Rīga +17°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar jauno Santu un ābolu kaudzīti paslēpjos vannasistabā. Ak Dievs, cik tas Āgenskalna tirgus Kārlis tomēr foršs! Bet… pakš, pakš, pakš. Viss skaidrs. Nebūs! Šovakar nebūs! Lai gan mēģinu sākt lasīt nākamo rakstu, saprotu, ka vannas ūdens krājumu strauji papildina cits ūdens. Un pat ābolus negribas. Neko negribas. Tikai to, lai atkal ir vasara… jūnijs. Nu, varbūt augusts. Jūlijs nē. Sasodīti lietains bija.
– Mamm?
– Jā, saulīt!
– Tu raudi?
Fenomenāli! Tiem sīkajiem dzirde kā amerikāņu spiegiem.
– Bērniņ, es mazliet bēdājos, ka pagājusi vasara!
– Bet, mamm! Neraudi! Drīz Ziemassvētki!
Lūk, šis ir kaut kas fenomenāls. Kā tie bērni spēj pārslēgties? Tieši sekundes simtdaļā viņi ir gatavi no vasaras iešļūcenēm pārkāpt slidzābakos. Varētu padomāt, ka pa vidu nav tie trīs rudens mēneši un skati, kad aizlido putni… Tā, viss. Jākāpj ārā no vannas. Kāda starpība, kur es gaudoju?
– Anna?
Fantastiski! Arī vīram pēkšņi mani vajag. Tagad.
– Eu? Kas noticis? Tēvam slikti?
– Nnnē… Vasara pagājusi…
– Tu vispār esi pie pilna prāta? Nu skaidrs, ka pagājusi. Katru gadu paiet…
– Bet šogad kaut kā…
– Anna, piezvani Elīnai vai Esterei, un vienkārši pasēdiet un papļāpājiet. Nu, tu tā kā bērns… Mums vēl tas labais vinčuks palicis. Ar gulbīti virsū…
Un pēkšņi es saprotu, ka, iespējams, kādreiz tā arī jādara.
Vienkārši jāaizsūta draudzenei foto ar pudeli un jāpaprasa, vai nav gatava kopā remdēt rudens skumjas?
Ar tekstu īpaši neceremonējos. Nobildēju pudeli ledusskapī un godīgi noprasu: «Pie velna to skolu, rudeni un kamolu kaklā – iedzeram par to, cik vasara bija forša! Kad tu vari?» Un send. Dievinu vacapu un tā iespējas. Tādus ielūgumus agrāk nebija iespējams sūtīt. Bet tagad – lūdzu! Atbilde gan neseko. Interesanti. Elīnai nekad divas reizes šitādas lietas nav jālūdz!
Tad atceros, ka Elīna ir kaut kādā tur seminārā. Velns. Nu labi. Lai atgriežas, un tad. Tikmēr vienam uz rītdienu jau nepieciešama PVA līme un kārtējie nospiestie pļavas ziedi, bet otram visām grāmatām jābūt apvākotām, un šis ir pēdējais atgādinājums. Kaut kā aizmirstas pinkšķis un skumjas. Jo nav laika.
No rīta mazākās meitas skolotāja mūs sagaida īpaši sirsnīgi:
– Nu, lai tik mazā jož uz klasi! Un liels paldies, mīļā Anna! Jo jūs esat Anna, vai ne?
– Jā…
– Tiešām liels, liels paldies, ka skolotāju arī uzskatāt par cilvēku! Kolosāls ielūgums!
– Kolosāls… kas?
Uzzinu, ka skolu pie velna viņai tomēr negribētos sūtīt, bet no tāda šampja gan neatteiktos, vislabāk būtu piektdien.
Un tad man pēkšņi ataust gaisma. Iedegas maza spuldzīte virs galvas. Un mirgo un mirgo…
Kas man lika bērna jauno skolotāju Elīnu telefonā ierakstīt tā vienkārši – tikai ar vārdu? Kāda sasodīta suņa pēc es neuzliku priekšā vārdu skolotāja? Jo… protams! Aicinājumu sūtīt pie velna skolu un rudeni esmu aizsūtījusi ne jau Elīnai draudzenei, bet Elīnai skolotājai. Kura pirmajā vecāku sapulcē mīļi teica, lai saucam viņu par Elīnu, un uz tāfeles uzrakstīja savu telefona numuru. Lieliski! Lie-lis-ki! Esmu sarunājusi rudens skumju noskalošanu alkoholā ar savas meitas jauno skolotāju.
– Un, Anna? – Viņa draiski turpina. – Varbūt jūs vai tu tomēr varētu darboties tajā vecāku padomē? No mūsu klases neviens nepiesakās… Un tev ir zibens iekšā, es jau no tiem trim teikumiem jutu!
Vai man ir izvēle? Pēc šāda aicinājuma un pirms gaidāmā kopīgā dzertiņa? Un mācību gads ir tikko sācies! Kas tālāk?
