Labākā intervija tautas vērtējumā: Prokurora goda lieta pret desmit miljoniem

Intervija publicēta žurnālā «Klubs».

Kad noslepkavoja Mārtiņu Bunkus, Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurora amatā bijāt tikai otro nedēļu.

Virsprokuroru ieceļ amatā uz pieciem gadiem, un nupat mans termiņš beidzās. Viss šis laiks pagāja Bunkus lietas klātbūtnē. Pirmstiesas procesa pabeigšana ir viens no maniem šā laika profesionālajiem gandarījumiem.

Kāda bija jūsu paša sākotnējā versija par to, kas ir Mārtiņa Bunkus slepkavības pasūtītājs, organizators un izpildītājs?

Reālākais, loģiskākais un izskaidrojamākais virziens bija tieši šis, kas tagad rezultējies ar apsūdzībām. Visas pārējās versijas bija tendenciozas un vairāk abstraktas. Protams, iztiesāšanas procesā viss zināmā mērā sākas no nulles. Rūpīgi gatavojamies, un tas būs izaicinājums – tiesas zālē būs nopietni cīniņi ar advokātiem un apsūdzētajiem. Arī pats esmu uzņēmies tiesā uzturēt apsūdzību.

Būsiet vienīgais prokurors?

Iesim divatā kopā ar Aldi Lasmani – šīs lietas uzraugošo prokuroru un procesa virzītāju. Varēju neiet uz tiesu, bet tā ir mana iniciatīva un profesionālā atbildība. Šī ir viena no pēdējo gadu nozīmīgākajām lietām gan izmeklēšanai, gan sabiedrībai, gan prokuratūrai un tiesai. Lietas sekmīga norise ir izmeklēšanas un profesijas goda jautājums. Process būs diezgan sarežģīts, tāpēc pieslēdzos, lai apsūdzētās personas tiek atzītas par vainīgām un saņem pelnīto sodu. 

Redzu patiešām agresīvu, nopietnu pretdarbību – gan atklātu, gan ar slēptām metodēm, gan cēliem lozungiem, lai gan patiesībā aizstāvības realizēšana brīžiem ir manipulēšana uz nozieguma vai likumpārkāpuma robežas. Nav noslēpums, ka tiek ietekmēti liecinieki un izsolītas atlīdzības par tā saucamo vainīgo noskaidrošanu un pierādījumu iegūšanu.

Savā profesionālajā darbībā ne es, ne mani kolēģi neesam saskārušies ar tik labi organizētu aizstāvību un tādu metožu izmantošanu kā šajā kriminālprocesā. Spēki darbojas, apvienojoties roku rokā, ko nu kurš kurā brīdī var, – gan apsūdzētie, gan aizstāvji, gan viņu sadarbības partneri un atbalstītāji, kas nav uz apsūdzēto sola, bet ir ieinteresēti, lai apsūdzētās personas attaisno, visupirms lai atbrīvo no apcietinājuma. Aizstāvības ieskatā, šajā cīņā visi līdzekļi ir labi.

Vai tad tas nav normāli, ka aizstāvībai visi līdzekļi labi?

Tie nedrīkst pārkāpt likumu. Diemžēl mūsdienās brīžiem sanāk, ka prokurors un tiesa nedrīkst gandrīz neko, bet aizstāvībai atļauta gan neētiska rīcība, gan apšaubāmi pierādījumi, tostarp liecinieku ietekmēšana, agresīva uzvedība un izteikumi, atklāta vēršanās pret izmeklētāju un prokuroru. Mēģinājumi panākt atstatīšanu un pieteikt noraidījumus ir ikdiena ne tikai šajā, bet arī citās līdzīgu kategoriju lietās.

Uz jums tika izdarīts spiediens?

Tas tiek izdarīts joprojām. Kaut vai, piemēram, ar it kā likumīgu, cēlu mērķi – apstrīdēt jebkādu manu rīcību, iesniedzot sūdzības augstākām amatpersonām, ­organizējot pasūtījuma rakstus, publikācijas, vācot informāciju par manu vēsturi un tamlīdzīgi. Fonā tas viss notiek.

Kur šīs publikācijas parādās?

Piemēram, pietiek.com un tā tālāk. 

Jums šobrīd ir brīvas rokas stāstīt visu, ko zināt?

Kamēr persona nav atzīta par vainīgu, datu aizsardzība un nevainīguma prezumpcija man neļauj atklāt, kurš apsūdzētais ko darīja, lai gan lietas materiālos tas viss redzams. Kad tiesa pateiks galavārdu, vēsturiskais iztirzājums būs daudz baudāmāks un sabiedrībai vieglāk uztverams. Nekas nebūs jāslēpj, tāpēc varēs visus saukt vārdos un teikt arī ko tādu, kas šobrīd paliek aiz kadra. Tas būs ļoti vērtīgi – notikumu attīstība, izvirzītās versijas, personas, likumsakarības, veiksmīgas apstākļu sakritības. Galvenajam šīs lietas izmeklētājam Romānam Jašinam satiekoties vienmēr saku: kad aiziesi pensijā, noteikti uzraksti šīs lietas hronoloģiju!

