvi salīdzinātu ar spēli, kura tā būtu?

Ja jautājums būtu, kura ir mana mīļākā spēle, es teiktu – Katanas ieceļotāji. No tās mēs esam aizsākušies. Katanā svarīgas ir savstarpējās spēlētāju attiecības un komunikācija. Arī veiksmīgai tirdzniecībai tas ir svarīgi. Mana dzīve ir Katana.

– Un kas ir tie noteikumi, uz kuriem balstās tava dzīve?

Ja es kādam ko solu, tad cenšos to maksimāli izpildīt. Lai uzņēmējdarbība būtu dzīvotspējīga ilgtermiņā, nekas nav iespējams bez cilvēciskām attiecībām. Es arī ļoti ņemu vērā intuīciju.

– Savu vai sievas?

(Smejas.) Savu un arī sievas. Protams, ir lēmumi, kuros mums viedokļi atšķiras. Pat nezinu, vai intuīciju var skaitīt pie noteikumiem.

Arī kļūdas ir daļa no noteikumiem.

Es tās uztveru kā mācību. Skaidrs, ka, pieļaujot lielas kļūdas, var smagi zaudēt, bet jebkurā gadījumā tā ir jauna pieredze, un, runājot karjeras perspektīvā, tas ir vēl viens ieraksts tavā CV.

Ja mēs atvērtu spēles noteikumu grāmatiņu, tad redzētu, ka noteikumi ir strukturēti. Ir spēles mērķis, spēles gaita un visbeidzot izklāstīti arī noteikumi. Spēle neatkarīgi no noteikumiem ir virzība uz mērķu piepildīšanu. Mērķis var būt individuāls vai arī kooperatīvs. Sadarbojoties ar klientu vai konkurentu, bieži var iegūt vairāk, nekā strādājot individuāli.

– Kāds draugs, kurš strādā konsultāciju biznesā, stāstīja, ka viņa kolēģi skandināvi savas darba metodes atklāti stāsta arī konkurentiem, jo uzskata, ka nokopēt attieksmi un metodes nav ­iespējams.

Jā, tam es pilnībā piekrītu. Latvijā patiesībā virmo ļoti daudz labu ideju, bet tās nav nekā vērtas, kamēr netiek realizētas. Mūsu platuma grādos cilvēki baidās kaut ko atklāt par daudz. Mums gadās strādāt ar spēļu autoriem, kuri baidās pilnībā atklāt ideju, lai tik to nenosper.

– Vēl viens spēles elements nereti ir nauda. Ko tā tev nozīmē?

Es par šo tēmu esmu domājis. Skaidrs, ka nauda ir līdzeklis, lai piepildītu sapņus un sapnīšus. Laimīgi mēs varam būt arī bez naudas. Taču uzņēmējdarbība bez naudas nav uzņēmējdarbība. Līdz ar to nauda ir asinis. Patiesībā man ir grūti uz šo jautājumu atbildēt, jo nedomāju, ka bagātību var izmērīt naudā. Es esmu bagāts ar savu ģimeni. Tas ir mans lielākais resurss. Mums ir trīs bērni un drīzumā gaidāms ģimenes pieaugums.

Jaunākajam dēlam ir pieci, meitai desmit, bet vecākajam dēlam trīspadsmit gadu. Mēs kaut kad runājām, un viņš teica, ka ir iedomājies par to, ka varētu arī nedzīvot mājās. Jā, viņš jau ir liels. Taču es parunājos arī ar piecgadnieku, kurš atklāja, ka ir domājis par bēgšanu no ­bērnudārza.

– Tev patīk tērēt naudu?

Kuram gan nepatīk? Man patīk tērēt ­savos sapnīšos. Šobrīd mēģinu restaurēt lauku māju. Mans sapnis ir kādreiz tur pārvākties uz dzīvi – pilnīgā klusumā, mežā.

– Ja nauda ir asinis, kas ir bērni?

Bērni ir dzīvībai svarīgie orgāni. Man patīk bērni, patīk pavadīt laiku ar viņiem.

– Kādus noteikumus tu ievēro, audzinot bērnus?

Tas ir mācību process. Vissvarīgākais ir laiks, ko varam veltīt, pavadot kopā ar bērniem. Lai gan mēs to neapzināmies, jebkurš mirklis tomēr ir īss. Tāpēc ikviens brīdis kopā ir investīcija bērnos. Dažkārt vecāki, redzot, ka bērns ir garlaikots, ļauj viņam paspaidīt planšeti.

Ieguvēji ir gan vecāki, jo viņi var turpināt darīt savas lietas, gan bērni, kuriem patīk šādi pavadīt laiku. Taču no tā visa neko neiegūst vecāku un bērnu savstarpējās attiecības. Man ir paveicies, ka nodarbojos ar galda spēlēm. Spēļu spēlēšana ir ļoti kvalitatīvs veids, kā kopā pavadīt laiku.

