Rīga +6°C 
Izpildi testu
Receptes«Skatītājiem patīk dinamisks, emocionāli piesātināts saturs. Psiholoģiskajās krimināldrāmās apvienojas intelektuāls izaicinājums un emociju intensitāte, tāpēc tas šobrīd ir viens no skatītākajiem žanriem pasaulē. Tet dati rāda, ka 70% Latvijas mājsaimniecību skatās trīs žanrus: psiholoģiskās krimināldrāmas, komēdijas un drāmas. Un pārliecinoši skatītākie ir tieši psiholoģiskie detektīvi, ko regulāri patērē 30% mājsaimniecību,» saka Ilze Korjusa.
Latvijā šī žanra klāstu tikko papildinājis Tet jaunais seriāls Slepkavības lieta Nr. 1. Lapsenes Andreja Ēķa režijā. Tas veidots pēc Zanes Zustas scenārija un stāsta par kāda pāra šķietami ideālajām attiecībām, kur aiz ārējas harmonijas slēpjas spriedze un nodevība. «Ja klasiskajos angļu detektīvos centrā ir izmeklētājs, tad šajā seriālā izvēlēts atšķirīgs formāts, kur detektīvs ir katrs skatītājs – miniseriāls sākas ar nozieguma mirkli, un pēc tā varam sekot, kā šajā krīzes situācijā attīstās pāra attiecības. Līdz pat beigām tiek saglabāta intriga un nav iespējams uzminēt, kurš ir vainīgais un kurš – upuris,» saka Ilze Korjusa.
Kāpēc mūs vilina svešu attiecību drāmas
Vents Sīlis skaidro, ka ir vairāki iemesli, kāpēc psiholoģiskās krimināldrāmas īpaši piesaista skatītāju interesi – tā ir vēlme ielūkoties citu cilvēku dzīvēs un iespēja gūt līdzpārdzīvojumu. «Mums visiem mājās ir
televizors – mazs «lodziņš», ko katru vakaru atveram, lai redzētu, kas notiek svešās dzīvēs un guļamistabās.
Redzēto mēs varam projicēt uz sevi un iedomāties – kā mēs rīkotos šādā situācijā?” saka profesors.
Viņš norāda – ja filma vai seriāls ir labi uzņemts, skatītājs piedzīvo katarsi: «Labi būvēts kāpinājums filmā var novest līdz atbrīvošanās mirklim jeb tādam kā emocionālam orgasmam, kas liek pie šāda satura atgriezties atkal un atkal.»
Kad mīlestība kļūst par kaujas lauku
Jaunā seriāla centrā ir jautājums: kā cilvēki, kuri reiz viens otru mīlēja, var kļūt par lielākajiem ienaidniekiem? Tas ir aktuāls ne tikai kino, bet arī daudzu īstu pāru dzīvēs.
Sīlis skaidro, ka mīlestību naidā visbiežāk pārvērš sadzīve: «Attiecību sākumā ir romantika – teātris, kurā parādām savu labāko pusi, taču vēlāk, sākot dzīvot kopā, mēs kļūstam īsti un atklājam arī savas ēnas puses. Reizēm šis īstums pārvēršas savstarpējos dzēlienos, un tad tās jau vairs nav attiecības, bet savstarpēja slepkavība.»
Savukārt Andrejs Ēķis uzskata, ka lielākais attiecību ienaidnieks ir egoisms un empātijas trūkums:
«Cilvēks visvairāk uz pasaules mīl pats sevi. Tāpēc naids sākas tur, kur ir ievainota viņa pašapziņa.
Tad rodas arī nākamā tēma – greizsirdība, kas ir šaubas par sevi un savu vērtību.»
Šīs emocijas atklājas arī seriālā Slepkavības lieta Nr. 1. Lapsenes, kuras galvenais varonis – ietekmīgs teātra režisors, kuram ir nauda, vara un ietekme, nemitīgi manipulē ar citiem, jo patiesībā jūtas vientuļš. Vents Sīlis viņā saredz narcisu – cilvēku, kura mazvērtības un iekšējā tukšuma sajūta tiek maskēta ar ārēju ietekmīgumu, statusu.
Mācīties no mīlestības ēnas puses
Seriāla autore Zane Zusta norāda, ka, rakstot scenāriju, viņa domāja par robežām starp patiesību un meliem un starp cilvēkiem: «Mani interesē cilvēku motivācija – kas viņiem liek rīkoties tā vai citādi. Es vēlos nevis nosodīt, bet likt padomāt: vai mēs paši tā nerīkotos, ja dzīve piespiestu?»
Tieši šī vēlme projicēt situācijas uz sevi un analizēt tēlu rīcību padara psiholoģiskās krimināldrāmas tik aizraujošas. Tās ļauj skatītājam vienlaikus izjust bailes un līdzpārdzīvojumu, ieraudzīt sevi tajos, kas kļuvuši par «ienaidniekiem vienā gultā», un varbūt saprast, cik trausla ir robeža starp mīlestību un naidu.
0
0
0
0
0
0
0