Romāns Jašins teica, ka par šo lietu ­sanāktu ļoti laba filma.

Šī slepkavība un tās izmeklēšana noteikti ir filmas scenārija cienīgs sižets – nozieguma organizēšana, izpildīšana, noziedznieku savstarpējās attiecības, izmeklētāju darbs, atklāšanas metodes. Kādreiz varēsim pastāstīt daudz interesantu faktu par to, kā izmeklēšana tika laista pa nepareizajām sliedēm un cik dažādu versiju piespēlēja cilvēki, kuri gribēja lietu izmantot saviem mērķiem.

Kurš izmeklēšanu laida pa nepareizajām sliedēm?

Cilvēki, kuri gribēja šo lietu izmantot, lai uzrīdītu izmeklētājus daudziem viltus virzieniem, kas izmeklēšanas sākuma stadijā tika atstrādāti, pētīti. Parādījās citos kriminālprocesos apcietinātie, kas bija gatavi aktīvi sniegt viņu ieskatā vērtīgas liecības par to, kurš izdarījis slepkavību. Bija daudz interesantu faktu, kas ik pa brīdim iezagās lietā un jauca galvu, bet atmetot radīja skaidrību, uz ko jāvirzās.

Godīgi sakot, bija brīži, kad sanācām kopā, izvērtējām situāciju un secinājām, ka viss apstājies – mums nav nākamā soļa. Paiet mēneši, pusgads, nav jaunu faktu, kur aizķerties, lai saprastu, kur iet tālāk. Vai arī plānotās darbības nerezultējas ar to, ko bijām gaidījuši. Piemēram, persona, no kuras sagaidījām liecību, spēlē savu taktisko spēli, vilcinās ar liecību sniegšanu vai mēģina rast sev kādu labumu. Bet tad, sakrītot apstākļiem, tomēr uzradās pavediens. Bez profesionālās veiksmes atklāt šādu lietu ir neiespējami! Tā nostrādāja vairākos brīžos, tostarp rezultējoties operatīvajiem pasākumiem. Organizētās noziedzības lietās nodarījumus nevar izmeklēt un atklāt, saucot personas uz nopratināšanu, veicot ekspertīzes vai analizējot informāciju. Visa pamatā ir operatīvais darbs – darbs ar aģentūru, ar cilvēkiem, ar plašu informāciju, ko izanalizē, piefiksē, visas mazās detaļas saliek kopā un saprot, kur veidojas likumsakarības, reizēm pat nesaistītas ar šo lietu.

Pērnā gada žurnāla KLUBS diskusijā par izmeklēšanas kvalitāti teicāt, ka ar ­operatīvo darbību Latvijā ir ļoti švaki. Kādu faktoru dēļ tomēr izdevās atklāt gan pasūtītāju un organizētāju, gan slepkavu?

Organizētās noziedzības sevišķi smagu noziegumu apkarošanas pārvaldes pirmajā nodaļā palicis viens no retajiem operatīvajiem kodoliem, kas pietiekami augstā līmenī spēja nodrošināt tādu operatīvo darbību, kurā informācija salikās kopā, un noziegumu izdevās atklāt.

Vai ir palicis vēl kas, ko jums šajā lietā gribētos pierādīt?

Īsti nē. Mums izmeklēšanā viss ir skaidrs, nav nekādu jautājumu, kāpēc tas notika vai kuram bija kāda loma. Noskaidrots viss būtiskais, kas ļauj saprast nozieguma izdarīšanas motīvus un izpildīšanas mehānismu.

Vai apsūdzēto grupa, iekļaujot arī nogalināto Genadiju Vaļaginu, kuru min kā slepkavības organizētāju, darbojusies jau iepriekš?

Te ir divas puses. Grupa, kas saistās ar Vaļaginu un viņam pietuvinātajām personām, ir organizētajā noziedzībā jau no deviņdesmitajiem gadiem, tikai mainās sastāvs un iesaistītās personas. Un tad ir šie, nosauksim, uzņēmēji, kuri ļoti cieši sadarbojas ar šo grupējumu – neietilpst tā sastāvā, bet izmanto viņu sniegtos pakalpojumus. Viņiem ir ļoti cieša sadarbība, sadraudzība un attiecības ne tikai šā nozieguma kontekstā.

Ir ziņas, kuras joprojām tiek vērtētas, tās nav saistīts tikai ar Mārtiņa Bunkus slepkavību, bet arī citiem ļoti interesantiem faktiem, par kuriem izmeklēšana vēl turpinās. Tie ir citu veidu noziegumi, mantiskie. Šie uzņēmēji ar attiecīgajām noziedzīgajām struktūrām bija diezgan saauguši, viņu starpā bija bieža komunikācija un darījumi, ­tostarp arī finanšu.