– Tu bērniem ļauj uzvarēt?

Protams, taču ne visu laiku. Sākot jaunu spēli, var jāļauj uzvarēt. Bet nedrīkst tikai ļaut uzvarēt. Ir daudzi, kuriem nepatīk zaudēt, kuri pēc zaudējuma eksplodē. Galda spēles var būt kā piemērs tam, ka zaudēšana ir daļa no dzīves.

– Un ko bērni tev ir iemācījuši?

Ļoti daudz. Attiecībās ar bērniem būtiskais ir iejusties bērna lomā, saprast, kā viņš jūtas. Tāpēc mēģinu atcerēties, kā pats jutos, piemēram, trīspadsmit gadu vecumā.

Mūsdienu bērni ir ļoti orientēti uz ekrānu. Tas ir slikti vai labi?

Domāju, nākotne bez prasmes pārvaldīt tehnoloģijas nav iespējama. Tajā pašā laikā manam vecākajam dēlam nav viedtālruņa.

Pirms dažiem gadiem bija, bet viņš pazaudēja. Kopš tā laika viņam ir kaut kas starp viedtālruni un podziņtelefonu. Viņš savā vidē nekotējas, tamdēļ es dažkārt jūtos slikti, jo jauniešu vidū daudz kas notiek virtuālajā vidē – gan spēles, gan ­komunikācija.

– Runājot par iejušanos otra ādā, mēs nonākam pie temata par bēgļiem. Tu esi kustības Gribu palīdzēt bēgļiem (GPB) dibinātājs, un pirms dažiem gadiem uzņēmi savā ģimenē bēgļus – māti Nensiju ar meitu Remu no Kongo. Bet pēc dažām nedēļām, pārrodoties mājās, atskārti, ka bēgļi, kuriem gribēji palīdzēt, neko nesakot, ir pazuduši. Kas notika?

Man ir indikācijas par to, kur viņas devās. Bet skaidri nezinu. Tas, ka viņas pazuda, bija negaidīti, taču es nepārmetu. Šie cilvēki ir izgājuši cauri tādām lietām, kuras mums ir ļoti grūti iedomāties. Te viņas nejutās droši, jo ne mūsu sabiedrība, ne sistēma diemžēl vēl nav gatavas palīdzēt. Es drošības izjūtu centos iedot, bet tas nebija atkarīgs tikai no manis.

– Pēc Nensijas un Remas pazušanas tavas attieksme pret bēgļiem kaut kādā mērā mainījās?

Noteikti nē. Mēs, es runāju par sabiedrību kopumā, esam baigie egoisti. Nespējam iejusties cita ādā, lai gan mums vajadzētu, jo mūsu senči ir bijuši bēgļi un atradušies līdzīgās situācijās. Sabiedrība dzīvo stereotipos, kuri ir sapūsti no fake news ziņām, kuras radījuši dažādu valstu galēji labējie. Diemžēl daļa sabiedrības nespēj kritiski domāt. Tas gan strauji uzlabojas, bet to nevarētu teikt par 2015. gadu, kad cilvēki vēl bija ļoti lētticīgi.

– Šķiet, togad sociālos tīklus pāršalca jaungada svinību video no Vācijas, kuros it kā bija redzams, kā imigranti izvaro vietējās sievietes.

Domāju, tas vilnis notika kontrolēti ar mērķi iebaidīt, noskaņot un sanaidot sabiedrību. Šajā visā ir svarīgi nepazaudēt cilvēcību. Ja mēs padomāsim par to, kas sabiedrībā ražo negatīvo, tad redzēsim, ka ļoti bieži tie ir uzpūsti fakti, kuru patiesumu neviens nav centies noskaidrot.

Politikā ir spēki, kuri rīkojas tā, lai sabiedrība nebūtu vienota.

Viņiem diezgan labi izdodas polarizēt sabiedrību. Man ir žēl cilvēku, kuri raksta komentārus portālos. Manī nav ne mazākā naida, tikai žēlums. Mūsu milzīgā problēma ir pašapziņas trūkums. Mēs joprojām jūtamies kā otrās šķiras cilvēki. Mums vienmēr gribas, lai mūs paslavē, lai uzsit pa plecu. Tas atspoguļojas arī ziņu virsrakstos, kuros uzsvaru liek uz to, ka latvietis kaut ko ir izcīnījis vai izdarījis.

