«Es nesu Garančas tēlu uz Elīnas pleciem.» Pasaulslavenā operdziedātāja par dzīvi pēc lielā lidojuma
Operdziedātāja ELĪNA GARANČA mēdz teikt: esam divas – Elīna un Garanča. Ilgus gadus lielais lidojums ir bijis spožajai Garančai, bet tagad, kad daļa dzīves jau nodzīvota un lielākā daļa karjeras nodziedāta, pienācis Elīnas laiks. Šī bija ilgi gaidīta saruna, jo iepriekšējos gados Elīna tās vairākkārt bija atteikusi. Nu nepatīk viņai intervijas – tas ir tikai tāds dzīves momentuzņēmums! Tomēr beidzot zvaigznes ir sastājušās pareizi. Un šoruden Elīnai paliek 50.
Foto: No Elīnas Garančas publicitātes matetirāliem (Foto Sāra Katarīna)
Mēs runājām attālināti. Tās bija Lieldienu brīvdienas, Elīna šoreiz bija savā Malagas mājā Spānijā un gatavojās doties skatīties tradicionālo Lieldienu procesiju, bet fonā skanēja tālas bērnu balsis un suņa rejas. Elīna ļoti koncentrējās, runāja ātri, godīgi un jēgpilni un nebaidījās būt arī nesaudzīga.
Jūsu kalendārā redzēju, ka maijā jādzied Verdi Mesa un rekviēms dažādās Eiropas pilsētās un Margarita Cīrihē, jūnijā izrādes Neapolē, tūlīt nākamā kārta uzņemšanai Elīnas Garančas Operas akadēmijā… Bet ar ko jums pašai šis gads ir īpašs?
Droši vien ar to, ka man paliek apaļš gadu skaits – 50. Tas šo dzīves nogriezni tā noliek acu priekšā.
Garančas Operas akadēmijā uzņemsiet tikai četrus jaunos dziedātājus, taču pieteikušies bija veseli 52! Kā jums vispār radās doma par savu akadēmiju?
Esmu racionāls cilvēks un saprotu, ka manā profesijā balss nolietojas, nervi un emocijas nepārtraukti tērējas. Jāskatās reāli – kādus desmit gadus es droši vien vēl dziedāšu, bet pēc tam vairs ne gribēšu, ne varēšu, un dienas ar kaut ko būs jāpiepilda.
Līdz šim lielais lidojums bija Garančai, bet tagad ir pamodusies Elīna un saka: bet pagaidi, kur tad es?
Ir interesanti nodot citiem to pieredzi, kas uzkrāta gan pašai, gan strādājot ar tik daudziem pedagogiem, diriģentiem un režisoriem. Smejos, ka kaut ko no pedagoga dotībām varbūt esmu pārmantojusi no mammas un tēta – abi bija pedagogi. Pieredzes nodošana man vienmēr ir patikusi, jo jauniem cilvēkiem tā ir iespēja uzdot jautājumus, kādus citur neuzdod. Viens ir izmācīties profesiju, bet otrs – meklēt, kurā virzienā doties, jo tad tu visu laiku saskaries ar jauniem šķēršļiem. Jaunajiem dziedātājiem tagad vispār ir ļoti sarežģīti atrast savu vietu.
Jums pašai ļoti paveicies: tēvs kordiriģents, māte – jaudīga mūzikas pedagoģe. Bet vai bija arī kas tāds, par ko pēc tam domājāt: žēl, ka man to neviens neiemācīja, kad biju jauna dziedātāja?