Tāpēc no Bunkus slepkavības lietas izdalītas divas lietas par naudas atmazgāšanu?

Jā, lai noskaidrotu, kādi bija viņu savstarpējie finanšu darījumi, norēķini – par ko tika maksāts, kam tika maksāts, kas tajā visā bija iesaistīts.

Vai parādās arī Ivana Haritonova vārds?

Tostarp arī viņa.

Tātad – nekas nav beidzies!

Nekas nav beidzies. Deviņdesmito gadu organizētās noziedzības pārstāvji, kur darbojās arī Vaļagins, pārorientējot savu biznesu un darbojoties kā uzņēmēji, savā starpā uztur kontaktus, viņiem ir darījumi. Izmeklēšanas uzdevums ir pārbaudīt, vai tajos nav saskatāma noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija vai citas noziedzīgas darbības.

Vaļagins ir kritis nevis kā Bunkus lietas liecinieks, bet pilnīgi citā noziegumā.

Protams. Tas saistīts ar viņa, teiksim tā, profesionālo darbību citā jomā. Vaļagina slepkavībai nav nekādas saistības ar Mārtiņa Bunkus slepkavības lietu vai Vaļagina statusu šajā lietā.

Vai Vaļagina nogalināšana kādam Bunkus lietas lieciniekam vairāk atbrīvoja rokas?

Tādu iespēju var pieļaut, bet nevar teikt, kas tas būtu kāds izšķirīgs pavērsiens.

Kas bija izšķirīgs?

Vairākas citas personas, kuras tobrīd jau bija sniegušas liecības. Uz tiesu uzaicināti vairāk nekā 20 liecinieki. Tas ir pietiekami daudz.

Ir bijuši mēģinājumi ietekmēt lieciniekus, lai viņi maina liecības.

Jā, tādi fakti arī tika konstatēti.

Vai ir drošība, ka neviens liecības nemainīs?

Tā ir ierasta prakse, ka iztiesāšanas gaitā cilvēks aizmirst, ko liecinājis, vai rod dažādus skaidrojumus. Mēs esam tam gatavi. Esam pietiekami pastrādājuši, lai liecības nostiprinātu un savstarpēji sasaistītu.

Droši vien var prognozēt, ka arī uz tiesnesi mēģinās izdarīt spiedienu.

Izslēgt nevar. Tiesnesim svarīgi būt drosmīgam, darīt savu darbu, neietekmēties no fona informācijas. Lietas nodošana tiesas rokās nedaudz noņem spriedzi no mums, bet priekšā process, kur vērtēs pierādījumus, pieteiks lūgumus. Grūti prognozēt visu, kas tur notiks.

Noziedzniekiem, kas darbojas jau kopš deviņdesmitajiem gadiem, ir jāmainās līdzi laikam vai arī joprojām der tās pašas metodes?

Lielā mērā viņi ir mainījušies – darbojas kā uzņēmēji, pārgājuši pelēkajā zonā, un ikdienā netiek saskatīta nekāda viņu saistība ar noziedzīgajām darbībām. Bet kontakti un sakari nekur nav zuduši – dzīvesveidu un izpratni nav iespējams nomainīt. Kā redzam, deviņdesmito gadu metodes ir dzīvotspējīgas arī šodien. Brīdī, kad kāds, kā saka, ­ieriebj tik tālu, ka vairs nevar brīvi darboties, tiek meklēti sakari, kas, nerēķinoties ne ar ko, gaišā dienas laikā brutāli īsteno mērķi tikt no cilvēka vaļā, lai kāds cits var brīvi darboties un turpināt savas afēras.

Bunkus slepkavības mēģinājums notika jau 2016. gadā, kad viņam pietuvojās motociklists un mēģināja izšaut.

Jā, slepkavība bija jāizdara jau 2016. gadā, bet ieroča defekta dēļ šāviens nenotika. Pēc tam par šo izgāšanos bija nopietni savstarpēji ķīviņi, pretenziju izvirzīšana un vainīgo meklēšana.

Vai cilvēks uz moča bija Viktors Krivošejs, kuru tagad apsūdz par Bunkus slepkavību?

Atbilstoši apsūdzībai – jā. Esam noskaidrojuši, ka tas, kurš realizēja slepkavību 2018. gadā, bija tas pats šāvējs, kas 2016. gadā jau mēģināja noslepkavot Mārtiņu Bunkus.

Viņš ir Krievijas pilsonis. Kāpēc viņš uzturējās Latvijā?

Viņam te bija uzturēšanās atļauja.

Ieradās kā killers?

Nesaucot uzvārdā – jā. Ar pārliecinošiem pierādījumiem ir noskaidrots, kurš šāva un kā viss notika, tostarp arī tas, kurš sagādāja ieroci.

Vai lietu par 2016. gada slepkavības mēģinājumu izbeidza pamatoti?