Protams, ir forši, ka varam un darām, tas arī dod lielāku pašapziņu, taču man ir žēl, ka pašapziņa pārsvarā tiek balstīta uz nacionālismu un mēs nespējam pieņemt citādo. Mūsu sabiedrība ir raiba un dažāda. Mēs visi kopā esam Latvijas tauta. Mēs varētu daudz vairāk, ja tik daudz nekasītos un būtu vairāk vienoti. Manuprāt, mēs daudz enerģiju veltām savstarpējai…

– Savstarpējai apkakāšanai?

Jā, kakāšanai! Tas, ka sabiedrība nav vienota, ir diezgan liels risks. Taču aizvadītā gada laikā mans redzējums kļuvis arī daudz optimistiskāks.

kā neesam vienoti, mēs arī nespējam iziet ielās kā vecās Eiropas valstis. Taču, atgriežoties pie tavām aktivitātēm bēgļu jautājumā, manuprāt, drosme runāt un rīkoties – tā gan savā ziņā ir iešana ielās.

Tā ir. Man ir arī draudējuši… Sīkāk gan nekomentēšu. Viens no mūsu veiksmīgākajiem veikumiem ir Dzīvās bibliotēkas jeb dzīvās sarunas ar bēgļiem. Festivālā Lampa kāds garāmgājējs, kurš bija noskaņots pret bēgļiem, pavisam netīšām nonāca mūsu rīkotajā diskusijā un atzina, ka viņa domas ir mainījušās. Tur jau tā lieta, ka liela nozīme ir cilvēciskajam faktoram.

– Kustība Gribu palīdzēt bēgļiem (GPB) joprojām ir aktīva?

Nesen mums bija pasākums. Mēs aizvedām kopā 50 patvēruma meklētāju bērnus uz kino Alfā. Bija arī Ziemassvētku vecītis, vietējie bija sarūpējuši dāvanas.

– No kurienes tev tāda enerģija?

Es neesmu viens. GPB šobrīd ir diezgan nopietns spēks. Mēs mēģinām kaut ko ietekmēt arī politiski, jo integrācijas sistēma, kura, iespējams, ir laba uz papīra, dzīvē nestrādā. Mēs saviem spēkiem vairākām ģimenēm esam nodrošinājuši mājokli un dabūjuši darbu.

Mēs cenšamies parādīt, ka patiesībā sistēma ir jāmaina un tas neprasīs vairāk līdzekļu. Jo līdzekļi ir galvenais arguments, lai neatbalstītu bēgļus. Semināri notiek. Bet tas ir ķeksīša pēc, lai Eiropas nauda apgrozītos šeit, taču imigrantiem no tā labāk nekļūst.

– Kā tu atpūties?

Es atpūšos laukos, tur tāds klusums. Fantastiski. Var naktī iziet laukā un klausīties dabas skaņas. Tā ir mana labākā meditācija. Es ļoti turp raujos un mēģinu vest arī bērnus.

– Tev ir svarīgi, lai bērni turpina tevis ­iesākto?

Esmu par to domājis. Bet man negribas nevienu spiest. Tam jānāk dabiski. Skaidrs, ka Brain Games zīmolā esmu ieguldījis ļoti daudz. Tas ir kā mans piektais bērns. Bērnu ir grūti pārdot…

– Egil, ja mēs uz mirkli aizmirstam tavu ­amatu, statusu un visu pārējo. Kas tu esi?

Es tagad pētu sava vecvectēva Roberta Ivanova* dzīvi. Cenšos saprast, kas viņš bija. Neesmu vēl apstaigājis visus arhīvus, bet zinu, ka viņš bija viens no mūsu valsts dibinātājiem. Viņš ir bijis tuvu stāvošs Čakstem un Rainim. No tā, ko esmu lasījis, secinu, ka viņam bijusi liela nozīme.

Viņš ir arī viens no pēdējiem Latvijas Republikas varai pietuvinātajiem cilvēkiem, kurš, paliekot te deviņus gadus, slapstījies un 1954. gadā nomira. Mani ļoti interesē viņa dzīves gājums. Bet kāpēc es to saku? Laikam tāpēc, ka vienīgais, kas pēc mums paliek, ir atmiņas. Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā atradu bildi, kurā ir mans vecvectēvs.

Taču tur viņa vārds un uzvārds ir cits. Pat uz viņa kapakmens nebija vārda, uzvārda. Šķiet, viņš par sevi dzēsis visu. Mani ļoti interesē, ko viņš darījis, tos deviņus gadus slapstoties. Iedomājies, ir piecdesmitie gadi, nav ne mobilā tālruņa, nekā, un tu paliec viens režīmā, kurš tevi nepārtraukti meklē.

– Varbūt no tā var sanākt spēle?

Varbūt. Es par to domāju…

Intervija publicēta žurnālā KLUBS, 2020. gadā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+