Tajā laikā – jā. Brīdī, kad lietu izbeidza, vainīgais nebija noskaidrots un nebija informācijas, ka tas ir slepkavības mēģinājums. Kā tas izskanēja arī no cietušā liecībām, notikušo traktēja kā draudus. Turklāt bija iestājies noilgums – lietu izbeidza pamatoti. Bet, tikko noskaidrojās, ka tā bija nesekmīga 2018. gada nodarījuma pirmā stadija, izbeigto kriminālprocesu atjaunoja, pievienoja pamatlietai, tāpēc apsūdzībā ­inkriminētas arī 2016. gada darbības.

Izskanējis, ka Bunkus slepkavībai bija atvēlēti 300 tūkstoši eiro – 200 tūksto­ši izpildītājam un 100 tūkstoši organi­zētājam.

Esam noskaidrojuši precīzu summu, tostarp arī to, cik samaksāja reāli. Interesanti, ka izpildītāju apmānīja – viņam nesamaksāja visu summu. Tas nāca gaismā, cilvēki bija neapmierināti.

Varbūt tas palīdzēja atklāt šo ­nozie­gumu?

Sava nozīme tam noteikti bija.

Vai 300 tūkstoši ir daudz, salīdzinot ar citām pasūtījuma slepkavībām?  

Summa bija pietiekami augsta. Ir bijušas arī slepkavības, par kurām izpildītājam maksā 10–20 tūkstošus, tātad – daudz mazāk. Konkrētā lieta liecina gan par Bunkus slepkavībā iesaistīto personu vērienu – kāda nauda ir viņu rīcībā –, gan arī par to, ka tika piesaistīti profesionāli cilvēki – ja uzņemas, tad dara, un par to arī attiecīgi ­jāmaksā.

Vai pasūtījuma slepkavības summa ­atkarīga arī no cilvēka, kurš jānogalina?

Droši vien, nosakot summu, savi kritēriji ir – gan slepkavības sarežģītība, gan cilvēks un viņa paradumi, piemēram, apsardze. Šīs nianses mums noteikti nesaprast – tā ir noziedznieku domāšana un izpratne, kāpēc par kādu slepkavību maksā 300 tūkstošus, nevis 100 tūkstošus vai miljonu.

Šīs lietas tā saucamajai sakārtošanai tika iedalīti 10 miljoni. Summa joprojām ir aktuāla par jebko, kas ļautu iziet brīvībā un atbrīvoties no atbildības.

Kāpēc slepkavam samaksāja mazāk, nekā solīja? Viņš kaut ko neizdarīja?

Tas saistīts ar slepkavības neizdošanos 2016. gadā. Rezultāts netika sasniegts, un tas radīja domstarpības – par ko tad maksāt? Turklāt divu gadu pārtraukums starp abiem mēģinājumiem ieviesa savas korekcijas – nav jau tā, ka tas bija vienīgais noziedznieku uzdevums un nodarbošanās. Kā mēs katru dienu ejam uz darbu, arī viņi noteikti sēž un kombinē ­dažādas neģēlības, ko pastrādāt.

Viņi varēja to izdarīt nākamajā mēnesī! Kāpēc bija jāgaida divi gadi?

To ietekmēja dažādi apstākļi, tostarp arī iesaistītās personas, kas nav te uz vietas. Arī pašu vidū radās domstarpības. Bija ažiotāža, līdz ar to nedrošība – vai tagad to var darīt? Un vai vispār vēl vajag? Vai, izgāžoties vienam mēģinājumam, tas vispār vairs ir aktuāli?

Bunkus jau tolaik, pēc pirmā slepkavības mēģinājuma, neslēpa, ka vainīgie jāmeklē Uļmana virzienā! 

Jā, neslēpa, bet viens ir tas, kā domā cietušais, otrs – kādi ir pierādījumi. Tā bija viņa izpratne par notiekošo, bet tikpat labi tas varēja būt arī cits virziens. Tādā brīdī daudz kas atkarīgs arī no paša cietušā – cik ļoti viņš izjūt apdraudējumu, cik prasa ­aizsardzību.

No aizsardzības viņš atteicās…

Un arī tas lika domāt, ka cietušais baigi nopietni to visu neuztver. Ir atšķirība – ir tikai viens notikums vai tam seko vēl kādas darbības, piemēram, novēro māju, seko aizdomīgas personas. Šajā gadījumā pēc draudu realizēšanas nekādu citu darbību vairs nebija, cietušais arī nenorādīja, ka kāds ar viņu sazinās vai liek manīt – saprati mājienu?  Tāpēc tika uzskatīts, ka padraudēja, un viss – saproti nu, kas, kāpēc un par ko.

Tiek minēts slepkavības motīvs: nepatika. Ir daudz maksātnespējas administratoru, kas kādam ir ieriebuši, bet viņus nešauj nost! Kas te sakrita?

Nav noslēpums, ka Mārtiņš Bunkus bija viens no aktīvākajiem maksātnespējas administratoriem, kas ļoti nopietni izturējās pret maksātnespējas procesu. Atgūstot zaudējumus, viņš visiem spēkiem vērsās pret parādniekiem, kas uzņēmumam nodarījuši kaitējumu, – lai viņiem nebūtu viegla dzīve –, un tiesiskiem līdzekļiem centās atjaunot taisnīgumu: lai tie, kas uzņēmumu noveda līdz maksātnespējai, atlīdzina zaudējumus. Protams, tas radīja nepatiku tiem, kas jutās apdraudēti, jo no viņiem kaut ko piedzen. Bija tiesvedības, kur piedzenamā summa bija mērāma miljonos, un tādi riski radās arī citos maksātnespējas procesos, Bunkus kļuva neērts. Viņš bija drauds, ka te nevarēs mierīgi dzīvot, jo ir kāds, kas profesionāli dara savu darbu un rada nopietnas problēmas.

Vai Bunkus nenovērtēja riskus, kas saistās ar konkrētām personām?

Viņš bija pietiekami drosmīgs un pašpārliecināts, lai šādus riskus neuztvertu ­nopietni.

Kāds cits maksātnespējas administrators uz kaut ko pievērtu acis?

Pilnīgi noteikti! Strādājot ar finanšu noziegumiem, savā laikā bieži redzējām maksātnespējas administratoru atšķirīgo pieeju: viens aktīvi vēršas ar iesniegumiem policijā, lai sāktu procesu, pārbaudītu parādnieka pārstāvja darbības, bet citam viss vienmēr normāli – saņem savu atlīdzību, un nekas īpaši viņu neinteresē.

Kas rada šo atšķirību? Bailes par savu drošību?

Tikai godaprāts un atbildīga attieksme pret amata pienākumiem. Grūti iedomāties, ka amatpersona nevarētu darīt savu darbu, jo visur saskatītu apdraudējumu vai drošības riskus. Manuprāt, mūsu valstī nav tik traki, ka neko nevar iesākt, jo kāds uzreiz draud noslepkavot vai kā citādi izrēķināties. Šajā gadījumā pretējā puse iezīmējās ar zināmu visatļautību un noziedzīgajiem sakariem – zināja, pie kā vērsties, kā risināt šo, viņu izpratnē, problēmu. Jāņem vērā arī gan apsūdzēto, gan upura personīgās iezīmes. Bunkus centīgums nelabvēlīgi sakrita ar pretējās puses ambīcijām, raksturu, dominējošo lomu un neaizskaramības sajūtu. Tam visam bija loma, lai nonāktu līdz traģiskam notikumam.

Šis nebija Bunkus vienīgais maksātnespējas process – arī citur pret viņu bija nepatika, bet izmeklēšanā neiezīmējās, ka kādam citam būtu bijusi doma atbrīvoties no viņa noziedzīgā ceļā. Uzrakstīt kādu sūdzību, ielikt kaut kur pasūtījuma rakstu – tas jau normāls process, bet te cilvēki bija gatavi arī uz ko vairāk.

Bunkus centīgums nelabvēlīgi sakrita ar pretējās puses ambīcijām, raksturu, dominējošo lomu un neaizskaramības sajūtu.

Vai pirms noslepkavošanas viņi mēģināja ar Bunkus kaut ko sarunāt?

Tādas informācijas mums nav, bet pieļauju, ka, visticamāk, jā. Iespējams, maksātnespējas procesos tika mēģināts slēgt kādas vienošanās vai piedāvāt naudu.

Ja būtu atklāti draudēts, Bunkus gan jau mēģinātu dzīvot uzmanīgāk, ­piemēram, viņam būtu apsardze…

Grūti pateikt. Bunku personīgi nepazinu, bet izskatās, ka viņš bija ļoti drosmīgs un pārliecināts par sevi. Šādiem cilvēkiem ­raksturīgi pat nepieļaut domu, ka kāds varētu uzdrošināties vērsties pret viņu. Kurš mūsdienu Latvijā varētu iedomāties, ka tevi var nošaut gaišā dienas laikā, braucot uz darbu! Parasti jau saka – pēc kara visi gudri. Iespējams, vajadzēja nopietnāk izvērtēt, ar ko ir darīšana.

Cilvēks var nepamanīt, ka viņu grasās noslepkavot?

Protams! To var palaist garām. Ir slepkavības, kad ne īsti draud, ne ko saka – vienkārši pieņem lēmumu, ka esi nevēlams un no tevis vajag atbrīvoties. Nevarētu teikt, ka arī Bunkus lietā līdz pirmajam slepkavības mēģinājumam bija kādi baigie draudi vai sarakste. Cik atceros, caur kaut ko it kā tika nodots – domā, ko dari, bet… vidē, kur ir pretējā puse, profesionālis to neuztver nopietni. Juristiem tas ir normāls darba process, ka kāds nav apmierināts ar to, ko dari. Diez vai kāds sēž un izvērtē – ko viņš īsti domāja vai cik nopietni viņš mani apdraudēs? Arī man kā prokuroram savulaik ir draudēts, bet es to neuztvēru nopietni. Pavērtēju, bet arī neprasīju aizsardzību.

Šīs lietas ietvaros jums tika draudēts?

Nē.

Neviens nemēģināja iziet uz jums?

Tas viss notiek ikdienā! Nepārtraukti! Nav noslēpums, ka šīs lietas tā saucamajai sakārtošanai tika iedalīti 10 miljoni, lai jebkādiem līdzekļiem panāktu apcietināto personu atbrīvošanu un attaisnošanu. Šī summa joprojām ir aktuāla par jebko, kas ļautu iziet brīvībā un atbrīvoties no atbildības.

Piedāvāt kukuļus pie manis neviens nenāca, bet uzradās kaut kādi kursabiedri, nez kādi paziņas, bijušie un esošie kolēģi, kas mēģināja jautāt, vai ir ticami pierādījumi, vai tiešām policija nav visu safabricējusi? Proti, mēģināja zondēt, cik spēcīga ir apsūdzības pozīcija, un taustīt, vai es, piemēram, neteikšu: zini, mēs baigi šaubāmies, ar pierādījumiem ir tik švaki, ka apcietinātais būtu jālaiž ārā… Bet es šādām sarunām ­uzreiz novilku svītru.

Ko pirmstiesas posmā var mainīt 10 miljoni?

Man radies priekšstats, ka tur pat nav konkrēta uzstādījuma. Vienkārši pateikts – šāda summa izdalīta, dariet jebko, lai tiktu panākts labvēlīgs rezultāts. Tostarp nevaru izslēgt operēšanu ar kukuļošanu vai melnā PR kampaņām, kompromatu vākšanu. Mēs jau saskaramies ar šīm aktivitātēm – prokuratūrai, izmeklēšanas vadībai, KNAB tiek iesniegtas dažādas absurdas sūdzības, tiek meklēts jebkas, lai prokuroru kompromitētu un varētu pieteikt viņa noraidījumu.

Manipulācijas un manevri notiek, un droši vien daudzi grib ar to nopelnīt vai atpelnīt ­iepriekš sniegtu labvēlību. Paldies Dievam, nesaskatām ­savus ­profesionālos vai drošības riskus.

Latvijā dažas interneta vietnes īpaši nodarbojās ar nogalinātā nomelnošanu un apsūdzēto pozīcijas klāstīšanu. Vai to var uzskatīt par organizētās noziedzības sastāvdaļu?

Es neteiktu, ka tā ir organizētās noziedzības sastāvdaļa. Drīzāk – noteiktu pasūtījumu izpildītāji, kas labprāt izpilda dažādu ieinteresēto personu pasūtījumus, lai nomelnotu kādu amatpersonu un ne tikai. Tas ir sava veida bizness pēdiņās.

Vai apsūdzētie gaidīja un gaida, ka jūs nogursiet?

Viņi dara visu, lai mūs nogurdinātu, bet esam pietiekami spēcīgi un nebaidāmies no šādiem izaicinājumiem. Tas ir katra prokurora darba sāls – uzturēt apsūdzību, pamatot ar pierādījumiem, ka persona ir vainīga, un pārliecināt tiesu.

Varbūt vērts papētīt 1996. gadā notikušo toreizējo Mono viceprezidenta Valērija Mačugina un modeļu aģentūras Natalie vadītājas Natālijas Meisānes slepkavību? Šī lieta joprojām ir tumša. 

Man nav nekādas informācijas, lai varētu saistīt šīs slepkavības vai meklētu likumsakarības. Bet noteikti zinu, ka, izmeklējot šo kriminālprocesu, tika iegūti pierādījumi un risinājumi vairākām citām slepkavībām. Tika runāts ar ļoti daudz cilvēkiem – laikam ejot, viņi atklāj jaunus faktus, kaut ko pasaka neapdomīgi.

Diemžēl noziedznieku rīcībā nonāca daudz  informācijas par plānotajām vai notikušajām darbībām un pierādījumiem.

Šīs slepkavības saistītas ar Vaļaginu?

Vaļagins bija viens no vienojošajiem elementiem noziedzīgajās struktūrās. Viņa impērija laika gaitā bija kļuvusi pietiekami liela – noziedzīgie darījumi, sadarbības partneri, daudzi cilvēki nāca klāt, uz brīdi kaut kur pazuda, tad atkal apvienojās. Ar viņu saistītajām personām vairākus gadu desmitus maz kas notika bez viņa ziņas – viss koncentrējās par un ap viņu.

Minējāt lielu pretdarbību. Vai lietas ­izmeklēšana tika bremzēta?

Visu cieņu gan Valsts policijas, gan prokuratūras bijušajai un esošajai vadībai – lietas izmeklēšana netika bremzēta. Mums bija ļauta pilnīga rīcības brīvība bez uzstādījumiem, prasībām vai ierobežojumiem. Lietai vienmēr bijusi zaļā gaisma – dariet, jautājiet, ja kas pietrūkst.

Tomēr kādreizējo Rīgas reģiona kriminālpolicijas priekšnieku Andreju Sozinovu aizrotēja un vēlāk arī atstā­dināja.

Kā Sozinova atstādināšana saistīta ar šo kriminālprocesu?

Nav?

Oficiāli – nē. Viņam bija apsūdzības par ko citu. Acīmredzot kriminālprocesa ietvaros radās pielaides problēmas.

Sozinovs kādreiz bijis saistīts ar Latvijas Pasta banku, kuras īpašniece ir Mihaila Uļmana vadītā SIA Mono.

Operatīvā līmenī mēs vai sabiedrība ­varam vērtēt dažādus faktus, tostarp arī šīs sakritības, kontaktus, bet tajā, ko esam noskaidrojuši, viņa saistība ar šo noziegumu nav pierādīta.

Savukārt Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes 1. nodaļas priekšnieka vietnieks Jānis Kāpostiņš Bunkus lietas sakarā tika atstādināts, pret viņu sāktas disciplinārlietas.

Varu apstiprināt, ka disciplinārlietas un aiziešana no dienesta ir saistītas ar viņa aktivitātēm Bunkus lietas kontekstā. Iesaku pavērtēt vai painteresēties, ar ko šī persona nodarbojas tagad. Kā interesēs viņš strādā? Ar kādām personām saistīta? Tas izgaismo ko ļoti interesantu…

Ko viņš tagad dara?

Ne visu varu stāstīt, bet viņa šābrīža nodarbošanās un darbavieta vistiešākajā mērā saistīta ar, es teiktu, noziedzīgām struktūrām piesaistītiem uzņēmumiem un personām. Tas arī izgaismo aizdomu ēnu vai šaubas par to, cik viņš godprātīgi pildījis profesionālos pienākumus.

Tie ir ar Uļmanu saistīti uzņēmumi?

Tas pats virziens.

Ja viņš pēc darba policijā strādā šādās struktūrās, kas notiek viņa galvā?

Tas ir jautājums viņam.

Kāpostiņa aktivitātes rada jautājumus.

Protams. Viņam kā priekšnieka vietniekam bija visas iespējas. Kāpostiņš piedalījās operatīvajās sanāksmēs, bija arī manā kabinetā izmeklēšanas taktikas plānošanā. Tā bija ļoti būtiska tikšanās, kuras laikā vērtējām aizdomās turēto aktivitātes. Tiesā redzēs, vai tas nāks par ļaunu. Diemžēl noziedznieku rīcībā nonāca daudz informācijas par ­plānotajām vai notikušajām darbībām, pierādījumiem, kas tika iegūti gan operatīvajā lietā, gan kriminālprocesā, un tas uzreiz atsaucās ar aizstāvības aktivitātēm, lūgumiem, pasākumiem… Paldies Dievam, noplūdinātā ­informācija nebija izšķirīgi svarīga.

Vai pirms tam bijāt saskāries, ka tik klaji noplūdina informāciju?

Tas nav nekāds jaunums. Ļoti jārūpējas par informācijas aizsardzību, jo īpaši operatīvo vai taktisko. Man savulaik bija vairāki kriminālprocesi, kur tiek plānotas speciālās izmeklēšanas darbības, piemēram, telefona noklausīšanās. Tikko tās sākas, telefonā klusums, neviens to nelieto. Var jau domāt, ka tā ir apstākļu sakritība…

Vai Bunkus lieta tiktu atklāta ātrāk, ja nebūtu informācijas noplūdes?

Visu cieņu Romānam Jašinam un viņa vadībai, ka tika maksimāli samazināts personu loks, kuru rīcībā ir vitāli svarīga informācija, tostarp taktiskās kombinācijas. Tās zināja daži cilvēki policijā, arī mūs informēja, kad bija svarīgi izšķirties, kuru ceļu ejam.

Šajā lietā mēs ar Romānu iepazināmies un profesionālā ziņā sadraudzējāmies. Ir savstarpēja uzticība, cieņa, zinām, uz ko otrs spējīgs. Mums ir ļoti laba sadarbība, un tas nāca par labu lietai. Skaidrs, ka informācijas noplūdes riski daudzās lietās traucē. Izmeklētāji reizēm prokuroriem negrib kaut ko teikt – labāk, lai mazāk zina. Prokurors savukārt jūt, ka no viņa kaut ko slēpj, rodas distance, neuzticēšanās. Ar Romānu mēs spēlējām ļoti atklātu spēli. Viss salikās! 

Tika veikta apjomīga starptautiskā sadarbība ar apmēram 45 valstīm un, kā uzsvērts, īpaši astoņām.

Bez starptautiskās sadarbības nevarēja iztikt, jo procesā bija iesaistītas personas no ārvalstīm, turklāt mums vajadzēja ārvalstu pieredzi dažādiem tehniskajiem risinājumiem – datu un kameru ierakstu analīzei. Tika izņemts milzīgs datu nesēju apjoms. Ārvalstīs ir programmatūru iespējas, ar kurām var ātrāk atlasīt informāciju.

Kad lieta vēl nebija tiesā, jums bija bažas, ka apsūdzētajiem var mainīt drošības līdzekli?

Bija lielas bažas. Kādā brīdī nogalināšanā apsūdzētajai personai izmeklēšanas tiesnese neturpināja piemērot apcietinājumu, un viņš nonāca brīvībā.

Tiesas doma nav saprotama…

Par to bija nopietnas diskusijas gan mūsu aprindās, gan tiesā. Tika vērtēta tiesas motivācija, kur netika rasts objektīvs skaidrojums, kāpēc tā nonāca pie šāda lēmuma. Mūsu darbs bija nepieļaut šos riskus. Ļoti labi pastrādāja izmeklēšanas iestāde un operatīvais dienests, lai rastu tiesisku pamatu atkārtotai apcietināšanai – tika iegūta informācija, ka šī persona gatavojas pamest valsti, tostarp pamanījās izdarīt jaunu noziegumu, par ko arī ir apsūdzēta. Atkārtoti vērsāmies pie izmeklēšanas tiesneša, un viņš atkārtoti piemēroja apcietinājumu.

Aizdomās turētais būtu aizlaidies?

Protams. Viņš ir Krievijas Federācijas ­pilsonis, viņu te nekas nesaista.

Jums bija bažas, ka var atbrīvot arī Mihailu Uļmanu un Aleksandru Babenko?

Jā. Katra izvērtēšana bija smags process, kam ļoti gatavojāmies. Paralēli tika aktualizēta arī operatīvā informācija, nopietni piegājām aizstāvības puses iesniegtajiem argumentiem, ka šīs personas var atrasties brīvībā un tas netraucēs kriminālprocesa norisei. Tiesas zālē bija cīniņi, un tiesnese Valdmane demonstrēja stingru raksturu un objektīvu pieeju, motivējot, kāpēc viņa noraida aizstāvības argumentus.

Ja abi iznāktu brīvībā, viņi droši vien bēgtu!

Uz to arī balstījām savu pozīciju. Mums jau bija fakti, ka sagatavota augsne, lai viņi ātri pamestu valsti.

Bunkus lietas atklāšana ir nozīmīgs tiesībsargājošajās sistēmas brīdis, jo zināms viss komplekts – izpildītājs, organizētājs, pasūtītājs.

Tas ir profesionāls gandarījums. Gan izmeklēšanas un operatīvajam, gan prokuratūras darbam ir vajadzīgi šādi veiksmes stāsti. Tas iedvesmo un rada cerību, ka darbs nav velts. Mums bija ļoti laba sadarbība, nevis bumbas spārdīšana vienam pie otra vai vainīgo meklēšana, kāpēc noziegums nav atklāts mēneša laikā. Tika demonstrēta pacietība, nebija spriedzes, lai katru nedēļu atskaitāmies, uzklausām kritiku. Vadība paļāvās, mēs ar savu darbu ­radījām pārliecību, ka saprotam, ko darām un pieejam atbildīgi. Tas veicināja labu sajūtu gan izmeklēšanā, gan prokuratūrā.

Policija un prokuratūra ir profesionāli augusi?

Iegūta neatsverama pieredze, bet tā prasa ļoti daudz resursu. Daudzi cilvēki ilgu laiku nevarēja veltīt laiku citiem kriminālprocesiem un savai izaugsmei. Paldies Dievam, šādu lietu nav daudz. Šī pieredze jānodod tālāk – to nevar izlasīt grāmatās vai ­iemācīties augstskolā.

Ko jūs būsiet no šīs lietas iemācījies?

Nekad nezaudēt cerību, ka jebkuru noziegumu var atklāt. Jābūt drosmīgiem, pārliecinātiem savā rīcībā. Ticēt izmeklēšanai, sev, tam, ka veiksme ir mūsu pusē, un tam, ka taisnība uzvar.

Vai vēlreiz kandidēsiet uz ģenerālprokurora amatu?

Šādu domu ne mirkli neesmu atmetis, bet simtprocentīgi šobrīd pateikt nevaru. Ļoti svarīgi saprast, kāda būs gan politiskā situācija, gan manas sajūtas. Kandidātu izvirza Tieslietu padome, bet ir svarīgi saprast savas izredzes – nepiedalīšos tikai piedalīšanās pēc. Man nav vajadzīgs ķeksītis, ka biju kandidāts un piedalījos debatēs. Vienreiz tam izgāju cauri, otrreiz to darīšu, ja pašam būs pārliecība un sajūta, ka varu ko dot sistēmai un esmu vajadzīgs šajā amatā.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.